Lamatas

9.

Licencētā nekustamo īpašumu tirgotāja Dorisa Boudiča mun­dri kapa augšā pa Okeāna alejas piektā nama kāpnēm. Vecie lieveņa dēļi čīkstēja zem neierastā svara. Kad viņa paliecās uz priekšu, lai atslēgtu ārdurvis, lejup pār apakšdelmu džinkstēdamas noslīdēja lejā neskaitāmas sudraba rokas­sprādzes. Šī šķindoņa atgādināja Mečam ragavu zvaniņus. Mazliet pacīnījusies ar atslēgu, viņa beidzot pagrieza rok­turi un plaši atvēra durvis.

Hečs nogaidīja, kamēr sieviete, brīvi krītošajai kleitai plandot, ieiet iekšā, un tad sekoja viņai vēsajā, tumšajā mā­ja. Un tūdaļ viņu kā sitiens pa pakrūti ķēra atziņa: tā pati senā priedeskoka, naftalīna bumbiņu un pīpes dūmu smar­ža. Lai gan I lečs to nebija ieelpojis jau divdesmit piecus ga­dus, vienīgais, ko viņš tagad spēja, - piespiest sevi neatkāp­ties tālāk no šīs spēcīgās bērnības smaržas, kas draudēja iznīcināt izstrādāto aizsardzības sistēmu.

- Lūk! - atskanēja Dorisas dzidrā balss, kad viņa aizvēra durvis. - Brīnišķīga sena vietiņa, vai ne? Es vienmēr esmu teikusi, ka bija grēks to tik ilgi turēt aiz atslēgas. - Sārtajā kleitā tērptā sieviete ievirpuļoja istabas vidū. - Kā domājat?

- Jauka, - atteica llečs, nedroši sperdams soli uz priek­šu. Viesistaba izskatījās tāda pati kā bērnības atmiņās -

diena, kad māte beidzot bija padevusies un viņi aizbrauca uz Bostonu. Te bija tie paši ar raibu kokvilnas audumu ap­vilkti atzveltnes krēsli, vecie dīvāni, Viņas Majestātes kuģa Leander fotokopija virs kamīna apšuvuma, Herkeimer pianīns ar apaļo grozāmo krēslu un pītais paklājiņš.

- Sūknis darbojas, - Dorisa turpināja, nelikdamās ne zinis par klienta noskaņojumu. - Logi ir nomazgāti, elektrība pie­slēgta, propānā gāzes balons piepildīts. - Uzskaitot viņa pie­lieca pirkstus ar sarkanajiem lakotajiem nagiem.

- Izskatās ļoti jauki, - Hečs izklaidīgi noteica.

Viņš piegāja pie veclaicīgā pianīna un pārvilka ar plauk­stu vākam, atsaucot atmiņā aukstās ziemas pēcpusdienas, ko nācās pavadīt, cīnoties ar kārtējo Baha skaņdarbu. Uz plauk­ta līdzās kamīnam atradās nolietota Parchcesi spēle76 , līdzās tai - "Monopols", kam vāks jau sen bija pazudis, bet sārtās, dzeltenās un zaļās naudas zīmes daudzkārtējās lietošanas dēj nobružātas un saburzītas. Uz augšējā plaukta bija daži no­kvēpuši kāršu komplekti, ko saturēja gumijas, lleču atkal pārņēma skaudras atmiņas - viņš ar Džoniju spēlē pokeru, žetonu vietā izmantojot sērkociņus, un sparīgi strīdas, kura kombinācija ir stiprāka: pilna māja vai iela27 . Te vēl joprojām viss bija savās vietās - ikviens pagātnes notikumu apliecinā­tājs. It kā viņš atrastos atmiņu muzejā.

