Tumsas rats

72

Emīlija Dalberga apstājās atvilkt elpu gaitenī, kas veda no glab­šanas laivu klāja. Viņai aiz muguras skanēja satrakotā pūļa klie­dzieni un bļāvieni tas tiešam bija nevaldāms pūlis, turklāt slep­kavības instinktu pārņemts. Kliedzieniem piebalsoja vēja aurošana un ūdens dārdoņa vaļējās lūkās. Arī daudzi citi pasa­žieri bija nolēmuši doties uz glabšanas laivām, un tagad jau vi­ņai garām plūda cilvēku straume, nepievēršot viņai uzmanību.

Dalberga bija redzējusi pietiekami daudz, lai saprastu, ka mē­ģinājums nolaist glābšanas laivas šādā ātrumā ir īsta pašnāvība. Viņa to bija skatījusi savam acīm. Tagad viņas uzdevums bija no­gādāt šo svarīgo ziņu uz rezerves komandtiltiņu. Lai par to pār­liecinātos, Gevins Bruss un Nailzs Velčs bija ziedojuši savas dzī­vības, nebūtībā bija aizgājusi arī vēl viena laiva, pilna ar pasažieriem, tāpēc Emīlija bija stingri nolēmusi paziņot par to.

Viņa devās tālāk, cenzdāmas sameklēt īsto ceļu, bet tad viņai pretī joņoja drukna auguma vīrietis ar sarkanu seju un plati ieplestām acīm, kliegdams: uz glabšanas laivām! Emīlija mēģināja pabēgt sāņus, bet nepaspēja, un vīrietis aizķēra viņu un nogāza uz paklāja. Kad viņa atkal piecelās kājās, vainīgais jau bija pazudis.

Viņa atspiedās pie sienas, atgūstot elpu, glabdāmās no pani­kas pārņemto ļaužu bariem, kas skrēja uz glābšanas laivu klāju. Viņa bija satriekta, redzot neiedomājamas cilvēku egoisma iz­pausmes sevišķi bagāto un labklājīgo laužu vidu. Komandas locekļus un apkalpojošo personālu viņa nebija manījusi, skraidot apkārt un klaigājot. Viņai uzreiz ienāca prāta "Titānika" pasa­žieri, kas sagaidīja savus pēdējos brīžus savaldīgi un ar pašcie­ņu. Pasaule tiešam bija mainījusies.

Atguvusies viņa turpināja ceļu, turēdāmas tuvāk pie gaiteņa sienas. Rezerves komandtiltiņš atradās kuģa priekšgalā, tieši zem galvenā komandtiltiņa uz trīspadsmitā vai četrpadsmita klāja, viņa īsti neatcerējās. Viņa pašlaik bija uz septītā starpklājā, tātad bija jābrauc augšā.

Viņa devās tālāk pa gaiteni, garām pamestam kafejnīcām un veikaliem, sekojot norādēm uz lielo ātriju, jo zināja, ka tur varēs vislabāk orientēties. Jau pēc dažam minūtēm viņa izgāja caur ar­ku un nonāca pie pusapaļam margam, kur pavērās skats uz pla­šo astoņstūraino telpu. Pat šajā grūtajā brīdī viņa atkal uzlūkoja to ar apbrīnu: astoņus stāvus augsta, ar stiklotiem liftiem abas puses un neskaitāmiem balkoniņiem, ko rotāja koši ziedi.

Pieturēdamās pie margām, viņa ielūkojas lielajā ātrijā. Pavērās atbaidošs skats. Elegantais restorāns "karaļa kronis" piecus stāvus zemāk bija pārvērties postažā. Uz grīdas mētājās galda pie­derumi, pusēsti ēdieni, sabradāti ziedi un saplēstas glāzes. Telpa bija izmētāti apgāzti galdi un trauku lauskas. Izskatījās, it kā šeit būtu iebrāzies orkāns. Apkārt mudžēja cilvēki vieni skrēja caur ātriju, bet citi pievāca vīna un stipro dzērienu pudeles. Gaisu pil­dīja kliedzieni un saucieni.

Stiklotie lifti joprojām darbojas, un viņa steidzas uz tuvāko. Ta­ču tajā brīdi plašo telpu sātricināja skaļš dardiens nikns rēciens no pašam kuģa dzīlēm.

Un tad lielais ātrijs sasvērās uz sāniem.

Vispirms viņa nosprieda, ka tas viņai tikai rādās. Taču, paraudzijusies augšup, viņa redzējā, ka liela lustra sasverusies slīpi. Kad troksnis pieņēmās spēkā, lustra sāka vibrēt, neprātīgi šķin­dot un džinkstot. Dalberga steidzīgi paslēpās kādā arkā, kad no griestiem sāka gāzties kristālā lausku krusa, apberot galdus, krēs­lus un margas.

Ak, mans dievs, viņa nodomāja. Kas gan te notiek?

