Lamatas

58

Elektromotoram dūcot, lifts laidās arvien dziļāk Akā. Strī­ters ar pistoli rokā stāvēja stūrī, bet Renkins un Bonljēra bija iespiesti pretējā.

- Lail, uzklausi! - Bonljēra lūdzās. - Rodžers atklāja, ka zem mums ir milzīgs tukšums. Mēs visu redzējām sonara ekrānā. Aka un dārgumu krātuve ir uzbūvēta uz…

- Izstāstīsi par to savam drauģelim l iecam, - Strīters viņu pārtrauca. - Ja viņš vēl būs palicis dzīvs.

- Ko tu ar viņu esi izdarījis?

Strīters pacēla pistoles stobru.

- Es zinu, ko jūs bijāt iecerējuši, - viņš teica.

- Mon dieu, tu esi tāds pats paranoiķis kā…

- Aizveries! Es zināju, ka Hečam nedrīkst uzticēties, zinā­ju to no brīža, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju. Kapteinis dažkārt ir mazliet naivs. Labs cilvēks un uzticas cilvēkiem. Tādēļ viņam vienmēr esmu bijis vajadzīgs es. Un laiks to pie­rādīja. Bet tu, kuce, izvēlējies nepareizo ceļu. Tāpat kā tu.

Strīters pamāja ar pistoli Renkina virzienā. Ģeologs stā­vēja pašā lifta platformas malā, ar veselo roku ieķēries mar­gās, bet sašauto iespiedis azotē.

- Tu esi jucis, - viņš teica.

Bontjēra paskatījās uz viņu. Lācīgais vīrs, kas allaž bija tik laipns un iecietīgs, tagad vārījās dusmās. Tādu viņa šo cilvēku nekad vēl nebija redzējusi.

- Vai tad tu nesaproti? - Renkins izgrūda. - Bagātības simtiem gadu krājušas radiāciju. Pie laba gala tas nenove­dīs.

- Nebeigsi gvelzt, ievilkšu ar zābaku pa sprauslām! - Strī­ters uzbrēca.

- Man vienalga, ko tu darisi, - Renkins neatlaidās. - Zo­bens tik un tā visus mūs nogalinās.

- Blēņas!

- Nav nekādas blēņas! Es redzēju rādījumus. Radiācijas līmenis ir neiedomājami augsts. Kad viņš izvilks to zobenu no šķirsta, mums visiem būs beigas.

Viņi paslīdēja garām platformai piecdesmit pēdu dziļumā. Titāna spraišļus apspīdēja blāva avārijas lampiņu gaisma.

- Jūs droši vien mani par muļķi turat, - Strīters teica. - Vai arī esat tādā izmisumā, ka būtu gatavi samuldēt jeb­ko, lai tikai glābtu savu ādu. Tas zobens ir vismaz piecsimt gadus vecs. Uz zemes nekam nepiemīt tāda dabiska radio­aktivitāte.

- Uz zemes nekam. Tieši tā. - Renkins paliecās uz priek­šu. No viņa kuplās bārdas pilēja ūdens. - Tas zobens ir dari­nāts no meteorīta, sasodīts!

- Ko? - Bontjēra izdvesa.

Strīters skaļi iesmējās un papurināja galvu.

- Dozimetrs fiksēja irīdija-80 starojuma signatūru. Tas ir irīdija smagais izotops. Radioaktīvs kā sātans. - Viņš nospļā­vās pāri lifta malai. - Iridijs uz zemes ir reti sastopams, taču dzelzs un niķeļa meteorītos tā ir pa pilnam.

Ģeologs sašūpojās un saviebās sāpēs, jo savainotā roka bija atsitusies pret platformu.

- Striter, atļauj mums aprunāties ar kapteini, - ierunājās Bontjēra.

- Pat prātā nenāk! Kapteinis visu mūžu smagi strādājis, lai tiktu pie šim bagātībām. Viņš runā par tām pat miegā! Tās bagātības pieder viņam, nevis kaut kādam noaugušam ģeologam, kurš pievienojies komandai tikai pirms trim mēnešiem. Vai franču ielenei. Tās pieder tikai viņam.

Renkina acis niknumā iegailējās.

- Nožēlojamais nelietis!

Slriters saknieba lūpas, taču neko neteica.

- Zini, ko? - Renkins turpināja. - Kapteinim par tevi no­spļauties. Tagad tu viņam nozīmē vēl mazāk nekā toreiz Vjet­namā. Domā, viņš tagad glābtu tavu dzīvību? Aizmirsti! Tagad viņam galvā ir tikai tās bagātības. Bet tu liksi aizslau­cīts mēslainē.

Strīters ar pistoli iebelza Renkinam starp acīm.

- Nu, uz priekšu! - ģeologs iesaucās. - Vai nu piebeidz mani ar pistoli, vai ari met to nost un cīnies! Es sadošu tev ar vienu vēzienu!

