Lamatas

15

- Gribētu jums kaut ko parādīt, - kapteinis teica.

Negaidīdams atbildi, viņš, ar garajām kājām šķirdams zaļi un atstādams aiz sevis tabakas dūmu mutuļus, savā ierasta­jā straujajā gaitā devās uz priekšu. Divas reizes viņu aptu­rēja "Talasas" darbinieki, un šķita, ka viņš rāmā mierā pre­cīzi deva instrukcijas vairākos virzienos vienlaikus. Hečs, cik spēka, centās neatpalikt - viņam tik tikko pietika laika pa­manīt, kādas izmaiņas notikušas uz salas. Viņi virzījās pa vir­vēm norobežotu taciņu - tas drošību bija apliecinājuši "Ta­lasas" topogrāfi. Šur un tur pari vecajām bedrēm un citām nedrošām vietām bija uzslieti īsi alumīnija tiltiņi.

- Jauks rīts pastaigai, - Hečs aizelsies noteica.

Naidelmans pasmaidīja.

- Ka jums patika medpunkts?

- Viss atbilstoši labākajām jurnieku tradīcijām: priekšzī­mīgā kartībā. Paldies. lajā varētu apkalpot vai veselu ciemu.

- Zināmā mera ta ari būs jadara, - Naidelmans atbildēja.

Taciņa noveda pie salas centrālā paugura nogāzes, kuratradās lielāka daļa seno šahtu. Virs dubļainajām šahtu mutēm slejas vairākas alumīnija platformas un urbjceltņi. Te galvena taka sadalījās vairākās norobežotas taciņās, kas vijās apkārt senajiem rakumiem. Pamājis ar galvu vientuļam topo­grāfam, Naidelmans izvēlējās vienu no lielākajām takām. Pēc

minūtes I lečs jau attapās stāvam pie plata cauruma. Ja neskai­ta divus inženierus, kas cauruma tālākajā gala veica mērīju­mus ar 1 lečam nepazīstamiem aparātiem, šis šķita tāds pats ka duči pārējo bedru tuvākajā apkārtnē. Pāri tā malai tum­sas dzijumā sliecās zāle un krūmi, kas apslēpa sapuvušas si­jas galu. Hečs uzmanigi paliecās uz priekšu. Lejā valdīja ne­caurredzama tumsa. No dziļuma pretī slējās neiedomājami gara, elastīga, ar metālu savienota šļūtene, kas aizvijās pāri dubļainajam laukam rietumu krasta virzienā.

- Jā, bedre, - izdvesa 1 lečs. - Žēl, ka nepaņēmu līdzi pik­nika grozu un dzejas gramatu.

Naidelmans pasmaidīja, no kabatas izņēma salocītu izdru­ku no datora un pasniedza ITečam. Uz papīra bija redzamas garas datu slejas ar numuriem līdzās. Viens paris bija izcelts ar dzeltenu flomāsteru: 1690±40.

- Šorīt agri no rīta "Cerbera" laboratorija tika pabeigta pārbaude ar radioaktīvā oglekļa C-14 metodi, - Naidelmans pavēstīja. - Lūk, rezultāti. - Viņš ar pirkstu iebakstīja izcel­tajiem cipariem.

I lečs paskatījās vēlreiz un tad atdeva papīra lapu atpa­kaļ kapteinim.

- Un ko tas nozīmē?

- Tā ir īstā, - Naidelmans klusi atbildēja.

Uz īsu bridi iestājās klusums.

- Ūdens Aka? - I lečs sava balsi saklausīja neticību.

Naidelmans palocīja galvu.

Pati īstākā. Koki, kas izmantoti Akas būvniecībā, cirsti apmēram tūkstoš sešsimt deviņdesmitajā gadā. Visās pāre­jas bedrēs koki datēti no tūkstoš astoņsimta līdz tūkstoš deviņsimt trīsdesmitajam gadam. Nekādu šaubu. Šī ir Ūdens Aka, ko projektējis Makalans un uzbūvējuši Okema koman­das viri. - Kapteinis norādīja uz daudz mazāku atveri apmē­ram trīsdesmit jardu attālumā. - Ja nemaldos, ta ir Bosto­nas šahta, kas izrakta simt piecdesmit gadus vēlāk. Par to liecina tās pakāpeniskais slīpums.

- Jums tik ātri izdevās atrast īsto Ūdens Aku! - 1 lečs pār­steigts iesaucas. - Kādēļ nevienam citam līdz šim nebija ienā­cis prātā izmantot radioaktīvā oglekļa metodi?

- Pēdējos izrakumus sala veica jūsu vectēvs četrdesmito gadu beigas. Radioaktīvā oglekļa metodi izgudroja tikai pēc desmit gadiem. Viena no tehnoloģiskajām priekšrocībām, ko mums nāksies izmantot tuvākajās dienās. - Viņš pavēcināja roku pari Akai. - Šodien mēs ķersimies pie Ortankaw izbū­ves. Visas detaļas jau ir noliktavā, vajag tikai samontēt.

