Lamatas

11

Divos pēcpusdienā "Žēlabainā Džeina", lēni slīdēdama rā­majā ūdeni, atbrīvojās no pēdējām Skrandu salas miglas dris- kām. Priekšā liecam vidēja "Cerbera" baltās aprises - kuģis bija noenkurots un tā garais gludais korpuss dziļi iegrimis ūdeni. Līdzās ūdenslīnijai Hečs ieraudzīja pietauvošanās lū­ku, kura slejas slaidais kapteiņa stāvs. Viņš gaidīja ieroda­mies doktoru.

Izslēdzis motoru, I lečs sagrieza savu kuģi asā leņķī un tuvojās milzīgajam "Cerberam". Tā ēnā valdīja vēsums un miers.

- Jums nu gan maziņš tas kuģītis! - I lečs uzsauca, kad bija apstājies pretim kapteinim. "Cerbera" ēnā "Žēlabainā Džeina" atgādināja rūķīti.

- Lielākais visā "Talasas" flotē, - atbildēja Naidelmans. - Patiesībā tā ir peldoša laboratorija un papildu pētījumu sta­cija. Uz kuģa ir aprīkojums, ko izkrausim salā. Bet lielie apa­rāti - elektronu mikroskopi un oglekļa C-14 daļiņu paātri­nātāji, piemēram, - paliks uz kuģa.

- Mani ieinteresēja tā harpūna kuģa priekšgalā, - I lečs teica. - Vai tiešām jūs medījat zilos vaļus, kad matroži sāk ciest badu?

Naidelmans plati pasmaidīja.

- Harpūna apliecina kuģa izcelsmi, mans draugs. Tas pirms sešiem gadiem tika būvēts kādai Norvēģijas kompā­nijai kā moderns vaļu medību kuģis, taču tad pasaulē tika pieņemts aizliegums medīt vaļus, un kuģis vēl pusbuvēts vairs nevienam nebija vajadzīgs. "Talasa" to iegādājās par ļoti labu cenu. Aprīkojumu, kas bija paredzēts vaļu ķeršanai un ģērēšanai, noņēmām, taču nevienam tā arī neienāca prā­tā demontēt harpūnu. - Naidelmans ar galvas mājienu aici- naja tālāk. - Iesim, paskatīsimies, cik tālu puiši tikuši.

Hečs pietauvoja "Žēlabaino Džeinu" pie "Cerbera" borta un tad skriešus pieveica kāpnes uz otru kuģi. Pa pēdām Nai- delmanam viņš cauri lūkai nonāca garā, šaurā, gaiši pelēkā gaiteni. Kapteinis vedināja viņu garām vairakām tukšām la­boratorijām un virsnieku kopkajītēm, līdz apstājās pie dur­vīm ar uzrakstu "Datorlelpa".

- Aiz šim durvīm mums ir daudz jaudīgāka tehnika nekā kādā nelielā universitātē, - ar lepnumu balsi pavēstīja Nai­delmans. - Taču mums tā vajadzīga ne tikai skaitļošanai. Tā ir ari profesionāla navigācijas sistēma un autonavigators. Avārijas situācijās šis kuģis spēj vadīt sevi pats.

- Bet kur tad palikuši cilvēki? - Hečs jautāja.

- Uz klāja ir tikai grupas kodols. Tāpat kā uz pārejiem kuģiem. Tāda ir "Talasas" filozofija, lai saglabātu resursus. Ja nepieciešams, jau rit te var ierasties ducis zinātnieku. Vai ducis grāvraču. Taču bez īpašas vajadzības liekus cilvēkus cenšamies šeit neturēt un izmantojam tikai pašus spējīgākos.

- Līdzekļu taupīšana, - jokodams noteica Hečs. - "Tala­sas" grāmatveži acīmredzot ir laimīgi.

- Ne tikai viņi, - Naidelmans nopietni atbildēja. - Ari no drošības viedokļa tā rīkoties ir vispareizāk. Nevajag lieki izaicināt likteni.

Kapteinis pagriezās ap stūri un pagāja garām smagām me­tāla durvīm, kas bija atstātas pusvirus. Ieskatījies telpā, Hečs pamanīja pie sienām piestiprinātu glābšanas ekipējumu. Tur bija ari vairākas bises un divi mazāki metāliski, spīdīgi ieroči, kurus viņš nekad agrak nebija redzējis.

- Kas tad tas? - viņš jautāja, rādīdams uz vēderainajām, strupajam ierīcēm. - Atgādina nelielus putekļsūcējus.

