Lamatas

37

Hečs šķērsoja pēdējos trapus un tiltiņus, kas veda uz Ortan­ka platformu. Virs Akas slējās pavisam nesen uzstādītā ven­tilācijas sistēma - trīs masīvi cauruļvadi, kas uzsūca no pa­zemes slikto gaisu un izpūta debesīs, kur tas kondensējās milzīgos mākoņos. Gaisma no Akas kliedējās miglas vālos, kas ieskāva apkārtni.

Hečs ieķerās kāpnēs un uztrausās novērošanas platformā, kas ietvēra torni.

Naidelmana tur nebija. Patiesību sakot, torni vispār nevie­na nebija. Izņemot Magnusenu, kas pārbaudīja sensoru da­tus - spriegumu Akas baļķos. Sensorus apzīmēja zaļu lampi­ņu rindas. Tiklīdz kādā baļķī palielinājās spriegums vai balsti kaut mazliet izkustējās no vietas, - atbilstošā uguntiņa neka­vējoties kļuva sarkana, un tūdaļ iekaucās sirēna. Jo vairak balstu un stiprinājumu ierīkoja, jo retāk skanēja trauksmes signāls. Pat datori, kas nepakļāvās jau no pirmās ekspedīci­jas dienas, niķojās arvien retāk. Vopnera dzīves pēdējās stun­das iesāktais sarežģītais sensoru izvietošanas darbs bija pil­nība pabeigts.

Hečs nostājās telpas centrā un cauri stikla grīdai sāka vērot Akas dzelmi. Tur vēl joprojām stiepās neskaitāmi bīs­tami sānu tuneļi un šahtas. Tagad tie bija iezīmēti ar dzeltenām lentēm, un tajos drīkstēja nolaisties tikai īpašas karto­grāfu grupas.

Vējš aizpūta miglas vālus no Akas mutes, un skaidrak varē­ja saredzēt kāpnes, kas veda lejup, - trīs spožas margas, kas norobežoja neskaitāmas platformas. No kāpnēm uz visām pu­sēm veda neparastu titāna statņu rindas. Vizuālais efekts bija vienreizējs: neskaitāmu lampu gaisma spoguļojās un mirdzē­ja nospodrināti statņi, kas veda bezgalīgajā dzelmē.

Statņu konfigurācija bija ļoti sarežģīta. No rīta Naidel- mana komanda bija sūri strādājusi, atbilstoši Sendžona rasē­jumiem aizvietojot ar titāna daļām trūkstošos posmus Makalana konstrukcijā. Vēl citus statņus izvietoja atbilstoši datormodelēšanā iegūtajām shēmām. Viņi acīmredzot jau bija gatavi dienas beigās sākt rakt pēdējo piecdesmit pēdas garo tuneli līdz dārgumu glabātavai.

Vērdamies spoži apgaismotajos Akas dziļumos, Hečs vel joprojām pārdomāja Klēras vēstulē lasīto. Pēkšņi viņš pama­nīja kustību - liftā augšup brauca Naidelmans. Līdzās viņam stāvēja Bontjēra un aukstumā drebinājās. Akā izvietotas nāt­rija lampas kapteiņa smilškrāsas matus darīja zeltainus.

Hečs nespēja saprast, kādēļ kapteinis gribējis ar viņu sa­tikties. Varbūt viņam piemetusies infekcija, drūmi nodomāja doktors. Viņš tiešām nejustos pārāk izbrīnīts, ja šī tikšanās butu saistīta ar veselības jautājumiem. Hečs nekad dzīve vēl nebija sastapis cilvēku, kurš tik daudz strādātu un tik maz gulētu kā Naidelmans pēdējās dienās.