Braucot prom, viņi līdzi paņēma tikai drēbes. Sākotnēji bija plānots atgriezties pēc mēneša. Tad mēnesis izvērtās par trim, tad - par gadu, un drīz vien vecā māja kļuva par tālu sapni: aizslēgta, neredzama, nepieminama, taču vēl joprojām pacietīgi gaidoša. Hečs atkal sāka prātot, kādēļ māte nav pārdevusi šo maju - arī toreiz, kad viņiem Bostonā klājās tik grūti. Un tāpat viņš prātoja, kādēļ pats to nav gribējis izdarīt pēc mātes nāves.

Iegājis dzīvojamajā istabā, viņš apstājās pie loga ēkas iz­virzījuma un noraudzījās bezgalīgajā okeāna zilgmē, kas mir­dzēja rīta saules staros. Kaut kur pie horizonta atradās Skrandu sala - miera pārņemta pēc pirmā nelaimes gadīju­ma gadsimta ceturkšņa laikā. Pēc negadījuma Naidelmans uz vienu dienu bija pārtraucis darbus. Heča skatiens pievēr­sās priekšplānā redzamajai pļaviņai - zaļajam apmetnim, kas nu mājas stiepās līdz pat okeāna krastam. Viņš atgādināja sev, ka varēja arī nebraukt šurp. Bija taču daudzas citas vie­tas, kur apmesties un kur nevajadzētu ļauties šai atmiņu nas­tai. Taču tās vietas nebūtu Stormheivenā. Braucot šorīt uz māju, viņš bija redzējis apmēram duci "Talasas" darbinieku, kas bija sapulcējušies pie pilsētiņas vienīgās viesnicas un de­ga nepacietībā noīrēt piecus brīvos numuriņus. Hečs nopū­tās. reiz esmu šeit, jāiet līdz galam.

Rīta saules staros virpuļoja puteklīši. Stāvot pie loga, Hečs juta, ka iet gadi. Viņš atcerejās, kā kopā ar Džoniju šai pļa­viņā bija parlaiduši nakti - izklājuši guļammaisus miklajā, smaržojošajā zālē, viņi skaitīja krītošās zvaigznes.

- Vai pagājušajā gadā saņēmāt manu vēstuli? - atmiņas pārtrauca Dorisas balss. - Baidījos, ka tā bus noklīdusi.

Hečs aizgriezās prom no loga un pūlējās saprast sievie­tes teikto vārdu jēgu, taču velti, tādēļ atkal iegrima pagāju­šajos laikos. Stūrī atradās līdz galam nepabeigts, līdz pas- teļtoņiem izbalējis tamborēts krēsla pārklājs. Turpat - plaukts ar tēva grāmatām: Ričards Henrijs Dana2 ", Melvils2 ", Slokums30 , Konrāds31 , Sendberga grāmata par Linkolna dzī­vi32 . Tālāk - divi plaukti ar mātes iemīļotajiem angļu detek- tīvstāstiem. Zem tiem - apdriskātu Life un dzelteno National Geograpltic žurnālu kaudze. Hečs iegāja ēdamistabā, un viņam pa pēdām zagās arī nekustamo īpašumu aģente.

- Doktor Heč, jūs taču zināt, cik dārga ir tādas vecas mājas uzturēšana! Es allaž esmu teikusi, ka tāda māja ir pārak lie­la vienam cilvēkam… - žilbinoši pasmaidījusi, viņa teikumu nepabeidza.

Hečs lēni apstaigāja istabu, ar plaukstu pārvilka salieka­majam galdam un ar skatienu pārslīdēja Odubona33 hromo- litogrāfijām pie sienas. Tad viņš iegāja virtuvē. Tur atradās vecais Frigidaire firmas ledusskapis, apdarināts ar hromētiem aplīšiem. Pie tā ar magnētiņu vēl joprojām bija piestiprināta sarullejusies un pabalējusi papīra lapiņa. Uz tās viņa zēna gadu rokrakstā bija uzšņāpts: "Sveika, mamm! Zemenes, lūdzu!" I lečs pakavējās nišā, kur viņi mēdza brokastot, pie saskrambātā galda un soliem, kas atsauca atmiņā cīniņus ap edienu un izlietu pienu; tēvu, kas cienīgs un stalts sēdēja šajā draudzīgajā haosā un nesteidzīgi stāstīja jūrnieku piedzīvo­jumus, kamēr vakariņas pavisam atdzisa. Vēlāk pie galda pa­lika tikai viņš ar māti - mātes galva skumjās noliekta, rīta saule apmirdz sirmos matus, asaras birst tējas krūzītē.

