Tumsas rats

16

tu atkal sataisīji vannas ūdeni pārāk karstu, pukojas vecā dāma, un viņas griezīga balss kajīte skanēja pārāk skaji. Un pielēji pārāk maz vannas eļļas.

Inge Larsena pulējās uzstīvēt divreiz smagakajai sirmgalvei mugura naktskreklu. Atvainojiet, kundze, viņa nomurmināja.

un cik reizes tev jasaka? Kundze turpināja klaigai, kad zī­da un kokvilnas naktsterps beidzot saudzīgi apslēpa krunkaino un ļengano vecīgo adu. Ejot projām pēc vakariņam, tu noliki manu somiņu ratiņkresla labaja pusē. Tā jāliek kreisaja. Kreisajā!

— labi, kundze. Saviebusies, sajūtot vecīgo kaulaino pirkstu ciešo tverienu uz. Pleca, viņa pasniedza sirmgalvei spieķi. Un uz­reiz saņēma ar to sāpīgu sitienu pa pirkstu kauliņiem. — Stāvi taisni, skuķe! Vai gribi, lai es pakritu?

— nē, kundze. Inge novērsa skatienu. Raugoties acis savai darba devējai, viņa tikai izsauktu jaunus pārmetumus.

tu gan esi vissliktākā pavadonē, kādas man bijušas. Un vari man ticēt, es tas esmu redzējusi vairāk nekā vajag. Ja nenāksi pie prata, būs tev jādod vilka pase.

— lūdzu, piedodiet, kundze, ka nevaru izdarīt jums pa prātam, atbildēja Inge.

Pagāja pusstunda, lidz izdevās apguldīt veco sievieti gulta, pa­reizi novietot un ievīstīt sega viņas kājas, uzsmērēt losjonu un ro­kam un krēmu uz sejas, izsukāt un saspraust matus, un ka nākas uzbužinat spilvenus.

— tagad esi tik laba un uzvedies klusi, čerkstoša balss pavē­lēja. Tu zini, cik grūti man ir aizmigt.

— labi, kundze.

— un atstāj durvis vaļā. Man ir caurs miegs, un nekad nevar zināt, kad man var ievajadzeties tavu palīdzību.

— labi, kundze. Cik vien uzmanīgi un klusi spēdama, Inge izlavijas no guļamistabas un apsēdas uz krēsla viesistaba. Tur­pat uz dīvāna bija arī viņas guļvieta. Vecā kundze uzstājā, lai Inge vienmēr agri no rīta novāc savu gultas veļu un saklāj to tikai pavisam veļu nakti. Viņu, šķiet, kaitināja tas, ka arī kopējai pienākas naktsmiers.

Inge gaidīja, tikko uzdrošinadāmas paelpot, kamēr večiņa gul­ta kaut ko pikti murmināja un bubinaja zem deguna. Pamazam viņa pieklusa un elpa kļuva ramaka. Inge sēdēja un ieklausijas, līdz atskanēja skaļa krakšana. Lai ko veca tiepša apgalvotu, viņa gulēja lača miegā un nakti nekad nemodas.

Tad Inge ļoti piesardzīgi piecēlās no krēsla un zaglīgi aizlavijas garām atvērtajam guļamistabas durvīm. Krakšana netraucēti turpinājās. Pa ceļam uz kajītes durvīm viņa pagāja garām spogu­lim un apstājās tikai uz mirkli, lai pārliecinātos, ka izskatās pie­klājīgi. Viņai pretī raudzījās nopietna jauna sieviete ar taisniem gaišiem matiem un skumjam, gandrīz izbiedētām acīm. Viņa aši pārlaida plaukstu par matiem. Tad uzmanīgi atvēra kajītes dur­vis un izgāja gaiteni.

Soļodama pa eleganto gaiteņa paklāju, viņa gandrīz uzreiz sāka justies labāk. Skumjas izgaisa ka tumšās ēnas saules gais­ma. Nonākusi līdz centrālajam kāpnēm, viņa nokapa līdz kuģa pastaigu klājiem. Šeit bija daudz jautrak cilvēki smejas un terzeja. Vairāki vīrieši uzsmaidījā, kamēr viņa soļoja gar veikaliem, kafejnicam un vīna bariem. Lai gan Inge bija kautrīga un jutās mazliet neveikli, viņa bija glīta un zviedriskā izcelsme bija skaid­ri redzama.

Viņa jau divus mēnešus strādāja pie vecas dāmas, un tas bija pavisam citādi nekā viņa bija domājusi. Agri zaudējusi vecākus, viņa bija pavadījusi bērnību klostera skolu noslēgtībā. Kad pienāca laiks meklēt darbu, viņa nolēma kļūt par pavadoni damam ar klosterim piesaistītas aģentūras starpniecību. Tā šķila lielis­ka izvēle. Viņa nevainojami runāja angliski, un skola sniedza vi­ņai teicamu raksturojumu. Viņai nebijā, kur dzīvot, bet, kļūstot par pavadoni, darba devēja nodrošinātu viņai mājokli un uzturu. Un vēl vairāk ceļojot kopā ar bagātu damu, viņa varētu apskatīt pa­sauli, par ko tik bieži bija sapņojusi.

Taču īstenība viss izrādījās pavisam citādi. Darba devēja raja viņu uz katra soļa. Inge neatcerejas nevienu laipnu vārdu no vi­ņas mutes. Nomoda būdama, vecā dāma pieprasīja nepārtrauktu uzmanību un lika nekavējoties izpildīt katru velmi un kaprīzi. Inge nedrīkstēja atkāpties no viņas ne soli. Viņa jutās ka ieslodzīta cietumā un saskaņa ar ilgumu notiesātā uz diviem gadiem. Vie­nīgie brīvie brīži bija vēlu nakti, kad kundze bija aizmigusi, bet modās viņa vienmēr rītausma, kašķīga un untumaina.

Inge staigaja pa greznajam telpām, izbaudīdama mūziku, sa­runu čaloņu, skatus un smaržas. Viņai bija bagātiga iztēle no­moda sapņi bija vienīgais glābiņš no ikdienas -, taču "Britānija" parspeja cerēto. Neko tik skaistu viņa vēl nebija redzejusi. Viņa apstājās pie lepna kazino durvīm un palūkojas, ka bagātie un va­renie spēle un dižojas greznos tērpos. Šad i skati palīdzēja aizmirst diena pārciestās elles mokas.

Viņa vēl brīdi uzkavējas durvis. Tad atguvas no aizsapņošanas un devās tālāk. Tagad jau bija vels, ļoti vēls, un viņai vaja­dzēja kaut nedaudz pagulēt. Veca kundze nekad neļāva snaust dienas laika vai ņemt atpūtas pārtraukumus. Taču rītvakar viņa atkal atnaks šurp, lai baudītu neaizmirstamus skatus bet tie savukart rosinās iztēles sapņus un fantazijas, kas ļava pārciest die­nas. Sapņus par laikiem, kad arī viņa būs tik bagāta, lai varētu ceļot tādā greznība un elegance, bez nabadzības vai nežēlības spaidiem, kad viņai būs vīrs un daudz skaistu tērpu. Un, lai cik bagāta viņa kādreiz kļus, viņa vienmēr uzrunas savus kalpotā­jus pieklājīgi un izturēsies pret tiem laipni, neaizmirstot, ka arī viņi ir cilvēki.