Lamatas

25

Kad viņi bija uzkāpuši augstienē, Hečs paskatijas dienvidu virzienā. Kesons bija pabeigts, un Strilera komanda strādā­ja pie masīviem sūkņiem, kas bija izvietoti rindā pie rietu­mu krasta - tos vajadzēja salabot pēc nesenās avārijas un sa­gatavot rītdien paredzētajiem darbiem. Turpat netālu slējās pelēkās un neskaidrās Ortanka aprises - neonzajā gaisma no novērošanas torņa kliedēja apkārtējo miglu. Hečs manīja, ka torņa iekšiene kāds kustas.

Viņi bija nonākuši salas virsotne un nu pa dubļainu ta­ciņu, kas meta cilpas apkārt īpaši cieši izvietotam pames­tam šahtām, kāpa lejup pa rietumu nogāzi. Izrakumu vieta pletās lēzenā pļavā aiz stāvās kraujas austrumu krastā. Pļa­vas tālākajā galā uz dzelzsbetona bloku platformas atradās pārvietojama noliktava. Augstā zāle tas priekšā bija nomī­dīta. Apmēram akrs zemes ar baltām auklām bija sadalīts kvadrātos, tas tagad atgādināja milzīgu šaha galdiņu. Ap­kārt mētājās vairāki milzīgi brezenta gabali. Dažviet kvad­rātmetru lielajos laukumos jau bija noņemta zaļā virskārta, zem kuras atklājas rūsgana augsne, kas stipri kontrastēja ar miklo zāli. Bontjēra un vairāki palīgi bija sapulcējušies pie viena kvadrāta - viņu slapjie lietusmēteļi spīdēja. Cits ekskavators ņēma nost velēnu blakus esošajā kvadratā. Aiz izrakumu vietas bija izvietoti vairāki milzīgi oranži

marķieri. Ideala vieta pirātu apmetnei, nodomāja 1 lečs. Nav redzama ne no juras, ne cietzemes.

Simts jardu attāluma, neiedomājamā leņķi sasveries uz nelīdzenās virsmas, bija novietots visurgājējs, kam piekabi­nāts milzīgs pelēks treilers. Aiz ta vidēja trīsriteņu ratos saliktas augstas iekārtas. Pie vienas, ceļos noslidzis, tupēja Renkins - gatavoja vinču, lai ieceltu iekārtu atpakaļ treilerā.

- Kur tad uzradās šis rotaļlietas? - 1 lečs jautāja, ar galvu pamājis uz iekārtu pusi.

Renkins plati pasmaidīja.

- No "Cerbera", vecīt, no kurienes gan vēl? 'Pornogrāfis­kie detektori.

- Kas?

Smaids kļuva vēl platāks.

- Nu, zemvirsmas zondēšanas sensori, - ģeologs saka skaidrot, rādot uz dažādām iekārtas daļām. - Te ir zemvir­smas zondēšanas radars jeb ģeoradars. Lieliska objektu vai, teiksim, slāņu rezolūcija pat vairāk nekā desmit pedu dziļu­mā. Atkarība no viļņu garuma. Blakus ir infrasarkanais iz- starotajs, kas lieliski noder smiltis, taču tam ir relatīvi zems piesātinājums. Bet te…

- Labi, labi, es sapratu, - Hečs iesmējās. - Tas viss ir ne­metālu objektiem, vai ne?

- Tieši tā. Pat prātā neienāca, ka izdosies reiz izmantot kadu no šim mantiņām. Izabella gandrīz jau viena pati no­plūca visus laurus. - Renkins norādīja uz. oranžajiem mar­ķieriem. - Redzi, es šo to atradu, bet viņa jau pieķērusies bagātakajai vietai.

ITečs atvadījās un rikšiem metās pakaļ Sendžonam. Kad viņi piegāja pie izrakumu vietas, Bontjēra pameta palīgu gru­pu un steidzās pretim, pa ceļam bazdama cērti aiz. jostas un slaucīdama netīrās rokas biksēs. Viņas mati bija sasieti astē, bet seja un iedegušas rokas atkal nosmērētas ar dubļiem.

