Lamatas

8.

Dienu vēlāk Hečs stāvēja pie "Žēlabainās Džeinas" stūres un vēroja, kā apkārt visi rosās. Teju par spiti sev viņš juta pie­augošu satraukumu. Līdzās divi aparāti - skeneris, kas no- klaja visus ekspedīcijas kanālus, un rācija, kas darbojās īpa- šaja mediķu frekvencē, - laiku pa laikam iečērkstējās, un bija dzirdamas sarunu druskas. Okeāns bija mierīgs, ūdens vir­smu tikai mazliet skāra viļņu kustēšanās. Pūta lēns krasta vējiņš. Mūžam biezā migla šajā dienā atgādināja caurspīdī­gu audeklu, kas brīvi ieskava salu. Ideāli piemērota diena ekipējuma izkraušanai, un Naidelmans to izmantoja pilnībā.

Lai gan "Žēlabainā Džeina" atradās tajā pašā vietā, kur iepriekšējā dienā, - tūdaļ aiz Skrandu salas rifiem - apkār- tējā ainava bija kardināli mainījusies. Darbi sākās tūdaļ pēc saulrieta un ausmas stundā kļuva vel rosīgāki. Tagad divus enkurus no salas austrumu krasta stāvēja milzīga barža, ko vietā noturēja divas masīvas ķēdes, kuras Naidelmana nirē­ju komanda droši bija piestiprinājusi zemūdens klintīm. Ilečs vēroja, kā salas rietumu galā tiek noenkurots simttonnigs pel­došais krāns, kura gara hidrauliskā strēle vidēja virs krasta ka skorpiona aste - gatava pārcilāt grabažas, kas uzkrājušās divsimt apslēptās mantas meklēšanas gados. Krāna ēnā sle­jās "Grifs" - Naidelmana kuģis. 1 lečs tik tikko spēja saska­tīt uz tiltiņa spēcīgo, slaido kapteiņa stāvu - tas uzmanīgi sekoja darbu norisei.

Lielais pētniecības kuģis "Cerbers" kluss un mierīgs pa­lika aiz dūmakas vāla - it ka neuzskatītu par vajadzīgu tu­voties sauszemei. Divi kuteri - "Najāda"23 un "Delfīns" - jau agri no rīta bija nogādājuši komandu salā un tagad šūpojās piekrastes ūdeņos. Pēc tā, kā "Najāda" kustējās, I lečs sprie­da, ka tā kartē okeāna dibenu. "Delfīns" skenēja pašu salu - ar aparatūru, kādu 1 lečs līdz šim nebija redzējis.

Hečs turpināja vērot mutuļojošo rosību, kas valdīja vis- apkart, līdz viņa skatiens pievērsās salai. Skatoties uz to, krūtis vēl joprojām kapa nelabums. Iespējams, tas nekad ne­izzudīs. Taču viņš bija pieņēmis lēmumu, un jau tas vien no­trauca no pleciem smagu nastu. Tagad viņš katru rītu jutās arvien pārliecinātāks, ka lēmums bijis pareizs. Pagājušonakt viņš pat pieķēra sevi spriedelējot, ko darīt ar to miljardu do­lāru. Un tūlīt pat nolēma: šī nauda, visa līdz pēdējam cen­tam, tiks noguldīta fondā, ko nosauks brāļa vārdā.

Pēkšņi salā uzplaiksnīja kaut kas balts - un tūdaļ pat iz­zuda miglā. Hečs zināja, ka salā jau rosās komandas viri - meklē senos tuneļus, ar virvēm nožogo takas, stiprina zīmī­tes pie senlaicīgajām grabažām, kas ieaugušas krūmos un ko vēlāk vedis prom. Hečs atsauca atmiņa citātu:

Jau daudzus pavasarus nātres

Sedz rūsas ēstas ecēšas un arklu, kas sen lauzts,

Un akmens veltni ar'.