Naidelmans atskatījās.

- Flešetes, - viņš paskaidroja.

- Kā, lūdzu?

- Kaut kas līdzīgs pistolei, ar ko šauj naglas. Šauj ar šikiem, spurainiem volframa karbīda stieples gabaliņiem.

- Izklausās vairāk sāpīgi, nekā bīstami.

Naidelmans tikko jaušami pasmaidīja.

- Pieci tūkstoši šāvienu minūtē, munīcijas ātrums pār­sniedz trīs tūkstošus pēdu sekundē… diezgan bīstami. - Viņš aizvēra durvis un vēlreiz paraustīja rokturi. - Šo telpu ne­drīkst atstāt vaļā. Velreiz jāatgādina Striteram.

- Bet, pie velna, kam tās vajadzīgas? - Hečs sarauca pieri.

- Ielāgojiet, Melin, ka "Cerbers" ne vienmēr peld tik mie­rīgos ūdeņos ka šajā Menas lauku apvidū, - kapteinis atbil­dēja, steidzinādams viesi tālāk pa gaiteni. - Nereti mums nā­kas strādāt vietas, kur čum un mudž haizivis. Kad atrodies aci pret aci ar balto haizivi, ātri vien novērtē flešetes priekš­rocības. Pagājušajā gadā Koraļļu jūrā redzēju, kā ar tādu pus­otras sekundes laikā pāršķeļ haizivi no mutes hdz astei.

Hečs kopā ar kapteini pa kāpnēm devās uz nākamo klā­ju. Naidelmans mirkli uzkavējās pie durvīm bez jebkāda uz­raksta un tad skaļi pieklauvēja.

- Esmu aizņemts! - atskanēja īgna balss.

Naidelmans zinigi uzsmaidīja līečam un atvēra durvis,

aiz kuram atklājas blāvi apgaismota kajīte. Hečs sekoja kap­teinim iekšā, paklupa pret kaut ko un, acis mirkšķinādams, sāka lūkoties apkārt, kamēr pierada pie pustumsas. Kajītes pretējā siena un iluminatori bija pilnība aizklāti ar plauktiem, kuros rindojās elektroniskās iekārtas: osciloskops, proceso­ri un neskaitāmi citi aparāti, par kuru nozīmi Hečam nebija ne jausmas. Grīdu hdz pat potītēm klāja saburzīti papīri, sa­spaidītas dzērienu skārdenes, konfekšu papīriņi, netīras ze­ķes un apakšveļa. Uz. kojas, kas bija piestiprināta pie vienas sienas, šķita, plosījies viesulis, kas palagus izsvaidījis gan uz matrača, gan uz grīdas. Telpu piepildīja ozona un elektroni­kas smārds, un vienīgais gaismas avots bija daudzie mirgo­jošie ekrāni. Ši haosa vidū ar muguru pret ienacejiem, dru­džaini kaut ko rakstīdams datorā, sēdēja cilvēks saņurcītā puķainā kreklā un Bermudu šortos.

- Kerij, vari atrauties uz mirklīti? - Naidelmans jautāja. - Atvedu doktoru Heču.

Vopners pagriezās un vispirms paskatījās uz Naidelma- nu, pēc tam - uz I Ieču.

- Šeit jus esat noteicējs, - datorspeciālists atbildēja spal­gā, aizkaitinātā balsī. - Taču jūs pats teicāt, lai viss būtu ga­tavs vēl vakardien. - Es pēdējās četrdesmit astoņas stundas esmu pavadījis, ierīkojot tiklu, bet vēl ne velna nav izdevies tikt klāt kodam.

Naidelmans iecietīgi pasmaidīja.

- Un tomēr esmu pārliecināts, ka jūs ar doktoru Sendžo- nu varat veltīt dažas minūtes ekspedīcijas svarīgākajam in­vestoram. - Viņš pievērsās Hečam. - No malas nepateiksi, taču Kerijs ir viens no spožākajiem šifrētājiem ārpus Nacio­nālās drošības aģentūras.

- Nu jau gan, - norūca Vopners, taču Hečs manīja, ka kompliments viņam paticis.

- Jums nu gan te aparātu netrūkst, - vērdams ciet dur­vis, noteica Hečs. - Vai tas pa kreisi ir dalortomogrāfs?