- Orlaņks? - Hečs sarauca pieri.

Naidelmans iesmējās.

- Mēs to uzbūvējām pagājušajā gadā, kad veicām izraku­mus Kortu salā. Novērošanas tornis ar stiklotu grīdu, kas uzbūvēts virs milzīga urbjceltņa. Viens no pagājušā gada ko­mandas viriem bija Tolkina fans, un šis nosaukums pielipa. Tornis aprīkots ar vinčām un tālvadības zondešanas iekār­tam. Mēs varēsim skatīties rīklē pašam nelabajam - burtis­kā un elektroniskā nozīmē.

- Un kam vajadzīga šī šļūtene? - pavaicāja 1 lečs, ar galvu pamadams uz Akas pusi.

- Palikusi pēc šīrīta pārbaudes ar krāsu. Šī šļūtene saistī­ta ar vairākiem sūkņiem rietumu krastā. - Naidelmans pa- skatījās pulksteni. - Apmēram pēc stundas, kad paisums sa­sniegs augstako atzīmi, ar šo šļūteni saksim suknēt Ūdens Aka desmit tūkstošus galonu juras ūdens minūtē. Kad strau­me bus kļuvusi vienmērīga, mēs tai pievienosim speciālu, ļoti košu krasu. Kad ūdens līmenis pazemināsies, sūkņi palīdzēs iepumpēt krāsu Makalana slepenajā tuneli un atpakaļ okeā­na. Tā ka mēs nezinām, kurā salas puse iekrasotais ūdens paradisies, novērošanai izmantosim gan "Najadu", gan "Del­fīnu". Mums tikai jāierauga, kur parādīsies iekrāsotais ūdens, jāaizsūta turp ūdenslīdēji un jāpiepilda tunelis ar sprāgstvielām. Kad juras ūdens vairs neieplūdīs Aka, mēs to izsūknēsim un nosusināsim. Makalana izgudrotā Aka būs uzvarēta. Piektdien šaja pašā laika mēs jau varēsim nolais­ties leja, ģērbušies tikai lietusmēteli un zābakos. Un tad jau rāma gara varēsim izrakt apslēpto mantu.

Hečs pavēra muti un tad, papurinājis galvu, atkal aizvēra to.

- Kas ir? - Naidelmans apjautajās, un viņa seja atplauka jautrs smaids, bet blavajas acīs atmirdzēja austošās saules spožais zelts.

- Nezinu. Viss notiek pārāk ātri.

Naidelmans dziļi ievilka elpu un paskatījās apkārt, kur kū­sāt kusaja darbs.

- Jūs pats teicat, - viņš pēc mirkļa atbildēja, - mums nav daudz laika.

Bridi viņi stāvēja klusēdami.

- Labāk iesim atpakaļ, - Naidelmans beidzot ierunājās. - Liku, lai "Najāda" atbrauc jums pakaļ. No tas klaja vare- siet verot krāsu testu.

Abi viri pagriezās un devās uz Galveno nometni.

- Esat izveidojis labu komandu, - piebilda Hečs, vērda­mies uz cilvēkiem lejā, pie noliktavas doka, kuri darbojās ar lietišķu precizitāti.

- Jā, - Naidelmans novilka. - Ekscentriski, dažkārt grūti paciešami, taču lieliski cilvēki. Necenšos pulcēt ap sevi liš­ķus, tas ir pārak bīstami šada biznesā.

- Tas Vopners gan ir savāds puisis. Atgādina riebīgu trīs­padsmit gadus vecu puišeli. Vai dažus man pazīstamus ķi­rurgus. Vai viņš tiešām ir tik labs, kā pats iedomājas?

Naidelmans pasmaidīja.

- Atcerieties skandālu tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ol- raja gadā, kad katrs pensionārs, kam bija adrese ar noteik­tu Bruklinas pasta indeksu, saņēma sociālās apdrošināšanas čeku, kura summai bija pievienotas divas liekas nulles?

- Ne īpaši.

- Tas bija Kerija darbiņš. Dabūja par to trīs gadus Alen- vudā'". Viņš ļoti sāpīgi to uztver, tādēļ labak izvairīties no cietumnieku jociņiem.

Hečs iesvilpās.

- Jēziņ!

- Viņš ir vienlaikus gan lielisks kriptoanalitiķis, gan ur­ķis. Ja nebūtu to liešsaistes lomu spēļu, no kurām viņš tik ļoti negrib atteikties, Kerijs būtu ideāls speciālists. Nepie- vērsiet viņa uzvedībai pārāk lielu uzmanību. Kerijs ir labs cilvēks.

Viņi jau bija nonākuši pie Galvenas nometnes, un it ka pēc slepena signālā 110 Pirmās salas atskanēja Vopnera kašķīgā balss.