Un tagad nātru galotnes tik gobu pirksti skar.2 ''

Hečs zināja, ka pārējās grupas patlaban neskaitāmajās šahtas ņem paraugus no baļķiem, lai pēc tam "Cerbera" la­boratorijā ar radioaktīvā oglekļa C14 metodi mēģinātu no­skaidrot to vecumu un tā uzzinātu, kura ir īstā Ūdens Aka. Hečs ar binokli nesteidzīgi nopētīja apkārtni, līdz beidzot uzduras vienai no šim grupām - cilvēki miglā atgādināja bāl­ganus spokus. Tie bija sastājušies nekārtīgā rindā un lēni vir­zījās uz priekšu, ar zaru cirtņiem un cirvjiem lauzdami sev ceļu cauri Virdžīnijas ievu audzēm. Bridi pa brīdim viņi ap­stājās, lai kaut ko nofotografētu vai pierakstītu. Viens vīrs rokā turēja metālu detektoru, cits zondēja zemi ar garu, šau­ru instrumentu. Grupas priekšgala Hečs pamanīja vācu aitu suni, kas uzcītīgi ošņāja apkārtni. Droši vien dresēts meklēt sprāgstvielās, Hečs domās nosprieda.

Pavisam sala rosījās apmēram piecdesmit cilvēki. Visi - "Talasas" darbinieki, turklāt labi apmaksāti. Kā bija teicis pats Naidelmans, - ja neskaita pusduci pašu galvenāko spe­ciālistu, kas algas vietā saņems daļu atrasto dārgumu, ierin­das strādniekiem tiks samaksāti divdesmit pieci tūkstoši do­lāru. Tas nebija maz, ja ņem vērā, ka lielākā daļa šo cilvēku aizbrauks no salas jau pēc divām nedēļām - kad būs pabeig­ta iekārtu montāža un sala būs nostiprināta.

Hečs turpināja vērot salu. Tās drošajā ziemeļu daļā - vie­nīgajā, kur varēja staigat bez bažām, - jau bija parādījies dambis un piestātne. Netālu no tās velkonis ar milzīgu dau­dzumu aprīkojuma: redeļu kastēs iepakotiem ģeneratoriem, acetilēna baloniem, kompresoriem, elektronisko saziņas apa- ratūru. Krastā jau bija saliktas metāla leņķišu, gofrētu alvas plākšņu, kokmateriālu un finiera kaudzes. Draudīga izskata visurgājējs ar milzīgiem riteņiem pa improvizētu ceļu vilka piekabi ar ekipējumu. Turpat netālu tehniķi bija ķērušies pie telefona līnijas ierīkošanas, savukārt citi viri montēja Quon- set firmas ražotās saliekamās mājiņas. Jau rit no rīta kāda no tām kļūs par Heča jauno biroju. Apbrīnojami, cik ātri te viss notiek!

Un tomēr Hečs nesteidzās spert kāju uz Skrandu salas ze­mes. Rītdiena tāpat pienāks pietiekami ātri, viņš klusībā nosprie­da.

Atskanēja metāliska šķindoņa - krastā tika izcelts smags aprīkojuma blāķis. Virs ūdens skaņa izplātījās ļoti labi. Hečs bija pārliecināts, ka tagad arī bez Bada Rouvela palīdzības Stormheivena liek kaismīgi apspriesta viņa atgriešanas un pēkšņa drudžainā rosiba salā. Viņš jutās mazliet vainīgs, ka jau pirms divām dienām neuzdrošinājās visu izstāstīt Badam. Tagad vecais veikalnieks neapšaubāmi jau sapratis, kas notiek. Hečs sāka prātot, ko cilvēki varētu teikt. Varbūt kādam pilsētiņas iedzīvotājam radās aizdomas par viņa patiesajiem nolūkiem. Lai - viņam nebija par ko kaunēties. Lai ari vectēva rīcības izraisītais bankrots bija atbrīvojis ģi­meni no juridiskajām saistībām, tēvs pakāpeniski - ar grūtī­bām un gadu no gada - nomaksāja visus parādus. Uz pa­saules nebija labāka cilvēka par tēvu. Un šis cildenums padarīja viņa nejēdzīgo, patētisko galu vēl baismīgāku… I lečs aizgriezās prom no salas - viņš vairs nevēlējās grimt šajās pārdomās.

Viņš ieskatījās pulkstenī. Vienpadsmit; Menā - pusdien­laiks. Hečs nokāpa lejā, uzbruka ledusskapim un atgriezās ar omāra gabalu un ingveralus pudeli roka. Ierāpies kaptei­ņa krēslā, viņš atbalstīja kājas uz kompasmājiņas un kāri iekodās omārā. Cik savāds ir tas jūras gaiss, viņš nodomāja, tas allaž liek justies izsalkušam. Varbūt vajadzētu par šo tēmu veikt pētījumu un aprakstīt Amerikas mediķu asociācijas žurnālā? Un laborantam Brūsam neskāde tu kārtīga deva jūras gaisa. Patiesībā, jebkura gaisa.

