Lamatas

7.

Hečs izgāja uz "Žēlabainās Džeinas" klāja, izstaipījās un, sa- miedzis acis, paskatījās uz ostu. Stormheivenā šajā saules pie­lietajā jūlija pēcpusdienā valdīja klusums, pat stingums, un viņš par to jutās pateicīgs. Iepriekšējā vakarā viņš bija ap­slacījis steiku ar mazliet vairak Beefeater's viskija nekā gribēts, un no rīta pamodās ar paģirās sāpošu galvu - pirmo reizi desmit gadu laikā.

Šī diena daudzējādā ziņa bija pirmā. Viņš pirmo reizi kopš ceļojuma pa Amazoni bija uzturējies kuģa kajītē. I lečs jau bija aizmirsis, cik tas ir brīnišķīgi - palikt vientulība, ko traucē tikai viegla viļņu šūpošanās. Pirmā diena pēc ilgiem, ilgiem gadiem, kad nebija nekā daudz ko darīt. Laboratorija bus slēgta visu augustu, un laborants Brūss nodots kolēģa uz­raudzībā - lai pieraksta pirmos pētījuma rezultātus. Kembri­džas pilsētas māja slēgta, ekonomei paskaidrots, ka viņš ne­atgriezīsies līdz pat septembrim. Un jaguārs paslēpts stāvlaukumā aiz veca saimniecības preču veikala.

Vakar pirms izrakstīšanās no Sautportas viesnīcas viņš bija saņēmis zīmīti no Naidelmana - vienu pašu teikumu, kura viņš šovakar saulrieta stundā uzaicināts uz, tikšanos Skrandu sala. Sākumā 1 lečs bažījās, ka tas nozīmē veselu die­nu, kas jāpavada, kavējoties atmiņās. Viņš pat apsvēra

iespēju ņemt rokā akvareļus, ar kuriem niekojās nedēļu no­gales, un uzšņāpt kadu piekrastes ainiņu. Taču šī doma drīz vien tika atmesta. Šeit, uz ūdeņiem, pārņēma rāms miers. Viņš atbraucis uz Stormheivenu. Pabijis Skrandu salas kras­tā. Skatījies acis briesmonim un izdzīvojis.

Hečs ieskatījās pulkstenī - gandrīz septiņi trīsdesmit, l.aiks doties ceļā.

Iedarbinājis dzinēju, viņš apmierināts ieklausījās, cik pa­klausīgi tas rūc. Viegla vibrācija zem kājām, izplūdes gāzu šņākšana - šīs skaņas atgādinaja sirēnu dziesmu1 " no pagāt­nes, kas reiz bijusi tik salda un vienlaikus arī sāpīga. Pagrie­zis pārslēgu, viņš palielināja kuģīša ātrumu un pavērsa tā priekšgalu Skrandu salas virzienā.

Diena bija skaidra. Kamēr kuģītis šķēla viļņus, Hečs vē­roja tā ēnu, kas slīdēja pa priekšu. Okeāna plašumā neviena nebija, izņemot kādu omāru ķēraja laivu - vīrs pārbaudīja murdus pie Vientuļnieku salas krastiem. Hečs šajā diena vai­rākkārt bija izgājis uz klāja, lai nopētītu horizontu - it ka gai­dītu, ka Skrandu salas apkārtnē sāksies kāda rosība. Taču redzams nebija nekas - tikai jūra un debesis. Un Hečs nesa­prata, - jūtas sarūgtināts vai laimīgs.

Ārpus ostas gaiss kļuva dzestrāks. Taču Hečs nevis sa­mazināja ātrumu, lai noietu kajīte un paņemtu vējjaku, bet gan pagrieza kloķi līdz maksimumam, pavērsa seju pret vē­ju un atvēra muti - lai tajā iekļūst sāļā ūdens šaltis, ko uz­meta "Žēlabainā Džeina", šķeļot viļņus. Tas šķita tāds kā at­tīrīšanās rituāls - it kā vējš un ūdens spētu aizslaucīt visus pagājušajā ceturtdaļgadsimtā uzkrātos zirnekļtiklus un sār­ņus.

Pēkšņi autrumu pusē pie horizonta parādījās tumša ēna. Hečs samazināja ātrumu - viņš juta, ka atgriežas senais sa­traukums. Migla ap salu bija plānāka, taču krasta aprises tik un tā šķita neskaidras un draudīgas, bet celtņi un vinčas šķē­la dūmaku kā sagrauti minareti kādā mītiskā pilsētā. Hečs pagrieza laivu pret ostu, taču saglabāja distanci un gatavo­jās apmest loku.

