Tumsas rats

54

Rezerves komandtiltiņš bija pārpildīts, un ik brīdi tur kļuva arvien karstāk. Lesērs bija izsaucis uz ārkārtas apspriedi visus strukturvienibu vadītājus, un jau bija ieradušies viesnīcas pa­kalpojumu un izklaides jomas vadītāji, ka arī galvenais kasie­ris, bocmanis un galvenais stjuarts. Lesērs ieskatījās pulksteni, noslaucīja pieri un jau simto reizi palūkojas uz kapteines Meisones muguru centrālaja videoekrānā. Viņa stāvēja pie stūres, taisni izslejusies un mierīga, neviena malu šķipsna nebija izslī­dējusi no formas cepures. Viņi bija aplukojuši "Britānijas" kur­su galvena ja navtrac c,ps kāršu ploterī. Tur nu tas bija košas elektroniskas krāsās virziens, ātrums un… Maitasputnu klin­tis.

Viņš vēroja pie stūres mierīgi stāvošo kapteini. Kaut kas viņai bija noticis, kādi veselības traucējumi triēka, narkotikas, varbūt īslaicīgs apziņas zudums? Kas norisinājās viņas galva? Viņas rī­cība bija gluži pretēja visiem kuģa kapteiņa pienākumiem.

Viņam līdzās Kempers, uzlicis austiņas, darbojas ar novēro­šanas darbstaciju. I,esers piebikstīja viņam, un drošības dienesta priekšnieks noņēma austiņas.

— Kemper, vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka viņa mūs dzird? Viņš jautāja.

— visi kanāli ir vaļā. Man austiņas pat pienāk signāls.

Lesērs pievērsās Kreikam. — Vai ir vēl kādas atbildes uz. Mūsu palīga saucieniem?

Kreiks pacēla skatienu no radioiekārtas un satelīta telefona. Jā, ser. Atsaucas asv un kanadas krasta apsardze. Tuvakais ir krasta apsardzes kuģis "sers vilfreds Grenfells" no Sentdžonas ostas sešdesmit astoņus metrus garš piekrastes patruļas kuģis ar deviņiem virsniekiem, vienpadsmit komandas locekļiem, seš­padsmit guļvietām un vēl desmit kuģa hospitāli. Viņi atrodas uz pārtveršanas kursa un sasniegs mūs kādas piecpadsmit jūras jūdzes uz austrumiem ziemeļaustrumiem no Maitasputnu klin­tīm ap… pulksten piecpadsmitiem četrdesmit piecām. Cits neviens kuģis nav pietiekami tuvu, lai sasniegtu mūs pirms aprēķināta… hmm sadursmes laikā.

— kāds ir viņu plāns?

— viņi vēl izstrādā variantus.

Lesērs pievērsās trešajam kapteiņa palīgam. Izsauciet dok­toru Grendinu. Man vajadzīgs mediķa viedoklis par to, kas no­tiek ar Meisoni. Un pajautājiet Meilzam, vai pasažieru vidu nav kāds psihiatrs. Ja ir, tad sauciet šurp.

— klausos, ser.

Pēc tam Lesērs uzrunāja galveno mašīnistu. Helsija kungs, jums personiski jadodas uz mašīntelpu un jāatvieno autopilots. Ja nepieciešams, parcertiet kabeļus, sadauziet ar veseri vadības pul­tis. Visļaunākaja gadījuma dezaktivejiet vienu no arejiem motoriem.

Mašīnists pašūpoja galvu. Autopilots ir nodrošināts pret uz­brukumiem. Tas ir izveidots pilnīgi neatkarīgs no visam manualajam sistēmām. Pat, ja izdotos dezaktivet vienu no arejiem moto­riem bet tas nav iespējams -, autopilots kompensētu tā trūkumu. Ja nepieciešams, kuģis var darboties ar vienu ārējo motoru.

— Helsija kungs, nesakiet, ka 1as nav iespējams, kamēr neesat izmēģinājis.

— klausos, ser.