Kamēr Hečs ēda, līdzās nolaidās kaija un jautājoši paska­tījās viņa. Melins zināja, ka omāru ķērāji ienīst kaijas - sau­ca tās par krasta žurkām ar spārniem -, taču viņš allaž bija izjutis vājību pret šiem trokšņainajiem putniem, kas nemitī­gi rakņājās atkritumos. Viņš pameta gaisa kumosiņu omāra gaļas; kaija to noķēra un strauji pacēlās debesis; pakaļ viņai metās vēl divas biedrenes. Drīz vien visas trīs atgriezās un, nosēdušās uz margas, raudzījās viņā melnām izsalkušām acīm. Nu ir viss, I lečs labsirdīgi nodomāja un pameta vidē­jam putnam vēl vienu gabaliņu omāra.

Kaijas, izmisīgi kulstīdamas spārnus, tūdaļ metās gaisā. Kad llečs saprata, ka putni nevis cenšas noķert omāru, bet gan neprātīgi bēg no kuģa, lai pēc iespējas ātrāk atrastos uz sauszemes, prieku nomainīja izbrīns. Kad uz īsu bridi iestā­jās klusums, viņš izdzirdēja, kā uz klāja ar neskanīgu plak- šķi nokrīt omāra gabaliņš.

Saraucis pieri un ar skatienu sekodams putniem, Hečs sa­juta, kā zem kājām kaut kas sakustas. Viņš izlēca no krēsla, jo domāja, ka pārtrūkusi enkura tauva un "Žēlabainā Džei- na" uzskrējusi uz sēkļa. Taču lauva vēl joprojām bija nostiep­ta. Ja neskaita plāno dūmakas apmetni, kas ieskāva salu, debesis virs galvas bija dzidras, ari zibeni nemanīja. Hečs steidzīgi pārlūkoja apkārtni, lai saskatītu kaut ko neparastu. Varbūt kaut kur sprāga dinamīts? Ne, vēl bija pārāk agrs…

Un tad viņa skatiens pievērsās okeāna pleķītim piekras­tes rifu rajonā - apmēram simts jardu attālumā no kuģa.

Šajā pleķītī, kura diametrs bija kādas trīsdesmit pēdas, rā­mais ūdens pēkšņi sāka viļņoties - virspusē parādījās mutu­ļojoši burbuļi. Klājs nodrebēja vēlreiz, un atkal virs ūdens izsprāga burbuļi. Kad tie izplēnēja, ūdens virsma saka griez­ties pretēji pulksteņa radītāja virzienam - sākumā lēni, bet pēc tam arvien ātrāk. Viduci parādījās bedrīte, kas momen­tā pārvērtās par piltuvi. Virpulis, Hečam iešāvās prātā, kāda velna pēc…

Tad Heča uzmanību pievērsa krakšķis skeneri. Skaļruņos atskanēja histēriski kliedzieni - vispirms kliedza viens cil­vēks, pēc tam jau vairaki.

- Cilvēks nokrita! - cauri troksnim Hečs sadzirdēja kāda vīra balsi. - Apmetiet viņam apkart virvi! - kliedza cits. - Uzmanīgi! Tās sijas tūdaļ gāzīsies!

Pēkšņi ieskanējās l leča racija.

- Heč, jūs klausāties? - noskaldīja Naidelmans. - Kads cil­vēks iekritis salas bedrē.

- Sapratu, - Hečs noteica un iedarbināja kuģa dīzeļmo­toru. - Tūdaļ piestūrēšu pie dambja.

Vējš izklīdināja miglas vālus ap salu, un viņš salas centrā ieraudzīja baltā ģērbušos cilvēkus, kas ka neprātīgi skraidī­ja šurpu turpu.

- Aizmirsti par dambi, - Naidelmans iebilda, un viņa balsī ieskanējās nepacietība. - Nav laika. Pēc piecām minūtēm viņš jau būs miris.

Hečs izmisīgi paraudzījās apkārt. Tad viņš izslēdza mo­toru, paķēra mediķa somu un pavilka "Žēlabainās Džeinas" laivu. Izrāvis virvi no stiprinājumiem, viņš iemeta to laivā un tad iekāpa arī pats. Laiva spēji sasvērās. Pa pusei sēdē­dams uz ceļiem, pa pusei atkritis uz pakaļgala sedekļa, Hečs parava startera auklu. Piekarināmais motors nikni ierūcās.