- Tu mani pamodināji tādēļ, ka tevi māc sajūtai Es to pro­grammu pārbaudīju "Scilla" simtiem reižu, un viss darbojās lieliski. Lieliski. Vienkārša programma vienkāršiem cilvē­kiem. Vienīgais, ko tā dara, - palaiž tos stulbos pumpjus!

Magnusenas atbildi nomaca "Najādas" motoru rūkoņa - kuteris jau bija nonācis doka galā. 1 lečs aizskrēja pēc sava čemodāniņa un tad uzlēca uz varenā divmotoru kuģa klāja. Netālu stāvēja ari līdzbiedrs - "Delfīns", kas gaidīja Naidel- manu un kam bija jādodas uz tālāko salas sluri.

Hečam bija žēl Strītera, kas kā granīta statuja stāvēja pie "Najādas" stūres ar bezkaisligu izteiksmi sejā. Strīters pa- māja ar galvu un savilka lūpas smaidā - ceredams, ka tas izskatās draudzīgs, - un saņēma pretī tādu pašu sveicienu. Hečs bridi pārlika, vai tik nav ieguvis ienaidnieku, bet tad atmeta šo domu. Strīters šķita profesionālis - un tas bija pats svarīgākais. Ja viņš vel joprojām dusmojās par to, kas noti­ka nelaimes gadījuma laika, tās bija šī speciālista personīgās problēmas.

Tālāk uz kuģa divi ūdenslīdēji pārbaudīja savu aprīkoju­mu. Krāsa virs ūdens ilgi neturesies, tādēļ, lai atrastu zem­ūdens tuneli, jārīkojas ātri. Ģeologs Renkins stāvēja blakus Strīteram. Ieraudzījis Heču, viņš plati pasmaidīja un pienāca tuvāk, lai saspiestu doktora roku sava milzīgajā spalvainajā ķetnā.

- Sveicināts, doktor Heč! - Renkins iesaucās, un bārdā at­mirdzēja baltu zobu rinda. Viņa garie brūnie mati bija sasie­ti uz pakauša. - Vecīt, tev nu gan ir brīnišķīga sala!

I lečs dažādus šis piezīmes variantus jau bija dzirdējis no citiem "Talasas" darbiniekiem.

- Nu, tādēļ jau laikam esam šeit sapulcējušies, - viņš smai­dīdams atbildēja.

- Ne, nē, es biju domājis 110 ģeoloģiska viedokļa.

- Tiešām? Es allaž biju domājis, ka ta ir tāda pati kā citas. Parasts granīta bluķis okeāna vidū.

Renkins no sava lietusmēteļa kabatas izņēma saujiņu sauso brokastu pārslu.

- Sasodīts, nē! - viņš čāpstinādams izsaucās. - Granīts? Tas taču ir biotīta slāneklis! Ārkārtīgi izmainīts, saplaisājis un sadauzīts. Un ar kori. Traks var paliki, vecīt, traks var palikt!

- Kore?

- Ļoti neparasts ledus laikmeta pakalns, kam vienā puse ir asa smaile, bel otrā nošļaupts. Neviens nezina, ka lādi vei­dojušies, bet es, ja nebulu mācījies, teiktu…

- Ūdenslīdēji, gatavoties! - rācijā atskanēja Naidelmana balss. - Visiem posteņiem! Pēc kārtas numuriem apstiprināt gatavību!

- Novērošanas stacija, sapratu! - nokliedza Magnusena.

- Datoru stacija, sapratu! - atsaucās Vopners, kurš pat rācijā izklausījas garlaikots un aizkaitināts.

- Novērotājs alfa, sapratu!

- Novērotājs beta, sapratu!

- Novērotājs gamma, sapratu!

- "Najāda", sapratu! - rācija noteica Strīters.

- "Delfīns" apstiprina, - atskanēja Naidelmana balss. - Iz­ejam pozīcijās!

"Najāda" uzņēma ātrumu. Hečs paskatījās pulksteni - as­toņi divdesmit. Drīz sāksies plūdmaiņa. Kamēr viņš rosījās ap savu čemodāniņu, no kajītes iznāca divi ūdenslīdēji - vi­ņi par kaut ko smējās. Viens bija vīrietis - garš un slaids, ar melnām ūsām. Tērpies tik pieguļošā ūdenslīdēja tērpā no tik plāna neoprena, ka visas anatomiskās detaļas bija ka uz del­nas.

Otra bija sieviete, kura, ieraudzījusi Heču, atplauka rota­ļīgā smaidā.

- A! Jūs esat tas noslēpumainais doktors?

- Nezināju, ka esmu noslēpumains, - atbildēja Hečs.

- Bet ši taču ir briesmīga doktora Heča sala, non? - viņa noteica un izplūda smieklos. - Ceru, ka nesagādāšu jums sirdēstus, ja neizmantošu jūsu pakalpojumus.

