Lamatas

39

Nākamajā dienā Hečs saņēma vēstuli no marķīzes.

Klēpjdatora ekrāna apakšējā stūrī bija parādījusies ikona - aviopasta aploksne -, kas liecināja, ka saņemta jauna elek­troniskā pasta vēstule. Mēģinādams to atvērt, Hečs atskārta, ka internets nav pieejams. Nolēmis mazliet atpūsties, Hečs devās uz piestātni un ar "Žēlabaino Džeinu" izbrauca jūrā. Tālāk no salas un tas mūžīgās miglas skautajiem krastiem viņš pievienoja klēpjdatora modemu mobilajam telefonam un bez grūtībām varēja izlasīt marķīzes vēstuli. Kas gan notiek ar datoriem uz salas? viņš domās prātoja.

Atkal iedarbinājis dzinēju, viņš stūrēja "Žēlabaino Džei­nu" atpakaļ uz Skrandu salas pusi. Kuģīša priekšgals šķēla stiklainos viļņus, izbiedējot juras kraukli, kurš pazuda zem ūdens un pēc tam parādījās vairāku duču jardu attālumā, spēcīgi vēcinādams spārnus.

Ieskanējās radio - laika ziņas. Atmosfēras spiediena mai­ņas virs Ņūfaundlendas pārvērtušas par ciklonu, kas virzī­jās uz Menas ziemeļu piekrasti. Ja vētras virziens nemainī­sies, rit pusdienlaikā, iespējams, izsludinās brīdinājumu par vētru. Klasisks ziemeļaustrenis, domās drūmi secināja Hečs.

Pie horizonta bija redzams neparasti daudz laivu - omāru ķērāji cēla augšā murdus. Varbūt gatavojās vētrai. Bet var­būt bija kāds cits iemesls. Klēru viņš nebija redzējis kopš

tikšanās Pīkstuļu gravā, taču Bils Benss piezvanīja svētdien vakarā, lai pateiktu, ka Klejs protesta akcijas sarīkos augus­ta pēdējā dienā.

Atgriezies medpunktā, 1 lečs ielēja sev tasīti kafijas un at­kal pievērsās klēpjdatoram - ļoti gribējās izlasīt marķīzes vēstuli. Ka allaž, vecā kundze ziņojumu iesāka, aprakstot savu pēdējo uzvaru:

Viņš ir bezdievīgi kautrīgs, taču tik mīļš un tik ļoti cen­šas man iepatikties, ka vai mirstu aiz laimes! Kad viņš pie­pūlas, brūnās cirtas, kas krīt pār pieri, sviedros samirkušas, kļūst melnas. Tas taču daiļrunīgi vēsta par viņa centību, vai ne?

Marķīze vēl pāris rindkopās turpināja apspriest bijušos mīļākos un vīrus, kā arī tās specifiskās anatomiskās īpatnī­bas, kas viņai visvairāk patika vīriešos. Marķīze allaž atļā­vās izmantot elektroniskās vēstules šādām vieglprātīgām atklāsmēm. Ja marķīze nav mainījusies, tālāk sekos sūkstī- šanās par hronisku naudas trūkumu un ciltskoku, kura sak­nes sniedzas Svētās Romas imperatoru dzimtās1 '5 līdz pat Alariham"6 . Taču šoreiz viņa neparasti ātri pievērsās infor­mācijai, ko bija guvusi Kadisas katedrāles arhīvos. Lasot un pārlasot vēstuli, Hečs juta, kā pār muguru pārskrien auksti šermuļi.

Pie durvīm kāds klauvēja.

- Iekšā, - uzsauca Hečs, tajā brīdī drukādams marķīzes vēstuli. Viņš paskatījās uz strādnieku, kas stāvēja durvīs, un sastinga.

- Augstais dievs, - viņš izdvesa, pieceldamies no rak­stāmgalda, - kas, pie velna, ar jums noticis?