Kapteinis uzlēca uz platformas un tad pa kāpnēm iegāja Ortankā. Viņa dubļainie zābaki uz metāliskas grīdas atstāja neglītus nospiedumus. Kapteinis, ne vārda neteikdams, vē­rās Hečā. Bontjēra parādījās tūdaļ aiz Naidelmana. Hečs pa­skatījās uz viņu un pēkšņi saspringa - arheoloģes sejas iz­teiksme pauda satraukumu. Abi ienācēji izturējās neierasti klusi. Naidelmans pievērsās Magnusenai.

- Sandra, vai jus varētu mūs uz mirklīti atstat vienus?

Inženiere piecēlās, izgāja uz novērošanas platformas un

cieši aizvēra aiz sevis durvis. Naidelmans, neatraudams savas nogurušās pelēkās acis no Heča, dziļi ievilka elpu.

- Saņemieties, - viņš klusi iesaka.

Bontjēra neko neteica, tikai skatījās uz doktoru.

- Melin, mēs atradām jūsu brāli.

Hečam pēkšņi šķita, ka viņš tiek izrauts no reālās pasau­les un atrodas uz kādas tālas, nepazīstamas planētas.

- Kur? - viņš izmocīja.

- Dziļā alā, zem velvētās nišas. Zem režģa.

- Jus esat pārliecināti? - Hečs nočukstēja. - Vai tā nevar but kļūda?

- Bērna skelets, - ierunājās Bontjēra. - Divpadsmit, var­būt trīspadsmit gadus vecs. Zila džinsa šorti, beisbola cepu­rīte…

- Jā, - nočukstēja I lečs un noslīga uz grīdas, jo viņu par- nēma pekšns nelabums, celi saļodzījās un galva viegli reiba, -jā.

Tornī uz minūti iestājās klusums.

- Man tas jāredz pašam, - beidzot noteica Hečs.

- Protams, - Bontjēra atbildēja un palīdzēja viņam pie­celties. - Nāc!

- Nāksies pārvarēt visai stāvu kāpienu, - brīdināja Nai­delmans. - Pēdējā ala vēl nav pilnībā nostiprināta, tādēļ ir bīstama.

Hečs atgaiņājās.

Lietusmēteļa uzvilkšana, iekāpšana nelielajā elektriskajā liftā, došanās lejup pa kāpnēm - nākamās minūtes pagāja ka migla tītas. Hečam sāpēja visi locekļi; viņš tik cieši ieķērās lifta margas, ka rokas košajā Akas gaisma izskatījās pelēkas un nedzīvas. Naidelmans un Bontjēra nostājās laukumiņa pretējā puse, bet strādnieki ar acīm pavadīja liftu.

Naidelmans apstādināja liftu simts pēdu dziļuma. Izkā­puši no tā, viņi drīz vien atradās pie ieejas tuneli. Hečs vil­cinājās.

- Citas iespējas nav, - Naidelmans teica.

Hečs spēra soli tunelī - garam milzīgai gaisa attīrīšanas iekartai. Pie telpas griestiem tagad bija piestiprinātas metā­la plāksnes, ko turēja titāna domkratu rinda. Vēl daži soļi elle, un Hečs atradās pie ieejas astoņstūru nišā, kur gāja bojā Vopners. Milzīgais akmens vel joprojām bija atbalstīts pret sienu un izskatījās neskarts - kā šermuļus uzdzenošs piemi­neklis tam nāvi nesošajam mehānismam, kas pazudināja pro­grammētāju. Spraugā, no kuras bija izvilktas viņa mirstīgās atliekas, vēl joprojām atradās divi domkrati. Košajā gaismā iezīmējās paliels rūsgans traips, kas klāja daļu akmens plāk­snes un sienas. Hečs novērsās.

- Jūs taču pats to gribējāt, vai ne? - apjautājās Naidel­mans.

Ar milzīgu piepūli I lečam izdevās spert nākamos soļus un paiet garām akmens plāksnei un asins traipiem, tuvāk Akai telpas vidū. Dzelzs režģis bija noņemts un lejup tumsā nolaistas virvju kāpnes.