- Es tiešām ceru, ka tie nebūs jums vajadzīgi, - atsaucās I lečs, pūlēdamies izdomāt kādu saturīgāku sakāmo.

Uz sievietes olivkrāsas ādas mirdzēja ūdens lāsītes, bet gaišbrūnajās acīs dzirkstīja zeltainas liesmiņas. Viņai nav vai­rāk par divdesmit pieciem, nosprieda Hečs. Un runā ar eksotisku akcentu - franču, ko papildina britu piesitiens.

- Mani sauc Izabella Bontjēra, - sieviete pavēstīja, novil­kusi neoprena cimdu un pastiepusi roku sveicienam. Hečs to paspieda. Roka bija vēsa un mikla.

- Jums nu gan ir karsta roka! - sieviete iesaucas.

- Ļoti patīkami, - mirkli vilcinājies, atbildēja Hečs.

- Un jus esat tas izcilais ārsts no Hārvardas, par kuru stās­tīja Žerārs, - skatīdamās tieši acis, sacīja Izabella. - Ziniet, jus viņam ļoti patikat.

Hečs juta, ka nosarkst.

- Priecājos to dzirdēt. - Viņš nekad nebija domājis par to, vai ir iepaticies Naidelmanam, taču atskārta, ka jutas ap­mierināts, to dzirdot. Ar acs kaktiņu viņš manīja naidīgu Strī- tera skatienu.

- Priecājos, ka esat uz. klaja. Nenāksies jus nekur meklet.

Hečs neizpratnē sarauca pieri.

- Es meklēšu seno pirātu nomelni, - paskaidroja Izabel­la, vērīgi lūkodamas doktorā. - Jums taču pieder šī sala, noii? Kur jūs ierīkotu nometni, ja vajadzētu šeit pavadīt trīs mē­nešus?

Hečs brīdi apdomāja jautājumu.

- Sākuma salu klaja biezi egļu un ozolu meži. Manuprat, pirāti izcirstu kokus salas aizvēja puse. Krastmala, netālu no n oe n k u ro ta ji em kuģiem.

- Aizvēja puse? Bet vai tad tas nenozīmē, ka tādā gadīju­mā viņi skaidra laikā bulu redzami 110 cietzemes?

- Nu, laikam jau ja. Tūkstoš sešsimt deviņdesmit sestajā te jau bija izveidojušās ļaužu apmetnes, lai ari ne visai blī­vas.

- Un viņiem vajadzēja pieskatīt arī vēja puses krastmalu, n'est-ce pus'"? Vai netuvojas kāds svešs kuģis.

- Protams, - klusībā niknodamies, piekrita Hečs. ļa jau viņa zina visas atbildes, kādēļ vispār jautā man? - Galvenais jū­ras ceļš no Ilelifeksas uz Bostonu gaja garam tieši šeit, šķēr­sam Menas līcim. - Viņš uz bridi apklusa. - Bet, ja jau ši vie­ta bija apdzīvota, ka pirāti varēja noslēpt deviņus kuģus?

- Es ari netiku gudra. Divas jūdzes tālāk pie krasta ir dziļš ielicis, kam priekšā ir sala.

- Melnais licis, - I lečs noteica.

- Exactementc '\

- Diezgan loģiski, - Hečs atbildēja. - Melnā liča piekras­te nebija apdzīvota Iidz pat astoņpadsmitā gadsimta vidum. Strādnieki un Makalans varēja dzīvot uz salas, bet kuģi tika paslēpti līci.

- Tātad vēja pusē! - iesaucās Bontjēra. - Jūs man ļoti pa­līdzējāt! Bet nu man jāgatavojas darbam.

Niknums, ko bija izjutis Hečs, izplēnēja, kad arheoloģe žilbinoši pasmaidīja. Viņa savija matus mezgla un uzvilka galvā kapuci, bet pec tam uzlika masku. Otrs ūdenslīdējs pie­nāca klat, lai sakārtotu Izabellas skābekļa balonus. Viņš sta­dijas priekšā ka Serdžio Skopati.

Bontjēra uzmanīgi nopētīja kolēģa tērpu - it ka redzētu to pirmo reizi.

- Gremde merde du noirS1 , - viņa dedzīgi novilka. - Nezi­nāju, ka Speedo ražo ari ūdenslīdēju tērpus.

- Itālieši ražo modernus apģērbus, - iesmiedamies atbil­dēja Skopati. - Un malto svelta53 .

- Vai mana kamera darbojas? - Izabella skaļi noprasīja, pievērsusies Strīteram un uzsitusi nelielai kamerai, kas pie­montēta ūdenslīdēja maskai.

Strīters pārvilka ar roku vairākiem pārslēgiem, un vadī­bas pults ekrānā parādījās smaidošā Skopati seja.

- Paskaties uz citu pusi! - Skopati teica Izabellai, - citādi salauzīsi kameru.

- Tad es skatīšos uz doktoru, - pavēstīja Bontjēra, un 1 lečs ekrānā ieraudzīja pats sevi.

