Tumsas rats

37

Lesērs raudzījās te uz Hentofu, te uz Kemperu. Viņš bija sa­rūgtināts, ka komodors uzkrāvis viņam uz kakla šo problēmu. Viņš taču bija kuģa virsnieks, nevis kāds kazino kalpotajs. Tur­klāt problēmu ne tikai neizdevās atrisinat, tā arvien vairāk pieņēmās spēkā. Tā ka bija notikusi vismaz viena, bet, iespējams, pat trīs slepkavības, viņam bija jarisina daudz nopietnāki un bīstamāki jautājumi. Viņš atkal pievērsa skatienu Hentofam un Kemperam.

— noskaidrosim, vai es esmu to pareizi sapratis, viņš ieru­nājās. Jūs sakat, ka šis Pendergasts panāca, lai bieži pie kāršu hlackjuck galda zaudē miljonu mārciņu, turklāt pats laimēja gan­drīz trīssimt tūkstošus.

Hentofs pamāja ar galvu. Tā apmēram ir, ser.

— manuprāt, viņš jūs aptīrīja, Hentofa kungs.

— nē, ser, Hentofs iebilda, un viņa balsij bija ledaina pieska­ņa. Pendergastam bija jālaimē, lai panāktu, ka viņi zaudē.

— paskaidrojiet!

— vispirms Pendergasts izsekoja kāršu jaukšanu — tā ir meto­de, kad novēro pilnu "kurpi" spēles gaitā, iegaumējot dažu svarīgāko kāršu vai to grupu atrašanas vietu un pēc tam vizuāli se­kojot tam jaukšanas laikā. Viņš pamanījās arī saskatīt apakšējo kārti un, tā ka viņam piedāvāja pārcelt, varēja ievietot šo kārti komplektā tieši tur, kur pats gribēja.

— tas gan diez vai ir iespējams.

— tas ir labi zināmās, tiesa gan, visai sarežģītas metodes. Šis Pendergasts, šķiet, apguvis tās labāk nekā vairākums citu.

— tas joprojām neizskaidro, kāpēc Pendergastam bija jālaimē, lai liktu viņiem zaudēt.

— zinot noteiktu kāršu atrašanas vietu un apvienojot to ar skai­tīšanas sistēmu, viņš varēja kontrolēt kārtis, kuras tiek izdalītas pārejiem spēlētājiem, vai nu iesaistoties spēle vai izlaižot kādu partiju, vai arī ņemot nevajadzīgas kārtis.

Lesērs domīgi pamāja ar galvu, apdomājot dzirdēto.

— viņam bija jāaptur labas kārtis, lai ļautu sliktajām nonākt pie citiem spēlētājiem. Lai liktu pārejiem zaudēt, viņam bija jālaimē.

— sapratu, nīgri atbildēja Lesērs. Un tagad jūs gribat zināt, ko iesākt ar viņa laimestiem?

— tieši tā.

Lesērs brīdi padomāja. Viss bija atkarīgs no tā, kā reaģēs komo­dors Katers, uzzinājis par to un agrāk vai vēlāk tas nonāks līdz viņam. Atbilde nebija patīkama. Un, kad par to padzirdēs korpo­rācijā, būs vēl ļaunāk. Tā vai citādi viņiem bija jaatgūst šī nauda.

Viņš nopūtas. Visu mūsu nākotnes vārdā šajā uzņēmumā jums ir jaatgūst šī nauda.

— kā?

Lesērs novērsa nogurušo skatienu. Kā varat.

Pēc pusstundas Kempers soļoja pa divpadsmitā klāja grezno gaiteni, Hentofs viņam nopakaļ, jūtot, ka miesu zem tumša uzval­ka sāk pārklāt lipīgi sviedri. Viņi apstājās pie tjudoru apartamen­tu durvīm.

jūs droši zināt, ka šis ir piemērots laiks? Jautāja Hentofs. Ir vienpadsmit vakarā.

Lesērs gribēja, lai mēs nekāvejamies, atbildēja Kempers. Vai ne? Tad viņš pastiepa roku un pieklauvēja.

— ienāciet! Atsaucas tāla balss.

Viņi iegāja un ieraudzīja Pendergastu un jauno sievieti, kas ce­ļoja kopā ar viņu, Konstansu Grīnu, viņa braļameitu vai ko tam­līdzīgu sēžam salonā, pieklusinātā apgaismojumā, pie galda, kur bija redzamas lepnas maltītes atliekas.

— Ā, Kempera kungs. Pendergasts piecēlās un atstūma šķīvi ar krešu salatiem. Un Hentofa kungs. Es jau jūs gaidīju.