- Lai vai kā, - atskanēja Dorisas balss, - es jums rakstīju par jaunu pārīti no Mančestras un diviem viņu bērniem. Jauks pāris. Viņi jau vairākas vasaras īrē Figinsu māju un nu gribētu pirkt savu māju.

- Nu, protams, - Hečs nenoteikti novilka.

Fa nišas logu pavērsās skats uz pagalma pļaviņu, kurā auga ābeles. Hečs atsauca atmiņā vasaras rilus, kad laukus klāja migla un no meža pirms saullēkta, nervozi brizdams cauri timotiņam, nāca briedis, lai panašķētos ar āboliem.

- Manuprāt, viņi ir gatavi samaksat vairāk nekā divsimt piecdesmit. Vai man viņiem piezvanīt? Nav jau obligāti, pro­tams…

Sakopojis visu savu gribasspēku, Hečs pievērsās nekus­tamo īpašumu aģentei.

- Kā jūs teicāt?

- Iedomājos, ka jus varbūt gribat pārdot šo māju, tas ari viss.

Hečs samirkšķināja acis.

- Pārdot? - viņš lēni pārjautāja. - Maju?

Dorisa Boudiča turpināja smaidīt.

- Vienkārši iedomājos, ka jūs esat vecpuisis un… sapro­tiet, tas šķiet nepraktiski. - Viņa saminstinājās, taču izturēja neveiklo pauzi.

Hečs apslāpēja vēlēšanos nikni atcirst. Tādā mazpilsētiņā kā Stormheivena jābūt uzmanīgam.

- Nedomāju vis, - viņš centās runāt mierīgi. Tad viņš iegāja atpakaļ dzīvojamajā istabā un devās uz ārdurvju pusi. Sieviete sekoja.

- Fs, protams, nesaku, ka jārīkojas nekavējoties, - nekus­tamo īpašumu aģente moži turpināja. - Ja atradīsiet… nu, to apslēpto mantu… Tas taču nebūs ilgi, vai ne? Jums taču ir tik daudz palīgu! - Uz bridi viņas seja satumsa. - Bet, ak, tas gan bija šausmīgi! Vakar taču gāja bojā divi cilvēki un tā tālāk.

Hečs ļoti lēni pievērsās Dorisai.

- Divi cilvēki? Viņi negāja bojā, Doris. Neviens negāja bojā. Tas bija nelaimes gadījums. Kur jus to dzirdējāt?

Dorisa BoudiČa izskatijās apmulsusi.

- Ka, man to izstāstīja 1 lilda Makola. Viņai pieder skais­tumkopšanas salons "Mildas frizētava". Lai vai kā, tiklīdz būsiet dabūjis to naudu, šeit palikt vairs nebūs vajadzības, tādēļ varēsiet ari…

Paspēris soli uz priekšu, Hečs atvēra durvis un palaida sievieti pa priekšu.

- Paldies, Dorisa, - viņš teica, mēģinādams izmocīt smaidu. - Māja ir brīnišķīgā stāvoklī.

Nekustamo īpašumu aģente vilcinādamās apstājās.

- Par to jauno pāri. Vīrs ir ļoti veiksmīgs jurists. Divi bērni, ziniet, zēns un…

- Paldies, - Hečs teica jau daudz, stingrāk.