Ieķēries stūrē, viņš virzīja laivu uz rifu pusi. Netālu no salas dienvidu gala starp robainajām zemūdens klintīm bija divas šauras spraugas. Hečs no sirds cerēja, ka atceras, kur īsti tās atrodas.

Kad krasts jau bija tuvu, Hečs pamanīja, ka zem laivas priekšgala mainās ūdens krasa - no neizdibināmi pelēkas uz zaļu. ļa būtu kaut nedaudz lielāki viļņi, viņš domās sprieda, es cauri tiem spētu saskatu klintis. Viņš ieskatījās pulksteni: rīko­ties apdomīgi nebija laika. Dziļi ievilcis elpu, Hečs apņēmīgi palielināja motora apgriezienus. Laiva dedzīgi metās uz priekšu, un zaļās zemūdens rifu aprises kļuva ievērojami gai­šākas, jo strauji kļuva arvien seklāks. Gatavodamies triecie­nam, Hečs ieķērās stūrē.

Un tad jau rifi bija aiz muguras - okeāna dibens atkal at­tālinājās. Līdz pašam pēdējam brīdim braukdams ar maksi- mālo ātrumu, Hečs stūrēja laivu uz nelielu, oļiem klātu krasta laukumiņu starp abām Vaļu mugurām. Tad viņš izslēdza pie­karamo motoru un izcēla to no ūdens. Spējš trieciens - lai­vas priekšgals atsitas pret krastu un paslīdēja pret oļiem.

Laiva vēl nebija pilnīgi apstājusies, kad Hečs, pagrābis čemodāniņu, jau trausās arā no tās. Atskanēja kliedzieni un saucieni. Uzrāpies krastā, viņš apstājās. Priekšā pletās neskartas grīšļu un smaržojošu mežrozīšu audzes, kas vējā šūpojās un slēpa zem zariem nāvi nesošu zemes virsmu. So mežonīgo dienvidu galu "Talasas" speciālisti vēl nebija iezī­mējuši kartē. Skriet pa šejieni ir pašnāvība, I lečs nodomāja, taču kājas jau sāka kusteties. Un nākamajā mirkli viņš lauzās cauri krūmiem, lēca pari veciem baļķiem, skrēja garām sapuvušām platformām un mela lokus apkārt regainiem iedobumiem.

Pēc minūtes viņš jau atradās starp balta ģērbtiem cilvē­kiem, kas bija sapulcējušies pie nelīdzenajām bedres malām. No tās vēdija jūras ūdens un svaigas zemes smārds. Līdzās atradās vinča, kurai bija uz tītas vairākas virves.

- Slriters, - Hečam uzsauca blakus stāvošais vīrs. - Dar­bu vadītājs.

Tas pats cilvēks, kas bija stāvējis Naidelmanam aiz. mu­guras, kamēr tas teica runu, - kalsns, ar sakniebtām lūpām un isi apcirptiem matiem.

Ne vārda neteikusi, divi citi viri sāka sprādzēt l iecam ap­kārt drošības siksnas.

Hečs ieskatījās bedrē, un viņam nevilšus sažņaudzās vē­ders. Vairākus dučus pēdu zemāk - precīzāk pateikt nebija iespējams - varēja saskatīt dzeltenas kabatas lukturīšu gais­mas strēles. Divi virvēs iesieti vīri kā neprātīgi cīnījās ar res­nu siju. Zem tās Hečs ieraudzīja vēl vienu cilvēku - pavērtu muti tas kusli kustināja locekļus. Hečam šķita, ka pat cauri ūdens rēkoņai viņš dzird mokpilnu kliedzienu.

- Pie velna, kas te notika? - Hečs skaļi jautāja, izņēmis no čemodāna pirmās palīdzības aptieciņu.

- Viens no datu vākšanas grupas iekrita šahtā, - Strīters atbildēja. - Viņu sauc Kens Fīlds. Mēs laidām lejā virvi, taču tā laikam aizķēra siju, un sākās kaut kas līdzīgs nogruvu­mam. Sija piespiedusi viņam kājas, bet ūdens strauji ceļas. Mums ir trīs minūtes, ne vairāk.

- Tad iedodiet viņam akvalangu! - Hečs uzkliedza, rā­dot vinčas operatoram, lai laiž viņu bedrē.

- Nav laika! - atkliedza Strīters. - Akvalangisti ir pārāk tālu no krasta.

- Jā, jūs lieliski vadāt darbu.