— gaidījāt?

— protams. Mūsu darījums vēl nav pabeigts. Lūdzu, sēdieties.

Kempers diezgan neveikli iekārtojās uz tuvējā dīvāna. Hentofs izvēlējās krēslu un uzmanīgi nopētīja aģentu Pendergastu un Konstansu Grīnu, it kā mēģinot noteikt viņu īstas attiecības.

— vai drīkstu piedāvāt jums glāzi portvīna?

— nē, paldies, atbildēja Kempers. Pēc neveikla klusuma brī­ža viņš turpināja: es vēlējos vēlreiz pateikties jums par kāršu biežu pārmācišanu.

— ņemiet par labu. Vai izmantojat manus ieteikumus, kā ne­ļaut viņiem atkal laimēt?

— jā, paldies.

— vai iedarbojās?

— nekļūdīgi, atbildēja Hentofs. Ikreiz, kad zāle ienāk vēro­tājs, mēs sūtām kokteiļu viesmīli uzsākt ar viņu kādu nenozīmī­gu sarunu, vienmēr pieminot skaitļus. Tas viņus padara trakus, bet viņi tur neko nevar līdzēt.

— lieliski. Pendergasts pievērsa Kemperam jautājošu skatie­nu. Vai ir vēl kas?

Kempers paberzēja deniņus. Vispār ir… jautājums par naudu.

— jūs domājāt šo naudu? Un Pendergasts norādīja uz rakstamgaldu, kur Kempers tikai tagad pamanīja ar gumijas lenti ap­ņemtas biezas aploksnes.

— ja šis ir jūsu kazino laimests, tad jā.

— un kāds jautājums ir par to?

— jūs strādājāt mūsu labā, Kempers ieminējās, jau iepriekš saprazdams, cik neveikls ir šāds arguments. Tāpēc laimests pienākas jūsu darba dēvējam.

— es neesmu nevienam padots darbinieks, Pendergasts ar le­dainu smaidu atbildēja. Protams, ja neskaita federālo valdību.

Pelēko acu vērīgais skatiens lika Kemperam justies arvien neērtāk.

— Kempera kungs, turpināja Pendergasts, jūs noteikti apzi­nāties, ka es šo laimestu ieguvu likumīgi. Visas metodes, ko es lie­toju, kāršu skaitīšana, jaukšanas izsekošana un citas ir liku­mīgas. Pajautājiet Hentofa kungam. Man pat nebija jaizmanto jūsu piedāvātais kredīts.

Kempers raudzijās uz Hentofu, un tas bēdīgi pamāja ar galvu.

Aģents atkal pasmaidīja. Tātad vai tā ir atbilde uz jūsu jautājumu?

Kempers iedomājas, ka tas viss būs jāziņo Kateram, un atguva apņēmību. Nē, Pendergasta kungs. Mēs uzskatām, ka šī laimē­tā nauda pieder kazino.

Pendergasts piegāja pie rakstamgalda. Paņēma vienu aplok­sni, izvilka biezu mārciņu banknošu žūksni un laiski pāršķirstī­ja tās. Kempera kungs, viņš ierunājās, stāvēdams ar muguru pret apmeklētājiem, parasti es pat neiedomātos palīdzēt kazino atgūt naudu no spēlmaņiem, kuri to apspēlē. Manas simpātijās piederētu otrai pusei. Vai zināt, kāpēc es jums palīdzēju?

— lai panāktu, ka mēs palīdzam jums.

— tas tikai daļēji atbilst patiesībai. Tāpēc, ka man bija aizdo­mas, ka uz kuģa atrodas bīstams slepkava, un kuģa drošības labad man viņš jaatklāj ar jūsu palīdzību pirms viņš vēl kādu nogalinā. Diemžēl viņš joprojām ir vienu soli man priekšā.

Kempers sadrūma vēl vairāk. Viņš nekad neatgūs naudu, viss šis brauciens bija īsta katastrofa, un visā vainos viņu.

Pendergasts pagriezās, atkal paršķirstīja naudu. Galvu augšā, Kempera kungs! Varbūt jūs abi tomēr atgūsiet savu naudu. Es esmu gatavs pieprasīt apsolīto nelielo palīdzību.

Nezin kāpēc Kempera tas nemaz neiepriecināja.

— es vēlos pārmeklēt skota Blekberna kunga kajīti un seifu. Šim nolūkam man vajadzēs kajītes seifa atvēršanas karti un trīsdes­mit minūtes laikā.

— Klusums. To mēs laikam varētu.

