Tumsas rats

75

Pendergasts nevarīgi gulēja apdullinoša trokšņa pilna tumsa. Viņš bija vēl pēdējoreiz, ar gandrīz pārcilvēciskām pūlēm mēģi­nājis atbrīvoties, sakopojot visas jaunas prāta spējas, ko bija iegu­vis no Agozjena, taču spējas izsīka un ar tam nepietika. Viss bija veltīgi. Tulpa jau bija iekļuvis viņa līdz pat kaulu smadzenem, līdz pat dveseles dzīlēm. Viņš juta sevi mostamies baismīgu svešādību, līdzīgi ka ļaunākajās panikas lekmēs cilvēks vairs nepazīst pats sevi. Kāda naidīga būtne nenovēršami un nepielūdzami bija sākusi viņu aprīt… un gluži ka ļauna murga varā viņš vairs nespēja pretoties. Šādā dvēseles agonija bija daudz briesmīgākā par visnežēlīgāko fizisko spīdzināšanu.

Viņš bija tās varā bezgalīgu, vārdos neaprakstamu mirkli. Bet tad pēkšņi viņu apņēma veldzejoša tumsa.

Cik ilgi viņš tā gulējā, nespēdams ne domāt, ne kustēties, viņš nezināja. Un tad tumsa atskanēja kāda balss. Pazīstama balss.

Vai tev nešķiet, ka mums pienācis laiks izrunāties? Tā jau­tāja.

Leni, negribīgi Pendergasts atvēra acis. Viņš atradās šaura, pustumša telpa ar zemu, slīpu jumtu. Viena puse bija apmesta siena, aplīmēta ar bērnišķīgam apslēpto dārgumu meklēšanas kar­tēm, ar kritu un pasteļkrāsām zīmetiem slavenu gleznu nemāku­līgiem atdarinājumiem, otra durvis ar aizrestotu lodziņu. Caur režģiem iespraucas bāla pēcpusdienas gaisma, apspīdot putekļu pleksnites, kas rāmi lidinājās gaisā, un padarot šo kluso telpu lī­dzīgu noslēpumainai zemūdens alai. Uz grīdas bija izmētātās Hovarda Paila, Artura Rensoma un Būta Tarkingtona gramatas. Tel­pa patīkami smaržoja pēc veciem koka dēļiem un grīdas vaska.

Preti sēdēja viņa brālis Diogens Pendergasts. Viņa augums slē­pās dziļās ēnās, bet asie sejas vaibsti blāvajā gaisma bija labi saskatāmi. Abas acis vēl bija gaiši brūnas… kā pirms notikuma.

Šī bija viņu slēptuve mazais kambarītis zem veca nama sē­tas puses kāpnēm, ko viņi paši bija iekārtojuši un nosaukuši par Platona alu. Tas arī bija viens no pedējiem darbiem, ko viņi pa­veica kopā, pirms sākas nelaimes.

Pendergasts izbrīna raudzijās uz brāli. — Tu taču esi miris.

— miris, Diogens atkārtoja šo vārdu, it kā izgaršojot. Varbūt esmu. Varbūt ne. Bet tavas atmiņas es vienmēr būšu dzīvs. Un arī šajā mājā.

Tas bija kaut kas negaidīts. Pendergasts brīdi ieklausijas sa­vas izjūtās. Viņš apjautā, ka tulpas sagādātas drausmīgās, urdo­šas sāpes ir norimušas, vismaz pagaidam. Viņš nejuta neko ne pārsteigumu, pat ne atrautību no realitates. Laikam viņš bija no­kļuvis kādas slepenas, paša neapjaustas zemapziņas dzīles.

— tev draud lielas briesmas, turpināja brālis. Varbūt ļaunākas par visu, kas līdz šim tevi piemeklējis. Ar nožēlu jaatzīst, ka šoreiz tās neesmu sagādājis es. Tāpēc jautāju vēlreiz vai tev nešķiet, ka mums pienācis laiks izrunāties?

— es nespēju tam pretoties, teica Pendergasts.

— tieši tā.

— un to nevar nonāvēt.

— taisnība. Tas aizies tikai tad, kad būs paveicis savu darbu. Taču tas nenozīme, ka to nevar savaldīt.