- Viņš jau ir iesiets virvēs, - pēc brīža turpināja Strīters. - Vienkārši izvelciet puisi no sijas apakšas, un mēs uzrausim viņu augša.

Izvilkt? Hečs nodomāja, un jau tajā paša brīdī tika no­grūsts no bedres malas. Nepagudams attapties, viņš šūpo­jas šahtā, kur apdullinoši skaļi rēca ūdens. Kādu bridi viņš bija pakļauts brīvam kritienam, bet pēc tam virves apturēja viņu līdzās abiem glābējiem. Hečs uztaustīja zemi un tad pa­skatījās lejup.

Vīrs gulēja uz muguras. Sija bija uzkritusi šķērsām pāri viņa kreisās kājas potītei un labās kājas celim. Vīrs atkal un atkal sāpēs kliedza. Viens glābējs rauša sānis akmeņus un dubļus, bet otrs ar smagu cirvi plēsa siju. Skaidas lēca uz visām pusēm, piepildot šahtu ar puvuša koka smārdu. No apakšas mežonīgā ātrumā cēlās ūdens.

Hečs tūdaļ saprata, ka tas ir bezcerīgi - vīri noteikti ne­pagūs pārcirst siju. Hečs vēlreiz uzmeta acis ūdens līmenim un aši aprēķināja - nepaies ne divas minūtes, kad straume aprīs vīru; tatad laika atlicis vēl mazāk, nekā bija teicis Strī­ters. 1 lečs apsvēra visas iespējas - diemžēl tādu nebija. Ne­pietika laika ne pretsāpju līdzekļiem, ne anestēzijai, ne kam citam. Viņš izmisīgi rakņājās aptieciņā - tur bija tikai divi skalpeļi, kas noderētu, lai likvidētu ienadžus. Atmetis ar roku, Hečs sāka vilkt nost kreklu.

- Paskaties, vai viņa virve izturēs! - viņš uzkliedza pir­majam glābējam. - Tad ņem aptieciņu un vācies prom!

Pēc tam Hečs pievērsās otram glābējam.

- Bet tu paliec un esi gatavs vilkt viņu augšā!

Viņš pārplēsa kreklu uz pusēm. Savijis vienu piedurkni, viņš to apsēja cietušā kreisajai kājai - apmēram piecas collas zem ceļa. Otru piedurkni viņš aplika labajam gurnam. Vie­nu pēc otras viņš abas piedurknes sasēja pēc iespējas ciešā­kā mezglā.

- Dod cirvi! - Hečs uzkliedza palikušajam glābējam. - Un gatavojies vilkt!

Ne vārda neteicis, virs pasniedza ārstam cirvi. Hečs jāte­niski nostājās virs Kena un pacēla darbarīku.

Cietušais iepleta acis - viņš pēkšņi saprata, kas tūdaļ no­tiks.

- Nē! - Kens iekliedzās. - Ludzu, ne…

Hečs no visa spēka cirta pa vira kreiso apakšstilbu. Asmens iecirtās miesā, un Hečam uz bridi likās, ka viņš cērt jauna ko­ciņa zaļo stumbru. Vliesa pretojās tikai mirkli. Vīrs apklusa, taču viņa acis vēl joprojām bija plaši ieplestas - izvalbītas. Uz kakla izspiedās saites. Kājā atvērās dziļa nelīdzena brūce, un uz bridi blāvaja gaisma bija saskatāma gaļa un kauli. Tad ap- kart savainojuma vietai sāka burbuļot ūdens, kas iekrāsojās asinssarkans. Hečs cirta vēlreiz, un kāja atdalījās. Ūdens pu­todams jau skalojās ap siju. Virs atmeta galvu, un viņa mute paveras mēma kliedzienā. Kabatas lukturīša blāvajā gaisma bija skaidri redzamas plombas viņa dzerokļos.

Hečs uz brīdi atkāpās un pāris reižu dziļi ievilka elpu. Viņš sakopoja spēkus, lai savaldītu trīcošās delnas un apakš­delmus. Tad viņš bija gatavs ķerties pie cietušā vīra labā gurna - šis darbiņš būs grūtāks. Daudz grūtāks. Bet ūdens līmenis jau sasniedzis Kena celi - laika vairs nebija.

