Lamatas

46

Hečs stūrēja "Žēlabaino Džeinu" kanālā. Aiz muguras pali­ka recoša simfonija - troses sitas pret mastiem kuģīšiem, kas histēriski šūpojas enkuru ķēdēs. Vējš bija auksts, debesis kla­ja biezs lietus slānis. I lečs ieelpoja - gaisā bija tikpat daudz sāls, cik svaiguma. Tādu juru viņš tika redzējis ari bērnībā, taču ne reizi nebija ļāvies neprātīgai dziņai iziet trakojoša­jos viļņos.

Pēdējais skatiens uz krastu, un tad jau viņš, palielinājis kuģīša ātrumu, pilnība pievērsās jūrai. Viņi paslīdēja garam peldošajai zīmei 5 jūdzes stundā un Bez ķīļūdens - zīmes vējā bija sasvērušas uz sāniem, it kā atzītu sakāvi.

Līdzās nostājās Bontjēra, ar abām rokām cieši ieķērusies vadības paneli.

- Tātad? - viņa iekliedza Hečam tieši ausi.

- Es, Izabella, esmu pilnīgs muļķis, - Hečs atkliedza. - Es tos simptomus esmu redzējis tūkstošiem reižu! Esmu skatījies tiem tieši virsū. Katrs, kurš slimojis ar vēzi un bijis pakļauts radioterapijai, zina, ko tas nozīmē.

- Radioterapijai?

- Jā. Kas notiek ar šiem pacientiem? Viņus moka nela­bums. Viņi zaudē enerģiju. Matus. Leikocītu skaits samazi­nās līdz minimumam. Pēdējas nedēļas laikā izmeklējot pa­cientus, esmu šos simptomus sastapis ik uz soļa!

Bontjēra samulsumā iepleta acis - par spīti ūdens šaltīm, kas šjācās sejā.

- Svētā Mihaēla zobens ir radioaktīvs. Padomā! Ilgstošā ra­diācijas ietekmē tiek nogalinātas kaulu smadzeņu šūnas, bū­tībā tam netiek ļauts dalīties. Tā sakropļo imūnsistēmu, un cilvēks kļūst par vieglu upuri jebkurai infekcijai. Tādēļ arī "Talasas" strādnieki nāca pie manis ar visām tām dīvaina­jām slimībām, kas novērsa manu uzmanību. Ja tiek traucēta šūnu dalīšanās, liek kavēts dzīšanas process, cilvēks zaudē matus. Redzi, cik lēni dzist mana roka? Augsts radiācijas lī­menis noved pie osteoporoz.es un zobu zaudēšanas. Simp­tomi ir tādi paši kā cingai.

- Un tas izskaidro arī problēmas ar datoriem.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Radiācija izraisa bojājumus mikroelektronika. - Bontjē­ra piemiedza acis un cieši vērās Hečā. Par viņas seju lija lie­tus un jūras ūdens. - Bet kādēļ mums bija jādodas šajā slep­kavnieciskajā vētrā?

- Tagad mēs zinām, ka zobens ir radioaktīvs. Bet tas ari ir viss, ko mēs par to zinām. Tas bijis ieslēgts svina šķirstā un tomēr ari pec septiņsimt gadiem spēj nogalināt ikvienu, kas nonāk ar to saskarē. Dievs vien zina, kas var notikt, ja Naidelmans to paņems rokā! Mēs to nedrīkstam pieļaut.

Kad kuģītis izpeldēja no Ugunsgalvas aizvēja puses, viļ­ņi ar nežēlīgu niknumu ietriecās "Žēlabainās Džeinas" kor­pusa. I lečs apklusa un sāka griezt stUri, pulēdamies lureties pa diagonāli viļņiem. Gaiss bija ūdens pilieniņu un šļakstu pilns. Viņš ieskatījās kompasā, pielaboja kursu un pievērsās radionavigācijas sistēmai.