Kuģis sasvērās arvien vairāk, un viņa pieķērās pie misiņa mar­gām, kas bija piestiprinātās pie kolonnas viena arkas pusē. Čerkstot uz grīdas, krēsli un galdi apakšstāva restorānā sāka slīdēt uz vienu pusi, vispirms lēni, pēc tam arvien ātrāk. Pēc brīža at­skanēja skaļš blīkšķis sagāzās pudeļu plaukts lepnajā restorā­na bārā.

Viņa drudžaini turējās pie margam, nespēdama atraut skatie­nu no postažas lejā. Tagad izkustējās lepnais steinway koncertflīģelis un sāka ripot, līdz uzgrūdas lielai "Britānijas" marmora fi­gūrai, sašķaidot to sīkos gabalos.

Šķita, ka kuģi savas rokas sagrābis milzis un, par spīti motoru niknajai pretestībai, gāž to uz sāniem. Dalberga turējās pie mar­gām, kamēr kuģis sasveras arvien vairāk, un visdažādakie priekš­meti krēsli, vāzes, galdi, drēbes, glāzes, fotoaparāti, kurpes, so­miņas sāka gāzties no balkoniem ātrijā, ar troksni atsitoties lūžņos. Kliedzienu un palīga saucienu jūklī īpaši izceļas griezīgs ķērciens, kas nāca no augšās. Pēc mirkļa no kāda augšēja balko­na, joprojām kliegdama, nogāzās drukna sieviete ar blondu matu ērkuli, ģerbusies uzraudzes formastērpā. Viņa ar šausmīgu rībie­nu ietriecās klavierēs, ziloņkaula taustiņi pašķīda uz visam pu­sēm, un parrautas stigas nodžinkstēja atbaidoša griezīgu toņu simfonija.

Nočerkstēja metāls, un tuvakais lifts augstajā korpusā nodre­bēja, un, apdullinoši nošķindot stikliem, viss milzīgais cilindrs viena mirkli saplīsa, un lauskas sāka krist ka paleninātā filmā, veidojot stikla aizkaru. Lifta vraka tērauda korpuss tika izrauts no vietas un palika karajamies tērauda trosē. Emīlija redzēja lifta kabīne divus cilvēkus, kuri, izmisīgi kliegdami, turējās pie misi­ņa stieņiem. Kamēr viņa, šausmu pārņemta vēroja, lifta karkass griezdamies neprātīgi nošupojās pāri plašajam ātrijam, tad atsi­tas pret balkonu rindu pretēja pusē. Cilvēkus lifta kabīne trieciens uzsvieda gaisā, tad tie kūleņojot krita lejā, lejā, līdz beidzot pazu­da haosā starp mēbeļu atliekām un citiem lūžņiem, kas bija sa­dzīti pie "karaļa kroņa" tālākas sienas.

Dālberga visiem spēkiem turējās pie margam, kamēr grīda ar­vien vairāk nosvērās uz leju. Pēkšņi leja atskanēja citāds troksnis, skaļš kā milzu ūdenskrituma dārdoņā, ko pavadīja ledaini auk­sta sāļa gaisa šalts, kas gandrīz nopūta viņu no balkona. Pēc tam ātrija zemākajā stāvā ieplūda putojošs ūdens un sāka celties aug­šup, pilns ar sadragatam mēbelēm, lūžņiem un sakropļotiem cil­vēku ķermeņiem. Tajā paša brīdi milzīga lustra, ar skaļu metāla un apmetuma krakšķi, beidzot atrāvās no griestiem. Milzīgais kristāla blāķis gāzās slīpā leņķī, atsitās pret balkoniem pretējā pu­se, tad kūleņojot krita leja tālākaja ātrija pusē, kaisot uz visam pu­sēm spožas lauskas kā ledus gabaliņus.

Emīlijai nāsis iesitas saltais, biedējošais jūras smārds. Pama­zam, it kā mostoties no miega, viņa sāka apjaust, ka, par spīti drausmīgajam grautiņam, kas norisinās viņas acu priekšā, kuģis tomēr laikam negrimst vismaz pagaidām ne. Tas tikai gāzās uz sāniem un piesmēlās ar ūdeni. Motori joprojām darbojās, un ku­ģis virzījās uz priekšu.

Dālberga sakopoja gribasspēku, pūlējās nedzirdēt plīstošo stik­lu šķindoņu, ūdens dārdoņu un cilvēku kliedzienus. Lai ka viņa vēlētos, viņa nespēja nevienam palīdzēt. Taču viņai noteikti bija jāpaziņo virsniekiem uz rezerves komandtiltiņa, ka glabšanas lai­vas nedrīkst izmantot, kamēr kuģis atrodas kustība. Paraudzijusies apkārt, viņa netālu pamanīja kāpnes. Uzmanīgi turēdāmas pie margam, viņa, gan rapodama, gan slidodama gar tam, nonā­ca līdz kapnom, kas bija sašķiebušas biedejoša leņķi. No visa spēka turēdāmas pie kāpņu margam, viņa pa vienam pakāpienam rausas augšup, uz rezerves komandtiltiņu.