Pirmais cirtiens trāpīja pa kaut ko, kas bija mīkstāks ne­ka koks, taču atsperīgs un izturīgs. Kens sagāzās uz sāniem - viņš bija zaudējis samaņu. Otrais cirtiens trāpīja citā vietā - šķērsām celim parādījās šausminoša brūce. Ūdens jau skalo­jas ap Kena vidukli. Novērtējis, kur tālāk vajadzētu cirst, Hečs atvēzēja cirvi pāri galvai, mirkli vilcinājās un no visa spēka trieca lejup. Kad asmens pazuda ūdeni, Hečs saprata, ka ir trāpījis. Kaulu brīkšķi liecināja, ka Kena kāja padevu­sies.

- Velc augšā! - Hečs uzsauca.

Glābējs divas reizes paraustīja virvi. Tā tūdaļ nostiepās. Cietušā pleci iztaisnojās, un viņš jau bija sēdus stāvoklī, ta­ču masīvā sija tomēr nelaida viņu vaļā. Izrādījās, kāja vel nav pilnībā nocirsta. Virve atkal tika atslābināta, un virs atkrita atpakaļ. Tumšais ūdens skalojās viņam ap ausīm, degunu un muti.

- Dod man savu zaru cirtni! - Hečs uzsauca glābējam.

Paķēris īso, mačetei līdzīgo instrumentu, Hečs dziļi ievil­ka elpu un ienira bangojošajā straumē. Viņš aiztaustījās līdz cietušā labajai kajai un ar zaru cirtni aši pārgrieza paceles cīpslas.

- Mēģini vēlreiz! - viņš klepodams uzsauca, tiklīdz bija izbāzis galvu no ūdens.

Virve nospriegojās, un šoreiz bezsamaņā esošais virs tika izrauts no ūdens. No amputētajiem locekļiem šļācās asinis un lija dubļi. Nākamo augšā cēla glābēju, bet jau pēc pāris acumirkļiem Hečs sajuta, ka pats, līdzīgi raķetei, traucas aug­šup. Pec dažam sekundēm viņš jau bija ārā no tumšās, mik­las bedres un nākamajā brīdī pieplaka pie bieza zālē nogul­dīta Kena. Hečs steigšus novērtēja dzīvības pazīmes: virs neelpoja, taču sirds vēl joprojām pukstēja - bieži un vārgi. Lai ari amputētajām kājām bija uzlikti improvizēti žņaugi, asinis straumēm šļācās ārā no brūcēm.

ABC, domās skaitīja Hečs. Elpceļi, elpošana, cirkulācija,2S Viņš atvēra cietuša muti, ar saliektu pirkstu iztīrīja to, pavē­la puisi uz kreisajiem sāniem un salieca embrija pozā. I lečam par lielu atvieglojumu no Kena mutes izplūda vāja ūdens strūkliņa un pec tam - nopūta. Hečs tūdaļ sāka stabilizācijas procedūras: desmil reizes elpināšana no mutes mutē; pau­ze, lai savilktu ciešāk žņaugu uz kreisās kājas; atkal desmit ieelpas un izelpas; pauze, lai savilktu ciešāk otru žņaugu; el­pināšana no mutes mutē; pulsa pārbaude.

- Atnesiet manu čemodānu! - viņš uzkliedza apstulbuša­jiem strādniekiem. - Man vajadzīga šļirce!

Viens no vīriem paķēra čemodāniņu un sāka rakņāties tajā.

- Dieva dēļ, gāz visu ārā!

Virs paklausīja. Hečs nekārtīgajā kaudzē sameklēja šļirci un ampulu. Iepildījis šļircē vienu miligramu epinefrina, viņš to injicēja cietuša vira pleca zemada. Tad Hečs atsāka elpi­nāšanu no mutes mutē. Pēc piektās izelpas virs sāka klepot un vāri ievilka plaušās gaisu.

Pienāca Strīters, kam roka bija mobilais telefons.

- Mēs izsaucām katastrofu medicīnas helikopteru, - viņš teica. - I'as mūs gaidīs Stormheivenas piestātnē.

- Pie velna, - atrūca Hečs.

Strīters sarauca pieri.

- Bet helikopters…

- …izlidos no Portlendas. Un tur ir pilns ar neprašām, kas nespēj apturēt helikopteru gaisā, lai nolaistu lejā grozu.

- Bet vai tad mēs viņu nesūtīsim uz kontinentu?

Hečs strauji pagriezās pret Striteru.

- Vai tad tu nesaproti, ka tik ilgi viņš nenodzīvos? La- bak sazinies ar krasta apsardzi.

Strīters nospieda telefona taustiņus un, ne vārda neteik­dams, atdeva aparātu Hečam.