- Ļoti smieklīgi. - Vopners pabīdīja brilles augstak uz de­guna un nosprauslājās. - Domājat, ka tas ir kaut kas smalks? Nē, ta ir vienkārša dublējuma sistēma. Svarīgākos aparātus viņi vakarrīt aizveda uz salu. Tie, lūk, patiešām bija smalki!

- Vai kontroltesti pabeigti? - Naidelmans jautāja.

- Tūdaļ beigsies pēdējā sērija, - Vopners paskaidroja, pu­rinādams galvu, lai acīm priekšā nekarātos taukainu matu šķipsna, un atkal pievērsās monitoram.

- Šodien mūsējie pabeigs tīkla izveidi uz. salas, - Naidel­mans teica Hečam. - Kā jau Kerijs teica, ši ir rezerves sistē­ma, precīzs Skrandu salas datorsistēmas dublikāts. Dārgs prieks, taču ietaupa laiku. Kerij, parādi, ko es ar to gribēju teikt!

- Bet protams! - Vopners uzsita paris tastatūras taustiņu, un virs galvas iedegas kāds monitors. Hečs taja ieraudzīja kvadrātos sadalītu Skrandu salas diagrammu, kas lēni rotē­ja ap centrālo asi.

- Visiem pamattīkla maršrutētajiem ir dublikāti. - Vēl daži tastatūras taustiņi, un uz salas zīmējuma parādījās zaļu līniju raksts. - Tie ar šķiedru optikas kabeļiem savienoti ar galveno centrmezglu.

Naidelmans ar roku norādīja uz ekrānu.

- Uz salas viss - no sūkņiem līdz turbīnām, kompreso­riem un urbjlorņiem - ir savienots tiklā. Mēs uz salas visu varēsim kontrolēt no komandpunkta. Viens signāls, un sāk darboties sūkņi; cits signāls iedarbinās vinču; trešais izslēgs gaismu jusu medpunkta un tā tālāk.

- Tieši tā, - Vopners piebilda. - Bezgalīgi paplašināma. Un viss klausa uz vārdiņa, ticiet man, miniatūras datu pa­ketes un viss parejais. Tas ir milzīgs tīkls - tūkstošiem pie- slēgvietu viena domēnā, bet latentums līdzinās nullei. Jūs neticesiet, ka ehotestējas šis smukulītis.

- Angliski, lūdzu, - iebilda 1 lečs. - Datoristu slengu ne­kad neesmu mācījies. Ei, un kas tas tāds? - Viņš norādīja uz vel vienu ekrānu, kurā bija redzams tāds kā viduslaiku cie­matiņš. Visapkārt dažādās uzbrukuma vai aizstāvēšanas po­zas bija izvietotas sīkas bruņinieku un burvju figūriņas.

- "Ērkšķu zobens". Lomu spēle, ko es pats izdomāju. Es­mu autors trim tiešsaistes spēlēm. - Vopners izstiepa apakš­lūpu. - Kas par lietu?

- Nekas, ja kapteinim nav iebildumu, - atbildēja Hečs, pa­skatīdamies uz Naidelmanu.

Bija pilnīgi skaidrs, ka kapteinis saviem padotajiem ļauj diezgan brīvi rīkoties. Un šķita, ka Naidelmanam - lai cik tas neticami arī neliktos - patīk šis ekscentriskais puisis.

Atskanēja skaļš pīkstiens, un ekrānos parādījās ciparu kolonnas.

- Lūk, - pētīdams datus, iesaucās Vopners. - "Scilla" gatava.

- "Scilla"? - pārjautāja Hečs.

- Jā. "Scilla" ir sistēma uz kuģa. "Haribda" savukārt ir uz salas.

- Ir pabeigta tikla testēšana, - paskaidroja Naidelmans.

Tiklīdz būs pabeigta tikla instalācija uz salas, mums atliks

tikai pārkopēt programmu uz "Haribdu". Vispirms viss tiek

pārbaudīts šeit, pēc tam lejupielādēts uz salas. - Viņš ieska­tījās pulkstenī. - Man vēl palikuši daži sīkumi. Kerij, es zi­nu, ka doktors Hečs labprāt uzklausīs stāstu par to, kā jūs ar doktoru Sendžonu cenšaties atšifrēt Makalana kodu. Me- lin, tiksimies vēlāk uz klāja.

Naidelmans izgāja no kajītes un aizvēra aiz sevis durvis.