Tad salas aizvēja pusē viņš ieraudzīja apmēram ceturtdaļ- jūdzi no krasta noenkurotu nepazīstamu kuģi. Piebraucot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ir senlaicīgs ugunsdzēšanas ku­ģis, kas būvēts no brūna materiāla - sarkankoka vai tīkko­ka. Uz pakaļgala ar zelta burtiem bija uzkrāsots nosaukums "C.rifs", bet zemāk ar mazākiem burtiem - Mistika, Konekti- kuta.

I lečs prātoja, vai nepiebraukt vēl tuvāk, taču pārdomāja un izslēdza "Žēlabainas Džeinas" motoru apmēram simts jar­du attālumā. Kuģis šķita pamests - neviens neiznāca uz klā­ja, lai sagaidītu atbraucēju. Hečam iešāvās prātā, ka šis ku­ģis varētu piederēt kādam tūristam vai trofeju medniekam, taču jau rietēja saule - sagadīšanās bija pārāk acīmredzama.

Viņš ziņkārīgi pētīja kuģi. Ja šis kuģis piederēja Naidel­mana komandai, tad tā bija neparasta, taču ļoti praktiska iz­vēle. Ātruma trukums tika kompensēts ar stabilitāti - 1 lečs bija pārliecināts, ka ar šādu kuģi var droši doties visnegan- tākajā jūrā, bet priekšgala un pakaļgalā izvietotie dzinēji pa­darīja to lieliski manevrējamu. Šļūteņu rituļi un monitori bi­ja aizvākti, atbrīvojot vietu uz klāja. Kravas bomji, torņi un prožektori bija atstāti, un pakaļgalā uzstādīts ar datoru va- dams celtnis. I Ieča acis pievērsās plašai stūres mājai un pār­metamajam tiltiņam. Virs tiem - parasta elektronisko ante­nu, radionavigācijas sistēmu un radaru gūzma, tāpat papildu aprīkojums, kas īsti nebija saistīts ar jūrniecību - mikroviļņu antena, satelītu šķīvis, gaisa izlūkošanas radars un ļoti ze­mas frekvences antena. Iespaidīgi, nodomāja Hečs. Viņš uzli­ka vienu roku uz vadības pults, bet ar otru jau gatavojās pie­spiest signāltaures pogu.

Taču tad viņš pārdomāja. Tālumā varēja saklausīt dobju pulsējošu troksni - pavisam klusu, tik tikko dzirdamu, i lečs nolaida roku gar sānu. Jau pēc minūtes viņš bija pilnīgi pār­liecināts - tur darbojās kuģa motors. Vēl talu, taču strauji tuvojās. Hečs nopētīja horizontu, līdz dienvidu mala pama­ni ja pelēku punktiņu. Rietošās saules stars uzzibsnīja šī ne­zināmā peldlidzekļa nospodrinātajā metālā. Varbūt '"Masas" kuģis, Hečs pratoja, kas brauc šurp no Portlendas.

Un tad Hečs pamanīja, ka pelēkais punktiņš sadalās divos, tad - trijos, tad - sešos. Neticēdams savām acīm, viņš vēroja, kā nelielajai saliņai tuvojas īsta iekarotāju flote. Tuvojās mil- ziga jūras barža, kuras tumši sarkanie borti bija skaidri sa- skatāmi, tiklīdz viļņi atkāpās no ūdenslinijas. Aiz baržas sekoja velkonis, kura takelāža priekšgalā bija apsūnojusi un spīdēja. Velkonim tauvā bija piesiets simttonnīgs peldošais celtnis. Nā­kamie bija vairāki motorkuteri - spīdīgi un vareni un pārbāzli ar elektroniku. Aiz tiem, dziļi iegrimis ūdenī, peldēja smagi piekrauts kravas kuģis. Tā mastā plīvoja neliels sarkanbalts karodziņš. I lečs atcerējās, ka šādu zīmējumu pirms dažām dienām bija redzējis uz Naidelmana portfeļa.

Pēdējais šajā flote bija liels kuģis ar lielisku aprīkojumu. Priekšgalā ar ziliem burtiem bija uzkrāsots nosaukums "Cer­bers"'1 '. Hečs ar godbijību vērās šais mirdzošajās konstruk­cijas, ievēroja harpunu uz priekšējā klāja un iluminatorus ar tumšiem stikliem. Piecpadsmit tūkstoši tonnu vismaz, I lečs do­mas secināja.

Kuģi ka klusā dejā viens pēc otra apstājās ar priekšgalu pret "Grifu" - lielākie apstājās ugunsdzēsības kuģīša tālākajā galā, bet mazākie novietojās līdzās "Žēlabainajai Džeinai". Nožvadzēja ķēdes - kuģi noenkurojās. Pētīdams motorkuterus, kas bija nostājušies labajā un kreisajā pusē, Hečs manīja, ka arī pats tiek pētīts. Daži uzsmaidīja un pa­locīja galvas. Tuvākajā kuterī bija redzams virs ar matiem dzelzs krāsā un apaļīgu baltu seju, kas vērās Hečā ar pie­klājīgu interesi. Mugurā viņam bija paliela oranža glābšanas veste, uzvilkta virs cieši aizpogāta uzvalka. Līdzās stāvēja jauns puisis ar gariem, taukainiem matiem un kazbārdiņu, ģērbies Bermudu šortos un puķaina kreklā. Viņš kaut ko eda no baltas papīra kārbas un skatijas uz lleču nekaunīga vienaldzībā.

