Lamatas

2.Kembridža, Masačūsetsas štats Mūsdienas

No nelielās laboratorijas slimnīcas piebūve Obērna kalnā pāri kļavu lapotnēm pavērās skats uz rāmajiem, drūmajiem Čārl­za upes ūdeņiem. Tumšos, spožos viļņus spēcīgi šķēla airē­tājs adatiņai līdzīgā vieglā laiviņa. Melinu I leču, kurš vēro­ja šo ainu, tūdaļ aizrāva ķermeņa, laivas un ūdens perfektā sinhronija.

- Doktor 1 lec? - atskanēja laboratorijas asistenta balss. - Kolonijas4 ir gatavas. - Viņš norādīja uz pīkstošo inkuba­toru.

Hečs aizgriezās no loga. Sapnis pārtrūka, un viņam nācās apslāpēt dusmas pret asistentu, kurš taču neko ļaunu nebija gribējis.

- Tad izņemsim pirmo barotni un apskatīsim mazos vel­nēnus, - Hečs teica.

Brūss, kā allaž nervozēdams, atvēra inkubatoru un izņē­ma milzīgu plātni ar agarizetam barotnēm, kuru centros ka spīdīgi peniji bija redzamas augošas baktērijas. Relatīvi nekaitīgas baktērijas - nebija jāievēro parastās procedūras sterilos apstākļos -, tomēr Hečs bažīgi nolūkojās, kā plātne nožvadz, kad asistents uzgrūžas ar to autoklāvam.

- Iii, uzmanīgāk! - Hečs iesaucās. - Citādi Hūvilā5 šonakt svētku nebūs.

Asistents nolika plātni uz nestabilas cimdu kārbas.

- Piedodiet, - viņš kaunīgi noteica, pakāpdamies atpakaļ un braucīdams rokas baltajā halāta.

1 lečs ar trenetu aci nopētīja barotnes. Otrajā un trešaja rindā baktērijas bija labi augušas, pirmajā un ceturtajā - ar mainīgiem rezultātiem, turpretī piektā rinda izrādījās pavi­sam neauglīga. Viņš tūdaļ saprata, ka eksperiments izdevies. Viss bija noticis, kā pareģots; pec mēneša New England Jour­nal of Mcdicine varēs publicēt vēl vienu iespaidīgu rakstu, un pārejie atkal varēs runāt, kads zinātnes spīdeklis sastopams šajā nozarē.

Šāda perspektīva raisīja bezgalīga tukšuma sajūtu.

Viņš izklaidīgi pavirpināja palielināmo stiklu, ar kuru gra­sījās apskatīt kolonijas. Viņš tik bieži bija to darījis, ka atšķi­rības spēja pamanīt jau no pirmā acu uzmetiena, vien salī­dzinot struktūru un augšanas apjomus. Pēc pāris mirkļiem viņš pievērsās savam rakstāmgaldam, pastūma nostāk da­tora tastatūru un sāka kaut ko rakstīt piezīmju grāmatā.

Iezvanijas iekšējais telefons.

- Brūs? - I lečs, vēl joprojām skribelēdams piezīmes, no­rūca.

Brūss pielēca kājās - viņa bloknots nokrita uz grīdas. Pēc minūtes palīgs atgriezās.

- Viesis, - viņš vienkārši noteica.

I lečs izslēja lielo augumu. Laboratorijā viesi bija reta pa- radiba. Ka lielākā daļa doktoru, viņš savas laboratorijas at­rašanas vielu un telefona numuru atklāja tikai dažiem izre­dzētajiem.

- Uzzināsi, ko viņš grib? - Hečs jautāja. - Ja vien tas nav kaul kas steidzams, nosūti viņu uz manu biroju. Tur šodien dežurē doktors Vinslovs.

Brūss atkal izgāja 110 telpas, un laboratorijā iestājās klu­sums. I leča skatiens 110 jauna pievērsās logam. Tajā spīdēja pēcpusdienas saule, ar zeltainu gaismu apmirdzēdama meģe- nos un laboratorijas aparaturu. 1 lečs piespieda sevi koncen- treties piezīmēm.

