Tumsas rats

47

Lesēra balss apklusa, to nomainīja vēja gaudošana aiz loga, lietus lašu bungošana pie stikliem un pīkstieni un signāli, kas pa­vadīja elektronisko ierīču un radara darbību.

Visi klusēja. Lesēru pēkšņi sagrāba panika. Viņš bija riskējis, metis izaicinājumu, pievienojoties Meisonei. Šī rīcība varēja izvēr­sties par karjeras beigām.

Tad beidzot soli uz priekšu spēra dežurējošais virsnieks, skarbs, vecs jūras vilks. Nodūris skatienu, salicis rokas uz krū­tīm, viņš bija īsts nelokāmas drosmes iemiesojums. Noklepojies viņš ierunājās: komandieris pirmām kartam ir atbildīgs par uz kuģa esošo cilvēku komandas un pasažieru dzīvībām.

Katers, smagi elpodams, raudzijās viņā.

— Es esmu kopā ar jums, kapteini Meisone. Mums jānogādā šis kuģis ostā.

Beidzot virsnieks pacēla skatienu un pievērsās Kateram. Komo­dors viņu uzlūkoja ar tādu niknumu, kas iedarbojās gandrīz ka si­tiens. Dežurējošais virsnieks atkal nolaida skatienu, taču neatkāpās.

Tad uz priekšu panāca otrais kapteiņa palīgs, viņam sekoja divi jaunāki virsnieki. Galvenais mašīnists Helsijs, neteikdams ne vārda, paspēra soli uz priekšu. Viņi stāvēja cieša grupa komand­tiltiņa vidu, nervozi, nemierīgi, vairīdamies no komodora zvēro­jošā skatiena. Drošības dienesta priekšnieks Kempers stāvēja ka sastindzis, ar raižpilnu izteiksmi gaļīgajā sejā.

Kapteine Meisone pagriezās un uzrunāja viņu vēsā un lietiš­ķā balsi: šī ir tiesiska rīcība saskaņa ar piekto punktu. Kempera kungs, ir nepieciešama jūsu piekrišana. Jums jāizlemj tūlīt. Ja nepievienosieties mūsu paziņojumam, tas nozīmes, ka jūs esat ko­modora pusē. Tādā gadījumā mēs dosimies uz Ņujorku, un jums būs jauzņemas atbildība par visam sekām.

— es… Kempers vārgi iesāka.

— tas ir dumpis, paziņoja Katers čerkstošā balsi, klusi un draudīgi. — Visparastakais dumpis. Kemper, ja pievienosieties tam, jūs būsiet vainīgs dumpja celšanā, atrodoties jūra, bet tas ir krimi­nālnoziegums. Es gādāšu, lai jūs saņemat visbargāko sodu. Nekad mūža jūs vairs nespersiet soli uz kuģa klāja. Tas attiecās uz jums visiem.

Meisone paspēra soli uz Kempera pusi, un viņas balss tikko jaušami atmaiga. — Ne savas vainas pēc jūs esat nokļuvis starp divām ugunīm. No vienas puses iespējama apsūdzība dumpja celšanā. No otras iespējama apsūdzība bezdarbībā, kas izraisī­jusi slepkavību. Dzīve ir skarba, Kempera kungs. Izvēlieties.

Drošības dienesta priekšnieks elpoja smagi un drudžaini. Vi­ņa skatiens šaudijas no Meisones pie Katera un visapkārt, it kā meklējot glābiņu. Tāda nebija. Tad viņš steidzīgi ierunājās: — mums jātiek ostā pēc iespējas ātrāk.

— tas ir viedoklis, nevis lēmums, Meisone mierīgi aizrādija.

— es… esmu jūsu pusē.

Meisone pievērsa pētījošo acu skatienu komodoram.

— jūs esat apkaunojums uniformai un tūkstošgadīgam jūrnie­cības tradicijām! Ieaurojas Katers. Tas nenotiks!

— komodor Kater, paziņoja Meisone, jūs tiekat atstādinats no kuģa vadības saskaņā ar jūras tiesību kodeksa piekto punktu. Došu jums vienu iespēju atstāt komandtiltiņu ar godu. Pēc tam pavēlēšu jūs aizvadīt projām.

— jūs… jūs, lapsu mātīte! jūs esat dzīvs piemērs tam, ka sievie­tēm nav vietas uz kuģa komandtiltiņa! Un Katers ierēcies metas virsu kapteinei un sagrāba viņas formastērpa atlokus, pirms divi apsargi paguva viņu apturēt. Viņš pretojas, lādēdamies un rēk­dams ka lācis, līdz sargi viņu nogāza uz grīdas un saslēdza rokudzelžos.

— brūnā kuce! Tu sadegsi elles ugunis!

Tika izsaukti apsargi no cita posteņa, un tikai ar lielam grūtī­bām izdevās savaldīt komodora. Beidzot viņu aizveda, bet perkondimdoša balsi izkliegti apvainojumi vēl ilgi atbalsojās gaite­ni, līdz iestājās klusums.

Paraudzījies uz Meisoni, Lesers pārsteigts ieraudzīja viņas seja vāji slēptu uzvaras prieku. Viņa ieskatījās pulksteni. Paziņo­jums, kas jaieraksta kuģa žurnālā. Pulksten desmitos un piecdes­mit minūtēs pēc griničas laika "Britānijas" vadība pargaja no ko­modora Katera pie komandas kapteines Meisones. Viņa pievērsās Kemperam. Kempera kungs, man būs vajadzīgas vi­sas atslēgas, paroles un piekļuves kodi kuģim un visam elektro­niskājām un drošības sistēmām.

— klausos, ser.

Tad viņa pievērsās stūrmanim. — Bet tagad, lūdzu, samaziniet ātrumu līdz, divdesmit četriem mezgliem un nosakiet kursu uz Sentdžonu Ņufaundlenda.