— ir kāds āķis. Blekberns pašlaik ir paslēpies savā kajītē un ne­grib nākt ārā.

— kāpēc? Vai baidās no slepkavas?

Pendergasts atkal pasmaidīja skopi un ironiski. Diez vai, Kempera kungs. Viņš kaut ko slēpj, un man tas ir jāatrod. Tāpēc viņš ir jaizvilina ārā.

— jūs nevarat prasīt, lai mēs ar varu izdzītu pasažieri no kajītes.

— izdzīt ar varu? Cik rupji! Daudz smalkaks veids, ka izdabūt viņu ārā, būtu, izsludinot ugunsgrēka trauksmi devītā klāja laba borta kuģa pakaļgala sektorā.

Kempers sarauca pieri. Jūs gribat, lai es izsludinu viltus ugunsgrēka trauksmi? Nekādā gadījumā!

— bet tas ir jādara.

Kempers brīdi padomāja. Varētu sarīkot ugunsdrošības apmācības.

— ja tas būs tikai apmacības, viņš neatstas kajīti. Viņu izkusti­nās tikai obligātās evakuacijas pavēle.

Kempers parvilka plaukstu par mitrajiem matiem. Ka viņš svī­da! Varbūt es varētu iedarbināt ugunsgrēka trauksmes signālu laja gaiteni?

Šoreiz ierunājās Konstansa Grīna. — Nē, Kempera kungs, vi­ņa iebilda savāda senlaicīgā izrunā. — Mēs esam rūpīgi izpētījuši šo jautājumu. Jums jaiedarbina centrālizēts trauksmes signāls. Uz­lauztu signalizacijas pulti gaiteni pārāk ātri atradis. Mums ir ne­pieciešamas trīsdesmit minūtes Blekberna numura. Un jums uz laiku jāatslēdz ūdens smidzināšanas sistēma, ko var paveikt ti­kai ar centrālizētās ugunsdrošības sistēmas palīdzību.

Kempers piecēlās, Hentofs steidzīgi viņam sekoja. Tas nav iespējams. Kaut ko tādu prasīt ir īsts neprāts. Ugunsgrēks ir pats briesmīgākais, kas var notikt uz kuģa, ja neskaita grimšanu. Ku­ģa virsniekām tīši iedarbinat ugunsgrēka trauksmi… tas būtu kri­mināls pārkāpums, varbūt pat smags noziegums. Dieva dēļ, Pendergasta kungs, jūs kā pib aģents taču saprotat, ka es nedrīkstu neko tādu darīt! Ir jābūt kādai citai iespējai!

Pendergasts pasmaidījā, šoreiz, skumji. — Citas iespējas nav.

— es to nedarīšu.

Pendergasts pāršķirstīja banknošu paciņu. Kempers varēja pat sajust to smaržu pēc sarasojuša metāla.

Kempers raudzījās uz naudu. Es nevaru to darīt.

Brīdi valdīja klusums. Tad Pendergasts piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda, atvēra augšējo atvilktni, ielika banknotes, tad sa­meta tajā arī pārejās aploksnes. Lēni un rūpīgi aizvēris atvilktni, viņš pagriezās pret Hentofu un pamāja ar galvu. Tiksimies ka­zino, Hentofa kungs.

Atkal iestājās klusums, šoreiz ilgāks.

— jūs gatavojaties… spēlēt? Hentofs nedroši iejautājās.

— kāpēc ne? Pendergasts paplēta rokas. Mēs taču esam at­pūtas braucienā. Un jūs zināt, ka man patīk bluckjuck. Es domāju, ka varētu iemācīt to arī Konstansai.

Hentofs bažīgi paraudzijās uz Kemperu.

— mani slavē, ka es ātri visu mācoties, ieminējās Konstansa.

Kempers atkal parvilka plaukstu par mitrajiem matiem. Viņš juta, ka no padusēm plūst straumītes. Viss kļuva arvien sliktāk un sliktāk.

Spriedze pieauga. Beidzot Kempers skaļi izputa elpu. Būs vajadzīgs laiks, lai to sagatavotu.

— es saprotu.

— centīšos panākt vispārēju ugunsgrēka trauksmi devītajam klājam rīt desmitos no rīta. Tas ir labākais, ko varu solīt.

Pendergasts īsi pamāja ar galvu. Tādā gadījumā būs vien jagaida. Cerēsim, ka līdz tam laikam situācijā vēl būs… kontrolēja­ma.

— kontrolējama? Ka to saprast?

Taču Pendergasts tikai viegli paklanījās katram no apmeklēta­jiem un atgriezās pie vakariņu galda.