Lamatas

52

Renkins pagriezās un ieraudzīja Bontjēru brīdī, kad viņa pie­sardzīgi rāpās novērošanas postenī, gatava jebkurā bridi lēkt atpakaļ uz zemes. Ģeologa bārda pašķīrās platā smaidā, kas komiski apsīka, ieraugot nācēju tuvāk.

- Izabella! - viņš iesaucās, paspēris soli uz priekšu. - Tu esi izmirkuši. Un, pie velna, tava seja ir vienās asinis!

- Neliecies ne zinis, - atteica Bontjēra, vilkdama nost slapjo lietusmēteli un džemperus, lai izspiestu slapjumu.

- Kas noticis?

Bontjēra paskatījās uz ģeologu un prātoja, cik daudz drīk­stētu viņam izstāstīt.

- Laiva avarēja, - viņa pēc brīža atbildēja.

- Jēziņ! Kādēļ ne…

- Vēlāk paskaidrošu, - Bontjēra pārtrauca, vilkdama at­pakaļ mitrās drēbes. - Vai Melinu esi redzējis?

- Doktoru Iieču? - Renkins pārjautāja. - Ne-e. - Tālākajā vadības paneli atskanēja pīkstiens, un viņš aizsteidzās ap­skatīties. - Te notiek kaut kas dīvains. Ap septiņiem racēji nonāca līdz dzelzs plāksnei, kas klāja ieeju dārgumu kam­barī. Naidelmans visus atlaida mājās, jo sākās vētra, lād viņš pasauca mani, lai es Magnusenas vietā uzraudzītu galveno sistēmu darbību. Gandrīz neviena nedarbojas. Ģeneratori atslēgušies, rezerves baterijas nevar nodrošināt visu iekārtu darbību. Man nācās izslēgt visas nesvarīgās sistēmas. Sakari nestrādā kopš brīža, kad zibens iespēra kabelī. Viņi tur, lejā, ir atstāti likteņa varā.

Bontjēra izgāja telpas centrā un cauri stiklotajai grīdai paskatījās lejup. Ūdens Akā valdīja tumsa, tikai pašā dziļu­mā vidēja sārta gaismiņa. Statņu un stiprinājumu mudžekli spīdēja avārijas lampiņas.

- Kas tur ir? - viņa jautāja.

- Cik man zināms, Naidelmans un Magnusena. Monito­ros nevienu citu neesmu redzējis. Un monitori atslēdzās, kad ģeneratori pārtrauca darboties. - Renkins pameta ar īkšķi uz ekrāniem, kuros tagad mirgoja sniedziņš.

Bet Bontjēra turpināja skatīties lejup - uz vārgo gaismi­ņu Akas dziļumā. / /

- Un Strīters?

- Neesmu viņu redzējis kopš tā brīža, kad pie mums šodien bija sabraukušas tās zvejnieku laivas.

Bontjēra pakāpas nost no stiklotās grīdas.

- Vai Naidelmans jau iekļuvis dārgumu kambari?

- Kā jau teicu, nav videosignāla. Man palikusi tikai vadī­bas pults. Kopš izvāca tos dubļus, vismaz cietķermeņu sonārs raida skaidrus signālus. Es mēģināju iegūt šķērs…

Viņš apklusa brīdī, kad Bontjēra sajuta vāju vibrāciju - tik­ko jaušamu drebēšanu. Pēkšņu baiļu pārņemta, viņa paska­tījās ārā pa logu. Papluinītais kesons vēl joprojām turēja me­žonīgās jūras uzbrukumus.

- Pie velna, kas tas? - izdvesa Renkins, skatīdamies sonāru ekrānā.

- Vai tu juti?- Bontjēra jautāja.

- Jutu? Es to redzu!

- Un kas tas ir?

- Lai sasper mani jods, ja es to zinu! Pārāk sekli, lai butu zemestrīce, turklāt īstie P-viļņi nav tādi. - Renkins nospieda vairākus tastatūras taustiņus. - Lūk, atkal pārstāja. Droši vien nogruvums kādā tunelī.

- Paklau, Rodžer, man vajadzīga tava palīdzība. - Bont­jēra uzlika uz vadības pults miklo neilona futrāli un atvēra to. - Vai esi kādreiz redzējis tādu aparātu?

Renkins joprojām vērās monitorā.

- Kas tas ir?

- Dozimetrs. Lai…

- Pag! Dozimetrs? - Renkins atrāvās no ekrāna. - Nolā­dēts! Protams, es zinu, kas tas ir. Nav lēta mantiņa. Kur tu to dabūji?

- Tu zini, kā tā darbojas?

- Daudzmaz. Kalnrūpniecības kompānija, kurā es savu­laik strādāju, izmantoja tādu, lai atrastu uraninīta slāņus. Taču tie aparāti nebija tik moderni.

Renkins ieslēdza aparātu un uz nelielās tastatūras uzspie­da dažas komandas. Ekrānā parādījās mirgojošs trīsdimen­siju koordinātu tikls.

- Notēmē šo detektoru, - viņš stāstīja, virzīdams no vie­nas puses uz otru mikrofonam līdzīgo ierīci, - un ekrānā pa­rādās radioaktīvā avota atrašanās vieta. Intensitāte tiek ap­zīmēta ar krāsu. Zilā un zaļā nozīmē pašu zemāko radiācijas līmeni, un tā tālāk. Baltā nozīmē pašu spēcīgāko. Hm, šis aparāts būtu jākalibrē…

Ekrānā ņirbēja zili plankumiņi un punktiņi. Renkins no­spieda dažus taustiņus.

- Sasodīts, te ir pārāk daudz fona trokšņu. Iespējams, aparāts sabojājies. Tāpat kā viss pārējais uz šīs salas.

- Ar aparātu viss ir kārtībā, - rāmi noteica Bontjēra. - Tas vienkārši fiksē radiāciju, ko izstaro Svētā Mihaēla zobens.

Renkins, piemiedzis acis, raudzījās arheoloģē.

- Ko tu teici?

- Zobens ir radioaktīvs.

- Ko tu muldi! - Renkins joprojām cieši raudzījās sievietē.

- Es nemuldu. Visu mūsu problēmu cēlonis ir radiācija.

Bontjēra dažos vārdos izstāstīja visu Renkinam, kurš, ne­atraudams skatienu, vērās runātājā un bez skaņas kustināja lūpas. Pabeigusi Bontjēra sagatavojās neizbēgamajiem iebil­dumiem. Taču tādu nebija. Renkins turpinaja blenzt, un vi­ņa pinkainajā sejā jautās apmulsums. Tad viņš nokremšļojās un, bārdai plīvojot, spēji palocīja galvu.

- Pie velna, tas tiešām izskaidro visu! Interesanti…

- Mums nav laika prātošanai, - Bontjēra viņu asi pār­trauca. - Nedrīkst pieļaut, ka Naidelmans tiek pie tā zobena!

- Jā, - Renkins domīgi novilka. - Tas acīmredzot tiešām ir velnišķīgi radioaktīvs, ja reiz starojums sajūtams pat virs­zemē. Nolādēts! Viņš visus mūs te izcepinās! Nav brīnums, ka aparatūra niķojās. Savādi, ka sonārs attīrījies tieši tik daudz, lai…

Vardi izplēnēja brīdī, kad viņš atkal paskatījās uz vadī­bas paneli.

- Kristus uz vellapēda! - viņš izbrīnījies iesaucās.