Lamatas

19

Ejot prom no Galvenās nometnes, Hečs, lēni skrienot, devās augšup pa taciņu uz Ortanku, degdams nepacietībā apskatīt jauno konstrukciju, kas uzbūvēta virs Ūdens Akas četrdesmit astoņu stundu laikā. Vel nenonācis salas visaugstākajā pun­kta, viņš samanīja stikloto novērošanas torni, ko no visām pu­sēm ietvēra šaura platforma. Piegājis tuvāk, viņš ieraudzīja masīvus balstus, kas noturēja torni gandrīz četrdesmit pēdas virs smilšainās zemes. No torņa apakšas nokarājās vinčas un kabeļi, kas stiepās Akas tumsībā. Ak, Dievs, nodomāja 1 lečs, šī celtne noteikti ir redzama ari no cietzemes!

Prāts aiznesa viņu atpakaļ omāru cepšanas festivālā un atsauca atmiņā Kleja un vecā skolotāja vārdus. Hečs zināja, ka profesors savas domas nevienam skaļi neizteiks. Ar Kle- ju bija pavisam citādi. Līdz šim sabiedrība pret "Talasu" bija izturējusies bezgalīgi labvēlīgi; jādara viss iespējamais, lai tā paliktu ari turpmāk. Festivāls vēl nebija beidzies, kad viņš jau paguva aprunāties ar Naidelmanu par iespēju dot darbu Donijam Truitam. Kapteinis nekavējoties iesaistīja viņu rak­šanas brigādē, kura sāks strādāt, tiklīdz Ūdens Aka būs izsūknēta sausa.

Hečs piegāja pie torņa un sāka kāpt augšā pa ārējām kāp­nēm. Skats no novērošanas laukuma šķita brīnišķīgs. Visur-

esošā migla karstajā vasaras saulē bija sadalījusies sīkos ga­baliņos, un tālumā bija redzama tumši violetā kontinenta krasta līnija. Saule okeānā atspīdēja tik spoži, ka ūdens lī­dzinājās izkausētam metālam. Viļņi salas vēja pusē sitās pret rifiem, atstājot ap tiem putas un jūraszāļu kaudzes. Prātā lie­cam ienāca Ruperta Bruka vardi:

Sīkās putu šļakatas dzeltē un šķist, kad viļņi atpakaļ jūra klīst.

Izdzirdējis balsis, viņš pacēla galvu. Novērošanas torņa platformas tālākajā galā viņš ieraudzīja Izabellu Bontjēru, ku­ras ūdenslīdēja tērps saulē mirdzēja. Viņa bija pārliekusies pāri margām, spaidīja ūdeni no matiem un dzīvi sarunājās ar Naidelmanu.

Kad Hečs pienāca, Izabella veltīja viņam platu smaidu.

- O! Lūk, cilvēks, kas izglāba man dzīvību!

- Ka savainojums? - Hečs apjautājās.

- De rien, monsieur Ic docteur."7 Kamēr jūs droši vien vēl skaļi šņācāt, es sešos no rīta jau nodarbojos ar niršanu. Un jūs nemaz nevarat iedomāties, ko es atklāju!

Hečs paskatījās uz. Naidelmanu, kurš, acīm redzami ap­mierināts, māja ar galvu un kūpināja pīpi.

- Atcerieties tos akmens pamatus, ko todien redzēju oke­ānā dibenā? - Izabella turpināja. - Tie stiepjas gar rifu iek- šejo sienu, apkārt salas dienvidu galam. Šorīt apskatījos, uz kurieni tie ved. Un ir tikai viens izskaidrojums: tie ir senlai­cīgas kesona kameras pamati.

- Senlaicīga kesona kamera? Kas uzbūvēta apkarl salas galam? Bet kāpēc? - Tiklīdz Hečs bija uzdevis šo jautājumu, viņš saprata, kāda ir atbilde. - Jēzus! - viņš izsaucas.

Bontjēra plati pasmaidīja.