Bontjēra ar abām rokam ieķērās margās un pielieca galvu, lai sejā nešļāktos lietus straumes.

- Bet kas tad ir šis zobens?

- Dievs viens zina. Lai kas tas arī butu, tas ir bīstams kā elle. Personīgi es negribētu…

Viņš pēkšņi apklusa un vērās taisni uz priekšu. Tumsā ne­skaidri iezīmējās balta līnija - diezgan augstu virs kuģīša. Hečs sāka prātot, vai tas varētu būt milzīgs kuģis.

- Jēziņ! - viņš nočukstēja, pats pārsteigts par lietišķumu savā balsi. - Tu tikai paskaties!

Tas nebija kuģis. Šausmu pārņemts, Hečs atskārta, ka ta ir milzīga viļņa balta mugura.

- Palīdzi noturēt stūri! — viņš uzkliedza.

Paliekusies uz priekšu, Bontjēra ar abām rokām ieķērās stūrē, bet Hečs izmisīgi rīkojas ar droseli. Kuģītis sāka rāp­ties stāvajā ūdens sienā, bet Hečs tikmēr palielināja dzinēja apgriezienus, pūlēdamies noturēt "Žēlabaino Džeinu" vaja­dzīgajā virzienā. Kad kuģis atradās pašā virsotnē, to apšļāca baltu putu mutuļi un mežonīga vēja brāzma. Hečs izmisīgi turējāspretī spēcīgajai ūdens gāzmai un aizturēja elpu.

šķita ka kuģis uz brīdi sastindzis viļņos, bet jau nākamajā mirklī tas pēkšņi tika atbrīvots un, mežonīgi virpuļo­dams, pārpeldēja pāri ūdens valnim. Hečs tūdaļ samazināja apgriezienus, un kuģis strauji gāzās lejup. Brīdī, kad kuģis starp augstajiem viļņiem bija apslēpts vējam, iestājās biedē­jošs, pārdabisks miers. Pēc tam no tumsas iznira nākamais putu mākoņa klātais zaļganā ūdens milzenis.

- Aiz Vraku salas būs vēl ļaunāk, - Hečs nokliedza.

Bontjēra neatbildēja. Kad "Žēlabainā Džeina" ar griezī­gu krakšķi ietriecās nakamajā vilni, viņa vēl ciešāk ieķērās stūre.

Ieskatījies radionavigācijas sistēmas ekrānā, Hečs sapra­ta, ka kuģis tiek nests uz. dienvidaustrumiem ar ātrumu čet­ri mezgli stundā. Viņš palaboja kursu - vienu roku 1 lečs turē­ja uz droseles, bet otru uz stūres. Bontjēra palīdzēja noturēt stūri vajadzīgajā pozīcijā.

- Profesoram taisnība, - Hečs nokliedza. - Bez tevis es netiktu galā.

Vējš un lietus bija izrāvis Bontjēras matus no cepures apakšas, un tie kā valdzinošs melns vilnis krita pār muguru. Sievietes seja bija pietvīkusi - vai nu no bailēm vai ari no satraukuma.

Kuģi satvēra nākamā banga, un Hečs atkal pievērsās mu­tuļojošajai jurai.

- Kā tu doma pārliecināt Naidelmanu, ka zobens ir radio­aktīvs? - Bontjēra skaļi nobļāva.

- Kad "Talasa" iekārtoja medpunktu, tur tika salikta vis­dažādākā aparatūra. Ieskaitot radioloģijas dozimetru un mo­dernu Geigera skaitītāju. Fs to sasodīto verķi ne reizi tā ari neieslēdzu. - Hečs papurināja galvu. Kuģis sāka rāpties nā­kamā vilna mugurā. - Ja butu ieslēdzis, rādītāji droši vien sajuktu prātā. Visi saslimušie racēji, kas nāca uz medpunktu, taču bija klāti ar radioaktīvajiem putekļiem. Man vienalga, cik ļoti Naidelmans alkst iegūt to zobenu. Skaitītāja rādīju­mus viņš nespēs apstrīdēt.

