Tumsas rats

38

Medija Edmondsone pusnakti klīda pa trešā klāja gaiteni, no­garlaikojusies līdz izmisumam. Šis ceļojums kopā ar vecvecākiem bija dāvana viņas sešpadsmitajā dzimšanas dienā, un tobrīd tā šķita gluži veiksmīga doma. Taču neviens nebija mediju brīdinā­jis, kas viņu sagaida, šis kuģis taču bija peldoša elle. Visas īsti jautrajas vietas diskotēkās un klubos, kur izklaidējas divdesmit­gadīgie, viņai ieeja bija liegta, bet šovi, kurus viņa drīkstēja apmeklēt, šķiet, piesaistīja tikai simt gadus vecu publiku. "anlonio brīnumaina rēvija", blue man group un Maikls Bublē, kas atdari­na Frenku Sinatru, tas taču bija īsts izsmiekls. Viņa jau bija no­skatījusies visas filmas, baseini bija slēgti vētrainā laika dēļ. Ēdiens restorānos bija pārāk smalks, bet arī uz picu un hambur­geru ēstuvēm iet negribējās, jo viņa jutās nelāgi. Un nebija nekā, ko darīt, vienīgi sēdēt garlaicīgās salonu komēdijās kopā ar as­toņdesmitgadīgiem večukiem ar dzirdes aparātiem ausīs.

Vienīgais interesantais notikums bija tas ērmīgais pakārtais lī­ķis kinoteātrī "Belgravia". Tas gan bija joks visas vecās grezeles ar spieķīšiem spiedz, un brēc, večuki sēž, mutes iepletuši, biezas uzacis savilkuši, kuģa virsnieki un matroži skrien ka apsviluši.

Lai ko arī visi neteiktu, viņa bija pārliecinātā tas bija tikai triks, butaforijā, kaut kāds reklāmās gājiens jaunajai filmai. Īstenība cil­vēkus tā nemaz nenogalinā, tā notiek tikai filmās.

Viņa pagāja garām kuģa jautrākā kluba "Trafalgara" zelta un zaļa stikla mirdzošajai ieejai. Tumšajā zālē dārdēja skaļa hausmūzika. Viņa apstājās un ielūkojās. Slaidi jaunieši koledžas stu­denti un jaunie profesionāļi griezās trakā dejā dūmu un gais­mas zibšņu vidū. Ārpuse pie durvīm, ka jau pienākas, stāvēja ārā sviedējs slaids, glīts un smokinga ģērbies, tomēr ārā sviedejs, kura mērķis ir neļaut medijai un viņas vienaudžiem iekļūt klubā un papriecāties.

Viņa nīgri soļoja tālāk pa gaiteni. Lai gan klubi un kazino bija ļaužu pilni, daļa publikas, kas parasti grozījās vestibilos un vei­kalos, bija pazudusi. Laikam ieslēgušies kajītēs, palīduši zem gul­tām. Cik stulbi! Viņa izmisīgi cerējā, ka komandanta stunda, par ko viņa bija dzirdējusi baumas, netiks ieviesta. Tad viņai būtu bei­gas. Tas taču galu gala bija tikai triks, vai ne?

Viņa nobrauca ar liftu vienu klāju zemāk, pastaigaja gar rīdžentstntas arkades dārgajiem veikaliem, uzkāpa pa kāpnēm. Vecvecāki jau bija likušies gulēt, bet viņa vēl nepavisam nebija nogurusi. Viņa jau veselu stundu bezmērķīgi klīda pa kuģi, vilkdama kājas pa paklāju. Nopūtusies viņa izņēma no kabatas austiņas, ielika ausīs un ipod pleijeri sameklēja džastina timberleika albumu.

Viņa piegāja pie lifta, iekāpa kabīnē un, aizvērusi acis, uz la­bu laimi nospieda kādu pogu. Lifts nedaudz pabrauca uz leju, apstājās, un viņa izkāpa vēl vienā no kuģa neskaitāmajiem gai­teņiem, tikai mazliet šaurākā nekā tie, kuros viņa parasti uzturē­jās. Pagriezusi mūziku skaļāk, viņa aizslāja tālāk, nogriezās ap stūri, ar kājas spērienu atgrūda vaļā durvis, uz kuram bija uz­raksts, ko viņa nepapūlējās izlasīt, noskrēja leja vienu kāpņu posmu un klaiņoja tālāk. Sekoja nākamais pagrieziens, un viņai pēkšņi radās sajūta, ka viņai kāds seko.

Viņa apstājās, lai paraudzītos, bet gaitenī neviena nebija. Viņa paspēra dažus soļus atpakaļ un palūkojās ap stūri. Nekā.

