Lamatas

3.

Hečs apturēja iznomāto mašīnu dubļainajā stāvlaukumā un izkāpa. Aizvēris duHK, viņš, joprojām ieķēries rokturi, mirkli uzkavējās, lai paskatītos uz ostu. Acis pārslīdēja šaura­jam līcītim, ko ieskāva granīta krasts, kura iezīmējas omāru ķērāju laivas un dragas, ko apmirdzēja vesa sudrabota gaisma. Ari pēc divdesmit pieciem gadiem Hečs atminējās to nosaukumus - Lola B un Mai/belle \M.

Neliela Stormheivenas pilsētiņa rāpās kalnā, līkumoto bru­ģēto ieliņu abās puses slējās dēļiem apsistas mājiņas. Tuvāk virsotnei mājiņu vieta stājās egles un pļaviņas, ko ieskāva ak­mens sienas. Kalna gala atradās kongregācijas baznīca, kuras vienkāršais baltais tornis stiepās pelēkajās debesīs. Ostas tā- lākajā mala Hečs ieraudzīja savu bērnības dienu māju, kuras jumta kore un terase sniedzās pāri koku galotnēm, lielā pļa­va pa nogāzi stiepās lidz. pat okeāna krastam un nelielajam dokam. 1 lečs atri novērsās - šķita, ka viņa vietā stāv kāds svešinieks un viņš visu redz ar šī svešinieka acīm.

Hečs uzlika saulesbrilles un devās uz ostu. Saulesbriļļu un iekšējā nemiera dēļ viņš jutās mazliet muļķīgi. Tagad bai­les bija daudz lielākas nekā Raruānas ciemā, kur visapkārt gulēja Denges vīrusa nonāvētu cilvēku līķi, daudz lielākas nekā buboņu mēra laika Sjerramadre rietumos.

Dambis bija viena no divām kuģu piestātnēm šajā ostā. Vienā piestātnes pusē rindā stiepās vairākas koka būdiņas: Omāru ķērāju kooperatīvs, uzkodu bars "Sarkanais Neds", atpūtas mājiņa un instrumentu buda. Dambja galā atradās sarūsējis degvielas uzpildes sūknis, vinčas un žūstošu omā­ru vārāmo katlu kaudzes. Ieeja osta slīga zemā miglā - jūra tur nemanāmi saplūda ar debesīm. Šķita, ka simts jardus no krasta līnijas beidzas pasaule.

Lubiņām klāta kooperatīva būda bija pirmā ēka pie damb­ja. Tievā dūmu strūkliņa, kas stiepās augšup no nelielā skur­steņa, apliecināja, ka tur tiek vārīti omāri. Hečs apstajās pie tāfeles un nopētīja dažādās, ar krītu uzrakstītās omāru ce­nas: par omāriem ar cieto čaulu, par mazuļiem, par izlasi, par atgriezumiem. Cauri nespodrajam loga stiklam viņš ieraudzīja rindās saliktas tvertnes, kurās nikni mutuļoja omā­ri, kas tikai pirms dažām stundām bija izvilkti no dzelmes. Atsevišķā tvertne bija ievietots tumši zils omārs - liels retums, kas izlikts apskatei. *

Kad pie dambja, skaļi veldams mucu ar smirdīgu ēsmu, parādījās omāru ķērājs augstos zābakos un lietusmētelī, Me­lins atkapās no loga. Vīrs aizvēla mucu līdz molam, piestip­rināja vinčai un iecēla laivā - šādu ainu Melins neskaitāmas reizes bija vērojis bērnībā. Atskanēja kliedzieni, iebrēcās dī­zeļmotors, laiva devās jūrā, kur tai sekoja aizsmakušās bal­sis ķērcošas kaijas. Melins noraudzījās, kā laiva pazūd spo­kainajā miglā, kas lēni cēlās augšup. Drīz būs redzamas salas. Redzeslokā jau vīdēja Ugunsgalvas zemesrags - milzīga gra­nīta klints, kas slējās jūrā uz dienvidiem no pilsētiņas. Pret klints pakāji nemierīgi sitās viļņi - līdz lleča ausim gan no­nāca tikai vārgi ūdens čuksti. Kraujas virsotnē starp irbule- nēm un zemajiem melleņu krūmiem slējās no plēstiem akme­ņiem būvēta bāka - tās sarkanbaltās svītras un vara kupols padarīja krāsaināku vienmuļo miglas vālu.

