Lamatas

6.

Viņi sēdēja šūpuļkrēslos uz lieveņa veikala sētas pusē, mal­koja gāzētu berzu sulu un vērās uz tumšo priežu audzi pļa­viņas viņā malā. Pakļāvies Bada neatlaidīgajiem jautājumiem, Hečs izstāstīja par dažiem saviem piedzīvojumiem Meksikā un Dienvidamerikā, kurp viņš bija devies kā epidemiologs, taču veiksmīgi izvairījās no atzīšanās, kādēļ atgriezies Storm- heivenā. Viņš juta, ka pagaidām nav gatavs sniegt paskaid­rojumus. liecam ļoli gribējās atgriezties uz klāja, iekurināt pārnēsājamo grilu, uzcept steiku un vienkārši pasēdēt, ļau­joties grēciņam ar sausā martini glāzi rokā. Taču mazpilsē­tas etiķete prasīja, lai viņš vismaz stundu papļāpātu ar veco veikalnieku.

- Izstāsti, kas noticis pilsētā kopš manas aizbraukšanas, - viņš palūdza, kad uz mirkli iestājās klusums. Tādējādi bija iespējams izvairīties 110 tālākas izprašņāšanas. Bija pilnīgi skaidrs, ka^l\ds vai mirst aiz ziņkārības noskaidrot, kādēļ

Hečs atgriezies, un viņu attur tikai iedzimtā pieklājība.

- Nu, - iesāka Bads, - šis tas jau ir mainījies.

Viņš izstāstīja, ka pirms pieciem gadiem uzcelta skolas piebūve; ka līdz pamatiem nodegusi Tibodo ģimenes māja, kamēr paši saimnieki atpūtušies pie Niagāras ūdenskrituma; ka Frenks Pikets iedzēris pār mēru un ar savu kuģīti uzskrē-

jis uz Vecā Kupra salas klints. Visbeidzot viņš pajautāja, vai Hečs jau redzējis jauno ugunsdzēsēju ēku.

- Nu, protams, - Melins atbildēja, no sirds bēdādamies, ka vecā koka celtne nojaukta un vietā uzbūvēts metāla monstrs.

- Un it visur kā sēnes aug jaunas mājas. Vasarnieki, - nie­vājoši novilka Bads.

Taču Hečs ļoti labi saprata, ka patiesībā tirgotājs par to nemaz nesūkstījās. Turklāt viņa pieminētas mājas, kas augot kā sēnes, patiesībā bija trīs vai četras vasaras mājas Perēkļa zemesragā un dažas renovētas dzīvojamās ēkas un jaunā viesnīca.

Stāstījumu Bads pabeidza, šūpojot galvu.

- Kopš tavas aizbraukšanas te viss mainījies. Tu tik tikko pazīsi savu pilsētiņu. - Viņš atgāzās krēsla un nopūtās. - Tātad atbrauci, lai pārdotu māju?

Hečs mazliet saspringa.

- Nē, plānoju te dzīvot. Vismaz līdz vasaras beigām.

- Tiešām? - jautāja Bads. - Atvaļinājums?

- Es taču teicu, - Hečs atbildēja, cenzdamies runāt pec iespējas mierīgāk, - esmu ieradies delikātās darīšanās. Ap­solu, Bad, ilgi es to noslēpumā neturēšu.

Bads šķita aizvainots.

- Tu taču zini, ka mani nemaz neinteresē tavas darīšanas. Bet, manuprāt, tu teici, ka esi ārsts.

- Esmu. Un tieši ar to arī nodarbošos šeit. - Hečs iemal­koja gāzēto bērzu sulu un slepus paskatījās rokas pulksteni.

- Bet, Melin, - tirgotājs neveikli sagrozījās krēslā, - mums pilsētā jau ir ārsts. Doktors Freizers. Viņš ir vesels kā zirgs, nodzīvos vēl vismaz divdesmit gadus.

- Nav nekā tada, ar ko nevarētu tikt galā arsēns tējas ta­sītē, - I lečs iebilda.

Veikalnieks sabijies paskatījās sarunu biedrā.