Cauri vēja rēkoņai un paša skaļajiem vārdiem viņš tik tik­ko spēja saklausīt viļņu sišanos pa kuģa labo bortu. Vraku sala. Izbraucot no aizvēja, vējš pieņēmās spēkā. Tagad - kā pec mājiena - virs "Žēlabainās Džeinas" parādījās vēl viens augsts balts vilnis, vēl lielāks par iepriekšējo. Tas, draudīgi šņācot, cēlās virs galvam. Kuģis iekrita klusā ieplakā un atkal sāka celties augšup. Sirdij strauji pukstot, Hečs mazliet palie- Iinaja ātrumu.

- Turies! - viņš uzsauca, kad "Žēlabaina Džeina" atradās paša virsotnē.

Samazinājis apgriezienus, Hečs virzīja kuģi tieši mutuļo­jošajā ūdenī. "Žēlabainā Džeina" ar nežēligu spēku tika iesviesta dīvaina krēslas pasaulē, kur gan jūra, gan gaiss sastāvēja tikai no ūdens. Piepeši viņi atkal bija izlauzušies brīvībā. Dzenskrūve bezpalīdzīgi čīkstēja - kuģa priekšgals iedūrās putainajā viļņa sienā. Ieslīdot kārtējā stiklainajā dzel­mē, Hečs ieraudzīja, ka priekša materializējusies vel viena baltā svītra, kas šaudījās un mētājās kā neprātīga.

Viņš centās apslāpēt pieaugošo paniku un izmisumu. Pēdējais, tikko sastaptais vilnis nebija nekāds niķīgs izņē­mums. Ar tādiem nāksies cīnīties vēl vismaz trīs jūdzes.

Tagad, tiklīdz kuģītis sašūpojās vai novibrēja, tiklīdz sasvēras stūre, viņu pārņēma draudīgas sajūtas. "Žēlabainā Džeina" šķita smagnēja un balasta pārpilna. I lečs paskatījās uz pakaļgalu - seja iesitās pātagojošs vējš. Tilpnes sūkņi stra- dāja nevainojami jau kopš izbraukšanas no ostas, taču veca­jai "Džeinai" tilpnē nebija ūdens līmeņa rādītāja. Lai to no­skaidrotu, vajadzēja pašam doties uz tilpni.

- Izabella! - viņš uzsauca, ar kājām atspēries pret kajītes sienu un ar rokam ieķēries stūrē. - Tiec līdz priekšējai ka­jītei un atskrūve metāla lūku grīdā. Pēc tam pateiksi, cik ūdens ir tilpnē.

Bontjēra nopurināja lietus lāses no sejas un saprotoši pa­locīja galvu. I lečs vēroja, ka viņa rāpjas pāri stūres mājai un atver kajītes durvis. Pēc mirkļa viņa jau bija atpakaļ.

- Viena ceturtdaļa! - viņa nokliedza.

Hečs nolamājās. Korpusā acīmredzot ietriekusies kāda at­lūza, taču viņš to tādā negaisā pat nepamanīja. Viņš ieskatī­jās radionavigācijas sistēmas ekrānā. Līdz salai palikušas div­arpus jūdzes. Varbūt izdosies tik tālu tikt.

- Ņem stūri! - viņš nobrēca. - Es pārbaudīšu laivu!

hečs, ar abām rokam ieķēries reliņos, devās uz pakaļga­lu. Laiva vēl joprojām bija pietauvota kuģa pakaļgalam un šūpojās viļņos kā korķis. Izskatījās, ka ūdens tajā nav - "Žē- labainas Džeinas" korpuss bija aizturējis visas šaltis. Taču Hečs cerēja, ka viņiem nevajadzēs to izmantot - ne sausu, ne slapju.