- Tas nav pacients, - steigšus atgriezies laboratorijā, Brūss paziņoja. - Apgalvo, ka jus gribēšot ar viņu tikties.

Hečs pacēla acis. Varbūt kads zinātniskais pētnieks no slimnī­cas, viņš nodomāja un dziji ievilka elpu.

- Labi. Ved iekšā!

Pēc minūtes priekštelpā atskanēja soļi. 1 lečs durvīs ierau­dzīja kalsnu augumu. Pilnā sparā blāzmojošās rietošās sau­les gaismā iedegusi āda darīja seju pievilcīgu, un stari spo­guļojās pelēkajās acis.

- Žerārs Naidelmans, - čerkstošā klusā balsī iesāka sve­šinieks.

Tik iededzis cilvēks nevar būt daudz laika pavadījis laboratorijā vai pie pētījumu piezīmēm, 1 lečs nodomāja. Droši vien kaut kāds speciālists, kam atliek daudz laika, lai uzspēlētu golfu.

- Lūdzu, nāciet tālāk, doktor Naidelman, - Hečs teica.

- Kapteinis, - svešais palaboja, - nevis doktors.

Iegājis telpā, viņš izslējās, un Hečs tūdaļ saprata, ka tas nav tikai goda tituls. Jau tas vien, kā svešais, pieliecis gal­vu, ienāca pa durvīm, liecināja, ka šis cilvēks daudz laika pa­vadījis jūrā. Hečs sprieda, ka vecs viņš nevar būt - varbūt četrdesmit pieci gadi -, taču viņam bija šauras acis un vēja appūsta seja kā jūrniekam. Šajā virā jautās kaut kas savāds - kaut kas pārpasaulīgs, tāda kā askētiska intensitāte. Hečam tas šķita intriģējoši.

Kad svešais paspēra soli uz priekšu un pastiepa roku svei­cienam, Hečs nosauca savu vārdu. Svešinieka roka bija sausa un viegla, rokasspiediens - īss un lietišķs.

- Vai varam aprunāties divatā? - virs klusi apjautājās.

- Ko man darīt ar tām kolonijām, doktor 1 Ieč? - sarunā iejaucās Brūss. - Tās nevajadzētu pārāk ilgi turēt…

- Vaubut ieliksi atpakaļ ledusskapī? Tām vēl vismaz pā­ris miljardus gadu kājas neizaugs. - I lečs ieskatījās pulkste­nī, tad atkal svešinieka pētošajās acīs. Lēmumu viņš pieņē­ma ātri. - Un pēc tam vari iet mājas, Brus. Ierakstīšu, ka aizgāji piecos. Tikai neko nesaki profesoram Alvaresam.

Brūss atplauka smaidā.

- Labi, doktor Ileč. Paldies.

Jau pēc brīža Brūss ar visām kolonijām bija prom, un I lečs atkal pievērsās savam dīvainajam viesim, kurš tagad stāvē­ja pie loga.

- Vai šeit top lielākā daļa jūsu darbu, doktor? - viņš jau­tāja, pārvietodams no vienas rokas otrā ādas portfeli. Vīrs bija tik kalsns, ka atgādinātu spoku, ja nebūtu tās rāmās paš­pārliecinātībās, kuru viņš izstaroja.

- Šeit top lielākā daļa manu darbu.

- Jauka ainava, - Naidelmans nočukstēja, skatīdamies ārā pa logu.

Hečs vērās svešā vīra mugurā un jutās pārsteigts, ka ne­maz neļaunojas par traucējumu. Jau nospriedis, ka vajadzē­tu apjautāties par savādā viesa nodarbošanos, viņš tomēr pārdomāja. Nez kādēļ viņš jutas pārliecināts, ka Naidelmans nav ieradies nieku dēļ.

- Čārlza upes ūdens ir tik tumšs, - kapteinis teica. - Tālu no tām lēna un klusa plūst Lēte - Aizmirstības upe.6 - Viņš pagriezās. - Upes ir aizmirstības simbols, vai ne?