Vopners atkal sāka drudžaini spiest tastatūras taustiņus, un Hečs kādu brīdi pratoja, vai tik jauneklis nav nolēmis vi­ņu pilnībā ignorēt. Tad, nenovērsis acu no termināļa, Vop­ners izķeksēja no galda apakšas kurpi un aizmeta pie galē­jās sienas. Tai sekoja smaga grāmata ar nosaukumu "Tikla subrutinu rakstīšana C++".

- Ei, Kris! - Vopners iesaucas. - Pienācis laiks suņu un po­niju parādei!

Hečs noprata, ka Vopners acīmredzot mērķējis uz nelie­lām durvīm kajītes tālākajā sienā.

- Ļaujiet man, - viņš teica, tuvodamies durvīm, - jums ar mērķēšanu nevedas.

Atvēris durvis, Hečs attapās vel vienā kajīte - tā bija tik­pat liela ka iepriekšējā, taču citādi pilnīgi atšķirīga. Tā bija labi apgaismota, tīra un brīva. Anglis Kristofers Sendžons, lēni bakstīdams Roijal firmas rakstāmmašīnas taustiņus, sē­dēja pie koka galda telpas vidū.

- Labdien, - Hečs teica. - Kapteinis Naidelmans dažas minūtes jūsu laika atļāva veltīt man.

Sendžons piecēlās un paņēma no rakstāmgalda dažas se­nas grāmatas. Viņa gludo, apaļīgo seju bija izvagojušas ner­vozitātes grumbas.

Prieks, ka esat mums pievienojies, doktor Heč, - Sen­džons teica, paspiežot Melina roku, taču apmierināts ar to, ka iztraucēts, neizskatījās.

- Varat saukt mani par Melinu, - sacija Hečs.

Sendžons viegli paklanījās un sekoja doktoram Vopnera

kajītē.

- Ņemiet krēslu, Mclin, - uzsauca Vopners. - Es pastasti- šu, ar ko es te pa īstam nodarbojos, savukārt Kriss pastāstīs par visiem tiem putekļainajiem foliantiem, ko viņš nemitīgi pārcilā sava kajītē. Mēs strādājam kopa. Vai ne, vecais?

Sendžons saknieba lupas. Pat šeit, jūrā, I lečs juta rakstu­rīgo putekļu un zirnekļu tiklu smārdu, kas apņēma vēstur­nieku. Viņš iederētos antikvariātā, nevis apslēptas mantas meklē­tāju komanda, 1 lečs domas nosprieda.

Pastūmis malā drazu, viņš apsēdās līdzās Vopneram, kurš norādīja uz kadu ekrānu - pagaidām melnu. Dažas ašas komandas uz tastatūras, un ekrānā parādījās digitalizēts Ma- kalana traktāta attēls un mīklainas piezīmes uz tā malām.

- llerr Naidelmans domā, ka žurnāla otrajā daļā ir svarī­ga informācija par apslēpto mantu, - skaidroja Vopners. - Tādēļ mes atšifrēšanā izmantojam divas metodes. L7 .s no­darbojos ar datoriem, bet Kriss - ar vēsturi.

- Kapteinis pieminēja divus miljardus dolāru, - teica 1 lečs. - Kā jus pie tadas summas nonācāt?

- Redziet, - nokremšļojies, it kā gatavotos lekcijai, iesa­ka Sendžons, - ka jau vairumam pirātu, ari Okema flote bija visdažādākie kuģi, kurus viņš nolaupījis: pāris galjonas, da­žas brigantīnas, atrgaitas vienmasta burinieks un, šķiet, mil­zīgs Ostindijas kompānijas kuģis. Kopa deviņi kuģi. Zināms, ka tie bija tā piekrauti, ka zaudējuši spēju manevrēt. Tādē­jādi iespējams vienkārši saskaitīt kravnesību, ņemot vēra to kuģu kravas sarakstus, ko Okems aplaupījis. Zināms, piemē­ram, ka Okems tikai no Spānijas flotes kuģiem vien ieguvis četrpadsmit tonnas zelta un desmitkārt vairāk sudraba. No citiem kuģiem viņš nolaupījis lazuritu, pērles, dzintaru, bril­jantus, rubīnus, serdoliku, pelēko ambru, nefritu, ziloņkau­lu un gvajaka koku34 . F.s vel neminēju svētās relikvijas, kas salaupītas Spāņu Amerikas31 piekrastes pilsētās.

Vēsturnieks neapzinati sakārtoja kaklasaiti - viņa seja apmierinātībā staroja.

- Piedodiet, vai jus teicāt četrpadsmit tonnas zelta? - Hečs izbrīnīts pārjaulaja.