Pendergasts samulsa. — Kā to saprast?

— tu esi lasījis gramatas. Esi apguvis mācības. Tulpas ir neap­rēķināmi radījumi, uz ko nevar pajauties.

Pendergasts nesteidzās atbildēt.

— tos var izsaukt kādam noteiktam mērķim. Bet, kad tie ir iz­saukti, tie mēdz noklīst no ceļa, sākt rīkoties pēc sava prāta. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tie var būt tik ļoti, ļoti bīstami, ja tiek izmantoti, tā sakot… bezatbildīgi. Un tieši to tu vari pavērst sev par labu.

— īsti nesaprotu.

— vai man tev viss japasaka priekšā, fruter21 ? Es taču teicu tulpu var pakļaut savai gribai. Ir tikai jāmaina tai mērķis.

— Es neko nespēju mainīt. Es jau cīnījos ar to līdz pat spēku izsīkumam taču tiku sakauts.

Diogens pasmīnēja. — Tieši tavā garā, Aloizij. Tu esi pārāk pie­radis, ka viss ir viegli, un tāpēc, sastopoties ar grūtībām, sāc čīk­stēt kā niķīgs bērns.

— man jau ir laupīts viss, kas raksturo mani ka cilvēku. Izsūkts ka smadzenes no kauliem. Nekas vairs nav palicis.

— tu maldies. Tev ir noplēsta tikai arēja čaula iedomātais prāta ierocis, kuru tu nesen piesavinājies. Tavas būtības dziļākais ko­dols ir palicis vismaz pagaidām. Ja tas būtu zudis, neatgrieze­niski zudis, tu to justu un tad mēs tagad nerunātu.

— ko es varu darīt? Es vairs nespēju cīnīties.

— tā arī ir tava nelaime. Tu raugies uz to no nepareizas puses, ka uz cīņu. Vai esi aizmirsis visu, kas tev mācīts?

Kādu brīdi Pendergasts neizpratne skatijas uz brāli, lad pēkšņi viņš saprata.

— lama, viņš izdvesa.

Diogens pasmaidīja. — Bravo.

— kā… Pendergasts apklusa, tad turpināja: — kā tu to zini?

— tu pats arī to zini. Tikai uz brīdi biji pārāk… saspringts, lai to saskatītu. Tagad ej un negrēko vairs.

Pendergasts novērsa skatienu no brāļa un paraudzījās uz zel­tainas gaismas strēlēm, kas iespraucas caur durvju režģiem. Ar vieglu izbrīnu viņš apjautā, ka baidas, ka neparko nevēlas iziet pa šim durvīm.

Dziļi ievilcis elpu, viņš pavēlēja sev atgrūst durvis vaļā.

Viņam atkal uzklupa alkatīga, plēsonīga tumsa. Atkal atgrie­zās badīgais, uzmācīgais rēgs, atkal viņš sajuta svešādību sevī, kas ielauzās gan viņa domās, gan ķermenī, saindējot arī jūtas un emocijas, pazemojot viņu daudz dziļāk, nesatigāk un atbaidošāk, nekā viņš spēja iztēloties savos ļaunākajos sapņos. Viņš jutās viens, tik ļoti neiedomājami viens, bez cerībām uz līdzjūtību vai palīdzību un tieši tās šķita pat ļaunāk par sāpēm.

Viņš atkal ievilka elpu, sakopojot pēdējās fiziska un garīga spēka atliekas. Viņš zināja, ka būs tikai viena iespēja pēc tam viņš būs neglabjami zudis, nebūtības aprīts.

Cik vien spēdams, atbrīvojis prātu no domam, viņš novērsa uz­manību no uzbrucēja un atcerējās lamas mācību par vēlmi. Viņš iztēlojas, ka peld ezera ar viegli sāļu ūdeni tieši ķermeņa tempe­ratūrā, nenosakāmā krāsā. Iedomājās sevi nekustīgi guļam ūde­ni. Tad un tas bija visgrūtākais viņš pamazam pārstāja preto­ties.

— Vai tu baidies no iznīcības, viņš jautāja sev.

Pauze. — Nē.