- Neatceros, - nevērīgi noteica Hečs, taču kļuva jau pie­sardzīgāks un gaidīja.

Kapteinis pasmaidīja un atrāvās no loga.

- Jūs droši vien gribat zināt, kādēļ esmu ielauzies jūsu laboratorijā. Vai drīkstu izlūgties dažas minūtes jūsu iecie­tības?

- Vai tad neesat jau dabūjis? - Hečs noradīja uz brīvo krēslu. - Sēdieties! Šodien jau grasījos beigt, bet tas svarī­gais eksperiments, ko es… - viņš pavēcināja ar roku uz in­kubatora pusi, - ir, kā lai pasaka, garlaicīgs.

Naidelmans izbrīnā sarauca pieri.

- Laikam jau ne tik interesants kā ciņa ar Denges vīrusa7 izraisītiem izsitumiem Amazones purvos.

- Tiešām, - Hečs pēc brīža atbildēja.

Vīrs pasmaidīja.

- Lasīju to rakstu žurnālā dobe.

- Žurnālisti nepieļauj, ka fakti traucē sižeta izklāstam. Nebija nemaz tik aizraujoši, kā var spriest pēc uzrakstīta.

- Un tādēļ jūs atgriezāties?

- Apnika skatīties, kā mirst mani pacienti, jo pietrūkst piecdesmit centus vērtas amoksicilina injekcijas. - Hečs fa- tālistiski noplātīja rokas. - Vai nešķiet savādi, ka vēlējos at­griezties šeit? Dzīve pie Memoriālā ceļa salīdzinājumā ar to šķiet pārāk mierīga. - Viņš pēkšņi apklusa un, paskatījies uz Naidelmanu, prātoja, kas šajā cilvēkā ir tāds, kas atraisa mēli.

- Tai publikācijā bija aprakstīti jūsu ceļojumi pa Sjerrale- oni, Madagaskaru un Komoru salām, - Naidelmans turpi­nāja. - Bet varbūt jūsu dzīve varētu kļūt daudz aizraujošā­ka ari tagad?

- Neņemiet ļaunā manu rūkšanu, - Hečs noteica, cero­dams, ka tas izklausījās laipni. - Garlaicība laiku pa laikam dvēselei var būt ari tonizējoša. - Viņš paskatījās uz Naidel- mana portfeli. Uz tā bija iespiesta kaut kāda viņam nesapro­tama zīme.

- Varbūt, - skanēja atbilde. - Lai nu kā, bet izskatās, ka pēdējo divdesmit piecu gadu laika esat pabijis vai katra Ze­mes punktā. Izņemot Stormheivenu Menā.

Hečs sastinga. Viņš juta, ka nejutigums no pirkstiem pār­iet uz augšdelmiem. Pēkšņi viss kļuva skaidrs: aplinkus jau­tājumi, pļāpāšana par ceļojumiem, svešinieka saspringtais skatiens.

Naidelm$te klusēdams cieši vērās Hečā.

- Ak tā, - Hečs novilka, pūlēdamies atgūt pašsavaldīša­nos. - Un jums, kaptein, acīmredzot ir zināma zālīte, ar ko ārstēt manu dzīves apnikumu. - Naidelmans pielieca galvu. - Ļaujiet minēt! Vai tas viss kādā dīvainā kārtā nav kaut ka saistīts ar Skrandu salu? - Mirdzums Naidelmana acīs lieci­nāja, ka minējums ir pareizs. - Un jūs, kaptein, esat apslēp­tas mantas meklētājs, vai ne?

Naidelmana seja saglabāja aukstasinību un pašpārliecinā­tību.

- Mēs dodam priekšroku jēdzienam meklēšanas speciālists.

- Mūsdienas visam ir eifēmisms". Meklēšanas speciālists. Atgādina nosaukumu sanitārijas inženieris. Jus gribai uzrakt Skrandu salu. Ļaujiet minēt: un tagad jus gribēsiet teikt, ka jūs un tikai jūs zināt Ūdens Akas noslēpuma atrisinājumu.

Naidelmans rāmi klusēja.