- Pirāti apkārt dienvidu rifiem uzbūvēja pusapaļu dam­bi. Viņi iegremdēja ūdenī koka palus, kas stiepās no krasta līdz sēklim, un tad atkal atgriezās krasta, izveidojot jūrā tā­du kā stāvkoku žogu. Atradu darvas un pakulu atliekas, ar ko viņi, iespējams, padarīja žogu ūdensnecaurlaidīgu. Tad viņi izsūknēja ūdeni, atklājot juras dibenu, un izraka piecus tuneļus. Pabeiguši viņi vienkārši nojauca dambi un ielaida ūdeni atpakaļ. Iii voilā6S , lamatas izliktas!

- Jā, - Naidelmans piebalsoja, - ja padomā, tas ir tik acīm redzami. Kā gan citādi viņi bez akvalangiem varēja uzbūvēt zemūdens tuneļus? Makalans bija gan inženieris, gan arhi­tekts. Viņš tika piedalījies Vecā Betersi tilta būvniecībā, tā­tad zināja, ka izmantojamas šādas konstrukcijas. Šaubu nav, - viņš te visu izplānojis līdz vissīkākajai detaļai.

- Dambis apkārt visam salas galam? - Hečs jautāja. - Tas droši vien ir milzīgs darbs.

- Jā, milzīgs. Taču ņemiet vērā, ka viņam bija vairāk ne­ka tūkstotis entuziasma pilnu strādnieku. Un viņiem kuģu tilpnēs bija ārkārtīgi lieli ķēžu pumpji. - Atkal atskanēja ku­ģa signāls, un Naidelmans ieskatījās pulkstenī. - Līdz brī­dim, kad tiks saspridzinātas ieejas visos piecos tuneļos, pa­likušas piecpadsmit minūtes. Migla pamazām izklīst, varēsim visu labi redzēt. Nāciet!

Kapteinis mudināja visus doties iekšā Ortankā. Aiz stikliem visapkārt tornim Hečs varēja saskatīt aprīkojuma grēdas un rindā saliktus monitorus. Magnusena un ģeologs Renkins stāvēja pretējos torņa stūros, turpretī divi tehniķi, kurus Hečs nepazina, montēja un pārbaudīja iekārtas. Pie vie­nas sienas atradās neskaitāmi monitori, kuros bija redzamas dažādas vietas uz salas: Vadības centrs, ieeja Akā, ka ari pats Ortanks no iekšienes.

Pati brīnišķīgākā bija milzīga stikla plāksne, kas izklāta grīdas centrā. Hečs pakāpās uz priekšu un ieskatījās Ūdens Akas tumšajā atverē.

- Skatieties, - Naidelmans teica, nospiedis sviru uz tuvē­jās vadības pults.

Iedegās spēcīga dzīvsudraba loka lampa, un gaisma spī­dēja tieši lejā, tumsa. Aka bija pilna ar ūdeni. Tajā peldēja jūraszāļu kumšķi, bet okeāna garneles, gaismas vilinātas, cē­lās augšup un draiskojās pie pašas ūdens virsmas. Dažas pē­das dziļāk varēja samanīt vecu baļķu gabalus, kas viscaur bija noklāti ar sprogkājvēzīšiem, kuru kolonijas izzuda tum­šajā ūdeni. Liela, ar metālu apdarināta sūkņa šļūtene vijas pa zemi un grima Akā kopā ar pusduci kabeļu un citām pa­līgierīcēm.

- Briesmoņa rīkle, - drūmi priecādamies, noteica Naidel­mans un pārvilka ar roku pari vadības pullnn, kas bija izvie­totas zem logiem. - Esam aprīkojuši torni ar vismodernāka­jām tālvadības zondešanas iekārtām, superaugsto frekvenču diapazona un X diapazona frekvences sintētiskās diafragmas lejupvērsto radaru. Un visam ir atvēlētā saite ar Galvenās nometnes datoru. - Viņš atkal ieskatījās pulkstenī. - Dok­tore Magnusena, vai ar sakariem viss kārtībā?