— Vai uztraucies, ka tevi aprīs nebūtība?

Atkal pauze. — Nē.

— Vai esi ar mieru atteikties no visa?

— Jā.

— Atdot sevi visu?

Tagad jau ātrāk: — jā.

— Tad tu esi gatavs.

Viņa rokas un kājas krampjaini sarāvās un nodrebēja, tad at­laidās. Ar visu savu būtību ik muskuli, ik nervu šķiedru viņš juta, ka tulpa vilcinās. Iestājās savāds, neizsakāms un neaptve­rams sastinguma brīdis. Tad rēgs pamazam atlaida savu tvērie­nu.

Un tieši tajā mirklī Pendergasts savā apziņā uzbūra jaunu tēlu vienu, spēcīgu, nenovēršamu.

It kā no tālienes atkal atskanēja brāļa balss: vale, fraterti .

Atkal uz mirkli pazibēja Diogena seja. Tad, tikpat pēkšņi kā parādijies, viņš sāka izgaist.

— pagaidi, sauca Pendergasts. Neaizej!

— man jāiet.

— bet man jazina. Vai tu tiešam esi miris?

Diogens neatbildēja.

— kāpēc tu to darīji? Kāpēc palīdzēji man?

— es to nedarīju tevis deļ, atbildēja Diogens, bet gan sava bērna dēļ. Un viņš pazuda tumsas dzīles ar vieglu, noslēpu­mainu smaidu uz lūpām.

Konstansa sēdēja klubkrēsla pie Pendergasta kājām. Jau des­mit reizes viņa bija pacēlusi ieroci un nomērķējusi viņa sirdi un desmit reizes atkal to nolaidusi. Viņa gandrīz, nepamanījā, ka kuģis atkal izslējās taisni un atsaka traukties uz priekšu lielā ātrumā. Viņas uztvere tas vairs nepastāvēja.

Ilgāk vairs nedrikstēja gaidīt. Bija pārāk nežēligi likt viņam ciest. Aizbildnis taču bija izturējies pret Konstansu labi, tāpēc viņas pienākums bija izpildīt viņa pēdējo gribu, bet, kāda tā ir, viņa nešaubījās. Stingri satvērusi ieroci, viņa atkal apņēmīgi pa­cēla to.

Pendergasta augums mežonīgi nodrebēja. Pēc mirkļa viņš at­vēra acis.

— Aloizij? Viņa iejautājās.

Kādu brīdi viņš nekustējās. Tad tikko manāmi pamāja ar gal­vu.

Pēkšņi viņa pamanīja dūmu rēgu. Tas bija parādijies pie aģen­ta pleca. Tas brīdi nekustīgi karājās gaisā. Pēc tam sāka slīdēt te uz vienu, te otru pusi, gandrīz ka suns, meklējot pēdas. Drīz tas sāka virzīties projām.

— netraucē tam, čukstēja Pendergasts. Un uz mirkli Konstansu pārņēma bailes, ka aizbildnis vēl ir briesmīgas pārvērtības va­ra. Taču tad viņš atkal atvēra acis, paraudzijās viņā, un viņa uz­reiz visu saprata.

— tu esi atgriezies, viņa teica.

Viņš pamāja ar galvu.

— kā?

Viņš atbildēja klusi, tikko dzirdami. — Spējas, ko ieguvu no Agozjena, tika sadedzinatas cīniņā. Līdzīgi kā, kausējot tēraudu, tiek sadedzinati visi sārņi. Paliek pāri… īstais.

Viņš vārgi pacēla vienu roku. Nesakot vairs ne vārda, Konstansa nometas uz grīdas un cieši satvēra to.

— ļauj man atpūsties, viņš izdvesa. Divas minūtes, ne vairāk. Pēc tam mums jāiet.

Viņa pamāja ar galvu un ieskatījās pulksteni uz kamīna dzegas. Viņai aiz muguras tulpa slīdēja projām. Viņa pagriezās un noraudzījās, ka tas lēni, bet nepielūdzami mērķtiecīgi slīdēja pāri bezsamaņa guļošajai Marijai, ārā pa kajītes durvīm un pa­zuda savos mīklainajos ceļos.