Lamatas

22

Nākamajā dienā laiks bija vēss un mitrs, taču pret vakaru sāka līņāt, un skaidrās debesis noklāja zemi mākoņi. Rit būs skaidrs un vējains, soļodams pa šauru taciņu aiz Ortanka, no­domāja Hečs. Viņam ši ikvakara pastaiga līdz salas augsta- kajai virsotnei bija kļuvusi par rituālu. Uzkāpis augša, viņš nogāja gabaliņu pa dienvidu kraujas malu, līdz kļuva redza­ma Stritera komanda, kas beidza darbu krasta kesona būv­laukumā.

Naidelmans, ka parasti, bija nācis klaja ar vienkāršu, ta­ču elegantu plānu. Kamēr kravas kuģis devās uz Portlendu pēc cementa un citiem celtniecības materiāliem, Bontjēra, iz­mantojot iepriekšējo arheoloģisko izrakumu datu analīzi, uz­zīmēja kartē sena pirātu bUvēta aizsprosta aprises. Pēc tam ūdenslīdēji virs senā fundamenta paliekām zem ūdens izvie­toja betona atbalstus. Nākamais darbs bija tērauda profilsi- ju iedziļināšana atbalstos. 1 lečs lūkojās uz milzīgajām sijām, kas vertikāli stiepās ārā no ūdens desmit pēdu attālumā vie­na no otras, veidojot šauru loku apkart salas dienvidu ga­lam. No sava novērošanas punkta Hečs redzēja, ka Strīters sēdēja peldošā ceļamkrāna kabīnē, kas atradās līdzas bargai aiz tērauda siju rindas. Krāna strēlē pacelts šūpojās dzelzs­betona bloks. Hečs vēroja, kā Strīters ievieto bloku spraugā starp divām profilsijām, kur tas pazūd zem ūdens. Tiklīdz

process pabeigts, divi ūdenslīdēji atāķē troses, un Strīters izveicīgi pagrieza ceļamkrānu pret baržu, uz kuras gaidīja nākamie bloki.

Pavīdēja rudu matu ērkulis - uz baržas strādāja Donijs Truits. Lai ari kavējās Akas nosusināšana, Naidelmans bija atradis viņam darbu. 1 lečs priecājās, ka Donijs, šķiet, strā­dā ja no sirds.

Ierēcās ceļamkrāns - Strīters atkal to virzīja tuvāk profil- siju puslokam, lai novietotu starp tām kārtējo bloku.

Kad kesons būs pabeigts, tas pilnībā atdalīs no okeāna salas dienvidu galu un visas zemūdens tuneļu izejas. Un tad varēs izsūknēt sausu gan Ūdens Aku, gan visus tuneļus, kas ar to savienoti - dambis aizturēs jūras ūdeni gluži tāpat kā pirātu būvētais aizsprosts pirms trīssimt gadiem.

Atskanēja svilpiens - signāls, ka darbadiena beigusies. Strādnieki uz baržas sāka nostiprināt ar ķēdēm jau gatavās dambja sekcijas. No piekrastes miglas vāla izslīdēja velko­nis, kura uzdevums bija aizvilkt ceļamkranu uz. doku. Hečs vēlreiz paskatījās apkart un pagriezās, lai dotos uz Galveno nometni. Ieskrējis sava biroja, viņš savāca mantas soma, aiz­slēdza durvis un sāka soļot uz. doka pusi. Hečs bija nolēmis sarīkot sev vienkāršas vakariņas mājās, bet pec tam aiziet uz pilsētu, lai satiktos ar Bilu Bensu. Klajā vajadzēja nākt nā­kamajam Stormhaven Gazette numuram, un Hečs gribēja pār­liecināties, ka vecais virs pirmajā lappusē izvietojis visus ne­pieciešamos materiālus.

Pietauvošanās vieta drošākajā teritorijā netālu no rifiem bija paplašināta, un Hečs to bija izmantojis, lai noenkurotu savu kuģīti. Iedarbinājis "Žēlabainās Džeinas" motoru un jau sagatavojies braukt prom, viņš izdzirdēja saucienu:

- Ahoi, uz klāja!

Pacēlis acis, viņš ieraudzīja Bontjēru, kas tuvojās no do­ka puses. Sieviete bija ģērbusies darba kombinezonā, bet ap kaklu apsējusi sarkanraibu lakatiņu. Drēbes, rokas un seju klāja dubļu piciņas. Viņa apstājās un izslēja īkšķi, it ka gri­bētu nostopēt automašīnu. Vienlaikus viņa parāva uz augšu bikšu staru, atklājot apmēram pēdu no iedegušā stilba.

- Aizvest? - I lečs jautāja.

- Ka tu uzminēji? - atsaucās Bontjēra, iemetusi savu so­mu kuģīti un pēc tam ielēkusi pati. - Man no tas jūsu pretī­gās salas jau nelabi metas.

Hečs atraisīja kuģīti no piestātnes un pagrieza to, lai pa­brauktu garām rifiem.

- Vai ar vēderiņu viss kārtībā?

- Uz mana visādi brīnišķīgā vēderiņa redzama briesmīga krevele.