- Tieši tā, - atbildēja Sendžons.

- Peldošs Noksa forts36 , - aplaizījis lupas, piebilda Vop­ners.

- Un vel jau ir Svēta Mihaela zobens, - Sendžons piebil­da. - Nauda nenovērtējams materiālās kultūras pieminek­lis. Mums te ir darīšana ar lielāko pirātu dārgumu krātuvi, kāda jebkad radīta. Okems bija gudrs, apdāvināts un izglī­tots cilvēks, bet tāpēc vēl bīstamāks. - Viņš paņēma no plaukta plānu plastikāta mapīti un pasniedza I lečam. - Te ir biogrāfiskie dali, ko apkopojis viens no mūsu pētniekiem. Domāju, ari jus piekritīsiet, ka šoreiz leģendas nekas nav pār­spīlēts. Okema reputācija bija tik briesmīga, ka pietika vi­ņam iestūrēt savu flagmani ostā, uzvilkt karogu ar galvas­kausu un sakrustotiem kauliem un izšaut borta zalvi, lai ikviens - no vienkārša iedzīvotāja līdz priesterim - savāktu savas dārglietas un steigtos uz ostu.

- Un jaunavas? - Vopners iesaucās, samākslotā ieintere­sētība iepletis acis. - Kas notika ar viņām?

Sendžons, pievēris acis, uz mirkli apklusa.

- Kerij, varbūt nevajag?

- Ne, patiešām, - draiskulīgā nebēdnībā turpināja Kerijs. - Es gribu zināt visu.

- Tu ļoti labi zini, kas notika ar jaunavām, - Sendžons at­cirta un atkal pievērsās 1 lečam. - Okemam uz deviņiem ku­ģiem bija divi tūkstoši viru. Viņam bija vajadzīgi ļaužu pul­ki, lai uzbruktu kuģiem un šautu no lielgabaliem. Parasti viņiem tika dotas divdesmit četras stundas… e… brīvei laika, lai atpūstos nelaimes skartajā pilsētā. Rezultāti bija šausmī­gi-

- Divpadsmitcollīgie bija ne tikai kuģiem, ja saprotat, ko ar to gribu teikt, - indīgi noradīja Vopners.

- Jus redzat, ko man nākas paciest, - norūca Sendžons.

- Ludzu, lūdzu, piedod, veco zēn, - Vopners atbildēja, at­darinādams angļu akcentu. - Dažiem cilvēkiem nav humora izjūtas, - viņš piebilda Hečam.

- Okema veiksme, - Sendžons mundri turpināja, - bija ari viņa neveiksme. Viņš nezināja, kā aprakt tik milzīgu bagati- bu. Tas nav nekāds simtiņš zelta monētu, ko klusītēm var paslidina! zem akmens. Un tad uz skatuves iznāca Makalans. Un nelieši - ari mcs. Jo Makalans savu noslēpumaino die- nasgrāmatu rakstījis kodētā valodā.

Vēsturnieks uzsita pa gramatām sava azotē.

- Šis ir grāmatas par kriptoloģiju, - viņš pavēstīja. - Pie­mēram, Johanesa Tritemija Poli/graphiae, kas publicēta sešpa- dsmilā gadsimta beigās. Tas bija rietumu pasaules pirmais traktats par atšifrēšanu. Bet šis ir Porta De Furtivus Literā­rām Notis - teksts, ko visi Elizabetes laika spiegi zināja no galvas. Man ir vēl pusducis citu, kurās pamatīgi aprakstīta kriptogrāfijas māksla Makalana dzīves laikā.

- Skan briesmīgāk par mācību grāmatām otra kursa me­dicīnas studentiem.

- Patiesībā tās ir brīnišķīgas, - aizrautīgi iebilda Sen­džons.

- Vai tolaik šifrētu tekstu rakstīšana bija pierasta lieta? - ziņkārīgi apjautājās Hečs.

Sendžons iesmējās - atgādinot roņa rējienu -, un viņa sār­tie vaigi mazliet raustījās.

- Pierasta? Tā praktiski bija universāla, viena no vitāli ne­pieciešamākajam diplomātijā un kara mākslā. Gan britu, gan spāņu valdība bija nodaļas, kas specializējās ziņojumu šifrē­šana un atšifrēšana. Pat dažiem pirātiem komandā bija viri, kas prata uzlauzt kodus. Galu galā kuģu papīros gadijās uz­iet interesantus šifrētus dokumentus.

- Kā šifrētus?