Tā stāvot dambja galā un ieelpojot sarkanasaru ēsmas smārda, sāļa ūdens un dīzeļmotora izmešu sajaukumu, Melins juta, kā ceturtdaļgadsimta laikā izstrādātā piesar­dzība lēnām sāk drupt. Gadi atkāpās, un krūti nospieda spēcīga saldeni rūgta atskārta. Te nu viņš stāvēja - vieta, kuru nebija cerējis vairs jebkad ieraudzīt. Viņš pats bija ļoti mai­nījies, turpretī šī vieta - gandrīz nemaz. Viņš tik tikko spēja apvaldīt asaras.

Aiz muguras aizcirtās mašīnas durvis. Melins atskatījās - no International Scout markas mašīnas izkāpa Žerārs Naidel­mans un atsperīgiem, stingriem soļiem devās prom pa dam­bi: taisnu muguru, apņēmības pārpilns. No rožkoka pīpes cē­lās dūmu mutulītis, un viņa acis mirdzēja rūpīgi slēpts, taču nepārprotams prieks.

- l,abi, ka sagaidāt mani šeit, - viņš teica, izņēmis no mu­tes pīpi un paspiedis Heča roku. - Ceru, ka tas nesagādāja pārāk daudz neērtību.

Pirms izteikt pēdējo vārdu, viņš mazliet saminstinājās, un Hečs sāka prātot, vai kapteinis gadījumā nav uzminējis viņa personīgos motīvus braukšanai uz šo pilsētiņu - un salu - vel pirms jebkādu saistibu uzņemšanās.

- Nekādu problēmu, - Hečs vesi atteica, paspiezdams kapteiņa roku.

- Un kur tad mūsu kuģis? - Naidelmans apjautājās un sa- miegtām acīm nopepja ostu.

- Tas ir tur. "Žēlabainā Džeina".

Naidelmans paskatījās norādītajā virzienā.

- Ak. Varenais omāru ķērāju kuģītis. - Tad viņš sarauca pieri. - Bet es neredzu, ka tam tauva būtu piesieta laiviņa. Ka tad mēs izkāpsim Skrandu salā?

- Laiva ir pie doka, - Hečs paskaidroja. - Taču mēs neiz­kāpsim uz sauszemes. lūr nav dabiski veidotas piestātnes. Lielākoties salu ieskauj augstas klintis, tādēļ mēs tāpat ne­ko daudz neredzēsim. Turklāt uz salas ir pārāk bīstami, lai pa to staigātu kājām. Vislabāk viss būs redzams no okeāna puses. - Vel jo vairāk tādēļ, ka es nebūt neesmu gatavs spert kāju uz šīs salas, viņš domās piebilda.

- Saprotu, - Naidelmans noteica, atkal iespraudis pīpi starp zobiem. Viņš palūkojās debesis. - Migla drīz izklīdis. Vējš virzas uz dienvidrietumiem, jūra mierīga. Ļaunākais, ko varam sagaidīt, ir lietutiņš. Es ar nepacietību gaidu šo izbraucienu, doktor I Ieč.

hečs veltīja viņam skarbu skatienu.

- Gribat teikt, ka nekad agrāk neesat redzējis to salu?

- Esmu aprobežojies ar karšu un plānu pētijumiem.

- Biju domājis, ka tāds cilvēks kā jus jau agrak būs at­braucis uz šejieni. Tais senajās dienās mēs redzējām neskai­tāmus ķertos, kas brauca skatīties uz Skrandu salu, daži pat mēģināja izkāpt uz sauszemes. Esmu pārliecināts, ka šajā ziņa nekas nav mainījies.

Naidelmana dzedrais skatiens atkal pievērsās Hečam.

- Negribēju to redzēt, iekams nebiju pārliecināts, ka būs iespējams taja parakņāties. - Šajos vārdos jautās mēms spēks.

Dambja galā uz peldošo doku veda jodzigas kāpnes. Hečs atraisīja "Žēlabainās Džeinas" laivas tauvu un satvēra star­teri.

- Esat apmeties pilsētā? - Naidelmans jautāja, neveikli iekāpis laivā un apsēdies priekšgalā.

Hečs papurināja galvu un iedarbināja motoru.

- Esmu noīrējis istabu Sautportas moteli, no šejienes pie­cas jūdzes lejup gar krastu.

pat kuģi viņš bija noīrējis ar starpnieku palīdzību. Vismaz pagaidām Ilečs vēlējās savu ierašanos paturēt noslēpumā.