- Jā, kaptein, - atbildēja inženiere, atglauzdama īsos ma­tus. - Visi pieci marķieri uz bojām raida skaidri. Atliek tikai dot signālu.

- Vopners ir Pirmajā salā?

- Pirms piecām minūtēm devu viņam signālu. Ja viņa tur vēl nav, tad pavisam drīz bus.

Naidelmans piegāja pie vadības pultīm un ieslēdza rāciju.

- "Najāda" un "Delfīns", runā Ortanks. Dzirdat?

Kuģi atsaucās.

- Ieņemiet savas vietas! Pec desmit minūtēm sāksim spri­dzināt.

Hečs piegāja pie loga. Migla bija pārvērtusies tikko jau­šama dūmakā, un bija redzami divi kuģi, kas attālinājās no dambja, lai apstatos norādītajās vietas jūra. Rifu iekšējā da­ļa salas dienvidu galā vidēja piecas bojas, kas iezīmēja tune­ļu izejas. Hečs jau zināja, ka katrs tunelis aizminēts ar vairā- kam mārciņām Semtex6y . Bojām pierikotās antenas gaismā zibināja - tas bija gatavas saņemt signālu sākt spridzināšanu.

- Pirmā sala, ziņojiet! - Naidelmans teica rācijā.

- Vopners klausās.

- Novērošanas sistēmas darbojas?

- Jā, viss štokos. - Vopners izklausījās nomākts.

- 1ās labi. Ja kaut kas mainās, nekavējoties ziņo man.

- Kaptein, kādēļ es esmu šeit? - Vopners žēli iesāka. - Tornis ir ieslēgts tiklā, bet sūkņus iedarbināsiet ar roku. Visu, kas vajadzīgs, jus varat izdarīt paši. Man vajadzētu sēdei pie tā sasodītā koda.

- Negribu vairs nekādus pārsteigumus, - Naidelmans at­bildēja. - Mēs uzspridzināsim visus tuneļus un izsūknēsim ūdeni no Akas. I aci nepaspēsi pamirkšķināt, kad jau atkal varēsi lasīt to žurnālu.

Lejā sākās satraukta rosība, un Hečs ieraudzīja Stnteru, kas izvietoja cilvēkus apkārt sūkņa šļūtenei. Matiem plīvo­jot, no klāja atgriezās Bontjēra.

- Cik ilgi vēl jāgaida līdz uguņošanai? - viņa apjautājās.

- Piecas minūtes, - Naidelmans paskaidroja.

- Satriecoši! Man patīk noraudzīties pamatīgos sprādzie­nos. - Viņa paskatījās uz Heču un piemiedza ar aci.

- Doktore Magnusena, - Naidelmans teica, - lūdzu, vēl­reiz visu pārbaudiet.

- Protams, kaptein. - Uz bridi iestājās klusums. - Visas lampiņas ir zaļas. Sakaru signāli lieliski. Sūkņi gatavi, strā­dā tukšgaitā.

Renkins pamāja ar roku I lečam un noradīja uz ekrānu.

- Skatieties!

Ekrānā bija redzama Aka šķērsgriezuma - hdz simts pē­du dziļumam, un skala bija sadalīta intervālos ik pa desmit pēdām. Tur bija ari zils stabiņš, kura augšējais gals atradās ūdens virsmas līmenī.

- Mums izdevās iebāzt Aka miniatūru dziļuma mērītāju, - Renkins satraukts stāstīja. - Strīters pirms tam bija aizsūtījis uz turieni udenslīdēju komandu, taču tie dažādu atlūzu un gruvešu deļ netika tālāk par trīsdesmit pēdām. - Viņš pa­māja ar galvu uz ekrāna pusi. - Bet te mēs redzēsim, kā krī­tas ūdens līmenis.

- Uzmanību visiem! - iesaucās Naidelmans. - Spridzinā­sim pec kārtas.

Novērošanas torni iestājās klusums.

