Lamatas

44

Donijs Truits gulēja uz dīvāna. Kad puisim muskulī bija iešļir- cināta viena miligrama deva loraz.epama, viņš saka elpot daudz mierīgāk. Viņš skatījās griestos un pacietīgi mirkšķi­nāja acis, savukārt Hečs apskatīja pacientu. Bonljēra un pro­fesors bija iegājuši virtuvē, kur turpināja sarunāties čukstus.

Paklau, Donij, - I lečs teica, - kad sāka parādīties šie simptomi?

- Apmēram pirms nedēļas, - Truits žēlā balsī atbildēja. - Sakumā nepievērsu tam uzmanību. Tad no rītiem sāka mes­ties nelaba dūša. Pāris reizes nācās atvadīties no brokastīm. Un tad uz krūtīm parādījās izsitumi.

- Kadi tie izskatījās?

- Vispirms bija sarkani pleķi, kas pēc tam tā kā pietūka. Saka sāpēt ari plecu un kakla daļa. Tad sāku manīt, ka ķem­mē paliek daudz matu. Vispirms drusku, bet tagad ir tada sajūta, ka atliek tik paraut, un visi izkritis. Bet manā dzimtā plikpauriba nav raksturīga, visus manas dzimtas vīriešus allaž apglabā ar matiem. Goda vārds, Melin, nespēju iedo­māties, ka mana sieva uzņems to, ka būšu plikpauris!

- Neuztraucies. Tas nav uz visiem laikiem. Tiklīdz noskaidrosim, kas nolicis, un sapratīsim, kā to ārstēt, mati ataugs.

- Nolādēts, ļoti ceru, ka tā ari bus, - Truits noteica. - Vakar atgriezos no nakts maiņas un tūdaļ gāju gulēt, taču no rīta jutos vēl briesmīgāk. Ne reizi savā mūžā neesmu bijis pie ārsta! Bet, iedomājos, tu taču esi draugs, vai ne? Te jau nav nekāda klīnika, ko?

- Vai man vēl kaut ko vajadzētu zināt? - jautāja Hečs.

Donijs pēkšņi samulsa.

- Nu… drusku tā kā sap pēcpuse. Tā kā jēls, tā kā kas.

- Pagriezies uz sāniem, - Hečs izrīkoja, - es apskatīšos.

Pēc dažām minūtēm Hečs viens pats sēdēja ēdamistabā. Viņš no slimnīcas bija izsaucis neatliekamās palīdzības mašī­nu, bet tā ieradīsies tikai pēc piecpadsmit minūtēm. Un tad vēl būs jānopūlas, lai iedabūtu tajā Doniju. Kā jau lauku pui­si, Truitu pārņēma šausmas, iedomājoties, ka jāiet pie ārsta, bet no slimnīcas tādi baidījās vēl vairāk.

Daži simptomi līdzinājās tiem, par kuriem bija sūdzēju­šies citi komandas locekļi, - apātija, nelabums. Taču, tāpat kā pārējos gadījumos, bija ari nepatīkami unikāli simptomi. Ilečs paņēma apdriskāto Merka rokasgrāmatu. Dažas minū­tes palasījis to, viņš nomācoši viegli varēja noteikt diagnozi - Donijam bija hroniska granulomatoza saslimšana. Granulo- mas, strutojoši limfmezgli, acīm redzami sāpīgi perianāli ab- scesi - diagnoze bija praktiski nepārprotama. Taču šo slimību parasti pārmanto, Hečs pratoja. Leikocītu nespēja nogalināt bak­tērijas. Kādēļ tā parādījusies tikai tagad?

Nolicis rokasgrāmatu, viņš iegāja atpakaļ dzīvojamajā is­tabā.

- Donij, - viņš iesāka, - ļauj vēlreiz apskatīt tavus matus. Gribu redzēt, cik viegli tie izkrit.

- Pavisam viegli. Tik viegli, ka drīz līdzināšos Julam Brin- neram"9 .

Truits ar roku uzmanīgi pieskārās galvai, un tanī brīdi I lečs pamanīja uz viņa rokas savainojumu, kādu agrak ne­bija redzējis.

- Parādi roku! - Viņš uzrotīja Donija krekla piedurkni un apskatīja delnas locītavu. - Kas tad tas?

- Nekas īpašs. Saskrāpēju, strādājot Akā.

- Tā jāiztīra. - Hečs pasniedzās pēc savas somas un ap- strādāja brūci ar sāls šķīdumu un betadīnu, tad uzzieda an- tibakteriālu ziedi. - Kā tas gadījās?

- Uzrāvu uz asas titāna detaļas malas, kad Akā uzstādī­jām tās dīvainās trepes.

Hečs izbijies pacēla acis.

- Tas bija pirms nedēļas. Bet izskatas pavisam svaigs.

- It kā es to neredzētu! Tā rēta visu laiku veras vaļā! Zvēru, ka manējā katru vakaru liek virsū kaut kādu smēri!

Hečs vēl uzmanīgāk apskatīja brūci.