Tādā gadījuma kamera ne tikai salūzis, vēl arī objek­tīvs sašķīdīs, - atteica I lečs, klusībā prātodams, kadeļ šīs sie­vietes klātbūtnē zaudē valodu.

- Nākamreiz kameru ņemšu es, - tēlodams aizvainoto, teica Skopati.

- Neka nebija, - atcirta Bontjēra. - Es esmu slavena ar­heoloģe, bet tu tikai lētais darbaspēks no Itālijas.

Skopati, nebūt neapvainojies, plati pasmaidīja.

Atskanēja Naidelmana balss:

- Līdz plūdmaiņai palikušas piecas minūtes. Vai "Najā­da" ir savā vietā?

Strīters apstiprināja.

- Vopnera kungs, vai programma darbojas nevainojami?

- No problēma, kaptein, - kā caur degunu atbildēja dator- speciālisls. - Strādā lieliski. Tagad taču šeit esmu es.

- Sapratu. Doktore Magnusena?

- Sūkņi ir kartība un gatavi darbam, kaptein. Komanda ziņo, ka krāsas bumba ir pakārta virs Ūdens Akas, tālvadī­bas pults strada.

- Brīnišķīgi. Doktore Magnusena, pēc mana signāla me­tīsiet bumbu lejā!

Uz "Najādas" klaja iestājās klusums. Lidodamas virs paša ūdens, garām aizšalca pāris alkas. Salas tālākajā galā Hečs vē­roja "Delfīnu", kas šķēla rāmos viļņus pie pašām klintsradzēm. Pieauga satraukums un sajūta, ka tūdaļ kaut kas notiks.

- Paisuma kulminācija, - klusi pavēstīja Naidelmana balss. - Iedarbiniet sūkņus!

Atskanēja sūkņu pulsējošais troksnis. It kā atbildēdama, sala pludmaiņu rezultātā ievaidējās un noklepojās. Hečs ne­vilšus nodrebēja - ja šajā pasaulē ari pastāvēja vēl kas tāds, kas lika drebēt šausmās, tad tā bija šī skaņa.

- Sūkņi uz desmit, - rācijā pavēstīja Magnusena.

- Tā turēti Vopnera kungs?

- "I laribda" uzvedas normāli, kaptein. Visas sistēmas normālu toleranču robežās.

- Ļoti labi, - noteica Naidelmans. - Turpinām. "Najāda" gatava?

- Tieši tā, - mikrofonā atbildēja Strīters.

- Palieciet pozīcijā un uzmanīgi vērojiet, kur parādīsies krasa. Novērotāji?

Atskanēja apstiprinošu ja koris. Paskatījies uz salas pusi, Hečs ieraudzīja vairākas cilvēku grupas ar binokļiem.

- Tas, kurš pirmais ieraudzīs krasu, dabūs balvu. Tātad: laidiet krāsu bumbu!

Uz bridi iestājās klusums, un tad no Ūdens Akas puses atskanēja apslāpēts sprādziena troksnis.

- Krāsa ir lejā, - paziņoja Magnusena.

Visi sāka verot vieglos okeāna viļņus. Tie bija tumši, gan­drīz melni; vēja nebija, tikai viegla pūsmiņa ņirbinaja ūdens virsmu. Ideāli apstākļi. Lai ari straume kļuva spēcīgāka, Strī­ters prasmīgi turēja kuģi vienā noteikta vietā. Pagāja minū­te, tad vel viena. Dzirdami bija tikai sūkņi, kas gāza jūras ūdeni Ūdens Aka, tādejādi novadot krāsvielu pazemē un no turienes - atklātā jurā. Kuģa pakaļgalā gaidīja Bontjēra un Skopati - abi kaujas gatavība.

- Krāsa divdesmit divos grādos, - nepacietīgā balsi paziņoja viens no novērotajiem salā. - Simt četrdesmit pēdas no krasta.

- "Najāda", tas ir jusu kvadrāts, - teica Naidelmans. - "Delfīns" dosies palīgā. Malači!

Rācijā bija dzirdams, kā viri viens otru apsveic.

Tas taču ir tur, kur es redzēju virpuli, nodomāja Hečs.

Strīters pagrieza kuģi, un jau pēc brīža 1 lečs ieraudzīja okeānā gaišu plankumu - apmēram trīssimt jardu attālumā. Bontjēra un Serdžio uzlika maskas un jau slavēja pie marg- apmales - gatavi laisties pari bortam.

Krasa divsimt deviņdesmit septiņos grādos, simt pēdas 110 krasta, - ziņoja nākamais novērotājs, pārtraukdams jautrās čalas.

- Ko tas nozīmē? - atskanēja Naidelmana balss. - Tu gri­bi teikt, ka krāsa parādās cita vietā?

- Tieši tā, kaptein!

Visus pārņēma šoks.