- Es atradu doktoru, - kaunīgi pasmaidījis, paskaidroja Sendžons, lai ari tas bija acīm redzams.

- Paldies, Christophe.

Hečs saka prātot, ko varētu nozīmēt šis kaunīgais smaids. Sendžons taču nebūs kļuvis par kārtējo Bontjēras šarma upuri? Bet diez vai ir vēl kads iemesls, kādēļ cilvēks labprātīgi atrautos no sa­vam grāmatām, lai lietainā laikā rakņātos dubļos.

- Nāc, - Bontjēra satvēra Heča roku un vilka viņu tuvāk bedres malai. - Malā! - viņa draudzīgi uzsauca strādnie­kiem, - doktors atnācis! Laidiet!

- Kas tas? - Hečs pārsteigts jautāja, pievērsis skatienu ne­tīri brūnam galvaskausam, kas vidēja ara no dubļiem, un kaut kam, kas līdzinājās divām kājām un senu kaulu kau­dzei.

- Pirata kaps, - Bontjēra triumfējoši paziņoja. - Lec iek­šā! Tikai neuzkāp virsū.

- Tad šis ir tas pacients, - noteica 1 lečs, lēni kāpdams iek­šā atraktajā kvadrātā. Viņš bridi ieinteresēts nopētīja galvas­kausu, tad pievērsās citiem kauliem. - Vai, drīzāk, pacienti.

- Pardon?

Hečs pacēla acis.

- Var jau būt, ka šim pirātam bijušas divas labās kājas, taču es sliecos domāt, ka te ir divu cilvēku skeleti.

- Divu? Tas ir vachement bien\w - iesaucās Bontjēra un sa­sita plaukstas.

- Vai viņi nogalināti? - I lečs jautāja.

- Monsieur le docteur, tas ir jūsu lauciņš.

Hečs pietupās un uzmanīgak nopētīja kaulus. Uz tuvāka iegurņa kaula atradās vara sprādze, ap kruškurvja paliekām, kur bija redzama zelta lentite, izkaisītas vairākas vara po­gas. I lečs uzsita galvaskausam - viegli un uzmanigi, lai ne­izkustinātu 110 vielas. Tas bija pagriezts uz sāniem, mute vaļā. Nekādu acīmredzamu patoloģiju: ne musketes ložu cauru­mu, ne salauztu kaulu, ne cirstu brūču vai citu vardarbības pazīmju. Noteikt, kādēļ miris pirāts, nebija iespējams - vis­maz līdz bridim, kad izrakumi būs pabeigti un kauli no ka­pa izcelti. No otras puses, bija skaidrs, ka līķis apglabāts stei­ga, burtiski iemests kapā - rokas atmestas katra uz savu pusi, galva pagriezta un kājas saliektas. Bridi l lečs apsvēra, vai otra skeleta paliekas atrodas apakšā. Bet tad pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja zeltains spīdums līdzās vienai kājai.

- Kas tas? - viņš skaļi jautāja.

Pie lielā Iielakaula, pa pusei ierakta zemē, atradās zelta monētu kaudzīte un milzīgs dārgakmens. No tiem tikai da­ļēji bija notraukta augsnes kārta - tādejādi monētas turējās in situ*.

Bontjēra dzidri iesmējās.

- Jau gaidīju, kad tu to beidzot ieraudzīsi. Domāju, šim džentlmenim zābakā bijis maisiņš ar naudu. Starp citu, mēs ar Christophe esam identificējuši visas. Zelta mohuraw no In­dijas, divas angļu ginejās, franču luidors un četri portugāļu kruzado. Visi datējami pirms tūkstoš sešsimt deviņdesmit ce­turtā gada. Bet akmens ir smaragds, iespējams, inku sma­ragds no Peru, iestrādāts ietvarā, kas atgādina jaguara gal­vu. Droši vien uzberzis pirātam pamatīgu tulznu!