- Parasti tie bija nomenklatori - gari saraksti ar vārdu aiz­vietotājiem. Piemēram, ziņojuma vārds ērglis varēja aizvie­tot karali Džordžu, bet narcises - dublonus un ta tālāk. Daž­kārt tie bija vienkārši alfabētu aizvietotāji, kuros burts, cipars vai simbols aizvietoja alfabēta burtu.

- Un kāds bija Makalana kods?

- Pirmā žurnālā daļa sarakstīta, izmantojot samērā viltī­gu monofonisko kodu. Otro daļu mēs vēl joprojām cenša­mies atšifrēt.

- Un tas ir mans darbiņš, - teica Vopners, kura balsi jau­cas lepnums un greizsirdība. - Viss ir datorā.

Viņš nospieda kādu taustiņu, un ekrānā parādījās gara ne­sakarīgu burtu un ciparu rinda:

AUJ KQB7 BOLA W IEVV DBP OL QS

-Šis ir pirmās daļas šifrs, - Vopners paskaidroja.

- Un kā jūs to uzlauzāt?

- Lūdzu! Angļu alfabēta burti parādās noteiktās propor­cijas, E sastopams ļoti bieži, savukārt X ir visretāk lietotais. Atliek tikai radīt to, ko mes saucam par kodu simbolu un burtu pāru kontaktshēmu. Bāc! Un pārējo izdara dators.

Sendžons noliedzoši atgaiņājās.

- Kerijs programmē datoru, lai tas uzbruktu kodam, sa­vukārt es piegādāju vēsturiskos faktus. Bez senajām šifru ta­bulām datora izmantošana ir bezcerīga. Tas zina tikai to, ko tajā ieprogrammē cilvēks.

Vopners pagriezās krēsla un sāka blenzt uz Sendžonu.

- Bezcerīga? Patiesība šī kaste uzlauztu kodu ari bez. ju­su dārgajām tabulām. Vienkārši butu vajadzīgs mazliet vai­rāk laika, un viss.

- Tikpat daudz laika būtu vajadzīgs divdesmit mērka­ķiem, lai nejauši uzdrukātu "Karali l.iru"37 , - atkal dobji iesmiedamies, attrauca Sendžons.

- I la-ha! Un tikpat daudz laika būtu vajadzīgs vienam Sendžonam, kurš ar diviem pirkstiem klabina Royal firmas rakstāmmašīnu. Jēziņ, sāc beidzot lietot portatīvo datoru! Un dzīvo! - Vopners atkal pievērsās liecam. - Īsāk sakot, tā mēs ari uzlauzām to kodu.

Daži nervozi pieskārieni taustiņiem, un ekrānā parādījās divas sadaļas: viena pusē - kods, otrajā - atšifrētais teksts. Hečs nepacietīgs sāka to pētīt.

2. jūnijs, Anno D. 1696. Pirāts Okems uzbruka mūsu flotei, izsita caurumu kuģa sānos un nobendēja visas dvēse­les. Musu karakuģis kaunpilni nolaida karogu bez cīņas, un kapteinis sagaidīja savu galu, pinkšķēdams kd bērns. Paliku tikai es - tiku iekalts ķēdēs un aizvests taisnā ceļā uz Okema kajīti, kur tas neģēlis pielika zobenu man pie kakla un teica: "Lai Dievs pats ceļ savu nolādēto baznīcu, tev es došu citu uzdevumu." Un tad viņš manā priekša izklāja dokumentus. Lai šis žurnāls ir liecinieks Dieva priekšā, ka es atteicos pa­rakstīt…

- Satriecoši, - noelsa 1 lečs, izlasījis visu, kas bija redzams ekrānā. - Vai ir ari turpinājums?

- Izdrukāšu jums vienu eksemplāru, - apsolīja Vopners, nospiezdams tastatūras taustiņu.

Kaut kur pustumšās kajītes dzijumā iedūcās printeris.

- Lielākoties, - norādīja Sendžons, - atšifrēta žurnāla daļa stāsta par to, kā Makalans turēts gūstā, ka viņš, juzdams nā­ves draudus, piekritis izbūvēt Ūdens Aku un ka atrasta īsta sala. Diemžēl jauno kodu Makalans sācis izmantot tieši tad, kad sākušies būvdarbi. Mēs uzskatām, ka žurnāla otrajā daļa aprakstīts Ūdens Akas projekts un būvniecība. Un, protams, veids, ka piekļūt apslēptajai mantai.