Doktors palūdza pie telefona mediķi un steigšus sāka ap­rakstīt pacienta stāvokli.

- Dubulta amputācija, viena virs, otra zem ceļa, - Hečs stāstīja, - liels asiņu zudums, šoks, pulss vājš - piecdesmit pieci -, plaušās nedaudz ūdens, vēl joprojām bez samaņas. Sūtiet helikopteru ar pašu labāko pilotu. Nosēšanās lauku­ma te nav, tādēļ bus vajadzīgs grozs. Paķeriet lidzi fiziolo­ģisko šķīdumu un asins plazmu, ja jums tāda ir. Bet pats gal­venais - dariet to pec iespējas ātrāk! Viena kāja tur, otra - te! - Viņš aizklāja telefonu ar roku un pievērsās Strīteram.

- Vai ir kaut vismazākā iespčja dabūt tās kājas augšā stun­das laikā?

- Nezinu, - Strīters mierigi atteica. - Ūdens būs izskalo­jis bedres sienas, tas var nogrūt. Varam nosūtit izlūkos kādu ūdenslīdēju.

Hečs papurināja galvu un atsāka runāt telefonā.

- Vedīsiet cietušo taisnā ceļā uz Austrummenas Medicī­nas centru. Brīdiniet traumatoloģijas nodaļu, lai sagatavo operāciju zāli. Varbūt mums izdosies sadabūt tās kajas. Tā­tad katram gadījumam būtu vajadzīgs mikroķirurģijas spe­ciālists.

Viņš ar troksni aizcirta telefona vāciņu un atdeva atpa­kaļ Slriteram.

- Ja varat, īpaši neriskējot ar dzīvību, izvilkt tas kājas, da­riet to!

Tad 1 lečs atkal pievērsās ievainotajam vīram. Pulss bija pā­rāk vārgs, taču stabils. Vēl svarīgāk tas, ka virs pamazam nā­ca pie samaņas - vari svaidījās un vaidēja. Heču pārņēma vel viens atvieglojuma vilnis - ja virs bez samaņas būtu palicis ilgāk, izredzes nebūtu nekādas dižās. Viņš parakņājās sava če­modānā saturā un iešļircināja cietušajam piecus miligramus morfīna - ar to pietika, lai atvieglotu nabaga vīra ciešanas, bet nepalēninātu pulsu. Tad viņš apskatīja to, kas atlicis no vira kājām, - un iekšēji saviebās, ieraugot nelīdzenās brūces malas un smalkos gabalos sašķaidītos kaulus. Jā, cirvja asmens nemaz nelīdzinājās brīnišķīgajam kaulu zāģītim operāciju zā­lē. Viņš nopētīja vairakus asinsvadus, īpašu uzmanību pievēr­šot labā augšstilba artērijai. Parakņājies aptieciņas atliekās, viņš paņēma adatu un diegus un sāka šūt vēnas un artērijas.

- Doktor Heč? - iesāka Strīters.

- Kas ir? - Hečs atrūca. Viņa galva atradās dažas collas no amputācijas stumbra. Ārsts centās ar pinceti izstiept vi­dēja lieluma vēnu, kas jau bija paguvusi paslēpties.

- Kad jums būs laiks, kapteinis Naidelmans vēlētos ar jums aprunāties.

Hečs palocīja galvu, savilka cilpu uz vēnas, pārbaudīja žņaugus un izmazgaja brūces. Tad viņš paņēma rāciju.

' - Jā?

- Kā viņš jūtas? - jautāja Naidelmans.

- Domāju, ka izķepurosies, - Hečs atbildēja. - Ja nebūs nekādas aizķeršanās ar to helikopteru.

- Paldies Dievam! Bet kājas?

- Ja ari izdosies izvilkt, šaubos, vai tas varēs piešūt atpa­kaļ. Iesaku ar komandu pārrunāt darba drošības pamatprin­cipus. No šī nelaimes gadījuma bija iespējams izvairīties.

- Saprotu, - atteica Naidelmans.

Hečs izslēdza rāciju un paskatījās ziemeļaustrumu virzie­na - uz tuvāko krasta apsardzes staciju. Pēc trim vai četrām minūtēm pie horizonta parādīsies dzelzs putns. Viņš pievēr­sās Strīteram.

