Tumsas rats

66

Vētra plosījās aiz septītā starpklāja atklātajām margām, šļācot šļakatas uz klāja, lai gan tas atradās sešdesmit pēdas vīrs ūdens virsmas. Viļņu duna un vēja gaudošana neļāva Liu sakarīgi domāt.

Pienāca Kroulijs, tikpat izmircis ka Liu. — Vai mēs tiešam to mēģināsim, ser?

— vai jūs varat ieteikt ko labāku? Liu pikti atjautāja. Dodiet savu rāciju.

Kroulijs pasniedza rāciju.

Liu sameklēja septiņdesmit otro kanālu un nospieda raidīša­nas pogu. Liu izsauc brūšu, beidzu.

— Brūss klausās.

— kā dzirdat mani?

— pieci uz pieci.

— labi. Piesprādzējieties stūrmaņa vieta pie stūres. Lai Velčs apsēžas otra pusē ejai.

— ir jau izdarīts.

— vai vajadzīgi kādi norādījumi?

— izskatās, ka te jau visi ir.

— glābšanas laiva ir gandrīz pilnība automatiska, turpināja Liu. Motors iedarbojās automatiski pēc trieciena. Tas vedīs lai­vu taisnā līnijā projām no kuģa. Jums tikai jasamazina apgriezie­ni līdz stūrēšanas ātrumam tā jūs drīzāk varēs atrast. Vadības panelis jums ka jūrniekam droši vien būs gluži labi saprotams.

— sapratu. Vai uz šis trakas laivas ir epirbw ?

— divas, un tas patiesība ir visjaunākās gp/rb20 , kas parraida jūsu GPS koordinātes. Pēc trieciena gpirb automātiski aktivizē četrsimt sešus un simt divdesmit vienu komats piecus megaher­cus jums nekas nav jādara. Noskaņojiet laivas rāciju uz sešpa­dsmito ārkārtas kanālu. Sazinieties ar mani rokas rācijās septiņ­desmit otraja kanāla. Jūs paliksiet vieni, līdz kāds jūs atradīs, "Britānija" neapstāsies. Visu laiku abi palieciet piesprādzējušies šādos viļņos jūs krietni pamētās.

— sapratu.

— jautājumi ir?

— nav.

— gatavi?

— gatavi, Brusa balss atbildēja rācijā.

— labi. Palaišanai ir automātiska piecpadsmit sekunžu laika atskaite. Fiksējiet nospiestu raidīšanas pogu, lai mēs varētu dzir­dēt, kas notiks. Runājiet ar mani, cik drīz vien spējat pēc atsišanās pret ūdeni.

— sapratu. Nu tad aiziet!

Liu pievērsās brīva kritiena laivu palaišanas vadības panelim. Pavisam bija trīsdesmit sešas glābšanas laivas, pa astoņpadsmit pie kreisa un laba borta, un katrā varēja sasēsties pat simt piec­desmit cilvēki. Pat, palaižot vienu laivu gandrīz tukšu, visiem pārejiem vietas bija gana. Viņš ieskatījās pulksteni. Ja izmēģinājums izdosies, viņiem būs piecdesmit minūtes cilvēku evakuešanai. tas nemaz nebūtu grūti.

Viņš noskaitīja īsu lūgšanu.

Iedarbinot laivu palaišanas procesu, Liu jau uzelpoja brīvāk. Tas noteikti izdosies! Šis sasodītas laivas ir īsts tehnikas brīnums, uzbūvētas tā, lai izturētu sešdesmit pēdu kritienu. Tad jau pār­cietis arī lielāku triecienu.

Panelī iedegās zaļa gaisma. Viņš atbrīvoja slēdzi, kas sāka lai­ka atskaiti laivai numur viens, un atvēra vāku. Maza palaišanas svira bija nokrāsota koši sarkana krāsā. Tagad bija daudz vieg­lāk nekā vecajos laikos, kad glabšanas laivas vajadzēja nolaist ar celtni, kamēr vējš un kuģa gazelešanas tas mežonīgi šūpoja. Ta­gad pietiek tikai nospiest sviru laiva tiek atbrīvota no turēta­jiem, noslīd pa sliedēm, gāžas lejup sešdesmit pēdas ar degunu pa priekšu, iegrimst jūra, jau pēc brīža iznirst un peld projām no kuģa. Mācības viņi to bija atkārtojuši daudzas reizes no kritie­na līdz izniršanai pagāja tikai sešas sekundes.

— Brus, vai dzirdat mani?

— skaļi un skaidri.

— turieties! Es velku sviru.

Viņš novilka sarkano sviru.

Virs galvas ierīkotajā skaļruni atskanēja sievietes balss. — Līdz glabšanas laivas numur viens palaišanai piecpadsmit sekundes. Desmit sekundes. Deviņas, astoņas…

Atskaite atbalsojās starpklāja metāla sienās. Tad tā bija gala ar skaļu metālisku šķindienu tika atlaisti tērauda turētāji. Laiva uz ieeļļotajam sliedēm slīdēja uz priekšu, sasveras pāri bortam tukšuma, un liu, pārliecies par margam, noraudzījās, ka tā krīt, graciozi ka nirējs, pretī putojošajiem viļņiem.

Laiva atsitas pret ūdeni, saceļot milzīgas šļakatas, daudz lie­lākās, nekā Liu jebkad bija redzējis apmācības īsts geizers uzšļacas četrdesmit vai pat piecdesmit pēdu augstuma, un brāzmai­nais vējš plosīja ūdens šaltis un svieda tas projām. Rācija atskanēja skaļa čerkstoņa.

Taču laiva neieurbās ar priekšgalu ūdenī un nepazuda tās inerce apvienojuma ar kuģa lielo ātrumu sasvieda laivu sānis ka akmeni uz dīķa virsmas, un tā vēlreiz atsitas pret ūdeni ar sānu, atkal saceļot šļakatas, un pazuda mutuļojošajos ūdeņos. Tad oran­ža laiva atkal neveikli uznira, tas korpusa atstarojoša virsma iz­cēlās uz zaļgana ūdens fona. Troksni rācijā pēkšņi nomainīja nā­ves klusums.

Emīlija Dalberga sāpīgi noelsas un novērsa skatienu.

Liu raudzījās uz glabšanas laivu, kas strauji attālinājās. Tā ne­zin kāpēc bija redzama savāda leņķi. Taču tad viņš saprata bija mainījusies laivas forma, korpuss bija iedauzīts. No tā atdalijās oranži un balti gabali, un no plaisas izlauzusies gaisa strūkla sa­cēla šļakatas pret debesīm. .

Liu ar šausmam apjauta, ka laivas korpuss ir bojāts, pārplīsis gareniski ka sapuvusi melone, un tagad no tās gāžas ārā viss sa­turs.

— ak dievs… viņš dzirdēja murminām Krouliju. Ak dievs…

Liu satriekts raudzijās uz avarējušo glabšanas laivu. Tā neno­stājās uz ķīļa, bet tāpat sāniski šūpojas viļņos, atkal grimstot dzi­ļāk, dzenskrūve veltīgi kūla putojošo ūdeni, un laivas vraks, atstājot aiz sevis eļļas un lūžņu pēdas, sāka pagaist no skata drūmajos pelēkajos viļņos.

Liu paķēra rāciju un nospieda raidīšanas pogu. — Brus! Velč! Izsauc Liu! Atbildiet! Brus!

Taču atbildes nebija ka jau viņš bija gaidījis.