Tika izslēgts pēdējais dzinējs, un iestājās teju spocīgs klu­sums. I lečs skatījās 110 viena kuģa uz otru - izrādījās, visu acis pievērstas tukšajam ugunsdzēsības kuģīša klajam.

Pagāja minūte, tad divas. Beidzot atveras stūres mājas durvis, un tajās parādījās Naidelmans. Klusēdams viņš pie­gāja pie borta un apstajās - taisni ka stiga - un vērās sabrau- kušajos cilvēkos. Rietoša saule viņa iedegušo seju iekrāsoja burgundieša sarkanu, bet plānos matus darīja zeltainus. 1 lečs prātoja, cik ļoti šis slaidais stāvs ietekmēja pārējos. Kad iestājās pilnīgs klusums, aiz Naidelmana parādījās vēl viens cilvēks - neliela auguma un muskuļots - viņš palika stūres mājas durvīs un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Kādu laiku Naidelmans turpināja klusēt. Beidzot viņš sāka runāt - klusi, gandrīz godbijīgi, taču labi sadzirdami.

- Mēs dzīvojam laikmetā, - Naidelmans teica, - kad ne­zināmais ir zināms un lielākā daļa Zemes noslēpumu jau uz­minēta. Mēs esam pabijuši ziemeļpolā, uzkāpuši Everestā, aizlidojuši uz Mēnesi. Mes esam sadalījuši atomu un iezīmē­juši karte okeāna dzelmes reljefu. Tie, kas ķērušies pie šiem uzdevumiem, nereti riskējuši ar dzīvību, zaudējuši mantu un likuši uz spēles visu, kas bijis dārgs. Lielus noslēpumus var atklāt tikai par ļoti augstu cenu - dažkārt tikai par visaug­stāko.

Kapteinis ar žestu norādīja uz salu.

- Tur, tikai simts jardu attālumā, mus gaida viena no tām lielajām mīklām, varbūt pati lielākā, kāda vel palikusi Zie­meļamerikā. Paraugieties! Izskatās pec nieka - pēc cauruma dubļu un klinšu ielāpā. Taču šis caurums - šī Ūdens Aka - izsukusi dzīvības sulas no ikviena, kas mēģinājis piekļūt tas noslēpumiem. Iztērēti daudzi miljoni dolāru. Izpostītas dzī­ves, zaudētas dzīvības. Starp mums ir cilvēki, kas uz savas adas izbaudījuši, cik asi var būt Ūdens Akas zobi.

Naidelmans nolūkojās uz klausītājiem, kas bija sapulcēju­šies uz daudzajiem kuģiem. Tad viņš saskatījās ar Heču un turpināja runāt.

- Citas pagātnes mīklas, piemēram, Saksavamanas mono­līti2 ", Lieldienu salas statujas21 , Lielbritānijas stateniskie ak­meņi22 vēl slēpj savu nozīmi. Taču ar Ūdens Aku ir citādi. Tās atrašanās vieta, nozīme un pat vēsture ir zināma. Tā ir mūsu priekšā ka nekaunīgs orākuls, kas uzdrošinās izaici­nāt visus, kas gadās ceļa.

Viņš ieturēja nelielu pauzi.

- Tūkstoš sešsimt deviņdesmit sestajā gada Edvards Okems kļuva par vienu no bīstamākajiem jūras pirātiem. Vi­ņa flotes kuģi, sagumstot zem salaupītās bagātības, bija kļu­vuši gausi. Vētra vai vienkārši neveiksmīga sastapšanās ar karakuģi varēja nozīmēt visas flotes aiziešanu bojā. Okems visu laiku bija atlicis savas bagātības novietošanu drošā krā­tuvē, bet nu viņu pārņēma izmisums. Un tad viņa ceļā ne­jauši gadījās arhitekts, kas atrisināja visas problēmas.

Naidelmans atspiedās pret bortu, un vējš pluinija viņa ma­tus.

- Okems nolaupīja arhitektu un uzdeva tam izbūvēt dār­gumu krātuvi. Tik draudīgu un nepieejamu, ka atturētu pat vislabāk apgādālāko bagātību mednieku. Viss ritēja saskaņa ar plānu. Aka tika uzbūvēta, dārgumi paslēpti tajā. Taču, kad pirāts devās kārtējā slepkavošanas un laupīšanas turē, likte­nis no viņa novērsās. Sarkanais Neds Okems nomira. Kopš tās dienas viņa bagātības snauž Ūdens Akas dzelme un gai­da laiku, kad tehnoloģijas un cilvēks spēs iznest dārgumus saules gaismā.