- Mūsu kartēšanas komanda tikai vakar sāka pētīt sekun­dāros tuneļus, - Naidelmans skaidroja. - Atgriezušies šajā velvē, viņi noņēma režģi un aprēķināja, ka šahta zem tā krus­tojas ar tuneli, kas ved uz jūru. Ar to, ko jūs bērnībā atklā­jāt. Tad viens virs nokāpa lejā, lai apskatītu šahtu tuvāk. Viņam nācās lauzties cauri kaut kam, kas atgādināja ūdens­necaurlaidīgu izolācijas slāni. - Kapteinis spēra soli tuvāk Akai un piebilda: - Es iešu pirmais.

Un viņš nozuda dziļuma. I lečs jutās iztukšots,viņš gaidī­ja, apkārt valdīja tikai dzestrā Akas elpa. Bontjēra klusēda­ma saņēma doktora roku savējā.

Pēc dažām minūtēm atskanēja Naidelmana sauciens. Hečs pakāpās uz priekšu, pieliecās un satvēra šauro kāpņu virves.

Akas diametrs bija tikai četras pēdas. Hečs kāpa lejup. Šahtai bija gludas sienas, tā meta līkumu apkārt lielai klintij. Sasniedzot pēdējo pakāpienu, viņa kājas iestiga smirdošos dubļos. I lečs, stingdams bailēs, paskatījās apkārt.

Viņš atradās cietā akmeņainā mālā izcirstā neliela telpā. Telpa atgādinaja šauru cietuma kameru, ko no visām pusēm ieskauj akmens sienas. Pēc tam Hečs ieraudzīja, ka viena sie­na nesniedzas līdz grīdai. Patiesībā tas, ko viņš uzskatīja par sienu, bija masīvs plēsta akmens kvadrāts.

Naidelmans paspidināja gaismu zem akmens. Tur iemir­dzējās kaut kas blāvi balts.

1 lečam deniņos pulsēja asinis. Viņš piegāja tuvāk un no­liecās. Izņēmis lukturīti, viņš to ieslēdza.

Zem akmens atradās skelets, ko cieši bija piespiedusi klints. Galvaskausam virsū vēl joprojām bija beisbola cepu­rīte ar uzrakstu Red So.x, no kuras ārā spraucās bruņu matu šķipsnas. Krūškurvi klāja pussapuvis krekliņš, lejāk bija pa- diluši šorti, kas karājās siksnā. Arā no staras vīdēja kaulains celis. Labajā kāja bija augsta sarkana keda, bet kreisā bija saspiesta zem akmens un nogrimusi staipīgajā masā.

llečs secināja, ka rokas un kājas ir lauztas vairākās vie­tās, ribas atlauztas no krūškaula, galvaskauss sašķaidīts. Džonijs - un tas varēja būt tikai Džonijs - bija kļuvis par upu­ri Makalana lamatās. Tāpat kā Vopners. Tikai viņam nebija ķiveres, kas mazinātu klints spiedienu, tādēļ nāve iestājās uzreiz. Vismaz 1 lečs tā cerēja.

Viņš izstiepa roku un pieskārās cepurītes nagam. Džonija iemīļotākā cepure, uz kuras bija Dzima Lonborga autogrāfs. Tēvs to nopirka pirms braukšanas uz Bostonu, kad Red Sox komanda uzvarēja un izcīnīja balvu. Heča pirksti noglāstīja matu šķipsnu, pec tam vaigu un zodu, salauztās ribas, roku kaulus un skeleta pirkstus. Hečs pievērsa uzmanību ikvie­nai detaļai - it kā tas butu sapnis, kad viss šķiet tāls un to­mēr tik skaidrs, ka katrs sīkums iespiežas prātā ar kristāl­skaidru precizitāti.

Šai aizkapa klusumā Hečs saliecies tupēja un neizlaida no savas rokas sīkos, putna skeletam līdzīgos kauliņus.