- l.abāk izlieciet signālugunis. Un dzeniet visus no šejie­nes prom! Mums taču nav vajadzīgs vēl viens nelaimes ga­dījums. Kad parādīsies helikopters, būs nepieciešami tikai četri vīri, lai ieceltu cietušo nestuvēs. Tas ari viss.

- Skaidrs, - sakniebis lūpas, atbildēja Strīters.

Hečs pamanīja, ka vira seja nedabiski satumsa, bet pierē saka pulsēt izspiedusies vēna. Kāda neraža, Hečs nodomāja. Bet gan jau man izdosies nodibināt labas attiecības. Turklāt ne jau šim puisim visu atlikušo mūžu nāksies dzīvot bez kājām.

Viņš atkal pievērsās horizontam. No turienes strauji tuvo­jas melns punktiņš. Pēc dažām sekundēm jau bija dzirdama helikoptera motoru rūkoņa. Tas pārlidoja pāri salai, apmeta asu loku un tad pietuvojās cilvēku pulciņam, kas stāvēja pie bedres. Rotoru lāpstiņu izraisītās gaisa pūsmas mežonīgi sa­viļņoja grīšļu stiebrus un iecirta 1 lečam acis putekļus. Kravas tilpnes durvis tika atgrūstas, un lejā sāka laisties glābšanas nestuves. Ievainotais tika piesprādzēts nestuvēm un uzsūtīts augšā, Hečs ar zīmēm rādija, lai platforma tiek nosūtīta leja vēlreiz - lai helikopterā varētu likt arī viņš. Tiklīdz viņš bija lidaparātā, dežurējošais mediķis aizvēra durvis 1111 parādīja pilotam uz augšu pavērstus īkšķus. Helikopters tūdaļ pagrie­zās pa labi un devās dienvidrietumu virzienā.

Hečs palūkojās apkārt. Fizioloģiskais šķīdums jau bija sagatavots, tapat kā skābekļa balons un maska, antibiotikas, apsēji, žņaugi un antiseptiķi.

- Plazmas mums nav, dakter, - mediķis pavēstīja.

- Neuztraucieties, - I lečs atbildēja, - jus jau tā daudz esat izdarījuši. Laidīsim iekšā fizioloģisko šķīdumu. Puisis zau­dējis daudz asiņu.

I lečs pamanīja, ka mediķis uz viņu savādi skatās, un tad saprata, kāpēc - viņš taču bija bez krekla, notašķījies ar dub­ļiem un asinīm, tādēļ nebūt neatgādināja Menas ārstu.

No nestuvēm atskanēja vaids, un cietušais atkal saka svai­dīties.

Pēc stundas Hečs viens pats stāvēja tukšā operāciju zālē - taja valdīja betadlna un asiņu smārds. Kens Fīlds - cietušais - atradās blakus zale, Bengoras pilsētas labākā ķirurga rokās. Kajas atpakaļ piešūt neizdosies, taču cilvēks dzīvos. Hečs savu darbu bija padarījis.

Viņš dziļi ievilka elpu un tikpat lēni izelpoja, tādējādi cen­šoties atbrīvoties no indēm, ko organismam bija nesusi šī diena. Vel viena ieelpa, un tad vēl viena. Beidzot viņš sma­gi atkrita uz operāciju galda, saliecās uz priekšu un piespie­da cieši sažņaugtās dūres deniņiem. Tā nevajadzēja notikt, gal­vā nodunēja dzedra balss. Doma par to, ka viņš sēdējis uz "Žēlabainās Džeinas" klaja, laiski ēdis un draiskojies ar kai­jām, uzdzina nelabumu. Hečs sodījās par to, ka nelaimes gadījuma brīdī nav bijis uz sauszemes, ka pieļāvis darbu sāk­šanu, iekams nav iekārtots viņa kabinets un atvests medicī­niskais aprīkojums. Si bija otrā reize mūžā, kad viņš nav sa­gatavojies likteņa sitienam, otrā reize mūžā, kad viņš pārāk zemu novērtējis salas varenību. Nekad vairs, viņš saniknots nodomāja, nekad vairs!

Pamazām viņš atguva pašsavaldīšanos, un prātu paršķe- la vēl viena doma. Šodien viņš pirmo reizi kopš brāļa nāves bija spēris kāju uz Skrandu salas. Glābjot cietušo, nebija lai­ka pārdomām. Tagad, šajā pustumšajā operāciju zālē, palie­kot vienam ar savām domām, Hečam bija vajadzīga dzel­žaina griba, lai neļautos drebuļu vilnim, kas draudēja pārņemt visu ķermeni.