Lamatas

45

Klejs, līdz sāpēm spēcīgi ieķēries stūrē, vērās bangojošajā tumsa. Pēc katra trakojošā viļņa sitiena kuģītis skaļi nodre­bēja, ūdens šķīda pāri tā priekšgalam, un vējš plosīja putas no viļņu mugurām. Katra Ūdens vāla baltās dUres triecās stū­res mājas logā, un kuģītis, tikko ticis bangas virsotnē, neka­vējoties nāvējošā ātrumā atkal gāzās lejā. Uz bridi iestājās spējš bezvēja klusums; jau nākamajā mirkli kuģītis bīstami sasvērās uz sāniem, un viss atkal sākas no jauna.

Pirms desmit minūtēm, kad Klejs bija mēģinājis ieslēgt priekšgala prožektorus, izrādījās, ka izsisti vairāki drošinā­tāji un elektriskās strāvas nav. Rezerves baterijas nedarbo­jās - pirms iziešanas jūrā viņš nebija iedomājies tās pārbau­dīt, lai ari zināja, ka tas noteikti jāizdara. Taču Kleja prātu tobrīd nodarbināja citas problēmas: "Cerbers" bez brīdinā­juma bija pacēlis enkuru un, ienirdams brāzmainajā tumsā, devies prom, neliekoties ne zinis par signalizēšanu no viņa kutera. Klejs kādu bridi bija centies dzīties pakaļ lielajam ku­ģim, bez apstājas signalizēdams, taču "Cerbers" nepielūdza­mi attālinājās un nozuda mežonīgajā negaisā.

Pulēdamies novērtēt situāciju, viņš nopētīja stūres māju. Skaidrs, ka bija muļķīgi censties sekot "Cerberam", ja reiz tas jau pirmīt nepievērsa mazajam kuterim nekādu uzma­nību, nebija cerību, ka tagad kaut kas mainītos. Turklāt

Skrandu salas vēja pusē okeāns burtiski mutuļoja - viļņi no austrumiem sitās pret bēguma vāliem, radot īstu bangu elli. Radionavigācijas sistēma nedarbojās, tātad viņš varēja paļau­ties tikai uz kompasu. Klejs mēģināja stūrēt un izskaitļot attā­lumu. Viņš lieliski apzinājās, ka nav nekāds izcilais jūrnieks, tādēļ šādos tumsības apstākļos viņam atlika tikai lūkoties kompasā tajos brīžos, kad uzplaiksnīja zibens. Kabatā bija lukturītis, taču stūri nācās turēt ar abām rokām.

Ugunsgalvas baka apdzisa. Vēja gaudas un viļņu bango­šana bija tik skaļa, ka boju ar zvanu varēja sadzirdēt tikai tad, kad uztriecās tai virsū. Klejs piespieda stūri ar elkoņiem un uzgūlās tai virsū - viņš izmisīgi centās izdomāt, kā rīko­ties tālāk. Sala bija apmēram pusjudzes attālumā. Viņš sapra­ta, ka pat vislabākajam jūrniekam šādos laika apstākļos bū­tu sarežģīti izkuģot cauri rifiem, lai nonāktu pie "Talasas" dokiem. Taču - lai ari apņemšanas izkāpt Skrandu sala bija sašķobījusies - daudz grūtāk būtu bangojošajā jūrā pieveikt sešas jūdzes, lai atgrieztos Stormheivenā.

Divas reizes viņam šķita, ka dzird klusu "Cerbera" dzi­nēju rūkoņu. Neiespējami: kuģis vispirms bija pagriezies uz austrumiem, pēc tam uz rietumiem - it ka kaut ko meklētu vai gaidītu.

Kad atkal uzliesmoja zibens, Klejs, izmisīgi pēdējiem spē­kiem ieķeries stūrē, ieskatījās kompasā. Kuteris kārtējo reizi gāzās ieplaka starp viļņiem. Klejs mazliet palaboja kursu - tagad viņš stūrēja gandrīz tieši atklātā okeānā. Kuteris sāka celties kārtējā viļņa mugurā. Kad pelēkmelnā ūdens siena paršļācās pāri kuģīša priekšgalam un cēlas arvien augstak un augstāk, viņš saprata, ka kursa maiņa bija kļūda. Kad vilnis atsitās pret stūres māju, šķita, ka kuterim trāpījusi dzelzs dū­re, un tas gāzās lejup. Mežonīgās bangas izdauzīja vienu no logiem un triecas tieši virsu Klejam. Viņam tik tikko pietika laika, lai ieķertos stūrē un no visa spēka piespiestos tai, lai pārlaistu briesmīgo putienu.

Kuteris nodrebēja un arvien dziļāk un dziļāk slīka mutu­ļojošajā jūrā. Kad Klejs jau nosprieda, ka kuģītis tūdaļ no­grims, viņš ar prieku atskārta, ka peldspēju tas tomēr nav zaudējis. Kuteris cēlās augšup tik ilgi, kamēr viļņi sašķēlās un noslīdēja no klāja. Kamēr kuģītis atguva līdzsvaru, uz- šķilās zibens - un Kleja acu priekša pavērās mežonīgas vēt­ras plosīts okeāns. Bet priekšā vīdēja daudz mierīgāki ūdeņi - Skrandu salas aizvēja puse.

Klejs pavērās melnajās debesīs, un pāri viņa lūpām izlau- zas vardi: Augstais Dievs, lai notiek Tava griba! Un jau nāka­majā mirkli viņš atsāka cīņu ar jūru - sagrieza kuteri pa dia- gonāli viļņiem un ieķērās stūrē, lai pārciestu nākamo bangu, kas gāzās iekšā pa izdauzīto logu. Līdz ar nākamo augsto vilni kuģītis beidzot ieslīdēja mierīgākos ūdeņos.

Iekams Klejs paguva atviegloti nopūsties, nācās atskārst, ka tie ir mierīgāki, tikai salīdzinot ar to vētru, kas palika aiz muguras. Salu no abām pusēm ieskāva spēcīgas bangas, izraisot neprognozējamu šūpošanos, taču beidzot viņš varē­ja stūrēt taisni uz piestātni. Klejs mazliet palielināja ātrumu un ieklausījās motora rēcošajā atbildē.

Šķita, ka ātruma palielināšana mazliet nostabilizējusi ku­teri. Tas iras uz priekšu, krita lejup un cēlās atkal augšup, un tad atkal krita. Prožektora trūkums un izsistais stikls ļo­ti apgrūtināja virziena noteikšanu tajos īsajos mirkļos, kad kuteris atradās viļņa mugurā. Klejs sāka saprast, ka, iespē­jams, bulu prātīgi samazināt dzinēja apgriezienus - gadīju­mam, ja…

Ar apdullinošu krakšķi kuteris uzskrēja rifiem. Klejs spē- cigi atsitās pret stūri un salauza degunu; tad viņš tika at­sviests atpakaļ un ietriecās stūres mājas sienā. Vilnis, kas šļā- cās pāri rifam, pagrieza kuģīti sānis, bet nākamā brāzma spēji ietriecās tā bortā. Spļaudams asinis un sāļo ūdeni un pulēdamies atgūties, Klejs aizgrīļojās līdz stūrei. Tad kuģīša sānos iezvēla trešais vilnis, Klejs vispirms tika izsviests uz klāja, bet pēc tam - ūdens un vēja mutuļojošajā haosā.