Lamatas

12

Hečs atvēra durvis savu vecāku guļamistabā un izgāja uz ne­lielās terasltes. Bija tikai pusdesmit, taču Stormheivena jau dusēja. Kokos, kas ieskāva veco māju, bija aizķēries patīkams vasaras vējiņš, kas atvēsināja vaigu un bužināja matus. Viņš nolika uz apbružāta šupuļkrēsla divas melnas mapes un pie­gāja pie margām.

Aiz ostas izgaismotās pilsētas ielas un laukumi tiecās pa nogāzi lejup - tuvāk ūdenim. Valdīja tāds klusums, ka bija dzirdams, ka krastmalā šņirkstēja oļi un piestātnē šķindēja ku­ģa takelāža. Virs Bada veikaliņa durvīm dega viena vienīga spuldzīte. Mēnessgaismā mirdzēja ielu bruģakmeņi. Vēl tālāk stāvajā krasta brīdinoši mirgoja augsta Ugunsgalvas bāka.

Viņš jau bija paguvis aizmirst šo nelielo otrā stāva tera- sili, kas bija paslēpta zem vecās, Otrās impērijas stila celtas mājas frontona. Tagad, stāvot pie margām, lleču pārņēma atmiņu vilnis. Atmiņas par to, kā viņi ar Džoniju pusnakti spēlēja pokeru, kamēr vecāki "Ostas bārā" svinēja kāzu ju­bileju; par to, ka viņi ar brāli gaidīja parādāmies mašīnas lukturu gaismas; ka viņi jutas nerātni un pieauguši vienlai­kus; ka viņš daudzus gadus vēlāk stāvēja šeit un pētīja Hort- katu māju, gaidot, kad savas guļamistabas logā parādīsies Klēra.

Klēra…

Atskanēja smiekli un klusas, apslāpētas balsis. Hečs atgriezās tagadnē un pievērsa skatienu pilsētiņas viesnīcai. Tajā iegāja vairāki "Talasas" darbinieki - durvis aiz viņiem aizvērās, un atkal iestājās klusums.

Hečs gausi pārlaida acis ēku rindām. Bibliotēka, kuras sarkano ķieģeļu fasāde nakts gaismā šķita blāvi sārta. Bila Bensa māja - viena no vecākajām ēkam pilsētā, mazliet no­sēdusies un sašķobījusies. Un pakalna virsotnē - plaša ēka ar lubiņu jumtu, kas bija rezervēta draudzes mācītājam; ap­ēnots kabinets; vienīgais stick-style'n koka arhitektūras stila piemērs visā apkārtnē.

Heča skatiens vēl mirkli pakavējās pie jūras un miglas tumšā apmetņa, kas slēpa Skrandu salu. Tad nopūties viņš apsēdās krēslā un paņēma rokā melnas mapes.

Pirmajā bija Makalana žurnāla atšifrētā daļa. Kā jau Sen­džons bija teicis, tajā kodolīgi aprakstīts, ka arhitekts sagūs­tīts un piespiests strādāt, lai izbūvētu Okemam salaupīto mantu krātuvi, kura iekļūt varētu tikai pats pirāts. Katra rin­diņa apliecināja nicinājumu, ko Makalans juta pret kapteini; viņa nepatiku pret barbaru komandu; šausmas, kas pārņē­ma apstākļos, kur valdīja nežēlība un izvirtība.

Žurnāls izrādījās īss, un drīz vien Hečs to nolika malā - urdīja ziņkāre par to, kas rakstīts otrajā daļā, un viņš saka prātot, cik atri Vopners spēs atšifrēt visu tekstu. Hečam pro­grammētājā kajīte bija nācies noklausīties, kā datorspeciālists sūdzas par daudzajiem pienākumiem.

- Sasodītais tīkls! Tas ir darbs santehniķim, nevis pro­grammētajam. Taču kapteinis neliksies mierā, kamēr koman­dā nebūs palicis tikai viņš un Strīters. Drošības apsvērumi, iedomājies! Neviens taču negrasās zagt to apslēpto mantu! Jūs redzēsiet! Tiklīdz rit viss būs uzstādīts, visi topogrāfi un inženieru palīgi tiks aizsūtīti prom. Kļūs par vēsturi.

- Skan loģiski, - Hečs bija atbildējis. - Kādēļ turēt cilvē­kus, kas nav vajadzīgi? Ari es daudz labpratāk ārstētu kāju sēnīti pēdējā stadijā, nevis sēdētu tādā kajīte un blenztu burtu mudžekļos.

Hečs atcerējās, ka Vopners bija nicīgi savilcis lūpas.

- Tas tikai liecina, cik daudz jus zināt. Jums tie varbūt ari ir burtu mudžekļi. Paklau: bet aiz ši mudžekļa stāv cilvēks, kurš uzrakstījis šo šifrēto ziņojumu, kurš pastiepis tev šo mazo pirkstiņu. Ši ir pēdējā kauja. Uzminēsi viņa algoritmu, dabūsi kroņa dārgumus. Varbūt tā tiksi pie kredītkaršu datu­bāzes. Vai pie atomieroču palaišanas procedūras. Vai pie pamācības, ka atrast apslēpto mantu. Atšifrēšana prasa veiklu rīcību. Kriptoanahze ir vienīgā spēle, kas ir gudra cilvēka cienīga. Tieši tādēļ man jūsu sabiedrībā ir tik ļoti vientuļi, ticiet man!

i lečs nopūtās un atkal pievērsās melnajām mapēm. Otra- ja bija Sendžona apkopotā Okema biogrāfija. Atslīdzis šūpuļ­krēslā, lai mēnessgaisma apspīdētu lappuses, viņš sāka lasīt.