Tumsas rats

21

Atstājot Kempera askētisko kabinetu, kapteiņa palīgs Gordons Lesērs sajuta arvien pieaugošu nemieru. Pazudusi pasažiere ne­bija atradusies, un viņas vīrs pieprasīja tikšanos ar visiem augstākajiem virsniekiem. Komodors Katers pēdējas astoņas stundas bija ieslēdzies savā kajītē nelāgās omas uzplūdos, un Lesērs pat nedomāja viņu traucēt ne Evereda, ne kāda cita dēļ. Tāpēc viņš norīkoja sardzē savu vietnieku un pieaicināja uz tikšanos arī ko­mandas kapteini Kerolu Meisoni.

Evereds šauraja telpa soļoja šurpu un turpu, piesarcis, runāja trīcoša balsi. Izskatījās, ka viņš ir uz sabrukuma robežas. Ir jau pāri četriem pēcpusdienā, viņš stāstīja Kemperam. Pagājušas astoņas sasodītas stundas, kopš es jums ziņoju par sievas pazu­šanu.

Evereda kungs, ierunājās drošības dienesta šefs Kempers. Kuģis ir liels, un viņa var būt daudz kur…

— to jūs visi jau teicāt, Evereds pacēla balsi. Viņu vēl nav atgriezusies. Es dzirdēju paziņojumus skaļruņos tāpat kā visi. Re­dzēju viņas bildi televīzija. Viņa nekad tā nerīkotos, nepaliktu tik ilgi projām, nesazinoties ar mani. Pieprasu, lai pārmeklē kuģi!

— varat mums ticēt…

pie velna, neticu vairs! Varbūt viņa ir kaut kur pakritusi, sa­vainojusies, nespēj pasaukt palīga, netiek pie telefona. Varbūt vi­ņa… viņš apklusa, ar plaukstas virspusi nikni norausa asaru. Jums jasazinas ar krasta apsardzi, ar policiju, jaizsauc viņi šurp…

Evereda kungs, klusi ierunājās komandas kapteine Kerola Meisone, Lesēram par lielu atvieglojumu pārņemdama sarunas vadību. Mēs esam Atlantijas okeāna vidu. Pat, ja šeit būtu poli­cijas vai krasta apsardzes jurisdikcijā, taču tādas nav, viņi nevarētu tikt pie mums. Jums jātic man, kad es saku, ka mums ir iz­strādātās un pārbaudītas procedūras rīcībai šādos gadījumos. Gandrīz par visiem simts procentiem varam pieņemt, ka viņa kāda iemesla pēc nevēlas, lai viņu atrod. Jāņem vērā arī iespējamī­ba, ka viņa varbūt pašlaik nav viena.

Evereds ar trīcošu pirkstu pikti norādīja uz Lesēru. Es no rīta teicu viņam, ka mana sieva nav tāda. Un neļaušu viņu apvainot ne jums, ne kādam citam.

— es nevienu neapvainoju, Evereda kungs, Meisone rāmi un savaldīgi iebilda. Es tikai saku, ka nav iemesla uztraukties. Va­rat man ticēt saskaņā ar statistiku uz šī kuģa jūs esat lielākā drošībā nekā savas mājas. Drošība mums ir ļoti svarīga un, ņemot vērā šī gadījuma nopietnību, mēs uzsāksim kuģa pārmeklēšanu. Nekavējoties. Es pati to vadīšu.

Komandas kapteines klusā nopietnā balss un mierinošie vārdi iedarbojās. Evereds vēl arvien bija piesarcis un smagi elpoja, tomēr pēc brīža viņš norija siekalas un pamāja ar galvu. Tieši to jau es pūlos panākt no paša rīta.

Kad Evereds bija aizgajis, trīs kuģa virsnieki stāvēja klusēda­mi. Beidzot drošības dienesta priekšnieks smagi nopūtās un pievērsās Meisonei. Ko darīsim, kapteini?

Meisone domīgi raudzijās uz aizvērtajam durvīm. Vai mēs kaut ka varam sadabūt ziņas par Evereda kundzes psihisko ve­selību?

Klusums.

— jūs taču nedomājāt…? Jautāja Kempers.

— tas nav izslēgts.