Nomainījis Bontjēru pie stūres, Hečs atskārta, ka kuģis kļuvis vēl smagnējāks. Tagad rāpšanās viļņu virsotnēs aiz­ņēma daudz vairāk laika nekā krišana lejā.

- Viss kārtībā? - uzsauca Bontjēra.

- Pagaidām jā, - atbildēja I lečs. - Un tev?

- Esmu nobijusies.

Kuģis atkal nogrima ieplakā - jau pazīstamajā spokainajā klusumā. Ilečs, ieķēries stūrē, sastindzis gaidīja celšanos aug­šup. Taču kuģītis palika lejā.

Hečs turpināja gaidīt. Beidzot "Žēlabainā Džeina" cēlās, taču parak leni. Uz brīdi Hečs iedomājās, ka radionavigāci­jas sistēma sabojājusies un viņi jau nonākuši salas aizvēja pusē. Bet tad viņš saklausīja savādu rīboņu.

Augstu virs galvas bija pacēlusies gluda, Himalaju cienī­ga ūdens siena. Virsotni rotāja sakultu putu cepure, kas rūca un šņāca kā dzīva būtne.

Izslējusi galvu, Bontjēra ari vēroja vilni. Abi nespeja iz­teikt ne vārda.

Kuģītis atkal cēlās augšup - arvien augstāk un augstāk, līdz gaiss šķita ūdenskrituma rēkoņas pārpildīts. Kad vilnis uztriecās klājam, atskanēja mežonīgs krakšķis - "Žēlabainā Džeina" šūpojās uz augšu un atpakaļ, klājs nostājās gandrīz vertikāli, l lečs izmisīgi turējās - viņš juta, kā kājas slīd pa dēļiem. Tilpnē sašūpojās ūdens, un kuģis sasvēras uz sāniem.

Stūre pēkšņi atslāba. Kad brāzmainie viļņi atkāpās, Hečs saprata, ka kuģis slīkst.

"Žēlabainā Džeina" gulēja uz sāniem un strauji grima - tajā bija pārāk daudz ūdens, lai varētu atjaunot līdzsvaru. I lečs paskatījās uz pakaļgalu. Ari laivā bija iesmēlies ūdens, taču tā vēl turējās virs viļņiem.

Bontjēra sekoja Heča skatienam un palocīja galvu, leķē- rušies bortos, līdz viduklim mutuļojošajā ūdeni, viņi ar pū­lēm līda uz laivas pusi. Hečs zināja, ka tik spēcīgam vilnim seko vairāki mazāki. Viņiem bija divas vai varbūt trīs minū­tes, lai ierāptos laivā un attauvotos no "Žēlabainās Džeinas". Ja ne, gan laiva, gan viņi nogrims līdz ar kuģi.

Ieķēries reliņos, Hečs aizturēja elpu, kamēr pari galvai pāršalca kārtējais vilnis. Viņš vēl spēcīgāk ieķērās pakaļgala reliņos. Bultskrūve jau bija zem ūdens. Taustīdamies ledai­najos viļņos, Hečs atrada tauvas galu. Atlaidis reliņus, viņš ieķērās tauvā. Cīnīdamies ar spēcīgo straumi, viņš rāvās uz priekšu, līdz atsitās pret laivas priekšgalu. Ierāpies tajā, viņš atkrita uz grīdas, taču tūdaļ pietrausās un ar acīm meklēja Bontjēru.

Viņa bija ieķērusies "Žēlabainās Džeinas" pakaļgala reli­ņos, kas gandrīz jau atradās zem ūdens. Satvēris tauvu, Hečs sāka virzīties tuvāk kuģim. Spēcīgs vilnis pasita laivu uz. aug­šu un apšļāca viņu ar kārtējo sāļu putu devu. Pārliecies pāri malai, viņš satvēra Bontjēru zem padusēm un ievilka laivā. Kad vilnis norima, "Žēlabainā Džeina" pagriezās ar kājām gaisā un, atstādama aiz sevis burbuļu mutuli, grima dzel­mē.