- Un jums, bez šaubām, ir augstas klases aprīkojums, kas ļaus noteikt apslēptās mantas atrašanās vietu. Bet varbūt esat dabūjis savā pusē slaveno gaišreģi Sosostri kundzi"?

Naidelmans saglabaja mieru.

- Es zinu, ka ari agrāk esat traucēts, - viņš teica.

- Tad jau jūs zināt, kāds liktenis sagaidīja tos, kas mani traucēja. Visus rikstniekus, gaišreģus, naftas baronus, inže­nierus un pārējos, kam bija pilnīgi droši plāni.

- Viņu plāni, iespējams, bija kļūdaini, - Naidelmans at­bildēja, - taču sapņi īsti. Es zinu, kādas traģēdijas piemeklē­jušas jūsu ģimeni kopš tā laika, kad vectēvs nopirka to salu. Taču viņa nojauta bija pareiza. Salā patiešam ir apslēpta mil­zu bagātība. Es zinu.

- Nu, protams, ka zināt. Visi to zina. Bet, ja domājat, ka jūsos reinkarnējies pats Sarkanais Neds, būs tikai godīgi, ja brīdināšu, ka to pašu esmu dzirdējis no vairākiem citiem. Bet varbūt esal nopircis vienu 110 tam it kā senlaicīgajām kar­tēm, kurās norādīta apslēpta manta un kas laiku pa laikam parādās pārdošanā Portlendā? Kaptein Naidelman, ar ticī­bu vien nepietiek. Tādas Skrandu salas apslēptās mantas ne­kad nav bijis un nekad arī nebūs. Man ļoti žēl, tiešām. Bet tagad būs labāk, ja iesiet, kamēr vēl neesmu izsaucis apsar­dzi, piedodiet, es gribēju teikt, drošības speciālistu, kas pavadīs jus līdz durvīm.

Nelikdamies ne zinis par šo piebildi, Naidelmans paraus­tīja plecus un tad paliecās uz rakstāmgalda pusi.

- Es jau neprasu, lai jūs tam ticētu.

Kapteinis bija tik pašpārliecināti, tik noteikti paraustījis plecus, ka Heču pārņēma jauns dusmu vilnis.

- Ja jums būtu kaut vismazākā nojausma, cik daudzas rei­zes esmu dzirdējis vienu un to pašu, jūs būtu kaunējies šurp nākt. Kādēļ lai jūs butu citāds nekā pārējie?

Naidelmans no portfeļa izņēma kādu papīra lapu un, ne vārda neteikdams, pārslidināja pāri rakstāmgaldam.

1 lečs paskatījās uz dokumentu, taču pal nepieskāras tam. Tā bija vienkāršotā, notariāli apstiprināta finanšu atskaite, kura noradīts, ka kompānija ar nosaukumu Talasa1 " Holdings

Ltd. ir piešķīrusi naudu Skrandu salas apgūšanas korporācijās izveidošanai. Piešķīrusi divdesmit divus miljonus dolāru.

I lečs atkal pievērsās Naidelmanam un sāka smieties.

- Un jums tiešām pietika nekaunības savākt šo naudu, pirms esat lūdzis man atļauju? Jums acīmredzot ir viegli ietekmējami investori.

Naidelmans vēlreiz atplauka viņam raksturīgajā smaidā - rezervētā, pašpārliecināta -, taču tajā nebija ne kripatas augstprātības.

- Doktor Heč, pēdējo divdesmit gadu laikā jums bijušas visas tiesības paradīt durvis ikvienam apslēptās mantas mek­lētajam. Es pilnīgi saprotu jusu reakciju. Nevienam no viņiem nepietika naudas un neviens no viņiem nebija pietiekami sa­gatavojies šai operācijai. Taču viņi nebija vienigā problēma. Ari jūs bijāt problēma. - Naidelmans atkal izslējās. - Es jūs pārāk labi nepazīstu, taču jūtu, ka pēc ceturtdaļgadsimtu il­gas nenoteiktības jus, iespējams, esat gatavs beidzot no­skaidrot, kas notika ar jūsu brāli.

