Lamatas

34

Agri no rīta Hečs rikšiem devās uz Galveno nomelni un atvēra Sendžona kabineta durvis. Pārsteigts viņš atskārta, ka Sendžons jau ir tur un nolietotā rakstāmmašīna atbīdīta sānis, bet sev priekšā vēsturnieks atvēris pusduci grāmatu.

- Nedomāju, ka būsiet šeit tik agri, - Hečs teica. - Gri­bēju atstāt jums zīmīti, palūgt, lai ienākat pie manis med­punktā.

Anglis atslīga krēsla un ar tuklajiem pirkstiem paberzēja nogurušās acis.

- Ja godīgi, ari es gribēju ar jums aprunāties. Esmu atklājis šo to interesantu.

- Es arī.

Un, neteicis ne vārda, Hečs nolika uz galda vairākas mapites ar sadzeltējušām lapām. Atbrīvojis vietu uz sava rakstāmgalda, Sendžons izklāja mapes sev priekšā. Pamazām nogurums viņa sejā izzuda. Paņēmis rokā seno pergamentu, vesturnieks pacēla acis.

- Kur jūs to dabūjāt? - viņš jautāja.

- Bija paslēpts vecā skapi manas mājas bēniņos. Mana vec­tēva pieraksti par viņa veiktajiem pētījumiem. Uz dažām lapām ieraudzīju pazīstamu rokrakstu. Viņš apslēptās man­tas dēļ bija ka apmāts, un tās dēļ arī gāja bojā. Pēc vectēva

nāves mans tēvs lielāko daļu pierakstu sadedzināja, taču šos laikam nebūs atradis.

Sendžons atkal pievērsās dokumentam.

- Pārsteidzoši, - viņš klusi norūca. - Daži no tiem paslī­dējuši garām pat mūsu pētniekiem, kas strādāja Archwos de los Indios Seviljā.

- Manas zināšanas spāņu valodā ir pamatīgi ierūsējušas, tādēļ visu pārtulkot nespēju. Taču šis šķita pats interesantā­kais. - Hečs norādīja uz mapi, uz kuras bija uzrakstīts Arclii- vos de Ui Ciudad de Cddiz■ Tajā bija tumša neskaidra manu­skripta fotogrāfija, ko klāja pirkstu nospiedumi.

- Paskatīsimies, - noteica Sendžons un sāka lasīt. - Izrak­sti no Kadisas tiesas, no 1661. hdz 1700. Astotais mēnesis, sešpa­dsmitais datums. Hm. Svētās Romas Impērijas imperatora Karolu- sa II - tas ir, Čārlza II - valdīšanas laikā mums nelika mieru pirāti. Tikai 1690. gada Karaliska Jūras Flote - jeb sudraba flote, lai gan Flota de Plata parvadāja ari lielas zelta kravas…

- Turpiniet!

- …iekaroja un izlaupīja nolādētais pagāns, pirāts Edvards Okems, un kronim tas radīja zaudējumus deviņdesmit miljonu re­ālu apmēra. Viņš kļuva par mūsu briesmīgāko mēri, īstu ļaunuma iemiesojumu. Pec ilgam diskusijām padomnieki atļāva mums ņemt rokas Svēta Mihaēla zobenu - mūsu izcilāko, slepenāko un briesmī­gāko dārgumu. Tā 'Tēva vārdā, lai Dievs žēlo mūsu dvēseles par to!

Sendžons nolika mapīti un, iegrimis domās, sarauca pieri.

- Ko gan nozīmē mūsu izcilāko, slepenāko un briesmīgāko dār­gumu?

- Nav ne mazākās jausmas. Varbūt viņi uzskatīja, ka zobe­nam piemīt kadas burvju spējas un tādējādi varēs Okemu no- biedet. Kaut kas līdzīgs spāņu Ekskaliburam.

- Diez vai. Neaizmirstiet, ka jau bija sācies Apgaismības laikmets un tālaika Spānija uzskatāma par vienu no civilizē­tākajām valstīm Eiropā. Tātad imperatora slepenpadomnie- ki neticētu viduslaiku māņiem un pavisam noteikti nepaļau­tos uz tiem valstiski svarīgās lietās.

- Bet zobens varbūt patiešām bija nolādēts, - zobodamies noteica I lečs un samāksloti iepleta acis.

Sendžons nesmaidīja.

- Jau parādījāt lo kapteinim Naidelmanam?

- Ne. Ja godīgi, gribēju pierakstus nosūtīt pa elektronis­ko pastu kādai savai paziņai, kas dzīvo Kadisā. Marķīzei 1 lermionei Končai de I Iohencollernai.

- Marķīzei? - pārjautāja Sendžons.

Hečs pasmaidīja.

- Pēc ārējā izskata tas nebūtu nosakāms. Taču viņa no­teikti pagūtu jums apnikt, stāstot par savu izcelšanos un plašo dzimtas koku. Mēs satikāmies, kad strādāju ar Mēdi cins sans Frontiēresm . Ļoti ekscentriska būtne, gandrīz as­toņdesmit gadus veca, taču ir brīnišķīga pētniece, lasa vi­sas Eiropas valodas un daudzos dialektos, kā arī senajās valodās.