- Spridzinām no pirmā līdz piektajam, - Magnusena klusi noteica, ar strupajiem pirkstiem vilkdama pāri vadības pultij.

- Desmit sekundes, - Naidelmans skaitīja. Gaisā jautas sasprindzinājums.

- Pirmais aiziet!

Hečs paskatījās uz jūras pusi. Vairākas mokošas sekun­des viss šķita mierīgs. Tad no okeāna dzelmes izlauzās mil­zīgs geizers oranžā krāsa. Pēc mirkļa novērošanas platfor­mas logus sadrebināja triecienvilnis. Skaņa aizslīdēja pari ūdens virsmai, un pec trīsdesmit sekundēm no cietzemes bija dzirdama vārga atbalss. Geizers šāvās gaisa savādi lēni, iz­raudams no apakšas iežu drumslas, dubļus un jūraszāles. Kad tas kā netīra strūkla sāka krist atpakaļ, pāri okeānam aizšalca augsti viļņi, kas atsitās pret krastmalu. "Najāda" - tuvākais no abiem kuģiem - mežonīgi sasvārstijās.

- Otrais aiziet! - Naidelmans komandēja, un simts jardu attāluma no pirmā sprādziena nogranda otrs. Viens pēc ot­ra tika detonēti zem ūdens saliktie spridzekļi, līdz Hečam saka likties, ka visu Skrandu salas dienvidu krastu savā varā pārņēmusi šausmīga vētra. Žēl, ka nav svētdiena, viņš nodo­māja. Mēs izdarītu Klejam pakalpojumu, pamodinot tos, kas noka­vējuši sprediķi.

Kamēr ūdens nomierinājās un udenslīdēju komandas pār­baudīja sprādzienu rezultātus, apkārt valdīja klusums. Kad tika saņemta ziņa, ka visu piecu tuneļu ieejas ir aizgruvu- šas, Naidelmans pievērsās Magnusenai.

- Atvērt sukņu izplūdes ventiļus, - Naidelmans nokoman­dēja. - Sūknēšanas ātrumam jābūt divdesmit tūkstoši galo- nu minūtē. Striter, tavai grupai jabut kaujas gatavība!

Neizlaizdams rāciju no rokas, viņš pievērsās cilvēkiem, kas bija sapulcējušies tornī.

- Nu, tad izsūknēsim to Aku sausu! - viņš piebilda.

Dienvidu krastmalā atskanēja sūkņu rūkoņa. Gandrīz lajā

pašā brīdi Hečs izdzirdēja skaļu, pulsējošu troksni - no Akas dziļumiem tika suknēts ara ūdens. Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja uzblīdušo šļūteni - ūdens bija sācis savu ceļoju­mu ārā no Akas, pāri visai salai un atpakaļ okeānā. Renkins un Bontjēra šķita kā pielīmēti ekrānam ar Akas dzijuma šķērsgriezumu, savukārt Magnusena novēroja sūkņu apakš­sistēmu. Tornis sāka viegli vibrēt.

Pagaja dažas minūtes.

- Ūdens līmenis samazinājies par piecām pēdām, - pazi­ņoja Magnusena.

Naidelmans paliecās tuvāk I lečam.

- Bēguma laikā līmenis pazeminās par astoņām pedam, - viņš teica. - Aka ūdens nekad nenokrīt zemāk par astoņām pēdām, pat pašu spēcīgāko bēgumu laikā. Kad sasniegsim desmit pēdu atzīmi, varēsim svinēt uzvaru.

Gaidīšana šķita bezgalīgi gara un mokoša. Tad Magnu­sena atrāvās no ekrāna.

- Līmenis krities par desmit pēdām, - viņa lietišķi pavēs­tīja.

Apkārtējie saskatījās viens ar otru. Un tad Naidelmans pēkšņi atplauka platā smaidā.