- Neuztraucies, tas nav uz mūžu. - I lečs vēlreiz nopētīja netīro kombinezonu. - Cepi dubļu kūkas?

Bontjēra sarauca pieri.

- Dubļu… kūkas?

- Nu, saproti taču, tā ir tāda spēlēšanās ar dubļiem.

Sieviete sāka smieties.

- Nu, protams! Tā ir arheologu mīļākā nodarbošanās!

- Tā ari izskatās. - Viņi tuvojās nelielam caurspīdīgam miglas vālam, un Hečs, stūrējot tam cauri, samazināja ātru­mu. - Ūdenslīdēju vidu tevi šodien neredzēju.

Bontjēra atkal iespurdzās.

- Es pirmām kārtām esmu arheoloģe un tikai pec tam ūdenslīdēja. Esmu paveikusi ļoti svarīgu uzdevumu - uzzī­mējusi kartē seno dambi. Smagie zirga darbi lai paliek Ser- džio un pārejās kompānijas ziņā.

- Es viņam noteikti pateikšu, ko tu tikko sacīji. - Hečs stūrēja kuģīti cauri Vecā Kupra kanālam un apkart Vientuļ­nieku salai. Redzeslokā parādījās Stormheivenas osta - spo­ža balti zaļa svītra uz tumši zilā okeāna fona. Atslīgusi pret reliņiem, Bontjēra izpurināja matus - mirdzošu melnu vilni.

- Un ar ko var nodarboties šajā pilsētelē? - viņa jautāja, pamājusi ar galvu uz cietzemes pusi.

- Neka daudz jau nav.

- Neviens nerīko diskotēkas līdz trijiem nakti? Merde, ko tad vientuļa sieviete lai iesāk?

- Piekrītu, tā ir nopietna problēma, - I lečs atbildēja, apslā­pēdams vēlmi atbildēt šai flirtēšanai. Neaizmirsti, ka šī sievie­te noteikti var sagādāt nepatikšanas!

Bontjēra paskatījās uz Heču - lūpu kaktiņos rotājās tikko jaušams smaids.

- Nu, es varētu ieturēt vakariņas kopa ar dakteri.

- Dakteri? - Hečs pārjautāja, tēlodams pārsteigumu. - Bet patiešām, doktors Freizers noteikti jutīsies pagodināts. Sa­vos sešdesmit viņš vēl joprojām ir visai sprauns.

- Tu nu gan esi jauns! - Bontjēra iedunkaja viņam krūtis.

Hečs paskatījās uz sarunu biedreni. Un kādēļ gan ne? viņš

prātoja. Kādas gan nepatikšanas var gadīties, vakariņojot kopā ar sievieti?

- Pilsēta, zini, ir tikai divi bari. Dabiski, abos piedāvā ju­ras veltes. Taču vienā pasniedz ari pieņemamu steiku.

- Steiku? Tad esmu ar mieru. Esmu pārliecināta gajēdāja. Dārzeņi domāti cūkām un mērkaķiem. Bet zivis… - Viņa pār­liecās pāri bortam un visai izteiksmīgi attēloja, ka vemj.

- Man likās, ka esi augusi Kārību salās.

- Jā, un mans tēvs bija zvejnieks, un mēs mūžīgi ēdām tikai un vienīgi zivis. Izņemot Ziemassvētkus, kad galda tika celts chevre.

- Kazas gaļa? - Hečs iejautājās.

- Jā. Man garšo. Kad to astoņas stundas žāvē īpašā cau­rumā pludmales smiltīs un pēc tam ed, piedzerot mājās gata­votu Ponlac alu…

- Burvīgi, - iesmējās Hečs. - Tu esi apmetusies pilsētā, vai ne?

- Jā. Viss jau bija aizņemts, tādēļ izliku sludinājumu pas­ta kantori. To ieraudzīja pasta priekšniece un piedāvāja man istabu.

- Istabu Paundkuku mājas otrajā stāva?

- NaturellementM .

- Pasta priekšniece un viņas vīrs. Jauks, patīkams pāris.

- Ja. Māja ir tik kluss, ka dažkārt jāsāk domāt, ka viņi miruši.

Pamēģini pārvest mājā kādu vīrieti, 1 lečs domās piebilda, vai nepārnākt līdz vienpadsmitiem.

Viņi jau bija sasnieguši piestātni, un Hečs iestūrēja noen­kurošanas vieta.

- Man jānoģērbj šīs netīrās drēbes, - iekāpusi laivā, teica Bontjēra. - Un ari tev jāsameklē kas labāks par šo garlai­cīgo vējjaku.

- Bet man tā ļoti patīk, - Hečs protestēja.

- Jums, amerikāņiem, vispār nav ne jausmas, kā vajadzē­tu ģērbties. Tev noteikti piestāvētu labs uzvalks no itāliešu lina.

- Man riebjas lins, - Hečs iebilda. - Tas vienmēr saburzās.

- Bet tur jau tas labums! - Bontjēra iesmējās. - Kāds ir tavs izmērs? Četrdesmit otrais un garais augums?

- Kā tu zini?

- Es protu novērtēt vīriešus.