— saskaņa ar likumu mums būtu jāvēršas pie viņas vīra, pa­skaidroja Kempers. To es ļoti nevēlētos darīt, kamēr neesam pār­liecināti, ka viņas… vairs nav uz kuģa. Sasodīts! Mums jau pie­tiek galvassapju ar apkalpes noskaņojumu tas jukušās istabenes dēļ. Ceru, ka mēs viņu atradīsim.

Meisone pamāja ar galvu. Es arī. Kempera kungs, lūdzu, or­ganizējiet otra līmeņa meklēšanu. Viņa paraudzījās uz Lesēru. Gordon, es vēlētos, lai jūs personiski sadarbotos ar Kempera kungu.

— protams, ser, atbildēja Lesērs. Iekšeji viņš nepatikā nodrebēja. Otrā līmeņa meklēšana nozīmējā, ka jāpārmeklē visas sabied­riskas telpas, visas apkalpes mājvietas un visas kuģa telpas apak­šējos klājos tātad viss, izņemot pasažieru kajītes. Pat, mobilizējot visus apsardzes darbiniekus, tas prasīs visu dienu vai varbūt vairāk. Un dziļi kuģa iekšienē ir tādas telpas, kuras nemaz nevar pie­nācīgi pārmeklēt.

— atvainojiet, Gordon, Meisone piebilda, redzot viņa sejas izteiksmi. Taču mums tas ir jādara. Tāda ir kārtība.

Tāda ir kārtība, viņš īgni nodomāja. Un patiesība tas viss arī nebija nekas vairāk tikai formalitāšu izpilde. Pasažieru kajītes drīkst pārmeklēt tikai trešā līmeņa meklešanā, bet tādu drīkst veikt tikai pēc komodora Katera personiska rīkojuma. Ne uz viena ku­ģa, kur Lesērs bija strādājis, šādā meklešana nebija veikta, pat tad nē, kad kāds bija pārlēcis par bortu. Un tieši to, pēc Lesēra do­mam, arī bija nostrādājusi Everedas kundze izlekusi. Pašnāvī­bas jūra notiek daudz biežāk, nekā pasažieri spēj iedomāties. Un jo īpaši lielu, slavenu kuģu pirmajos braucienos, jo daži ļaudis vēlas aiziet no dzīves ar lepnu žestu. Rūgta ironijā, jo kruiza ku­ģu firmas dara visu iespējamo, lai noklusētu šādus gadījumus un noslēptu tos pat no pārejiem pasažieriem. Tāpēc Everedas kun­dze varbūt nemaz nav atstājusi šo pasauli ar lepnu žestu, bet gan vienkārši nogrimusi aizmirstībā okeāna dzīlēs piecsimt jūdzes iepakaļ kuģim…

Lesēra domas pārtrauca klauvējiens pie durvīm. Viņš pagriezās un ieraudzīja tajās stāvam apsargu. Kempera kungs, ser?

— jā? Atsaucas Kempers.

— ser, apsargs nervozi iesāka. Divi jaunumi. Viņš nogai­doši apklusa.

— kas ir? Nošņācās Kempers. Neredzi, man ir apspriede?

— tā istabene, kas sajuka prātā… viņa… izdarīja pašnāvību.

— kā?

— kaut ka atbrīvojas no saitēm un… viņš apklusa.

— un ko?

— noplēsa no gultas koka malas asu skaliņu un iedūra sev acs dobumā, līdz pat smadzenēm.

Iestājās klusuma brīdis, kamēr visi pūlējās aptvert dzirdēto. Kempers pašūpoja galvu.

Kempera kungs, ierunājās Lesērs, manuprat, jums vaja­dzētu aprunaties ar pasažieri, kura kajīti viņa pēdējo tīrīja pirms prāta aptumšošanas. Varbūt kaut kas nepatīkams notika, negadī­jums vai… reiz uz kruiza kuģa kāds pasažieris brutāli izvaroja istabeni, kas bija atnākusi uzkopt kajīti.

— es to izdarīšu, ser.

— rīkojieties piesardzīgi.

— protams.

Iestājās klusums. Tad Kempers atkal pievērsās nervozajam ap­sargam. Vai ir vēl kas?

— jā, ser.

— nu? Kas tas ir? Kempers pikti noprasīja.