- Izskatās, ka mums būs darīšana ar diviem tuneļiem, - noteica Naidelmans. - "Delfīns" lai dodas uz otro vietu!

"Najāda" jau bija tuvu dzeltenās krāsas plankumam, kas mutuļoja pie pašiem rifiem. Strīters samazināja kuģa ātru­mu līdz minimumam, un tas saka tukšgaitā riņķot vietā, kur ūdeni nolaidās Bontjēra un Skopati. Hečs nepacietībā piever- sas ekrāniem - plecu pie pleca ar Renkinu. Pirmajos kadros bija tikai dzelteni mutuļi. Tad viss noskaidrojās. Tumšajā ri­fa pakājē parādījās milzīga plaisa, no kuras kā dūmi plūda ārā krāsviela.

- Le vuila- atskanēja satraukta Bontjeras balss. Attēls mežonīgi šūpojās, jo ūdenslīdēja piepeldēja tuvāk plaisai, iestiprināja klinti nelielu spridzekli un tai galā piepūšamu boju. Tā cēlās augšup, un 1 lečs pari bortam paskatījās bridi, kad virs ūdens parādijas boja ar sīku saules bateriju un an­tenu pašā galā.

- Iezīmēts! - uzsauca Bontjēra. - Gatavojos izlikt lādiņus.

- Paskat tikai! - noelsa Renkins, skatīdamies te uz ekrā­nu, te uz sonāru. - Starveidīga lūzuma vieta. Viņiem atlika tikai izrakt tuneli vietā, kur klintīs jau dabiski izveidojušās plaisas. Un tomēr šķiet neiespējami, ka tādu tehnoloģiju iz­mantojuši septiņpadsmitajā gadsimtā…

- Krasa piecos grādos, deviņdesmit pēdas no krasta, skanēja nakamais paziņojums.

- Esi pārliecināts? - Naidelmana balsī neticība jaucās ar šaubām. - Tātad esam atraduši trešo tuneli. "Najāda", tas ir jūsējais! Novērotāji! Dieva dēļ, turiet savus lūrekļus plan­kumu virzienā! Gadījumam, ja tie izzudīs ātrāk, nekā mēs tos atradīsim.

Atkal krāsa! Trīssimt trīsdesmit divi grādi, septiņdesmit pē­das no krasta.

Un tad atkal ierunājās pirmais novērotājs: Krāsa parādījusies astoņdesmit piecos grādos, atkārtoju, astoņ­desmit piecos grādos, četrdesmit pēdas no krasta.

- Mēs ņemam to, kas ir trīssimt trīsdesmit divos, - no­teica Naidelmans, un viņa balsi bija jaušama savāda pieskaņa. - Cik tuneļu tad tas sasodītais arhitekts ir izbūvējis? Strīter, jums, tātad, jātiek galā ar diviem. Lai tavi ūdenslīdēji ceļas augšup, cik airi vien iespējams. Tagad tikai iezīmēsim ieejas tuneļos, bet spridzekļus izliksim vēlāk. Mums palikušas tikai piecas minūtes; pēc tam krāsa jau bus izkliedējusies.

Jau nākamajā mirklī Bontjēra un Skopati bija uz klāja. Strī­ters, ne vārda neteicis, pagrieza stūri, un, motoram skaļi recot, "Najāda" virzījās uz priekšu. Hečs ieraudzīja vēl vie­nu dzelteno plankumu, kas mutuļoja virs ūdens. Kuģis atkal sāka riņķot, un Bontjēra un Skopati pārslīdēja par bortu. Drīz parādījās piepūšamā boja. Nirēji uzpeldēja virs ūdens, "Na­jāda" devās uz. vietu, kur bija parādījies trešais krāsas plan­kums. Atkal Bontjēra un Skopati ienira, un Hečs pievērsās video ekrānam.

Skopati peldēja pirmais - kolēģes kamerā bija redzams viņa spokainais tēls krāsas mutuļu viduci. Nu viņi atradās dziļāk nekā pirmajās divās reizes. Pēkšņi ekrānā parādījās robainās klintis rifu pakaje un četrstūraina atvere - daudz lielākā neka iepriekšejās caur kuru plūda pēdējās krāsas paliekas.

- Kas tas? - i lečs Bontjēras balsī saklausīja šaubas. - Ser- džio, attends55 !

Pēkšņi rācijā atskanēja Vopnera sauciens.

- Mums ir problēmas, kaptein!

- Kas tad nu? - Naidelmans apjautājās.

- Nezin'. Nāk ziņojumi par kļūdām, taču sistēma apgal­vo, ka strādā normāli.

- Pārslēdzies uz rezerves sistēmu.

- Es jau to daru, bet… Pag, tagad centrmezgls… Sasodīts!

- Kas ir? - skarbi noprasīja Naidelmans.

Tanī pašā bridi Hečs saklausīja, ka sūkņi uz salas sāk rīs­tīties.