Naidelmans palocīja galvu un pāri Heča plecam lūkojās, kā viņi attālinās no sauszemes.

- Brīnišķīga vieta, - viņš teica, lai mainītu sarunas tematu.

- Jā, - Hečs atbildēja. - Laikam jau tā ir. Uzradušās vēl dažas vasaras mājiņas, tiek piedāvātas naktsmītnes ar bro­kastīm, bet citādi pasaulīgais progress Stormheivenai gājis secen.

- Tā ir pārāk tālu uz ziemeļiem, prom no iecienītajiem maršrutiem.

- Daļēji tādēļ, - hečs piekrita. - Bet viss, kas te izskatās tik dīvains un tik apburošs - vecās koka laivas, laika zoba sagrauztās būdas, bēdīgā paskata dambis - tas viss ir tikai nabadzības dēļ. Nedomāju, ka Stormheivena jebkad attap­sies no depresijas.

Viņi bija nonākuši līdzās "Žēlabainajai Džeinai". Naidel­mans uzkāpa uz kuģīša, bet I lečs piesēja laivu ta pakaļgalā. Tad viņš iekāpa kuģīti un jutas atvieglots, dzirdot, ka tūdaļ vienmērīgi ierūcās dīzeļmotors. Droši vicu vccs, viņš nodo­māja, kad kuģītis jau brauca ārā no ostas, taču labi uzturēts. Pēc mirkļa "Žēlabainā Džeina" jau rāmi šķēla viļņus. Virs galvas saule, ka spoža lampa mirdzēdama cauri miglai, cīnī­jās ar mākoņu segu. Hečs lūkojās dienvidaustrumu virzienā, pāri Vecā Kupra salas kanālam, taču tur nekas nebija saskatāms.

- Tur būs vēss, - viņš noteica, uzmetis acis Naidelmana kreklam ar īsajām piedurknēm.

Naidelmans pagriezās un pasmaidīja.

- Esmu rūdīts.

- Jūs sevi saucat par kapteini, - Hečs iesāka, - esat die- nejis juras spēkos?

- Ja, - sekoja apdomīga atbilde. - Mīnu tralera kapteinis, kas kursēja no Mekongas deltas". Pēc kara12 es Nantūketā13 nopirku koka dragu un mīcījos pa Džordža krastu, zvejojot ķemmes gliemenes un plekstes. - Naidelmans pievērsās viļ­ņiem. - Un tolaik saku interesēties par apslēptas mantas mek­lēšanu.

- Tiešām? - Hečs ieskatījās kompasā un palaboja kuģa vir­zienu. Tad viņš parbaudīja kustības ātrumu. Skrandu sala bija sešu jūdžu attālumā no krasta; viņi tur nokļūs pēc divdes­mit minūtēm.

Naidelmans palocīja galvu.

- Viendien tiklā ieraudzīju milzīgu koraļļu bumbu. Mans biedrs tam uzsita ar marlīņu ķeramo piķi, un bumba pavē- ras ka austere. Iekša izrādījās neliels sudraba šķirstiņš, kas septiņpadsmitajā gadsimtā tapis Dānijā. Tad ari radās vēlē­šanas meklēt apslēpto mantu. Mazliet parakņājos vecos pa­pīros un noskaidroju, ka esam bagarējuši virs Cincj Ports vra­ka - šo barku bija komandējis franču pirātu kapteinis Šarls Dampjē. Tad es pārdevu kuģi, nodibināju kompāniju, nopel­nīju miljonu un saku meklējumus.

- Cik daudz esat atradis?

Naidelmans viegli pasmaidīja.

- Mazliet vairāk nekā deviņdesmit tūkstošus monētās, porcelānā un antīkās lietās. Tā bija mācība, ko nevar aiz­mirst. Ja būtu nodevies pētījumiem, būtu izšķirstījis ziņoju­mus par dāņu kuģiem, kam Dampjē uzbruka. Tie lielākoties veda kokmateriālus, ogles un rumu. - Viņš apcerīgi kūpinā­ja pīpi- - Ne visi pirāti bija tik prasmīgi ka Sarkanais Neds Okems.

- Droši vien jutāties tikpat vīlies kā ķirurgs, kurš cer at­rast audzēju, bet priekšā ir tikai žultsakmeņi.