Droši vien kāds kuģa troksnis. Šeit, lejā, tas milzenis dunēja un vibrēja kā ellīgs skrejceļa trenažieris.

Viņa klīda vien tālāk, slīdēdama gar vienu sienu, tad, atspie­žoties ar elkoni, pārsviedās pie pretējas un slīdēja tālāk. Iīdz Ņujorkai vēl četras dienas. Viņa nespēja sagaidīt, kad beidzot būs mājās un atkal satiks draugus.

Pēkšņi atkal uzmācās sajuta, ka viņai kāds seko.

Viņa strauji apstājās, šoreiz izņēma austiņas. Paraudzījās apkārt, bet tuvuma joprojām neviena nebija. Un vispār kur viņa īsti atradās? Kaut kāda ar paklājiem izklātā gaiteni, kuram abas pu­ses bija durvis uz tādām kā privātām apspriežu telpām. Tas bija dīvaini tukšs ka izmiris.

Viņa nepacietīgi atmeta matus no pieres. Jēziņ, viņa jau kļūst par tādu pašu zaķpastalu ka vecie ļautiņi. Ieskatījusies pa durvju logu kāda telpa, viņa ieraudzīja garu galdu ar datoriem tā bija interneta telpa. Viņa iedomājās, ka varētu ieiet un paklejot tiklā, tomēr nosprieda, ka nav vērts visas interesantākās lapas noteikti būs bloķētas.

Griezdāmas atpakaļ, viņa ar acs kaktiņu pamanīja kustību un redzēja kādu pazudam ap stūri viņai aiz muguras. Šoreiz nebija nekādu šaubu.

— Ei! Viņa uzsauca. Kas tur ir?

Neviens neatbildēja.

Varbūt tikai kāda istabene tas uz kuģa čum un mudž. Medi­ja soļoja tālāk, tagad jau ātrāk, turēdama austiņas roka. Turklāt šis kuģa nostūris bija pārāk drūms, labāk atgriezties augšā, kur ir veikali. Iēdama viņa meklēja kādu shēmu, kura būtu norādīta viņas atrašanas vieta. Taču laja paša brīdi viņa atkal cauri kuģa troksnim nešaubīgi dzirdēja soļu švīkstēšanu uz paklāja.

Kaut kāds stulbums. Viņa sāka iet vēl ātrāk, pagriezās ap stū­ri, tad vēlreiz, joprojām neatrodot ne shēmu, ne arī kādu pazīsta­mu telpu tikai bezgalīgus gaiteņus. Tad pamanījā, ka paklāja vieta zem kājām tagad ir linolejs.

Viņa apjautā, ka iegājusi kāda no tam kuģa telpām, kur pasažie­riem nav atjauts ieiet, palaidusi garām uzrakstu "ieeja aizliegta". Var­būt tas bija uz durvīm, kuras viņa atspēra ar kaju. Taču viņa negri­bēja griezties apkārt un iet visu to gabalu atpakaļ neparko.

Tagad aiz muguras nepārprotami skanēja soļi, nu jau drošāki, paātrinoties un palēninoties līdz ar viņas gaitu. Vai viņai sekoja kāds jukušais? Varbūt jasak skriet viņa bez pūlēm varēja aizmukt no katra jukuša. Nonākusi pie sanu durvīm, viņa iespruka pa tam un nokapa pa metāla kāpnēm, nokļūstot vēl viena gara gaiteni. Vi­ņa dzirdēja aiz. Muguras soļu klaudzoņu uz metāla pakāpieniem.

Tad viņa metas skriet.

Gaitenis asi pagriezās, un tā gala bija durvis ar sarkanu uz­rakstu - Tikai mašīnistiem

Viņa satvēra rokturi. Aizslēgts. Viņa panikā pagriezās, aiztu­rot elpu. Gaiteni atbalsojās skrienoši soļi. Viņa izmisīgi vēlreiz no­spieda durvju rokturi, raustīja durvis, saucot, lai atver. Pleijeris izslīdēja no kabatas un nemanīts nokrita tālāk uz grīdas.

Viņa atkal pagriezās, izbailes raudzidāmas apkārt pēc vēl kā­dām durvīm, izejas, vienalga kāda glābiņā.

Skrējēja soļi nāca tuvāk, vēl tuvāk un tad pēkšņi aiz stūra parādījās cilvēka stāvs.

Medija pārbīli atravas, gandrīz iekliedzas, bet tad, ciešāk paraudzijusies uz nācēju, no atvieglojuma sāka šņukstēt. Paldies dievam, ka jūs… viņa izdvesa. Es jau domāju… man kāds seko. Esmu apmaldījusies. Pilnīgi. Ka es priecājos, ka satiku jūs…

Nazis parādījās tik zibenīgi, ka viņa pat nepaguva iekliegties.