- Avārija sistēmā, - paziņoja Vopners.

Pēkšņi atskanēja ass, apslāpēts troksnis no Bontjēras rā­cijas. Hečs ieskatījās ekrānā - tas bija atslēdzies. Nē, viņš pre­cizēja savu domu, nevis atslēdzies, bet vienkārši melns. Un tad šajā melnumā parādījās sniedziņš, bet drīz vien tas izzuda elektronisko traucējumu jūkli.

- Pie velna, kas te notiek? - Strīters iesaucās, nikni spai­dot sakaru pogu. - Bontjēra, vai tu mani dzirdi? Mēs tevi vairs neredzam. Bontjēra!

Skopati parādījās virs ūdens desmit pēdu attalumā no kuģa un izņēma iemuti.

- Bonljeru iesūca tunelī! - viņš izdvesa.

- Kas tur notiek? - Naidelmans uzsauca rācijā.

- Viņš teica, ka Bontjēru iesūca… - Strīters iesāka.

- Nolādēts, dodies viņai pakaļ! - Naidelmana rēciens at­balsojās virs ūdens.

- Bet tā ir droša nāve! - iekliedzās Skopati. - Spēcīga pretstraume, un…

- Strīter, pamet viņam trosi! - pavēlēja kapteinis. - Bet Magnusena lai iedarbina sūkņus bez datoru palīdzības. Tie pārtrauca suknēt, tādēļ arī radās kaut kāda pretstraume.

- jā, ser, - atbildēja Magnusena. - Vīriem nāksies iedarbi­nāt sūkņus ar roku. 13us vajadzīgas vismaz, piecas minūtes.

- Kusties! - stingri, taču negaidīti mierīgi noteica Naidel­mans. - Un trijās minūtes.

- Jā, ser.

- Vopner, sakārto beidzot to sistēmu!

- Kaptein, - Vopners iesaka, - diagnostika liecina, ka viss…

- Beidz pļāpāt, - izgrūda Naidelmans, - un sāc strādāt!

Skopati nostiprināja trosi sev ap vidukli un atkal pazuda

zem ūdens.

- šī vieta būs vajadzīga man, - 1 lečs paskaidroja Stnte- ram un, gatavodamies uzņemt pacientu, sāka klāt dvieļus uz klaja.

Strīters rīkojās ar trosi, un Renkins viņam palīdzēja. Pēk­šņi trose tika parauta, bet pec tam ta vienmerigi izstiepās.

- Strīter? - atskanēja Naidelmana balss.

- Skopati nokļuvis pretstraume, - paskaidroja Strīters. - Jutu, kā nostiepusies trose.

I lečs blenza ņirbošajā ekrānā - viņu bija pārņēmusi šau­šalīga sajuta, ka viņš to jau vienreiz ir piedzīvojis. Šķita, ka arheoloģe pazudusi, izgaisusi tikpat pēkšņi kā…

Viņš dziļi ievilka elpu un novērsās. Kamēr sieviete nav izcelta no ūdens, viņš neko palīdzēt nevar. Neko.

Piepeši no salas atpluda dārdoņa - atkal bija iedarbināti sūkņi.

- Lieliski nostrādāts, - rācijā atskanēja Naidelmana vārdi.

- Trose atslābusi, - paziņoja Strīters.

lēstajās saspringts klusums. Hečs vēroja pēdējos krāsvie­lās burbulīšus, kas plūda ārā no tuneļa. Un pēkšņi ekrāns atkal palika melns, bet tad viņš skaņas kanala saklausīja el­sas. Melnais ekrāns kļuva arvien gaišāks, hdz beidzot - He­čam par atvieglinājumu - taja parādījās zaļganais applūdušā tuneļa ieejas attēls.

- Merile36 , - atskanēja Bontjēras balss, kad viņa izlīda no ieejas un attēls saka mežonīgi šūpoties.

Pec brīža ūdens saka mutuļot. I lečs un Renkins piestei­dzas pie kuģa borta un izcēla Bontjēru uz klaja. Tūdaļ para- dijas ari Skopati, kas noņēma Izabellai skābekļa balonus un masku, kamēr I lečs noguldīja viņu uz dvieļiem.

Atvēris muti, Hečs pārbaudīja elpceļus: tīri. Attaisījis ūdenslīdēja tērpu, viņš pielika krūtīm stetoskopu. Elpoja sie­viete normāli, nešķita, ka plaušās būtu iekļuvis ūdens, arī sirdsdarbība bija ātra un spēcīga. Doktors pamanīja, ka vēde­ra rajona tērps ir uzplēsts un cauri sūcās asins strūkliņa.

- lncroyabie '" - Bontjēra sāka klepot un mēģināja piecel­ties sēdus. Kokā viņai vidēja kaut kas pelēks.

- Guliet mierīgi, - Hečs asi noteica.