- Inficēta nav, - viņš noteica. - Vai ar zobiem viss kār­tībā?

- Savādi, ka tu par to jautā. Tikai vakar pamanīju, ka viens no maniem ilkņiem sācis kustēties. Laikam jau kļūstu vecs.

Izkrīt mati un zobi, kavēts dzīšanas process. Tāpat kā pirātiem. Pirātiem bija citas, nesaistītas saslimšanas. Taču šīs pazīmes viņiem visiem bija kopējas. Tāpat kā vairākiem vīriem no ra­cēju komandas.

Hečs papurināja galvu. Klasiski cingas simptomi. Taču ci­ti neparastie simptomi padarīja šādu diagnozi neiespējamu. Un tomēr - kaut kas šajā jūklī šķita sasodīti pazīstams. Kā jau profesors bija teicis, jāaizmirst par pārējām slimībām, jāizsvītro tas un jāapskatās, kas paliek pāri. Nenormāli zems leikocītu skaits. Izkrīt mati un zobi, kavēts dzīšanas process, nelabums, vājums, apā­tija…

Pēkšņi viss kļuva neizturami skaidrs.

- Jēziņ… - viņš iesāka un steigšus piecēlās kājās.

Mozaīkas detaļas bija saliktas kopainā. llečs bridi stāvēja

ka zibens ķerts un centās aptvert šausmīgo patiesību.

- Atvaino mani uz minūti, - viņš teica Truitam, uzmeta pacientam segu un ieskatījās pulkstenī: tas rādīja septiņi. Līdz brīdim, kad Naidelmans būs nonācis līdz apslēptajai mantai, palikušas vēl pāris stundas.

1 lečs vairākas reizes dziļi ievilka elpu, lai saglabātu paš­savaldīšanos. Tad viņš piegāja pie telefona un uzgrieza salas automātiskā maršrutēšanas centra numuru.

Atbildes nebija.

- Sasodīts! - norūca Hečs.

No savas somas viņš izņēma rāciju. Visos "Talasas" kanā­los bija dzirdami traucējumi. Mirkli apdomājies, Hečs apsvē­ra tālāko rīcību. Un tapa skaidrs, ka izeja ir tikai viena.

Viņš iegāja virtuvē. Profesors uz galda bija izklājis duci bultu uzgaļu un stāstīja Bontjērai par Indijas piekrastes pil­sētām. Sieviete pacēla galvu, un tūdaļ viņas acis iezagās satraukums.

- Izabella, - Hečs klusi ierunājās, - man jādodas uz salu. Vai tu būtu tik laipna un pieskatītu, ka Donijs tiek aizvests uz slimnīcu?

- Uz salu? - Bontjēra iesaucās. - Traks esi?

- Nav laika paskaidrot, - iedams pie sienas skapja, izme­ta Hečs.

Aiz muguras viņam atskanēja mēbeļu švīkstoņa - Bont­jēra un profesors bija atgrūduši krēslus un sekoja doktoram. Atvēris skapja durvis, Hečs izņēma divus vilnas džemperus un sāka vilkt mugurā.

- Melin…

- Piedod, Izabella. Paskaidrojumi vēlāk.

- Es braukšu tev līdzi.

- Pat nedomā, - atbildēja Hečs. - Tas ir pārāk bīstami. Turklāt tev jāpaliek šeit un jāparūpējas, lai Donijs tiek aiz­vests uz slimnīcu.

- Es nebraukšu ne uz kādu slimnīcu! - no dīvāna puses atskanēja Truita balss.

- Redzi? - Hečs noteica, uzvilka impregnēta auduma mē­teli un ietūcīja kabata jūrnieka cepuri.

- Nē. Es pazīstu jūru. Tādā laikā drīkst braukt tikai di­vatā, un tu to zini. - Bontjēra saka vilkt arā no skapja bie­zus svīterus un Heča tēva veco lietusmēteli.

- Piedod, - Hečs atteica, vilkdams kājas zābakus.

Tad viņš uz pleca sajuta pieskārienu.

- Damai taisnība, - teica profesors. - Es nezinu, ko tas viss nozīmē, taču skaidri zinu, ka tu tāda negaisa laikā ne­varēsi viens stūrēt, uzmanīt kursu un pietauvoties krastā. Ari es varu parūpēties, lai Donijs tiek aizvests uz slimnīcu.

- Vai tad jūs nedzirdējāt? - iesaucās Truits. - Es ne­braukšu ne uz kādu slimnīcu!

Profesors pagriezās un veltīja viņam stingru skatienu.

- Vēl viens vārds, un tevi nogāzis uz nestuvēm un pie- saitēs kā tādu vājprātīgo! Tā vai citādi, bet tu brauksi.uz slim- nicu!

Uz brīdi iestājās klusums.

- Klausos, - Truits atbildēja.

Profesors pagriezās pret Bontjēru un Heču un piemiedza ar aci.

Hečs paķēra lukturi un paskatījās uz Bontjēru - zem mil­zīgās dzeltenās jūrnieku cepures mirdzēja viņas apņēmības pilnās melnās acis.