- Mums jātiek tālāk! - iekliedzās Hečs.

Izņēmis no kabatas nazi, viņš izmisīgi zāģēja pušu tauvu. Laiva atkal iekļuva vilni. "Žēlabaina Džeina" pagrieza savu pakaļgalu tintes zilajām debesīm un, izgrudusi skaļu nopu­tu, pazuda zem ūdens.

Bontjēra nevilcinādamās paķēra smejamo kausu un stei­dza atbrīvot laivu no ūdens. Aizlīdis lidz pakaļgalam, Hečs parava starteri - vienreiz, tad otrreiz. Motors noklepojās, nosprauslājas, un tad cauri trakojošā okeāna rēkoņai atska­nēja metāliska čerkstoņa. Ļaudams motoram darboties tukš- gaitā, Hečs ar otru kausu metās smelt ūdeni. Viss velti - tā kā "Žēlabainā Džeina" bija nogrimusi, laivai nācās izturēt visu negaisa spēku. Viļņi pāri bortiem šļācās ātrāk, nekā viņi to spēja izsmelt.

- Jāpagriežas, - ierosināja Bontjēra. - Tu turpini smelt, es vadīšu laivu.

- Bet…

- Klausi!

Aizrāpusies līdz laivas pakaļgalam, Bontjēra pagrieza lai­vu ar bortu pret viļņiem. Motors sāka darboties ar pilnu jau­du.

- Dieva dēļ, ko tu dari?! - nobrēca I lečs.

- Smel ūdeni! - atkliedza arheoloģe.

Laiva sašūpojās atpakaļ un uz augšu, ūdens, kas bija sa­krājies laivā, satecēja pakaļgalā. Tiklīdz lielais vilnis bija ga­ram, Bontjēra spēji pagrieza motoru, izcēla to no ūdens un ielaida atpakaļ. Un nekavējoties pagrieza laivu vēlreiz, pa­ralēli vilnim, kam parslīdēja pāri.

Šāda rīcība bija pilnīgi pretēja tam, ko Ilečs jebkad mācī­jies par laivas vadīšanu. Šausmu pārņemts, viņš, tiklīdz lai­va palielināja ātrumu, nometa kausu un ieķērās bortā.

- Turpini smelt ūdeni! - Bontjēra pamācīja un pavilka no­slēdzošo krānu. Kad laiva sāka slidēt vēl ātrāk, ūdens no tās izlija.

- Tu mūs novedīsi kapos! - Hečs iekliedzās.

- Rs jau tā esmu darījusi, - atsaucās Bontjēra. - Bērnībā stūrēju pamatīgos viļņos.

- Bet ne jau šādos!

Laiva ieslīdēja viļņu ieplakā; kad viņi sāka rāpties nāka­mā vāla mugurā, dzenskrūve, briesmīgi čērkstēdama, ieur­bās ūdenī. Ar kājām atspēries pret laivas dibenu un ar abām rokam ieķēries laivas bortos, llečs paguva nospriest, ka viņi pārvietojas ar ātrumu divdesmit mezgli stunda.

- Turies! - uzsauca Bontjēra.

Laiviņa sāniski pārslīdēja pāri putojošajai bangai. I lečs, pārbijies un samulsis, atskārta, ka laiva uz bridi palecas gai­sā un tikai nākamajā mirkli ar troksni iegāzās ūdenī viļņa otrajā pusē. Laiva atguva līdzsvaru un atkal nesās lejup, ban­gojošajā dzelmē.

- Vai lēnāk nevar?

- Lēnāk nekas neizdosies! Laivai jālido!

Hečs paskatījās pāri braucamā priekšgalam.

- Bet mēs lidojam nepareizajā virzienā!

- Neuztraucies! Pēc dažām minūtēm sagriezīsimics pa­reizi.