- Cements! - viņa iesaucās, vēl ciešāk sažņaugusi pelēko atlūzu. - Trīssimt gadus vecs cements! Tai rifā ir iebūvētas akmeņu rindas…

Hečs ātri pārbaudīja, vai sievietei nav traumēts galvas­kauss vai mugurkauls. Nebija nekādu zilumu, brūču vai mežģījumu.

- Ģa sujjlt! - pagriezusi galvu, ierunājās Izabella. - Jūs ko, esat phrenologiste^l

- Strīter, ziņo! - Naidelmans norēca rācijā.

- Viņi ir uz klaja, ser, - Strīters atbildēja. - Šķiet, ka ar Bontjeru viss ir kārtībā.

- Ar mani viss ir kartība, ja neskaita to uzmācīgo dokto­ru! - nokliedza Izabella.

- Vēl tikai mirklīti! Es apskatīšu jusu vēderu, - noteica 1 lečs, cenzdamies savaldīt sievieti.

- Tie akmeņi izskatījās pēc tādiem kā pamatiem, - Iza­bella turpinaja. - Serdžio, vai tu redzēji? Kas tas varētu būt?

Ar veiklu roku kustību i lečs attaisīja ūdenslīdēja tērpa rāvējslēdzēju lidz nabai.

- Ei! - iesaucās Bontjēra.

Nelikdamies ne zinis par iebildumiem, Hečs apskatīja brūci. Zem ribām bija redzams briesmīgs skrāpējums, taču tas nešķita pārāk dziļš.

- Nieka skrambiņa, - protestēja Izabella, izliekusi kaklu, lai redzētu, ko ārsts dara.

Hečs atrāva roku no sievietes vēdera un atskārta, ka cirk­šņos jut pagalam neprofesionālu kņudoņu.

- Iespējams, jums taisnība, - viņš noteica mazāk sarkas­tiski neka bija vēlējies un izņēma no somas antibakteriālo ziedi. - Nākamreiz es plunčāšos ūdeni, bet jus būsiet dak- te re. Bet pagaidām es uzziedīšu šo, lai brūcē neiekļūtu infek­cija. Jusu dzīvība karajas mata galā! - 1 lečs uztriepa ziedi uz skrapējurna vietas.

- Man kut, - noteica Bontjēra.

Skopati jau bija līdz pusei novilcis savu tērpu un stāvē­ja, rokas sakrustojis uz krūtīm. Viņa iedegušais augums mirdzēja, saulē, bet seju rotāja plats smaids. Līdzas stāvēja Renkins - pinkains un milzīgs, un viņa acis jautas nepār­protams spīdums. Visi, domās nosprieda Melins, ir iemīlē­jušies šajā sievietē.

- Līs nonācu lielā zemūdens alā, - viņa stāstīja. - Sākuma nevarēju uztaustīt sienas un jau nodomāju, ka man beigas, h'in.

- Alā? - neticīgi pārjautāja Naidelmans atklātajā kanālā.

- Mais oui.SM L ielā alā. lāču rācija nedarbojās. Kādēļ tā?

- Tunelī droši vien tika bloķēta translacija, - Naidelmans paskaidroja.

- Bet kādēļ radās pretstraume? - Bontjēra jautāja. - Ūdens plūda ārā.

Uz bridi iestājas klusums.

- Uz to es nevaru atbildēt, - beidzot atskanēja Naidel­mana balss. - Varbūt, nosusinājuši Aku un tuneļus, mēs uz­zināsim, kādēļ. Gaidīšu ziņojumu. Bet pagaidām atpūties, labi? Viss, beidzu.

- Marķieri izlikti. Atgriežamies bāzē, - paziņoja Strīters.

Iedarbojās dzinēji, un kuģis sāka šķelt lezenos viļņus.

Hečs, klausoties sarunas pa rāciju, savāca mediķa piederu­mus. Naidelmans no "Delfīna" sarunajās ar Pirmo salu.

- Ka es saku! Tas ir kibergeists! - atskanēja Vopnera balss. - Es tikko pārsūtīju lasāmatmiņu uz "Haribdu" un salīdzi­nāju rezultātus ar "Scillu". Drausmīgs bardaks! Bet kods ir drošs, kaptein. Tā sasodītā sistēma ir nolādēta. Pat urķis ne­spētu pārrakstīt lasāmatmiņu…

- Par lāstiem nemaz nesāc, - viņu asi pārtrauca Naidel­mans.

Kuģis tuvojas dokam. Bontjēra novilka ūdenslīdēja kos­tīmu, ielika to aizslēdzamā skapītī uz klāja un, spiezdama no matiem ūdeni, pagriezās pret Heču.

- Tātad, doktor, mans dzīves ļaunākais murgs piepildi jies. Man tomēr nācās izmantot jūsu pakalpojumus.

- Nieki, - Hečs novilka. Viņš sarka un, sev par sirdēs tiem, ļoti labi apzinājās to.

- Bet, ziniet, tas bija ļoti patīkami.