Lesērs pievērsās radistam. — Meģiniet izsaukt Meisoni viip frekvenču rācijās sešpadsmitajā kanāla.

— klausos, ser. Radists paņēma augsto frekvenču rāciju un nospieda raidīšanas pogu. Radists komandtiltiņam, radists ko­mandtiltiņam, lūdzu, atbildiet.

Lesērs norādīja uz videoekrānu. — Redzat? Viņš iesaucas. Iedegas zaļā uztveršanas gaisma. Viņa mūs dzird skaļi un skaid­ri!

— to es visu laiku jums saku, atbildēja Kempers. Viņa dzird katru vārdu.

Lesērs pašūpoja galvu. Viņš pazina Meisoni daudzus gadus. Viņa bija īsta profesionāle itin visa mazliet pastiva, stingru no­teikumu piekritēja, ne pārāk sirsnīga, tomēr vienmēr nevainojami lietišķa. Viņš izmisīgi lauzīja galvu. Ir jābūt kādai iespējai sazi­nāties ar viņu aci pret aci. Cik neciešami, ka viņa visu laiku stāv, pagriezusi muguru pret viņiem.

— Ja viņš varētu ieskatīties Meisonei acis, varbūt izdotos parunat ar viņu sapratīgi. Vai vismaz saprast, kas notiek.

Kempera kungs, viņš ierunājās, zem komandtiltiņa lo­giem stiepjas sliede logu mazgašanas ierīču piestiprināšanai. Tā ir, vai ne?

— jā, laikam gan.

Lesērs paķēra no krēsla žaketi un uzvilka mugura. Es eju uz turieni.

— traks esat, vai? Satraucas Kempers. Tas ir simt pēdu aug­stumā virs klāja.

— es gribu ieskatīties viņai acīs un noprasīt, ko viņa ir pasākusi.

— jūs nokļūsiet tieši vētra…

Kapteiņa otrais palīg Vortington, jūs paliekat par atbildīgo, līdz es atgriezīšos. Un Lesērs metas ārā pa durvīm.

Lesērs stāvēja uz trīspadsmita klāja novērošanas platformas pie priekšgala margam, raudzīdamies augšup uz komandtiltiņu, vējš plosīja viņa drēbes, lietus kapāja seju. Komandtiltiņš atradās kuģa visaugstākajā vietā, virs tā slējās tikai skursteņi un masti. Abi komandtiltiņa spārni stiepās tālu abu bortu pusēs, to gali stiepās pāri kuģa korpusam. Zem blāvi apgaismoto logu rindas viņš ar pūlēm varēja saskatīt sliedi - collu biezu misiņa cauruli, kas bija piestiprināta pie tērauda kronšteiniem, apmēram sešu col­lu attālumā no kuģa virsbūves. Šauras redeļu kāpnes veda aug­šup no platformas uz kreisa borta spārnu, kur tas savienojas ar sliedi, kas stiepās apkārt komandtiltiņa apakšmalai.

Viņš streipuļodams pārgāja pāri klājam pie kāpnēm, mirkli vil­cinājās, tad satvēra metāla pakāpienu plecu augstuma, pieķerda­mies tik cieši ka slīcējs. Viņš atkal mirkli vilcinājās, juzdams, ka roku un kāju muskuļi saspringst, gaidot šo pārbaudījumu.

Nolicis kāju uz apakšējā pakāpiena, viņš pievilkās pie kāpnēm. Viņu apšļāca smalkas šļakatas, un viņš pārsteigts sagaršoja sālsūdeni šeit, vairāk nekā divsimt pēdas virs ūdens līmeņa. Oke­āns nebija redzams lietus un šļakatu plīvurs bija pārāk biezs - taču varēja dzirdēt viļņu dunoņu un just to smagos triecienus pret kuģa korpusu. Izklausijās, it kā to dauzītu kāds nikns, ievainots jūras dievs. Šajā augstumā kuģa kustība bija īpaši skaidri sajūta­ma, un katra gausā, biedejošā šūpošanās mokoši atbalsojās viņa ķermenī.