Strīters pavērsa pistoli pret lifta margām un izšāva. Kad Renkins atrāva savu savainoto kreiso roku, pa grubuļaina­jām Akas sienām izšļācās asinis. Ģeologs nokrita ceļos, sā­pēs un dusmās kliegdams - viņa rādītājpirksts un vidējais pirksts karājās tikai dažās miesas stērbelēs. Strīters atkal no­mērķēja un sita viņam pa seju. Iekliegušies Bontjēra metās virsū darbu vadītajam.

Pēkšņi no Akas dziļumiem atskanēja dobja rēkoņa. Pēc sekundes platforma pēc spēja trieciena novibrēja. Renkins ne­paguva ar savainotajām rokām kaut kur ieķerties, un Bont­jēra notvēra viņu aiz apkakles, lai ģeologs nepārveltos pāri malai. Strīters atguvās pirmais un bridi, kad Bontjēra cēlās kājās, viņš jau turējās margās un tēmēja uz. viņiem pistoli. Aka nežēlīgi drebēja, titāna statņi ka protestēdami čīkstēja. Apakšā velnišķīgi auroja plūstošs ūdens.

Lifts sasvērās un spēji apstājās.

- Nekustēties! - Strīters brīdināja.

Vēl viens grūdiens, un iemirgojās avārijas ugunis. Kaut kur no augšas nokrita skrūve - tā nodzinkstēja pret platfor­mu un gāzās tālāk tumšajā bezdibenī.

- Sākas, - aizsmacis iekliedzās Renkins, nometies uz plat­formas un piespiedis savainotās rokas krūtīm.

- Kas sākas? - Bontjēra pārjautāja.

- Aka gāžas zemes plaisā. Gandrīz precīzi laikā.

- Aizveries un lec! - Strīters ar pistoli pamāja uz pelēcī­gajām aprisēm dažas pēdas zem lifta - tā bija platforma simts pēdu dziļumā.

Liftu satricināja vēl viens grūdiens, un tas vēl vairāk sa­svērās. No dzelmes uzvēdīja dzestrs vējš.

- Precīzi laikā? - atsaucās Bontjēra. - Tā nav nekāda sa­gadīšanās. Šīs arī ir Makalana slepenās lamatas.

- Es teicu aizverieties! - Strīters nogrūda sievieti no lifta, un viņa pēc dažas pēdas ilga brīvā kritiena smagi piezemējās uz platformas. Sasitīsies, taču citādi bez savainojumiem, Bontjē­ra pacēla galvu un ieraudzīja, ka Strīters belž. Renkinam pa vēderu. Trīs sitieni, un ģeologs pārvēlās pāri malai, smagi no- krizdams līdzās sievietei. Bontjēra jau grasijās viņam palīdzēt, bet Strīters kā kaķis nolīda lejā pa kāpnēm.

- Neaiztiec viņu! - Strīters pavēlēja, brīdinoši vēcinādams pistoli. - Mēs iesim tur!

Bontjēra pagriezās. Tiltiņš no kāpnēm uz Vopnera tuneli joprojām šūpojās. Kamēr viņa skatījās, Aku pārņēma nāka­mais spēcīgais grūdiens. Avārijas lampas nodzisa, un statņi iegrima tumsā.

- Kusties! - nošņāca Strīters viņai ausi.

Bet tad viņš apstājās. Pat tumsā Bontjēra juta, kā virs sa­stingst.

LJn tad arī viņa ieraudzīja - no apakšas uz augšu lēni vir­zījās blāva uguntiņa.

- Kapteini Naidelman? - Strīters uzsauca. Atbildes nebi­ja. - Tas esat jūs, kaptein? - viņš atkārtoja, šoreiz jau skaļāk, lai pārkliegtu dārdošo rēkoņu.

Gaismiņa turpināja virzīties augšup. Tagad Bontjēra ievē­roja, ka tā bija vērsta lejup, aptumšojot kāpjošo stāvu.

- Ei, tur! - Strīters uzkliedza. - Vai nu parādiet seju, vai arī es šaušu!

Atbildes vietā atskanēja apslāpēti, nesaprotami vārdi.

- Kaptein?

Gaismiņa atradās apmēram divdesmit pēdas zem viņiem. Un tad tā tika izslēgta.

- Jēziņ, - Strīters izdvesa, izpletis kājas, lai noturētos uz vibrējošās platformas. Turēdams pistoli abās rokās, viņš mēr­ķēja lejup. - Lai kas tur ari nebūtu, - viņš ierēcās, - tūdaļ es…

Tanī brīdi platformas otrajā pusē kaut kas sarosījās. Pār­steigts Striters pagriezās un izšāva. Uzplaiksnījumā Bontjē­ra ieraudzīja Heču, kurš ar dūri belza Strīteram pa vēderu.