- Naidelmans teica, ka žurnālā pieminēts Svētā Mihaēla zobens.

- Varu derēt, ka tā ari ir! - Vopners viņu pārtrauca, vēl joprojām klabinādams tastatūras taustiņus. Ekrānā paradi- jās cita teksta daļa:

Okems izkrāvu trīs kuģus, cerēdams uz bagātīgu guvu­mu piekrastē. Šodien krastā tika iznests garš svina Šķirsts, viss vienā zelta, un ducis kastu ar dārglietām. Korsāri stās­ta, ka šķirstā ir Svētā Mihaēla zobens - darga manta, kas iegūta uz Spānijas galjonas un ko ļoti augstu vērtē kaptei­nis. Viņš nekaunīgi plātās un lielas, ka tas ir lielākais dār­gums, kads jebkad rasts Indijā. Kapteinis aizliedzis atvērt šķir­stu, un to apsargā dienu un nakti. Viri ar aizdomām raugās viens uz otru un nepārtraukti strīdas, ja nebūtu nežēlīgās disciplīnas, ko uztur kapteinis, baidos, ka ikviens ņemtu sliktu galu, turklāt īsa laika.

- Un tāds, lūk, izskatās otrās daļas kods, - Vopners no­spieda dažus taustiņus, un ekrānā parādījas ciparu rindas:

34834590234582394438923492340923409856902346789023490562349083934290863 99812349012849123400494903412089509868907347605783568496324098735078390 45709234045895390456234826025698345875767087645073405934038909089080564 504556034568903459873468907234589073908759087250872345903569659087302

- Vecais nācis pie prāta, - Vopners turpināja. - Vairs nav atstarpju, tādēļ nevaram izmantot vārdu formu. Visi ir cipa­ri, vairs nav neviena burta. Iedomājies, riebeklis tāds!

Sendžons saviebās.

- Kerij, vai tiešām jārunā tādiem vārdiem?

- Ja, vecīt, obligāti.

Sendžons kā atvainodamies paskatījās uz Heču.

- Līdz šim, - Vopners stāstīja tālāk, - šis mīļumiņš ir tu­rējies pretī visam Kriša jaukajām kodu tabuliņām. Tādēļ ņe­mu lietu savās rokās un sāku brutālu uzbrukumu. Kamēr mēs te runājam, programma strādā.

- Brutālu uzbrukumu? - pārjautāja Hečs.

- Nu, ziniet, algoritmu, kuram atbilstoši programma par- bauda visu šifrēto tekstu, izmēģinot visdažādākos iespēja­mos variantus. Tas vienkārši ir laika jautājums.

- Vienkārša laika šķiešana, - Sendžons iebilda. - Esmu ķēries pie jaunas kodu tabulas, ko atradu holandiešu krip­togrāfijas gramatā. Bet ir vajadzīga dziļāka vēsturiskā izpē­te, nevis procesorlaiks. Makalans bija sava laikmeta cilvēks. Tas kods neradās 110 zila gaisa, tam noteikti ir vēsturisks pre­cedents. Mēs jau zinām, ka tas nav Šekspīra koda variants vai rozenkreiceru3 * kods. Taču esmu pārliecināts, ka kads ma- zak zināms kods šais grāmatās dos mums vajadzīgo atslē­gu. Tas taču ir acīmredzami pat vidējam prātam…

- Ei, apklusti, ja? - Vopners iesaucās. - Atzīsti taču bei­dzot, Kris, mīļumiņ, ka neviena no tam vēstures grāmatām nepalīdzēs uzlauzt šo kodu! Tas ir pa zobam tikai datoram. - Viņš uzsita pa tuvāko procesoru. - Mēs taču tiksim galā ar to mīļumiņu, vai ne, mammit?

Vopners sagriezās savā krēslā un atvēra skapīti, kas I lečam par pārsteigumu izrādījās medicīniskais ledusskapis, kāda parasti glabā audu paraugus. Datorspeciālists no ta izņēma saldējumu.

- Kads grib BigOne? - viņš, vēcinādamies ar rokam, jau­ta ja.

- Tikai pec tam, kad bušu apēdis promnešanai sagatavo­to tamiooriM no benzīntanka pie M-l šosejas, - atklāti izradī­dams riebumu, atbildēja Sendžons.