- Viņa spēj ne mazāk kā tu, - profesors teica. - Un var­būt pat vairāk, ja godīgi.

- Kādēļ tev tas vajadzīgs? - Hečs klusi jautāja.

Atbildes vietā Bontjēra ielika roku viņam elkonī.

- Tādēļ, ka tu esi ļoti īpašs, monsieur Ic docteur. Īpašs man. Nekad sev nepiedošu, ja būšu pametusi tevi vienu un ar tevi kaut kas notiks.

Hečs vēl mirkli uzkavējās, lai pačukstētu profesoram, kā tālāk rīkoties ar Truitu, un tad viņi izsteidzās āra brāzmaina­jā lietū. Stundas laikā negaiss bija stipri pieņēmies spēkā, cauri vēja gaudošanai un koku šalkoņai Hečs sadzirdēja Atlantijas okeāna viļņu sišanos pret zemesragu - mežonīgie taču tik klu­su, ka drīzāk viņš to sajuta, nekā sadzirdēja ar ausim.

Viņi skriešus metās prom pa ielām, kuras ieskāva aizslē­ģotas mājas. Paragri uznākušajā tumsā vārgi mirguļoja later­nas. Lai ari Hečam mugurā bija lietusmētelis, jau pēc minū­tes viņš mirka slapjumā. Kad viņi tuvojās piestātnei, debesis pāršķēla mirdzoši zila zibens šautra, un atskanēja apdulli­noši pērkona dārdi. Nākamajā mirklī Hečs saklausīja blīk­šķi transformatorā netālu no ostas. Pilsēta acumirkli iegri­ma necaurredzamā tumsā.

Hečs un Bontjēra aizkļuva lidz piestātnei un, uzmanīgi sperdami katru soli, devās lejup uz peldošo doku. Visas lai­vas bija nostiprinātas pie šūpojošās struktūras. Izņēmis no kabatas nazi, I lečs pargrieza "Žēlabainās Džeinas" laiviņas tauvu un ar Bontjēras palīdzību iestūma to ūdeni.

- Mus divus ta var arī neizturēt, - Hečs teica, kāpjot laivā. - Es atgriezīšos un paņemšu arī tevi.

- Labāk jau butu, - Bontjēra atteica. Milzīgajā svīterī un lietusmētelī viņa izskatījās smieklīgi.

Pat nemēģinādams iedarbinat dzinēju, I lečs ielika airus dullos un sāka irties uz "Žēlabainās Džeinas" pusi. Ostā ūdens vēl bija relatīvi mierīgs, taču vējš kļuva teju neciešams. Laiviņu mētāja augšup un lejup, un tā ik pa laikam ar nepa­tīkamu plīkšķi atkrita ieplakās starp viļņiem. Irdamies ar mu­guru pret jūru, I lečs vēroja neapgaismotās pilsētas aprises, kas zīmējas tumšajās debesis. Skatiens nevilšus pievērsās šau­rajai, augstajai mācītāja mājai, kas kā koka pirksts slējās mā­koņos. Debesis atkal nomirgoja draudīga zibens šautra, un tajā mirklī Hečs ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja - dzel­tenos svārkos ģērbušos Klēru, kas, vienu roku uzlikusi dur­vju aplodai, skatījās uz jūru, tieši uz viņu. Bet jau nākamajā acumirkli visu atkal ieskāva tumsa.

Beidzot laiva bija likusi līdz Heča kuģītim un atsitās pret bortu. Piestiprinājis to kuģa pakaļgalam, Hečs uzrāpās uz klāja, uzpildīja degvielu un, noskaitījis īsu lūgšanu, pagrieza starteri. ^'Žēlabainā Džeina" atdzīvojās. Klausīdamies, kā velkas augšup enkura ķēde, Hečs kārtējo reizi nopriecājās, ka viņam li tik drošs kuģis.

Palielinājis ātrumu, viņš piebrauca tuvāk dokam un ap­mierināts noraudzījās, ka Bontjēra, par spīti biezajam un lie­lajam apģērbam, uzlec uz klāja ar īsta jūrnieka meistarību. Uzvilkusi Heča pasviesto glābšanas vesti, viņa paslēpa ma­tus zem jūrnieka cepures. Hečs pārbaudija kompasmājiņu un tad pievērsās jūrai - uz. divām spīdošajām bojām kanāla vidū un boju ar zvanu pie izejas licī.

- Kad iziesim alklāta okeānā, - Hečs teica, - es virzīšu kuģi ar pusi jaudas pa diagonāli viļņiem. Šūpos mus kā ellē, tādēļ turies cieši. Un paliec blakus, jo vari būt noderīga pie stūres.

- Tu nu gan esi muļķis, - allaž jautra Bontjēra aizkaitinā­ta atbildēja. - Tu domā, ka vētras plosās tikai Menā? Bet es patiešām vēlētos zināt, kādēļ mēs dodamies šajā neprātīga­jā ceļojumā.

- Es visu izstāstīšu, - Hečs noteica, vērdamies jurā. - Bet tev tas nepatiks.