***

Pēc sitiena pa vēderu nākamo Hečs raidīja tieši pa Strīte­ra žokli. Strīters grīļodamies kāpās atpakaļ, taču Hečs neļā­va attapties - viņš satvēra pretinieku aiz krekla un sagrie­za. Strīters mēģināja atbrīvoties, un Hečs, pavilcis viņu uz priekšu, divas reizes no visa spēka iebelza pa seju. Pēc otrā sitiena atskanēja krakšķis - Stritera deguns padevās, no tā izšļācās gļotas un karstu, biezu asiņu šalts.

Strīters ievaidējās un saļodzījās, Hečs palaida viņu vaļī­gāk. Taču jau nākamajā mirklī Strīters pacēla celi. Pārsteigu­mā un sāpēs Hečs ieņurdējās un pakāpās atpakaļ. Striters sniedzās pēc savas pistoles. Hečam nekas cits neatlika kā no visa spēka piespiest pretinieku pie grīdas.

Strīters pacēla pistoli, un Hečs metās pie kāpnēm. Šāvie­na troksnis un uzplaiksnījums, lode atsitās titāna spraišļos pa kreisi no viņa. Hečs parāvās sānis, un nākamā lode no- džinkstēja starp stiprinājumiem. Tad Hečs izdzirdēja spēju ieelpu un klusu ņurdienu - Bontjēra bija satvērusi Strīteru no muguras. Hečs lēca uz priekšu - tieši tanī brīdī, kad Strī­ters ar galvu spēcigi iesita sievietei un viņa tika atsviesta līdz ieejai tunelī. Veikli kā kaķis Strīters atkal satvēra pistoli un nomērķēja. Hečs sastinga, dūre palika gaisā - viņš nenovērs- damies skatījās uz pistoles stobru. Striters ieskatījās viņam acis un pasmaidīja. Asinis viņa zobus bija iekrāsojušas tumš- sārtus.

Nākamajā brīdī Strīters pasitās sānis - Renkins, nevarē­dams cīniņā izmantot rokas, tādēļ celdamies ar visu augu­mu gāzās darbu vadītājam virsū, bīdīdams viņu uz metāla tiltiņa malu. Vienu acumirkli viņš karājās bezdibeņa malā, taču spēja atgūt līdzsvaru. Brīdī, kad Hečs uzsāka sitienu ar duri, Strīters notēmēja uz Renkinu un izšāva.

Ģeologa galva atsitās atpakaļ, un tumšajā tunelī uz visām pusēm izšļācās asinis. Tad viņš saļima uz metāla platformas.

Taču Heča dūre jau bija kustībā, un smagi trāpīja pa Stri­tera žokli. Tas spēcīgi atdūrās pret margām, metāls protes­tēdams iedžinkstējās. Hečs nekavējoties devās uz priekšu un ar abām rokām metās virsū pretiniekam. Striters liecās atpa­kaļ, un margas neizturēja. Viņš izmisīgi tvēra pēc kāda atbal­sta punkta. Atskanēja pārsteiguma un sāpju sauciens; pisto­les šāviens; mežonīgs plakšķis - miesa atsitās pret metālu. Un nākamais - jau krietnā attālumā - bija šļaksts, kas saplū­da ar ūdens bangošanu bezdibeni.

Cīņa ilga mazāk par minūti.

Smagi elsodams no piepūles, Hečs piecēlās kājās. Viņš pie­gāja pie nekustīgā Renkina ķermeņa - turpat jau bija ari Bont­jēra. Pietika ar vienu zibens uzplaiksnījumu, kas atspoguļo­jās statņu metālā, lai būtu skaidrs, ka ģeologam vairs nav iespējams palīdzēt.

Atskanēja kluss ņurdiens; atmirdzēja spožs luktura gais­mas kūlis - un uz platformas parādījās Vudijs Klejs, kura seju klāja sviedri un sakaltušas asinis. Viņš bija lēni un klusi līdis augšā, kamēr Hečs veikli uzrāpās, lai pārsteigtu Strīteru.

Hečs piespieda Bontjēru sev klāt un ievija pirkstus viņas tumšo matu cirtās.

- Paldies Dievam, - viņš izdvesa. - Paldies Dievam! Es jau domāju, ka tu esi pagalam.

Klejs bridi noraudzījās viņos.

- Man garām kaut kas nolidoja, - viņš teica. - Vai te kāds

šāva?

Heča atbildi pārtrauca pēkšņs krakšķis. Pēc dažām sekun­dēm garām viņiem, skaļi džinkstot pret stiprinājumiem, no­krita milzīgs titāna stabs. Visa simt piecdesmit pēdas garā kāpņu konstrukcija nodrebēja. Hečs pastūma Bontjēru un Kleju pāri nedrošajam tiltiņam uz tuvējā tuneļa pusi.

- Pie velna, kas te notiek? - viņš elsdams jautāja.

- Žerārs ir atvēris šķirstu, - Bontjēra noteica. - Iekusti­nājis pēdējās lamatas.