Naidelmans paskatījās uz sarunu biedru.

- Laikam jau tā varētu teikt.

Iestājās klusums. Izklīda pēdējās miglas paliekas, un I le­cam pilnībā atklājās skats uz Vientuļnieku salu un Vraku sa­lu, kuru paugurus klaja biezas egļu audzes. Drīz kļus redza­ma ari Skrandu sala. Viņš uzmeta skatienu Naidelmanam, kurš neatlaidīgi veras noslēpumainās salas virzienā. Bija laiks.

- Esam gana pļāpājuši, - viņš klusi noteica. - Gribu dzir­dēt visu par cilvēku, kurš radīja Ūdens Aku.

Naidelmans bridi klusēja. Hečs gaidīja.

- Piedodiet, doktor Heč, - Naidelmans teica. - Vajadzēja visu izskaidrot jau jūsu birojā. Jūs vēl neesat parakstījis li- gumu. Mūsu divdesmit divus miljonus dārgais pasākums bal- stas tikai uz informāciju, ko esam ieguvuši.

Heču pārņēma pēkšņs dusmu vilnis.

- Priecājos, ka tik ļoti uzticaties man.

- Mēģiniet saprast mūsu nostāju… - Naidelmans iesaka.

- Nu, protams! Jus baidāties, ka varu izmantot jūsu rīci- bā esošo informāciju, pats atrast apslēpto mantu un atstāt jūs tukšā.

- Bez sevišķas liekulības varu teikt, ka jā, - Naidelmans atbildēja.

Uz bridi iestājās klusums.

- Pateicos par tiešumu, - Hečs noteica. - Un kā būtu, ja atbildes vietā saņemtu šo? - Viņš parāva stūri, un kuģis asi pagriezās pa labi.

Naidelmans jautājoši pavērās doktora un, cenzdamies sa- glabāt līdzsvaru, ieķērās margapmalē.

Sagriezis kuģīti par simt astoņdesmit grādiem, Hečs stū­rēja "Žēlabaino Džeinu" atpakaļ uz ostu.

- Doktor Heč? - Naidelmans iesāka.

- Viss ir vienkārši, - Hečs atbildēja. - Vai nu jūs izstāstāt par saviem noslēpumainajiem atradumiem un pārliecināt mani, ka neesat viens no tiem ķertajiem, vai ari jūsu nelie­lais ceļojums brīvā dabā beidzas jau tūdaļ pat.

- ja jūs piekristu parakstīt mūsu līgumu…

- Dieva dēļ! - iesaucās 1 lečs. - Jus esat tāds pat jūrlietu jurists ka kuģa kapteinis! Ja mums jākļūst partneriem - ja mēs kaut uz mirkli pieļaujam šādu iespēju -, mums jāgūst savstarpēja uzticība. F.s paspiedīšu jūsu roku un došu savu godavārdu, un jums ar to būs jāapmierinās, vai ari zaudē­siet jebkādu iespēju kaut ko meklēt šajā salā.

Naidelmans nekad nezaudēja savaldību. Ari tagad viņš smaidīja.

- Rokasspiediens. Cik savādi.

Hečs apņēmīgi stūrēja kuģi atpakaļ pa viļņiem, ko tas tikai pirms dažām minūtēm bija radījis. Pamazām skatam atkal paveras Ugunsgalvas klintis, bet aiz tām - pilsētiņas namu jumti.

- Labi jau labi, - Naidelmans samierinājies teica. - Lū­dzu, grieziet kuģi atpakaļ. Luk, mana roka.

Viņi sarokojas. Hečs ielika ātruma parslēgu neitrālā po­zīcija un kadu bridi vadīja "Žēlabaino Džeinu" gar krastu. Beidzot, atkal palielinājis ātrumu, viņš sāka stūrēt atklātos ūdeņos pagaidām neredzamās Skrandu salas virzienā.

Braucot Naidelmans skatJflķ uz austrumiem, kūpināja pīpi - šķita iegrimis dziļas pārdomās. I lečs, uzmetis kapteinim sle­penu skatienu, prātoja, vai tā varētu būt novilcināšanas tak­tika.

- Jus taču esat bijis Anglijā, vai ne, doktor Heč? - bei­dzot ierunājās Naidelmans.

I lečs palocīja galvu.