Vai riskēt? Kemperam taisnība tas ir īsts neprāts. Taču, pat uzdodot sev šo jautājumu, viņš jau zinaja atbildi. Viņam bija jaieskatas kapteinei acīs.

No visa spēka satvēris metāla redeles, viņš uzrausas uz. Kāpnēm, uzmanīgi likdams rokas un kājas. Vējš plosījās tik mežonigi, ka brīžiem viņš bija spiests aizvērt acis un taustīties augšup. Viņa raupjas jūrnieka rokas tvēra ar abrazīvo krasu krāsotos me­tālā stieņus ka skrūvspīles. Kuģis sašūpojas uz kāda īpaši liela viļņa, un Lesēram šķita, ka viņš karājas tukšuma un smaguma spēks velk viņu lejā, lejā, jūras elles katla.

Vienu roku, tad otru…

Pēc gluži vai bezgalīga kāpiena viņš nonāca pie augšējas slie­des un pasniedzās tā, ka galva bija logu augstuma. Viņš ielūko­jās iekšā, taču, būdams pārāk tālu uz kreisa borta spārna, varēja saskatīt tikai blāvu elektronisko ierīču spīdumu.

Vajadzēs apiet apkārt līdz vidum.

Komandtiltiņa logi bija mazliet slīpi uz ārpusi. Virs tiem bija augšēja klāja mala ar šauru sliedi. Gaidīdams mierīgāku atelpu starp vēja brāzmām, Lesērs uzvilkās augšā un satvēra augšējo ap mali, pārvietodams kājas uz apakšējās sliedes. Viņš tā stāvēja krietnu bndi, sirdij izmisīgi dauzoties, juzdamies tik neaizsargāts. Piespiedies pie komandtiltiņa logiem, izstieptam rokam un kājām, viņš vēl asak sajuta kuģa šūpošanos.

Viņš trīcēdams dziļi ieelpoja, vienreiz, otrreiz. Tad sāka virzī­ties gar logiem ar nosalušajiem pirkstiem pieķeries pie augšējās apmales, saņemdams visus spēkus līdz ar katru vēja brāzmu. Viņš zināja, ka komandtiltiņš ir simt sešdesmit pēdas plats, tātad bija jānoiet pa sliedi astoņdesmit pēdas, līdz nonāks pretī darbstaci­jai un stūrei.

Viņš virzījās gar logiem, uzmanīgi slidinadams kājas. Sliede nebija apstrādāta ar abrazīvo krāsu, jo uz tas nebija paredzēts at­rasties cilvēkiem, tāpēc tā bija velnišķīgi slidena. Viņš virzījās lēni, uzmanīgi, lielāko daļu svara balstīdams uz rokam, rausdamies pa slideno sliedi, ar pirkstiem stingri turēdamies pie augšēja klāja apmales sliedes krāsotās malas. Spēcīga vēja brāzma sagrāba viņu, atraujot kājas no sliedes, un kādu brīdi viņš, šausmu pār­ņemts, karājas virs mutuļojošas pelēkas bezgalības. Viņš steigšus atguva atbalstu zem kājām, tad atkal mazliet nogaidījā, drudžai­ni kampdams gaisu, sirdij dauzoties, nejūtot sastingušos pirkstus. Pēc brīža viņš piespieda sevi turpināt ceju.

Beidzot viņš bija nonācis komandtiltiņa centra. Un tur viņa bi­ja kapteine Meisone stāvēja pie stūres, mierīgi lūkodāmas uz viņu.

Viņš raudzījās pretī, pārsteigts par to, cik normāli viņa izskatās. Viņa pat nešķita izbrīnīta, ieraugot šeit Lesēru ka rēgu vētras ietērpā, karajamies gaisā ārpusē pie komandtiltiņa logiem.

Ar kreiso roku stingrāk pieķēries pie augšējas sliedes, viņš ar labo piesita pie loga stikla. — Meisone! Meisone!

Viņa ieskatījas Lesēram acīs, taču kaut kā izklaidīgi.

— ko jūs darat?