Hečs apsēdās priekšgalā. Viņš vēroja, kā Bontjēra pēc iespējas ilgāk aiztur laivu starp gludajiem, stiklainajiem viļ­ņiem, kur to nevar aizsniegt vējš un putas - pilnībā pārkāp­jot noteikumu, ka laivu nedrīkst pagriezt ar bortu pret nopietnu bangu. Taču lielais ātrums nodrošināja laivai sta­bilitāti, un Bontjērai pietika laika izvēlēties piemērotāko vie­tu, kur velties pari kārtējam vilnim.

Tuvojās nākamais milzu valnis. Bontjēra apņēmīgi pagrie­za motora rokturi. Laiva pārlēca pāri viļņa mugurai un, kriz­dama ieplakā, mainīja virzienu.

- Augstais Dievs! - Hečs iesaucās, izmisīgi pūlēdamies no­sēdēt.

Kad viņi nonāca salas aizvēja pusē, vējš mazliet norima. Viļņi vairs nesekoja viens otram pārāk regulāri, tādēļ maza­jai laivai bija grūti slīdēt mutuļojošajā ūdenī.

- Griezies atpakaļ! - uzsauca Hečs. - Paisums mus aizne­sis garam salai!

Bontjēra jau gribēja atbildēt, taču pārdomāja.

- Gaismas! - viņa iesaucās.

No negaisa iznira "Cerbers" - tas bija apmēram trīssimt jardu attālumā, un tā prožektori uz tiltiņa un priekšējā klaja šķēla tumsu. Kuģis pagriezās pret viņiem - kā glābiņa sim­bols, kā miera osta. Iespējams, ieraudzījuši mūs, Hečs nodo­māja, nē, pilnīgi noteikti ieraudzījuši mūs! Droši vien ieraudzīju­ši "Žēlabaino Džeinu" tin steidz palīgā.

- Mēs esam šeit! - iekliedzās Bontjēra un māja ar rokām.

"Cerbers" samazināja ātrumu un pagriezās ar kreiso bor­tu pret laivu. Kad milzīgais korpuss nostājās priekšā vējam un viļņiem, šūpošanas mazliet nomierinājās.

- Atveriet luku! - uzsauca Hečs.

Kādu bridi viņi turpināja šūpoties un gaidīja, taču uz "Cerbera" valdīja klusums un miers.

- Vas-i/, vas-y! - Bontjēra kliedza. - Mēs salstam!

Hečs vēroja balto milzeni un saklausīja elektriskā moto­ra rūkoņu. Viņš pievērsās lūkai - gaidīja, kad tā atvērsies. Taču tā nekustējās.

Debesis pāršķēla zibens. Hečam šķita, ka augstu virs gal­vas viņš spožajā gaismā ieraudzījis kādu cilvēka stāvu.

Motors turpināja rukt. Un tad viņš ieraudzīja harpūnu - ierocis lēni griezās viņu virzienā.

Ari Bontjēra samulsusi skatījās uz harpūnu.

- Grande merde du noir, - viņa izdvesa.

- Sagriez laivu! - I lečs uzsauca.

Bontjēra strauji sagrieza stūri pa labi. Virs galvas I lečs ieraudzīja zilu uguntiņu. Atskanēja skaļa šņākoņa, un tad no- granda tāds ka sprādziens. Viņu priekšā izauga divdesmit pēdas augsts ūdens tornis, ko no iekšpuses izgaismoja ne­patīkams oranžs spīdums.

- Harpūna ar sprāgstvielām! - iesaucās Hečs.

Atkal uzplaiksnījums un sprādziens - biedējoši tuvu. Ne­lielā laiviņa spēcīgi sasvērās. Tiklīdz viņi izslīdēja ārā no "Cerbera" aizvēja, laiva nonāca mežonīgās vētras varā. jau nākamajā mirkli ūdeni iesprāga vēl viena harpūna. Laiva at­krita atpakaļ un gandrīz paslīdēja zem ūdens - šļakatas iesi­tās Hečam sejā.