- Tātad beidzot, - noelsas Hečs. - Pirmā Edvarda Oke­ma apslēptās mantas daļa.

- Jā, - jau atturīgāk atbildēja arheoloģe. - Nu tas ir fakts.

Pētīdams kompakto zelta kaudzīti, kas kā numismātiska

vērtība jau bija ļoti iespaidīga, Hečs juta, ka mugurkaulam pārskrien vieglas skudriņas. Tas, kas līdz šim bija tikai teo­rētisks, pat akadēmisks, tagad kļuvis reāls.

- Vai kapteinis jau zina? - viņš apjautājās.

- Vel ne. Nāc, te ir vēl ko redzēt!

Taču Hečs nespēja atrauties no spožā, piesātinātā metāla mirdzuma. Ktis mani te tā saista? viņš domās prātoja. Acīm­redzot cilvēka reakcijā uz zeltu ir kaut kas atavisks.

Atvairījis šīs domas, viņš izkāpa 110 bedres.

- Tagad tev jāapskata pati pirātu apmetne! - iesaucās Bontjēra, ielikusi roku doktora elkonī. - Jo tā ir vēl dīvai­nāka.

Viņi devās pie cita izrakumu kvadrāta, kas atradās vai- rakus dučus jardu tālāk pa kreisi. Daudz nekā tur nebija: zā­le un augsnes virskārtā noplēsta apmēram simt kvadrāljar- du platībā - palikusi vien brūna, blīva pamatne. I lečs manīja vairākas melnas kokogles atradnes - acīmredzot ugunsku­ru vielas - un lērumu apaļu iedziļinājumu, kas izkaisīti visā teritorija. Zemē bija sasprausti neskaitāmi plastikāta karo­dziņi, uz katra ar melnu marķieri uzrakstīts numurs.

- Tie apaļie ied/.iļinājumi, iespējams, iezīmē telšu vietas, - Bontjēra paskaidroja. - Tajās dzīvoja strādnieki, kas būvēja Ūdens Aku. Bet paskaties uz šīm lietām, ko viņi atstājuši! Katrs karodziņš iezīmē atradumu vietu, bet mēs esam strā­dājuši mazāk neka divas dienas! - Viņa vedināja Heču pie noliktavas tālāka gala, kur bija izklāts milzīgs brezenta ga­bals. Kad arheoloģe to pacēla, Hečs pārsteigts sāka aplūkot kārtīgās rindās saliktos atradumus - katram bija pievienots numurs un zīmīte.

- Divas kramenīcas, - Bontjēra saka stāstīt. - Trīs dunči, divi cirvji, mačete un muskete. Muciņa ar karteču, vairaki maisi ar musketes lodēm. Dučiem peso, vairākas sudraba šķīvju lauskas, bekslafs'" un ducis desmit collas garu kuģa ķīļa naglu. - Viņa pacēla acis. - Nekad tik daudz un tik īsā laikā neesmu atradusi. Un tad vēl šis! - Arheoloģe paņēma zelta monētu un pasniedza Hečam. - Neatkarīgi no tā, cik esi bagāts, tādu dublonu iesaku tev nezaudēt.

I lečs pasvārstīja monētu rokā. Tas bija paliels spāņu dub- lons - vess un neiedomājami smags. Zelts mirdzēja tik spo­ži, ka šķita, - monēta izkalta tikai pirms nedēļas. Tās centrā bija redzams masīvs Jeruzalemes Krusts, kas ieskāva lauvu un pili, kuras simbolizēja Leonu un Kastiliju. Uz maliņas bija rakstīts PH1LIPPVS+1V+DEI+GRAT. Zelts plauksta pamazām sasila, bet sirds pati no sevis sāka dauzīties arvien straujāk.