- Ak, ja, ludz.u, lūdzu! Es, ziniet, nedomāju, ka divsimt piecdesmit tūkstoši ir pārāk nesaprātīga cena par vasaras…

Hečs izgāja uz lieveņa tik tālu, lai ari Dorisai Boudičai nāktos iet ara, ja viņa gribētu, ka tiek saklausīta.

- Nekustamo īpašumu cenas tagad ir ļoti augstas, dok­tor Heč, - viņa teica, parādījusies durvis. - Bet, kā es allaž saku, nekad nevar zināt, kad tās kritis. Pirms astoņiem ga­diem…

- Doris, jūs esat ļoti jauka, un ieteikšu jūs visiem saviem paziņām, kas gribētu pārcelties uz Stormheivenu. Vēlreiz pal­dies. Es gaidīšu rēķinu. - Hečs iesteidzās mājā un klusi, bet strikti aizvēra aiz sevis durvis.

Pastāvējis viesistabā, viņš prātoja, vai aģente uzdrošinā­sies piezvanīt pie durvīm. Taču sieviete vienkārši pastāvēja brīdi uz lieveņa un tad, kleitai plandot, viņa, vēl joprojām žilbinoši smaidot, devās uz savu mašīnu. Seši procenti komi­sijas naudas no divsimt piecdesmit tūkstošiem, Hečs prātoja, Stormheivenā ir ļoti liela nauda. Viņš neskaidri atcerējās dzir­dējis, ka šis sievietes vīrs ir dzērājs, kas nogremdējis savu kuģīti netālu no krasta. Viņai nav ne jausmas, ka es jūtos, nodo­māja ! lečs, pūlēdamies būt kaut mazliet līdzjūtīgs pret Do­ri su Boudiču.

Hečs apsēdās pie klavierēm un klusītēm uzspēlēja pirmos akordus no Šopena prelūdijas mi minorā. Viņš jutās patīka­mi pārsteigts, ka klavieres ir uzskaņolas. Dorisa vismaz bija rūpīgi izpildījusi visus norādījumus: uzkopt māju, visu sagata­vot, bet neko neaiztikt un neko nepānnetot. Viņš ka sapņodams klusināti spēlēja prelūdiju, tādējādi cenzdamies atbrīvot prā­tu no jebkādām domām. Bija grūti aptvert, ka viņš divdes­mit piecus gadus nav pieskāries šiem taustiņiem, sēdējis uz ši soliņa, staigājis pa šiem grīdas dēļiem. It viss, kam vien pievērsās skatiens, atgādināja par laimīgo bērnību. Galu ga­la ta patiešām bija laimīga. Neizturamas bija tikai tās beigas. ja vien…

Hečam bija vajadzīgs viss gribasspēks, lai apslapētu šo dzedro, uzstājīgo balsi.

Divi cilvēki gājuši boja, bija teikusi Dorisa. Parak bagāta iztēle pat tādai mazpilsētas klaču vācelei. Līdz šim Storm- heivena, šķila, bija uzņēmusi ciemiņus ar ziņkārīgu viesmī­lību. Atbraucēji noteikti bija izdevīgi tirgotājiem. Taču Hečs juta, ka kādam vajadzētu kļūt par "Talasas" pārstāvi saru- nam ar vietējiem iedzīvotajiem. Citādi, kas lai zina, kādi stās­ti tiks sacerēti Bada veikaliņā vai "I lildas frizētava". Un, pēkšņa vājuma pārņemts, Hečs saprata, ka šim pienākumam derīgs tikai viens cilvēks.

Viņš diezgan ilgi nosēdēja pie pianīna. Bija pilnīgi iespe- jams, ka vecais Bils Benss vel joprojām ir vietējas avīzes gal­venais redaktors. Smagi nopūties, Hečs piecēlās un devās uz. virtuvi, kur - ja vien Dorisa nebija aizmirsusi - varēs atrast šķīstošo kafiju un telefonu.