— jums vajadzētu kaut ko apskatīt.

— ko tad?

Apsargs vilcinājās. Labāk jums uzreiz redzēt savam acīm. Tas var būt saistīts ar pazudušo pasažieri.

— kur tas ir? Meisone viņu asi partrauca.

— uz atklātā klāja, uz pakaļgala pusi no sv. Džeimsa veikalu arkādes.

— rādiet ceļu, pavēlēja Meisone. Mēs iesim visi.

Kempers devās uz durvju pusi, tad atskatijās uz, Lesēru. – jūs nāksiet, ser?

— jā, Lesērs negribīgi atbildējā, ļaunas priekšnojautas pār­ņemts.

Klājs bija vēss un mitrs. Pasažieru nebija, nedaudzie varonī­gie, kuri uzdrošinājās doties svaigā gaisā, parasti izvēlējās septī­tā klāja promenādi vienu stāvu augstāk, kas stiepās apkārt visam kuģim. Brāzmainais vējš trieca šļakatas no kuģa priekšgala aug­stu gaisā, un Lesēra formastērps ātri vien piemirka.

Apsargs veda viņus pie margām. Tas ir tur leja. Viņš norādīja pāri malai.

Lesērs kopā ar Kemperu un Meisoni piegāja pie margām. Viņš paraudzijās uz ūdens virsmu septiņus klājus zemāk. Tas nikni mutuļoja gar kuģa gludajiem sāniem.

— kas mums ir jāredz? Jautāja Kempers.

— tur, ser. Es to tikko pamanīju, veicot kuģa korpusa vizuālu apskati. Vai redzat to koka apšuvuma bojājumu zem apakšējām margam, mazliet pa kreisi no tās teknes?

Stingri turēdamies pie margam, Lesērs pārliecas tālāk un vērī­gi ieskatījās. Tad viņš to pamanīja sešas collas garu skrāpējumu uz tīkkoka apšuvuma, kas aizsedza klāju savienojuma šuvi.

— ser, ja tas bojājums būtu tur bijis vakar pirms došanas ceļa, es būtu to pamanījis. To es zinu droši.

viņam taisnība, piekrita komandas kapteine. Šis kuģis ir pārāk jauns, lai būtu tā saskrambāts. Viņa ieskatījās uzmanīgāk. Un, ja nekļūdos, kaut kas ir pieķēries pie noplēstās daļas, gandrīz tādā paša krāsā kā koks.

Lesērs piemiedza acis. Korpusa labo bortu klāja bieza pēcpus­dienas ena, taču viņš, šķiet, arī to pamanīja.

Meisone pievērsās apsargām. Pamēģiniet to aizsniegt.

Apsargs pamāja ar galvu un nogūlās uz vēdera. Lesers un Kempers turēja viņu aiz kājām, kamēr viņš pabāza galvu zem margam un pasniedzas ar roku pāri malai. Piepūlē ņurdēdams, viņš taustijās apkārt ar roku. Kad Lesērs nodomāja, ka nu jau ir izmircis līdz ādai, apsargs iesaucas: dabūju!

Abi virsnieki uzvilka viņu atpakaļ uz klāja, un apsargs pie­slējās kājas, kaut ko uzmanīgi turēdams saujā. Visi trīs virsnieki sastājas viņam cieši apkārt, un viņš lēni atpleta plaukstu.

Uz viņa delnas gulēja neliels gaišu pavedienu kušķis, samu­džināts un šļakatās izmircis. Lesērs dzirdējā, ka Meisone strauji ievelk elpu. Tajā mirkli viņš pamanīja, ka vienā galā visi pavedieni turas pie kaut ka līdzīga mazam ādas gabaliņam. Ar šausmam viņš saprata, ka tie nav nekādi pavedieni, bet gan mati pēc visa spriežot, platīnblondi cilvēka mati.

— Kempera kungs, Meisone klusi un savaldīgi jautāja. Vai jums ir pazudušas sievietes fotogrāfija?

Kempers izņēma nelielu kabatas portfeli, atvēra, izvilka foto­grāfiju un pasniedza komandas kapteinei. Viņa to pacēla, uzma­nīgi aplūkoja, tad pievērsa skatienu matiem apsarga sauja.

— velns pārāvis, viņa nomurmināja.