Naidelmans dziļi ievilka elpu.

- Lai arī šis bagātības ir ļoti vērtīgas, cilvēku pūliņi pie tām tikt allaž izrādījušies velti. Visi, izņemot vienu!

To sakot, kapteinis strauji pacēla roku. Izrādījās, viņš kaut ko tur pirkstos. Rietošās saules stari tik žilbinoši atspī­dēja šai priekšmetā, ka šķita, Naidelmana pirkstu gali deg liesmās. Apkārtējie sāka pārsteigumā un izbrīnā sačukstēties.

Hečs paliecās pāri sava kuģīša bortam, lai labāk saskatī­tu, kas ir Naidelmana rokās. Ak, Dievs, viņš nodomāja, tas droši vien ir zelta gabaliņš, ko no pazemes pirms vairak nekā simts gadiem izcēla Zeltraču kompānija.

Naidelmans pacēla zelta spirāles gabaliņu virs galvas un tā nekustoties nostāvēja diezgan ilgi. Tad viņš turpināja savu runu.

- Daži iebilst, ka Ūdens Akas dzelmē nav nekādas bagā­tības. Šiem apšaubītājiem es saku: "Paskatieties uz šo!"

Kad pēdejie saules stari iekrāsoja ūdeni un kuģi blāvi sār­tā toni, viņš pagriezās ar seju uz "Grifa" stūres mājas logu pusi. Pacēlis nelielu āmuriņu, viņš piesita zelta gabaliņu stū­res mājas sienai. Tad viņš atkal pievērsās klausītajiem, bet zelts turpināja mirgot.

- Patlaban, - Naidelmans teica, - Okema bagātības vēl guļ Akas dzelmē, kur tās neaizsniedz ne saule, ne lietus jau trīssimt gadu garuma. Bet rītdien sāksies šis ilgās atpūtas beigas. Jo atslēga, kas pirms daudziem gadiem pazaudēta, atkal ir atrasta. Līdz vasaras beigām dārgumi jau būs atva­dījušies no dzelmes.

Viņš mirkli paklusēja, lai nopētītu cilvēkus uz daudzo kuģu klāja.

- Mums būs daudz darba. Jānovāc senie instrumenti, jā­padara sala droša. Mums jānosaka oriģinālās Akas atraša­nās vieta. Tad mums jāatrod un jānosprosto zemūdens tu­nelis, kas savieno Aku ar jūru. Mums jāizsūknē ūdens no Akas un jānostiprina šahta, lai varētu piekļūt dārgumu krā­tuvei. Taču mums ir aprīkojums, ar ko vairāk nekā pietiek, lai sasniegtu mērķi. Mums ir darīšana ar, iespējams, atjautī­gāko septiņpadsmitā gadsimta prātu. Taču divdesmitā gad­simta tehnoloģijām Ūdens Aka nav sāncense. Ja ikviens, kas šeit šodien sapulcējies, pieliks roku, mēs veiksmīgi pabeig­sim izcilāko un ievērojamāko dārgumu meklēšanas operā­ciju visā pasaules vēsturē.

Cilvēki sāka aplaudēt, taču Naidelmans ar vienu rokas vēzienu apklusināja viņus.

- Šodien starp mums ir doktors Melins I lečs. Tikai ar viņa laipnu atļauju šis pasākums varēja sākties. Un viņš - vēl vai­rāk nekā jebkurš cits - zina, ka mēs šodien šeit esam sapul­cējušies ne tikai zelta dēļ. Mēs šeit esam, lai uzšķirtu jaunu lappusi vēstures grāmatā. Mēs esam šeit, lai vairāk uzzinā­tu. Un pārliecinātos, ka to drosminieku upuri, kas pabija šai salā vēl pirms mums, nav bijuši veltīgi.

Viņš pielieca galvu un tad atkapās no kuģa borta. Šur tur atskanēja aplausi, kas kā smalks ūdenskritums vēlās pāri viļ­ņiem, līdz beidzot visi izplūda spontānā līksmībā - rokas ti­ka paceltas, lai uzmestu gaisā cepures, skanēja satraukti, ne­pacietības un prieka pilni saucieni. Hečs atskārta, ka ari viņš pievienojies vispārējam priekam, bet pāri vaigam noritēja vientuļa asara. Šķita, ka pāri plecam skatās Džonijs, kurš no­raugās šajā jautrībā - greizā ziņkārē un klusā cerībā, ka viņa jauneklīgā dvēsele beidzot varēs dusēt mierā.