- Neuztraucies, Bad, es negrasos konkurēt ar doktoru Freizeru, - 1 lečs atbildēja, atplaukdams platā smaidā. Un at­gādināja sev, ka laucinieciskajā Menā tādus jokus var ari ne­saprast.

- Tad jau labi, - Bads veltīja savam viesim greizu skatie­nu. - Tad jau tavas darīšanas būs saistītas ar tiem helikop­teriem.

1 lečs neizpratnē paskatījās uz veikalnieku.

- Tas bija vakar. Jauka, skaista, saulaina dieniņa. Atlidoja divi helikopteri. Tiešām milzīgi aparāti. Pārlidoja pari pilsē­tai un devās uz salām. Redzēju, ka tie diezgan ilgi grozījās virs Skrandu salas. Nospriedu, ka tie būs no armijas bāzes. To sakot, Bada sejā parādījās pārdomu ēna. - Bet varbūt tā nemaz nebija.

1 lečam atbildēt nenācās - nočīkstēja aizsargtīkla durvis. Viņš nogaidīja, kamēr Bads ieiet veikalā, lai apkalpotu pir­cēju.

- Tirgošanās, šķiet, iet no rokas, - viņš teica, kad Bads atgriežas.

- Diez vai tā var teikt, - tas atsaucās. - Kad beidzas se­zona, pilsētiņā paliek tikai kadi astoņi simti cilvēku.

Hečs domās nosprieda, ka tāds iedzīvotāju skaits Storrn- heivenā bijis vienmēr.

- līh, - Bads turpināja, - bērni izaug un dodas prom, lai pabeigtu vidusskolu. Negrib palikt pilsēta. Brauc uz liela­jām pilsētām, Bangoru, Ogastu. Viens pat bija nonācis līdz Bostonai. Pēdējos trijos gados no pilsētas aizbraukuši pieci jaunie. Ja nebūtu vasarnieku vai tās nūdistu pludmales Prie­žu kaklā, nedomāju, ka man butu kaut paris lieku peniju ka­batā.

I lečs palocīja galvu. Bada uzņēmums acīm redzami plau­ka un zēla, taču nebūtu pieklājīgi celt iebildumus viņa paša veikalā. Un ta nudislu pludmale patiesībā bija mākslinieku apmetne kadā vecā namā priežu meža vidū desmit jūdžu at­tālumā no Stormheivenas. Hečs atcerējās, ka pirms trīsdes­mit gadiem omāru ķērāji, velkot āra lomus, bija redzējuši sau­ļojamies nūdistus. Atmiņa Menas piekrastē cilvēkiem patiešām bija lieliska.

- Un ka klajas tavai mātei? - Bads jautāja.

- Viņa nomira astoņdesmit piektajā. Vēzis.

- Man ļoti žēl. - To Bads teica no visas sirds. - Viņa bija lieliska sieviete, kas izaudzinājusi lieliskus… lielisku dēlu. -

Pēc īsa klusuma brīža Bads atslīga krēslā un iztukšoja savu dzeramo. - Klēru esi redzējis? - viņš jautāja, cik vien bezrū­pīgā tonī varēdams.

- Viņa vēl joprojām dzīvo šeit? - Hečs pēc mirkļa jautāja tikpat bezrūpīgi.

- Jā-a, - atbildēja Bads. - Šis tas viņas dzīvē ir mainījies. Un tev? Ģimene?

Hečs pasmaidīja.

- Sievas nav. Vismaz pagaidām nav. - Viņš nolika pudeli un piecēlās kājās. Bija pienācis laiks doties prom. - Bad, bija tik brīnišķīgi ar tevi atkal satikties! Bet nu, domāju, iešu un sarūpēšu sev vakariņas.

Bads palocīja galvu un uzsita viesim pa plecu, kad tas de­vas atpakaļ veikalā. Hečs jau bija uzlicis roku uz aizsargtīk­la durvju roktura, kad Bads nokremšļojās.

- Un vēl kas, Melin.

Hečs sastinga. Viņš jau nojauta, ka pārāk viegli ticis cauri. Un gaidīja jautājumu, kurš tūdaļ neizbēgami tiks uzdots.

- Uzmanies ar to lakricu, - Bads nopietnā balsī teica. - Zobi nav mūžīgi, zini.