- Jauka zeme, - Naidelmans turpināja, it kā atcerētos kaut ko patīkamu. - Man īpaši patika ziemeļi. Esat bijis I laundsberijā? Brīnišķīga mazpilsētiņa Kotsvolda, kas tā ari paliktu neievērojama, ja tajā nebūtu tik neatkārtojamas ka­tedrāles. Varbūt esat bijis Vaitstounholā Peninu kalnos? Ve- seksas hercogu rezidencē?

- lajā slavenajā, kas būvēta kā abatija? - I lečs pārjautāja.

- liesi ta. Debešķīgi septiņpadsmitā gadsimta sakrālas ar­hitektūras paraugi.

- Debešķīgi, - mazliet sarkastiski atkārtoja Hečs. - Un tad?

- Abu šo celtņu autors ir sers Viljams Makalans. Cilvēks, kurš projektējis ari Ūdens Aku.

- Projektējis?

- Jā. Makalans bija lielisks arhitekts, varbūt izcilākais An­glijā aiz sera Kristofera Rēna14 . Taču Makalans ir daudz in­teresantāks cilvēks. - Naidelmana skatiens vēl joprojām bija pievērsts austrumiem. - Bez ēkām un Vecā Betersi tilta Ma­kalans atstājis ari monumentālu tekstu par sakrālo arhitek­tūru. Kad viņš tūkstoš sešsimt deviņdesmit sestajā gadā pa­zuda jura, pasaule zaudēja izcilu sapņotāju.

- Pazuda jūra? Intriga savērpjas vēl ciešāk.

Naidelmans saknieba lupas. Hečs sāka prātot, ka beidzot

kapteinis ir pieķerts.

- Jā. Šausmīga traģēdija. Tikai… - Naidelmans pievērsās Hečam. - Tikai viņš, protams, nepazuda jūrā. Pagājušajā ga­dā mēs atradām viņa zinātnisko traktātu. Uz dokumenta malām bija kaut kas līdzīgs traipiem un pabalējušam krāsām. Musu laboratorijā izdevās apstiprināt, ka pabalējušas krāsas patiesība ir piezīmes, kas rakstītas ar neredzamu tinti, kas laika gaita kļūst redzama. Ķīmiskā analīze apliecināja, ka tin­te ir organisks savienojums, kas iegūts no etiķa un baltajiem sīpoliem. Tālākas analīzes datēja šo traipu - tā tolaik sauca neredzamās tintes - ar apmēram tūkstoš septiņsimto gadu.

- Neredzamā tinte? Būsiet pārak daudz lasījis "Hārdija puišu" grāmatas15 .

- Neredzamās tintes septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā bija visai izplatītas, - Naidelmans mierīgi paskaid­roja. - Džordžs Vašingtons1 " to izmantoja slepenu ziņojumu rakstīšanai. Kolonisti to sauca par rakstīšanu ar balto tinti.

Hečs centās sagudrot vēl kādu sarkastisku piezīmi, taču nespēja to noformulēt. Viņš atskārta, ka pats pret savu gri­bu sāk ticēt Naidelmana stāstam - tas šķita pārāk neticams, lai būtu meli.

- Mūsu laboratorijā, izmantojot ķīmiskās vielas, izdevās rekonstruēt visu tekstu. Izrādījās, tas ir dokuments ar ap­mēram desmit tūkstošiem zīmju, ko uz grāmatas malām uz­rakstījis Makalans pats ar savu roku. Dokuments bija kodēts, taču "Talasas" speciālists pirmo daļu atšifrēja bez jebkādām pūlēm. Kad izlasījām atšifrēto tekstu, uzzinājām, ka sers Vil­jams Makalans bijis vēl intriģējošāks arhitekts, nekā līdz šim domāts.

I lečs norija siekalas.

- Piedodiet, bet tas viss izklausās pēc absurda.