Viņa neatbildēja.

— sasodīts, Meisone, runu ar mani! viņš iebelza ar dūri pa stik­lu tik stipri, ka iesāpējās roka.

Bet kapteine tikai raudzijās viņā.

— Meisone!

Beidzot viņa atkāpās no stūres un pienāca pie loga. Viņas balss caur stiklu un vētras troksni bija tikko sadzirdama. — Jautājums drīzāk ir ko jūs te darat, Lesera kungs?

— vai jūs nesaprotat, ka mēs dodamies tieši uz sadursmi ar Maitasputnu klintīm?

Atkal viņas lūpas pavīdēja smaida atblāzma. Viņa kaut ko tei­ca, bet Lesers vētras gaudoņa to nedzirdeja.

— es jūs nedzirdu! Turēdamies pie klāja apmales, viņš iedo­mājās, ka drīz pirkstiem pietrūks spēka un viņš iegāzīsies mežo­nīgajās vētras bangās.

— es teicu, viņa pienāca tuvāk pie stikla un ierunājās skaļāk, ka labi zinu to.

— bet kāpēc?

Smaids beidzot izlauzas brīvība, iemirdzoties ka saule ledus gabala. — Tas ir īstais jautājums, vai nē, Lesēra kungs?

Viņš piespiedās pie stikla, pūlēdamies nenokrist. Viņš zināja, ka ilgi noturēties neizdosies.

— kāpēc? Viņš iekliedzas.

— jautājiet korporācijai.

— bet jūs… nevar būt, ka jūs to darat tīši!

— kāpēc ne?

Viņš apvaldīja sevi, lai neuzkliegtu, ka viņa ir zaudējusi pra­tu. Bija jārunā apdomīgi, jacenšas izprast viņas motīvus, pārlie­cināt viņu. Dieva deļ, jūs taču negribat noslepkavot četrus tukstošus cilvēku!

— man nav nekāda naida pret pasažieriem vai komandu. Taču es iznīcināšu šo kuģi.

Lesērs vairs nesaprata, vai viņa seja ir slapja no lietus vai asaram. — Klausieties, kapteini! Ja jūsu dzīve ir kādi sarežģījumi, pro­blēmas ar kompāniju, mēs to visu varam nokārtot, bet tā… uz klāja ir tūkstošiem nevainīgu cilvēku, daudz, sieviešu un bērnu, bs jūs lūdzu, nedariet to! Lūdzu!

— cilvēki mirst katru dienu.

— vai tas ir kāds teroristu uzbrukums? Es domāju… viņš no­rija siekalas, pūlēdamies atrast kādu neaizvainojošu raksturoju­mu. Vai jūs parstāvat kādu… politisku vai reliģisku uzskatu?

Viņas smaids palika tikpat vēss un savaldīgs. — Ja jau jautājat, tad atbilde ir nē. Tikai personiski.

— ja velaties iznicināt kuģi, vispirms apstādiniet to! Vismaz ļaujiet mums nolaist ūdeni glābšanas laivas!

— jūs lieliski zinai, ka pat tad, ja es tikai palēnināšu kuģa ātru­mu, radīsies iespēja nolaist spēcvienibas grupu, kas mani sagrābs. Bez šaubam, puse pasažieru aizsūtījuši e-pasta ziņas uz ārpasauli. Noteikti jau tiek gatavota verieniga operācijā. Nē, Lesēra kungs, ātrums ir mans sabiedrotais, un "Britānijas" galamerķis ir Maitasputnu klintis. Viņa ieskatījās autopilota karšu ploterī. Pēc simt četrdesmit deviņām minūtēm.

Viņš atkal sāka dauzīt ar duri pa stiklu. — Nē! No šis piepū­les viņš gandrīz nogāzās. Pūlēdamies atgūt līdzsvaru, viņš tvē­rās pie sliedes, aplauzdams nagus pret tas pārklājumu, un bez­palīdzīgi noraudzijās, ka kapteine atgriežas pie stūres un pievērš skatienu vētras plosītajām tālēm.