- Bet, lūk, vēl viens noslēpums, - turpināja Bontjēra. - Septiņpadsmitajā gadsimtā jūrnieki nekad cilvēkus neap- glabāja apģērbtus, jo drēbes uz kuģa, tu saisbija ārkārtīga vērtība. Apglabājot nelaiķi ac visam drēbēm, viņš taču tiktu pārmeklēts, non? Maisiņš ar zeltu zābakā tolaik bija vesela bagātība ikvienam, pat pirātam. Un kādēļ viņi te atstājuši visu pārējo? Pistoles, zobeni, lielgabals, piķi - pirātam tās bija pašas pirmās nepieciešamības lietas. Un bekstāfs? Tas ta­ču bija vajadzīgs, lai atrastu ceļu mājup! No laba prata tādas lietas neviens nepamet.

Tanī bridi parādījās Sendžons.

- Atrasti arī citi kauli, Izabella, - viņš teica, vieglītēm pie­skāries arheoloģes elkonim.

- Vēl? Citā kvadrātā? Christophe, tas taču ir lieliski!

Hečs sekoja viņiem uz jauno izrakumu vielu. Strādnieki bija attīrījuši otro kvadrātu un enerģiski ķērušies klat treša­jam. Noraugoties uz viņu darbošanos, Hečs juta, ka priecī­go satraukumu nomaina nemiers. Otrajā kvadrātā bija atrak­ti vēl trīs galvaskausi, kā ari nekārtīga kaudzē samesti kauli. Pagriezies Hečs ieraudzīja, kā strādnieki ar birstītēm aizslau­ka augsnes paliekas trešajā kvadrātā. Parādījās vēl viens gal­vaskauss, un tad vēl viens. Viņi turpināja darboties, un driz vien gadsimtiem ilgi neskarta zeme atdeva zinātniekiem bru­ņas cilvēka paliekas: garo kaulu, velteņkaulu un papēža kau­lu. Pēdējais bija vērsts uz augšu, it ka līķis kapā bulu gul­dīts ar seju uz leju.

- Un zobos šņirkst smiltis, - noteica Hečs.

- Ka, lūdzu? - pārjautāja Sendžons.

- Nekas. Tas bija no "lliādas".

Cilvēki, ja viņiem grib izrādīt pēdējo godu, netiek apbe­dīti ar seju uz leju. Masu kaps, domas sprieda 1 lečs, mirstīgās atliekas samestas ka pagadās. Atmiņā atausa gadījums, kad viņš reiz. Centrālamerikā tika izsaukts izpētīt zemnieku līķus - tie bija militārā apvērsuma upuri.

Pieklusa pat Bontjēra, kuras prieks bija noplacis.

- Kas gan te varētu būt nolicis? - viņa jautāja, skatīda­mas uz visām pusēm.

- Nezinu, - atbildēja I lečs. Viņu pārņēma savāda žņau­dzoša sajuta pakrūtē.

- Uz kauliem nav acīmredzamu vardarbības pēdu.

- Vardarbības pēdas ne vienmēr ir uzkrītošas, - Hečs no­radīja. - Iespējams, viņi miruši no slimības vai bada. Eks­pertīze varētu dot plašāku informāciju.

Viņš novērsās, lai nebutu jāredz šis šaušalīgais skats - ar­vien jauni un jauni kauli, skeleti, kas vietām gulēja viens uz otra, ādas puvekļi, kas melnēja sīkajā lietū.

- Vai tu varētu veikt to ekspertīzi? - Bontjēra jautāja.

Hečs, stāvēdams kapa malā, bridi klusēja. Tuvojās vakars, sāka krēslot. Iztālēm bija dzirdama viļņu sišanās pret kras­tu. Lietū, miglā un pustumsā šķita, ka viss klust pelēks un pamirst - it kā 110 apkārtnes pamazam vien tiktu izsūkti pē- dejie dzīvības speķi.

- Jā, - pēc brīža viņš noteica. Atkal iestājās ilgs klusums.

- Kas gan te varctu but noticis? - Bontjēra čukstus atkar- toja savu jautājumu.