- Nē, doktor Heč, tas nav nekāds absurds. Makalans ir Ūdens Akas projekta autors. Kodētais teksts bija viņa sle­penas piezīmes par pēdējo ceļojumu. - Naidelmans uz bridi apklusa, lai ievilktu dumu. - Saprotiet, Makalans bija skots un slepus piederēja katoļu baznīcai. Pēc Viljama 111 uzvaras Boinas kaujā Makalans devās uz Spāniju. Spāņu kronis pa­sūtīja viņam katedrāles būvi - lielāko Jaunajā Pasaulē. Tūk­stoš sešsimt deviņdesmit sestajā gadā viņš no Kadisas de­vās uz Meksiku - ar divmastu brigu, ko pavadīja spāņu karakuģis. Kuģi pazuda, un kopš tā brīža par Makalanu ne­viens neko vairs nav dzirdējis. Tika pieņemts, ka visi noslī­kuši jūrā. Taču šīs piezīmes atklāj, kas patiesībā noticis. Ku­ģiem uzbrucis Edvards Okems. Spāņu kapteinis atteicies sadarboties un tikai pēc spīdzināšanas atzinies, kāds bijis vi­ņa ceļa mērķis. Tad Okems visus licis nodurt ar zobeniem, taču Makalanu atstājis dzīvu. Arhitekts, ķēdēs iekalts, aiz­vilkts pie Okema. Pirāts pielicis zobtfm viņam pie rīkles un teicis - es citēju piezīmes: "Lai Dievs pats ceļ sev to sasodī­to baznīcu, es tev došu citu uzdevumu."

I leču pārņēma savads satraukums.

Kapteinis atslīga pret margapmali.

- Saprotiet, Sarkanais Neds gribēja, lai Makalans uzbūvē krātuvi viņa milzīgajām bagātībām. Nepieejamu krātuvi, ku­ras noslēpums bulu zināms tikai pašam Okemam. Viņi de­vas uz Menas krastiem, izvēlējās Skrandu salu, tur uzbūvēja krātuvi un paslēpa tajā pirāta bagātības. Drīz pēc tam Okems un viņa komanda gāja bojā. Bet Makalanu, bez šaubām, no­galināja, tiklīdz bija pabeigta krātuve. Un kopā ar viņiem gāja bojā Ūdens Akas noslēpums.

Naidelmans ieturēja pauzi - ūdens mirdzums viņa acis darīja gandrīz baltas.

- Protams, tagad nebūtu pareizi tā teikt. Jo noslēpums negāja bojā līdz ar Makalanu.

- Paskaidrojiet!

- Pēc kāda laika Makalans piezīmēs mainīja kodu. Mes domājam, ka viņš to izdarījis, lai pierakstītu Ūdens Akas sle­peno šifru. Protams, septiņpadsmitā gadsimta kods ir pa spē­kam mūsu ātrgaitas datoriem, tātad mūsu speciālisti jau tu­vākajās dienās to atšifrēs.

- Un cik lielām bagātībām tur vajadzētu būt? - I lečs vai­cāja.

- Labs jautājums. Mēs zinām, kāda bija Okema kuģu kravnesība, mēs zinām, ka tie bija pārpildīti, un mums ir kra­vas saraksti 110 kuģiem, kam uzbruka šis pirāts. Vai zinājāt, ka viņš bija vienīgais pirāts, kam izdevās veiksmīgs uzbru­kums spāņu kara flotei?

- Nē, - norūca Hečs.

- Kad to visu saskaita, pat paši pieticīgākie aprēķini lie­cina, ka apslēpto bagātību vērtība mūsdienās… - Naidelmans atkal ieturēja pauzi, un viņa lūpas savilkas smaidā, - ir mil­jards astoņi simti līdz divi miljardi dolāru.

Iestājās dziļš klusums, ko pārtrauca tikai motora rūkoņa, monotonā kaiju ķērkšana un laivas švīksti viļņos. Hečs pū­lējās aptvert, cik milzīga ir šī summa.

Naidelmans pieklusināja balsi.

- Tas ir, neskaitot Okema lielākā ķēriena - Svētā Mihaēla zobena - vērtību.

Šajā brīdi burvestība tika lauzta.

- Izbeidziet, kaptein! - Hečs iesmējās. - Nestāstiet, ka ticat šai apsūbējušajai vecajai leģendai.

- Kamēr nebiju izlasījis Makalana piezīmes, neticēju. Dok­tor 1 leč, manta ir tur. Makalans redzēja, kā tā tiek aprakta.

Hečs neko neredzošām acīm vērās kuģa klājā, domas au­ļoja ka neprātīgas. Neticams stāsts, tam vispār nav iespējams no­ticēt…

Viņš pacēla acis un juta, kā nevilšus sažņaudzas vēders. Neskaitāmie, prātu urdošie jautājumi pēkšņi izplēnēja. Pari ūdens plašumam viņš jau varēja sazīmēt garo, zemo miglas vālu, kas sedza Skrandu salu - tāds pats vāls salu bija se­dzis pirms divdesmit pieciem gadiem.