Vienā mirklī Orlanka novērošanas tornis pārvērtās par jautru trakomāju. Bontjēra skaļi svilpoja un ielēca pārsteigtā Renkina apskāvienos. Tehniķi aizrautīgi sita viens otram uz pleca. Pat Magnusena, iekams atkal pievērsties monitoram, savilka lūpas tikko jaušamā smaidā. Šajā priecīgajā jūkli kads uzmeklēja Veuve Cliijuot šampanieša pudeli un dažas plasti- kāta glāzes.

- Ak Dievs, mēs to izdarījām! - Naidelmans iesaucās, spiezdams roku ikvienam, kas atradās telpā. - Mes izsūk­nēsim Ūdens Aku! - Viņš pasniedzās pēc šampanieša, norā­va foliju un izšāva korķi.

- Ne velti šī vieta ta nosaukta, - viņš teica, pildīdams glā­zes. I lečam šķita, ka kapteiņa balsi saklausāms emocionāls satraukums. - Divus gadu simteņus ūdens bija ienaidnieks. Kamēr Aka nav sausa, apslēpto mantu atrast nav iespējams. Bet, sakot no rītdienas, mani draugi, šai vietai būs vajadzīgs cits nosaukums. Paldies jums visiem! Priekā! - Viņš pacēla glāzi. No salas puses atbalsojās priecīgi izsaucieni.

- Ūdens līmenis krities par piecpadsmit pēdām, - pazi­ņoja Magnusena.

Turēdams šampanieša glāzi vienā rokā, 1 lečs izgāja tel­pas centrā un paskatījās caur stiklu. Bija tik neomulīgi rau­dzīties Akas tumsa. Līdzās milzīgajai šļūtenei slavēja Strīte- ra ļaudis un vēroja ūdens aizplūšanu. Sūknēšanas ātrums turējās divdesmit tūkstošu galonu robežās - katras divas mi­nūtes tika iztukšots viens peldbaseins. Hečam šķita, ka līme­nis krītas acīmredzami. Pamazām, milimetru pec milimetra, atsedzās jūraszālēm klātās sijas un vēzīšu un brunaļģu pār­ņemtās sienas. Dīvainā kārlā viņš atskārta, ka cīnās ar savādu nožēlas sajūtu. Šķita tik muļķīgi, gandrīz netaisnīgi, ka viņi mazāk neka divās nedēļas izdarījuši to, ko citi, pa­kļauti sāpēm, ciešanām un nāvei, nav spējuši sasniegt divos gadu simtos.

Naidelmans atkal ķērās pie rācijas.

Runā kapteinis. - Viņa vardi atbalsojas pāri visai salai un tālāk tumšajos ūdeņos. - Izmantojot ekspedīcijas vadītā­ja tiesības, paziņoju, ka visam otrā līmeņa personālam pēc­pusdiena ir brīva.

Atkal atskanēja prieka pilni izsaucieni. I lečs paskatījās uz Magnusenu, kas kaut ko uzmanīgi pētīja monitorā.

- Kaptein? - Renkins ierunājās, atkal raudzīdamies ekrā­nā. Pamanījusi ģeologa sejas izteiksmi, Bontjēra pievirzījās tuvāk.

- Kaptein? - Renkins atkārtoja jau skaļāk.

Naidelmans, papildinot glāzēs šampanieti, pagriezās pret

ģeologu.

Renkins norādīja uz ekrānu.

- Ūdens līmenis vairs nekrītas.

Iestājās klusums, un visi pievērsās stiklotajai grīdai.

No Akas atskanēja vārga, taču nepārtraukta šņākoņa. No tumšajiem dziļumiem augšup sāka celties burbuļi.

Naidelmans atkapās no stikla.

- Palieliniet sūknēšanas ātrumu līdz trīsdesmit! - viņš klusi pavēlēja.

Ja, ser, - atsaucās Magnusena.

Rūkoņa no salas dienvidu gala kļuva arvien spēcīgāka.

Ne vārda neteicis, 1 lečs pievienojās Renkinam un Bont- jerai pie ģeologa monitora. Zila ūdens līnija bija apstājusies starp desmit un divdesmit pēdu atzīmi. Pēc mirkļa līnija no­raustījās un lēni, taču nepielūdzami sāka kāpt augšup.