- Jus, briti, vispār varētu paklusēt, - Vopners noteica ar pilnu muti. - Dieva dēļ, jūs taču pīrāgos liekat gaļu! - Viņš draudīgi pavēcināja ar saldējuma paciņu, il ka tas būtu iero­cis. - Te jūs redzat ideālu produktu. Taukvielas, olbaltum­vielas, cukurs un ogļhidrāti. Vai es jau nosaucu taukvielas? Šādus produktus ēdot, var dzīvot mūžīgi.

- Un viņš, iespējams, ari nodzīvos, - piebilda Sendžons, pievērsies Hečam. - Jums vajadzētu redzēt, cik tādu kastīšu viņš noglabajis kuģa virtuvē!

Vopners sarauca pieri.

- Tu domā, ka lai nožēlojamajā pilsētelē var atrast pie­tiekami daudz BigOnes, lai apmierinātu manu kāri? Nekā ne­bija! Brūnās strīpas manās apakšbiksēs ir garākas par tās pil­sēteles galveno ielu!

- Varbūt jums vajag aiziet pie proktologa, - ieteica 1 lečs, un Sendžons pateicība par to izplūda rejošos smieklos. An­glis šķila priecīgs, ka atradis sabiedroto.

- Lūdzu, dakter, uzmetiet aci! - iesaucās Vopners un, pie- lēcis kājās, pagrozīja dibenu, vienlaikus ar žestiem rādīdams, ka gatavojas novilkt bikses.

- Es ari paskatītos, taču mani tādos gadījumos šķebina, - 1 lečs atbildēja. - Tātad jums ne visai patīk Menas lauku ap­vidi?

- Kerijs pat nenoirēja istabu pilsētā, - pavēstīja Sendžons. - Viņam labāk patīk gulēt uz kuģa.

- Ticiet man, - teica Vopners, tiesādams pēdējos saldēju­ma kumosus, - kuģi man patīk tikpat ļoti kā tā nolādētā sauszeme. Taču tur ir tas, kas man nepieciešams. Elektrība, piemēram. Ūdens no krāna. Un GK. Tas ir, gaisa kondicio­nētājs. - Viņš paliecās uz priekšu, un plānā kazbārdiņa šū­pojās šurpu turpu, it kā baidītos atdalīties no sejas. - GK. Bez tā es nevaru.

Labi vien ir, ka Vopneram ar viņa Bruklinas akcentu un puķai­najiem krekliem nav sevišķu iemeslu doties uz pilsētu, Hečs klusī­bā nodomāja. Tikko spēris kāju Stormheivena, viņš kļutu par vispārējas uzmanības objektu - kā divgalvainā telēna izbā­zenis, ko katru reizi izliek apskatei gadatirgū. Hečs nolēma, ka pienācis laiks mainīt sarunas tematu.

- Iespējams, mans jautājums liksies muļķīgs. Bet kas ir šis Svētā Mihaēla zobens?

Iestājās neveikls klusums.

- Nu, teiksim tā, - sakniebis lūpas, iesāka Sendžons. - Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tam, protams, ir ar dārgakme­ņiem rotāts spals, apsudrabots un apzeltīts, bet asmens ir ar daudzām gropītēm. Nu, apmēram tā.

- Bet kādēļ Okems teicis, ka tas ir lielākais Indijas dār­gums?

Sendžons izskatījās mazliet apmulsis.

- Ja godīgi, nekad neesmu par to domājis. Es tiešam to nezinu. Iespējams, tam ir kāda reliģiska vai mistiska nozī­me. Nu, kā spāņu Ekskaliburam4 ".

- Bet, ja jau Okemam bija tik daudz mantas, ka jūs sakāt, kādēļ viņš tik pārlieku augstu vērtējis kaut kādu zobenu?

Sendžons pievērsa Hečam savu ūdeņaino skatienu.

- Patiesību sakot, doktor Heč, nekas manos dokumentos nenorāda, kus patiesībā ir Svētā Mihaēla zobens. Zināms ti­kai tas, ka to rupigi apsargājuši un ārkārtīgi godājuši. Līdz ar to, baidos, es nevarēšu atbildēt uz jūsu jautājumu.

- Bet es gan zinu, kas tas ir, - plati smaidīdams, ierunājās Vopners.

- Ko? - iesaucās Sendžons. Viņš bija iekritis lamatās.

- Nu, jūs jau zināt, kā klājas vīriem, kas tik ilgi spiesti atrasties jurā, bez. sievietēm, un tas Svētā Mihaēla zobens… - viņš nepabeidza teikumu, un iestājās piedauzīgs klusums. Savukārt Sendžona sejā parādījās šoka un riebuma izteiksme.