Naidelmans uz bridi apklusa, taču nenovērsa acis no Heča. Un tad viņš akal turpināja - tik klusi, ka vārdi bija tik tikko saklausāmi.

- Es zinu, ka jus neinteresē finansiālais ieguvums. Un sa­protu, kā bēdas ir likušas ienīst šo salu. Tieši tādēļ ierodos pie jums tikai tagad, kad esmu pilnībā sagatavojies. "Tala- sa" šiem darbiem ir vispiemērotākā pasaulē. Un mums ir pieejams aprīkojums, par kādu jūsu vectēvs varēja tikai sap­ņot. Mēs esam nofraktējuši kuģus. Mums ir nirēji, arheolo­gi, inženieri, ekspedīcijas ārsts - visi gatavi nekavējoties do­ties ceļā. Tikai viens jusu vārds, un es apsolu, ka pēc mēneša Ūdens Aka bus atklājusi visus savus noslēpumus. Mēs zinā­sim par to visu. - Vārdu 'visu' viņš uzsvēra ipaši.

- Kādēļ jūs neliekaties mierā? - norūca Hečs. - Kādēļ ne­gribat atstāt tos noslēpumus neatklātus?

- Tas nav manā daba, doktor Heč. Un jūsēja?

Iestājās klusums, un bija dzirdams, kā tālumā Trīsvienī­bas baznīcas tornis nozvana pulksten piecus. Klusums ilga minūti, divas, piecas. Beidzot Naidelmans paņēma papīra lapu no rakstāmgalda un ielika atpakaļ portfeli.

- Jūsu klusēšana ir pietiekami daiļrunīga, - viņš noteica, taču balsī nebija jaušams niknums. - Esmu jau diezgan jūs aizkavējis. Rit informēšu partnerus, ka atteicāt mūsu lūgu­mam. Lai jums laba diena, doktor I leč. - Viņš piecēlās, lai ietu, bet pie pašām durvīm apstājās un pagriezās. - Un vēl viena lieta. Atbildot uz jūsu jautajumu, tiešām ir kaut kas tāds, kas mūs atšķir no visiem pārējiem. Mēs esam uzzinā­juši par Ūdens Aku kaut ko tādu, par ko pārējiem nav ne jausmas. Ari jums ne.

Ielūkojies Naidelmana sejā, Hečs apslāpēja smieklus.

- Mes zinām, kurš to radījis, - kapteinis klusā balsī pa­vēstīja.

Hečs juta, kā pirksti nevilšus savelkas ciešās dūrēs.

- Kā, lūdzu? - viņš čērkstošā balsī pārjautaja.

- Ja. Un vel kas. Mums ir žurnāls, kas rakstīts Ūdens Akas tapšanas laika.

Pēkšņi iestājās klusums. Hečs vairākkārt dziļi ievilka elpu. Nodūris acis, viņš skatījās uz rakstāmgaldu un papurināja galvu.

- Brīnišķīgi, - viņš izmocīja. - Vienkārši brīnišķīgi. Acīm­redzot esmu jus novērtējis par zemu. Pēc tik daudziem ga­diem beidzot dzirdu kaut ko oriģinālu. Jūs mani patiešām iepriecinājāt, kaptein Naidelman.

Bet Naidelmans jau bija prom - Hečs atskārta, ka runā ar tukšu vietu.

Pagāja vairākas minūtes, iekams viņš piespieda sevi pie­celties no krēsla. Drebošām rokām liekot mapē dokumen­tus, viņš pamanīja, ka Naidelmans atstajis vizītkarti. Tās augšpusē ar roku uzšņāpts telefona numurs - visticamāk, viesnīcā, kur viņš bija apmeties. Hečs iemeta vizītkarti pa­pīrgroza, paņēma savu mapi, izgāja no laboratorijas un pa krēslainajām vasarīgajām ielām mundri devās uz mājām.

Bet divos nakti viņš jau atkal bija laboratorijā - saspiedis delnā Naidelmana vizītkarti, viņš soļoja šurpu turpu gar logu. Trijos viņš beidzot paņēma rokā telefona klausuli.