Pēkšņi viņš atskārta, ka Naidelmans stāv blakus un kaut ko saka. Hečs pagriezās un, strauji elpodams, centās apslā­pēt strauji pukstošo sirdi.

- Kā, lūdzu?

- Es saku, ka zinu, cik maz esat ieinteresēts atrast nau­du. Taču gribu, lai jūs zinātu, ka manis piedāvātajā Iigumā paredzēts, ka jūs saņemat pusi visu dārgumu, turklāt izde­vumus apmaksājam mēs. Es uzņemos finansiālo risku, bet pretī saņemu Svētā Mihaēla zobenu. Tādējādi jūsu daļa būs apmēram miljardu dolāru vērta.

1 lečs norija siekalas.

- Jums taisnība. Nauda mani patiešām neinterese.

Iestājās ilgs klusums. Tad Naidelmans pielika acīm binokli

un saka pētīt miglā tīto salu.

- Kādēļ tā visu laiku ir miglas ieskauta?

- Tam ir brīnišķīgs iemesls, - I lečs atbildēja, pateicīgs, ka mainīts sarunas temats. - Salas spēcīgā paisuma straume, kas novirza auksto l.abradora straumi siltajā Ki^ķodas strau­mē. Kur tās sajaucas, veidojas miglas mutuļi. Dažkārt salu ieskauj tikai plāns dūmakas gredzens, bet cikkārt tā pilnīgi pazūd miglas vālos.

- Un kas gan pirātam vairak vajadzīgs? - Naidelmans no­čukstēja.

Vairs ilgi nav palicis, Hečs nodomāja. Viņš centās aizmir­sties, klausoties ūdens čalas, kad viļņi sitās pret kuģa bor­tiem, ieelpojot sāļā ūdens smārdu, sajūtot veso misiņa stūri plaukstā. Viņš paskatījās uz Naidelmanu - kapteiņa nopiet­najā sejā raustījās kads muskulītis. Ari viņš pārdzīvoja spē­cīgas emocijas - citādas, taču ne mazāk personiskas.

Miglas vāls pamazām tuvojās. Hečs klusēdams izcīnīja iekšēju ciņu - piespiezdams sevi stūrēt kuģi ložņājošo dū­makas pirkstu virzienā. Šī migla šķila savadi sveša pie citā­di skaidrā horizonta. Kad kuģa priekšgals iedūrās tumšajā dūmakā, viņš samazināja ātrumu. Pēkšņi viņus apņēma ne­patīkams miklums. Hečs juta, kā uz pirkstu kauliņiem un kakla veidojas ūdens pilieniņi.

Viņš centās vismaz kaut ko saskatīt šajā biezajā miglā. Šķi­ta, ka tālumā vīd tumšas aprises, taču tad tās atkal izzuda. Viņš vel vairāk samazināja ātrumu. Relatīvajā klusumā viņš saklausīja krasta bangas un Skrandu salas boju zvanus, kas brīdināja jūrniekus par nodevīgajiem rifiem. Hečs pagrieza kuģi vēl vairāk uz ziemeļiem, lai piebrauktu salai no aizvēja puses. Pēkšņi apmēram divsimt metrus tālāk aiz kreisā bor­ta parādījās daudzo vētru saplosītais, rūsas kārtas klātais, pussabrukušais dzelzs urbjtornis.

Asi ievilcis elpu, Naidelmans steigšus pielika acīm binokli, taču kuģis atkal ieslidēja miglas vālā un sala pazuda skatie­nam. Sāka pust auksts vējš un līņāt.

- Vai varam piebraukt tuvāk? - norūca Naidelmans. Hečs stūrēja tuvāk rifiem. Kad viņi iepeldēja salas aizvē­ja pusē, viļņi un vējš rimas. Pēkšņi viņi jau bija izlauzušies cauri miglai, un priekša vīdēja Skrandu sala.

i lečs virzīja kuģi paralēli rifiem. Šķita, ka binoklis vai pie­audzis pakaļgalā stāvošā Naidelmana sejai. Zobos viņš vēl joprojām turēja pīpi, taču likās, ka ir pilnīgi par to aizmirsis. Kapteiņa pleci mirka tumšajā lietu. Pagriezis priekšgalu pret jūru, Hečs ieslēdza neitrālo ātrumu un ļāva kuģim dreifēt. Un tad viņš beidzot arī pats pagriezās ar seju pret salu.