Ne varda neteikusi, Bontjēra atkal sagrieza laivu, palieli­nāja ātrumu un virzīja laivu tieši "Cerberam" virsū. Hečs jau gribēja uzkliegt, taču tad saprata, ko arheoloģe grasas darīt. Pēdējā brīdi viņa pagrieza laivu sāniski, un tā spēcīgi atsitās pret milzīgo kuģi. Tagad viņi atradās korpusa aizsegā, kur harpūnai nebija aizsniedzami.

- Aizlavīsimies gar pakaļgalu! - Bontjēra uzsauca.

Tiklīdz Hečs paliecās uz priekšu, lai smeltu ūdeni, priek­šā pavērās dīvains skats - viņiem virsū pa ūdens virsmu brā­zās šaura līnija. Hečs kā apburts nespēja atraut acis no tās. Kad līnija skāra laivas priekšgalu, tas ar plosošu troksni pa­zuda skaidu un dūmu mākoni. Atkritis pakaļgalā un pacēlis acis, Hečs ieraudzīja Strīteru, kas bija pārliecies pāri kuģa reliņiem - un tēmēja uz viņu ar flešeti.

Iekams Hečs paguva izdvest kaut vārdu, Bontjēra atkal vadīja laivu uz priekšu. Ierocis Strītera rokās saka strādāt kā velnišķīga šujmašīna - tā pāršķēla ūdeni tieši tajā vietā, kur laiva bija mirkli iepriekš. Viņi attālinājās no kuģa pakaļ­gala un atkal atradās vētras skavās - laiva šūpojās un ūdens šļācās pari sadragātajiem bortiem. "Cerbers" rēkdams sāka griezties. Bontjēra parāva laivu pa kreisi - tā gandrīz apgā­zās. Tagad viņi taisnā ceļā devās uz Skrandu salu.

Taču mežonīgi mutuļojošajā jūrā laivele nespēja cīnīties ar vareno un ātro "Cerberu". Cauri stiprajiem viļņiem Hečs ieraudzīja, ka kuģis tuvojas. Nākamajā minūtē tiks aizšķēr­sots vienīgais ceļš cauri rifiem, un viņi netiks līdz salas pie­stātnei.

- Uz rifiem! - Hečs uzsauca. - Ja izvēlēsies īsto vilni, va­rēsi pārlidot tiem pāri! Šai laivai vajadzīgā tikai peda ūdens!

Bontjēra stūrēja norādītajā virzienā. "Cerbers" turpināja sekot un nepielūdzami tuvojās.

- Piemāni viņu! Lai domā, ka gatavojies pie rifiem griez­ties! - I lečs uzsauca.

Bontjēra virzīja laivu paralēli rifiem.

- Viņš domā, ka ir mūs noķēris! - nokliedza Hečs, kad "Cerbers" kārtējo reizi sagriezās. Atskanēja vēl viens sprā­dziens, un jau nākamajā mirklī Hečam krūtīs iesitās sāļu šļa­katu šalts. Tad viņi izspruka no ūdens strūklas, llečs ierau­dzīja, ka harpūna līdz pusei nogrāvusi kreiso bortu.

- Musu vienīgā iespēja! - viņš nokliedza. - Ar nākamo vilni laižam pāri!

Šķita, ka viņi neiedomājami ilgi slīd apkart rifiem. Pēc tam I lečs uzsauca:

- Tagad!

Tajā pašā bridi, kad Bontjēra iestūrēja mutuļojošajā ūdens ellē, kas ieskāva rifus, atskanēja jauns sprādziens. Hečs iz­dzirdēja briesmīgu krakšķi un tika uzmests gaisā. Viss ap­kārt pārvērtās par burzguļojošu ūdens un koka gabalu vēr­peti, un vienīgais troksnis bija apslāpēta burbuļošana. īss panikas mirklis, un pēc tam viņu apņēma pilnīgs miers.