- Līmenis atkal ir piecpadsmit pēdas, - Magnusena pa­vēstīja.

- Ka tas iespējams? - I lečs iejautājās. - Visu tuneļu ieejas ir aizsprostotas. Aka taču nevar iekļūt ūdens.

Naidelmans sāka runāt rācijā.

- Striter, kads ir sūkņu maksimālais ātrums?

- Norma ir četrdesmit tūkstoši, ser, - skanēja atbilde.

- Es neprasu, kāda ir norma! Es jautāju, kads ir maksi­mālais ātrums!

- Piecdesmit tūkstoši. Bet, kaptein…

Naidelmans pievērsās Magnusenai.

- Dariet!

Sūkņu motoru rūkoņa kļuva gandrīz apdullinoša, un tor­nis nežēlīgi drebēja. Neviens nerunāja, neatrāva skatienus no monitoriem. Hečs ievēroja, ka zila līnija atkal apstājas, mazliet sasvārstās un, šķita, pat mazliet noslīd uz leju. Atskārtis, ka ir aizturējis elpu, viņš lēni izelpoja.

- Gramie merde du noir, - Bontjēra nočukstēja.

Neticēdams savām acīm, Hečs ieraudzīja, ka līmenis Aka atkal ceļas.

- Atkal esam pie desmit pēdām, - nepielūdzami paziņoja Magnusena.

- Palieliniet ātrumu līdz sešdesmit tūkstošiem! - Naidel­mans pavēlēja.

- Ser! - rācijā nočērkstēja Strītera balss. - Mēs nevaram…

- Dariet! - Naidelmans uzbrēca Magnusenai. Viņa lupas bija tik?cieši sakniebtas, ka atgādināja šauru baltu līniju. Inže­niere apņēmīgi pagrieza sviru.

Hečs atkal atskārta, ka cieši veras novērošanas logā. Apakšā bija redzama Strītera komanda - viri aplika šļūtenei papildus metāla gredzenus, un šļūtene locījās un mētājās ka dzīva. Hečs saspringa - viņš bažījās, ka šļūtene varētu pār­sprāgt un ūdens spiediens šādā ātrumā var pāršķelt cilvēku uz pusēm.

Sūkņu rēkoņa kļuva neizturama - atgādināja spoku, kas pareģo navi - šķita, ka šis troksnis pārplēsīs galvu. I lečs ju­ta, ka dreb visa sala. No Akas gāzās āra sīkas dubļu piciņas un atkal krita atpakaļ duļķainajā ūdenī. Līnija, kas apzīmēja ūdens līmeni, sasvārstijās, taču uz leju nekritās.

- Kaptein! - uzsauca Strīters. - Priekšējais stiprinājums ne­izturēs!

Naidelmans stāvēja nekustīgs un kā piekalts skatījās Akā.

- Kaptein! - Strīters rācijā centās pārkliegt troksni. - Ja šļūtene pārsprāgs, ūdens nonesis Ortanku!

1 lečs jau atvēra muti, lai kaut ko teiktu, taču Naidelmans spēji pagriezās pret Magnusenu.

- Slēdz ārā, - viņš teica.

Iestājās kapa klusums. I lečs skaidri saklausīja vaidus un čukstus, kas skanēja Akas dziļumā.

- Ūdens atgriežas normālajā līmenī, ser, - Magnusena izdvesa, neatraudama acis no vadības pults.

- Kaut kādas šausmas, - Renkins norūca, pārbaudīdams sonāra radījumus. - Mēs aizsprostojām visus piecus tuneļus. Mums ir pamatīgas ziepes.

Naidelmans mazliet pagrieza galvu, un Hečs ieraudzīja akmenscielu profilu un niknumā spīdošas acis.

- Tas nav nekādas ziepes, - viņa balss skanēja savādi un klusi. - Mes vienkārši atkārtosim to, ko izdarīja Makalans. Mes uzcelsim apkārt salai aizsprostu.