- Iespējams, tev taisnība, mums ir nepieciešama palīdzī­ba no malas, - Sendžons piekrita. - Kapteinis ir tā aizrāvies ar Ūdens Aku, ka baidos, viņam nebūs laika pievērsties, luk, šim. Ziniet, viņš vakar ienāca pie manis pēc tam, kad bija aizbraucis apdrošinašanas aģents, un lūdza salīdzināt Akas dziļumu un platumu ar dažādu katedrāļu smailēm. Un vēl viņš gribēja dabūt uzmetumus ar papildu balstiem, kas sākotnēji noturējuši katedrali. Tos atjaunojot, varētu uzva­rēt Aku.

- Tā es sapratu. Izklausās, ka bus daudz darba, vai ne?

- Ar to konstrukciju nekādu problēmu nebūs, - atbildēja Sendžons. - Bet ar pētījumiem būs sarežģītāk. - Un viņš uz­lika rokas uz grāmatu kaudzes. - Uzmetumiem vien bija va­jadzīga visa atlikusī diena un nakts.

- 'lād jau jums labāk mazliet atpūsties. Es tagad došos uz noliktavām, lai paņemtu Makalana žurnāla otro daļu. Paldies, ka palīdzējāt iztulkot! - Hečs paņēma mapes un jau pagriezās iešanai.

- Pagaidiet! - Sendžons iesaucās.

Kad I lečs pagriezās, anglis piecēlās un apgāja apkārt rak­stāmgaldam.

- Es taču teicu, ka kaut ko atklāju.

- Ak jā, tiešām.

- Tas saistīts ar Makalanu. - Sendžons bikli knibinaja sa­vas kaklasaites mezglu. - Nu, netieši… Paskatieties uz šo.

Viņš paņēma no rakstāmgalda papīra lapu un pasniedza doktoram. Hečs ieraudzīja vienu vienīgu burtu rindu:

ETAONISRHLDCUFPMWYBGKQXYZ

- Izskatās pēc bezjēdzīga burtu sakopojuma, - nosprieda I lečs.

- Aplūkojiet uzmanīgāk pirmos septiņus burtus!

Hečs sāka skaļi lasīt.

- Ii, T, A, O… Ei, pag! Eta Onis! Viņai Makalans veltījis savu grāmatu par arhitektūru! - Viņš apklusa un vērās pa­pīra lapa.

- Tā ir tabula ar angļu valodā biežāk sastopamajiem bur­tiem, - Sendžons paskaidroja. - Kārtība, kādā šie burti vis­biežāk parādās teikumos. Kriptoanalītiķi tādas izmanto, lai atšifrētu kodētus ziņojumus.

Hečs iesvilpās.

- Kad jūs to pamanījāt?

Sendžons kļuva vēl biklāks.

- Dienu pēc Kerija nāves. Vēl nevienam neko neesmu tei­cis. Jutos ka muļķis. Iedomājieties, šis atklājums visu laiku smējies man acīs! Taču, jo vairāk par to domāju, jo vairāk tapa skaidrs. Es sapratu, ka Makalans bija ne tikai arhitekts. Ja viņš zināja par šo tabulu, tas nozīmē, ka viņš, iespejams, bijis saistīts ar toreizējo drošības dienestu vai vismaz kadu slepenu organizāciju. Tādēļ šo to papētīju sīkāk. Un uzdū­ros informācijai, kas ir pārāk intriģējoša, lai bulu vienkārša sagadīšanās. Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka gados, kas it kā izzuduši no Makalana dzīves, viņš strādājis Melnās pa­lātas labā.

- Kā labā?

- Tas tiešām ir aizraujoši. Redziet… - Sendžons pēkšņi apklusa un paskatījās pār plecu.

Hečs atskārta - un šī atklāsme izraisīja viņā līdzjūtību -, ka Sendžons skatās uz Vopnera kabineta pusi. It kā gaidītu,

ka no tās tūdaļ atskanēs dzēlīga replika par to, kas tad putekļiem klātajam antikvāram licies tik aizraujošs.

- Turpiniet, - Hečs mudināja. - Varat visu izstāstīt, kamēr iesim uz noliktavām.

- Melnā palāta, - izejot rīta miglā, Sendžons atsāka stās­tu, - bija slepena Anglijas pasta nodaļa. Viņu uzdevums bija pārtvert aizzīmogotos ziņojumus, pārrakstīt to saturu un atkal aizzīmogot vēstules, tikai ar viltotiem zīmogiem, ja pār­rakstītie dokumenti bija kodēti, tos nosūtīja tā sauktajai šif­rēšanas nodaļai. Tad vēstule atkarībā no satura tika nosūtī­ta karalim vai kādam augsti stāvošam ministram.

- Stjuartu laika Anglijā bija tik daudz spiegu?

- Ne tikai Anglijā. Visās Eiropas valstīs pastāvēja līdzīgi dienesti. Tā bija iemīļota izglītotu, godkārīgu jaunu aristo­krātu darba vieta. Ja viņi kļuva par labiem kriptoanalītiķiem, viņiem dāsni maksāja un atvēlēja vielu galmā.

Hečs papurināja galvu.

- Es to nezināju.

- Un tas vēl nav viss. Senās tiesu stenogrammās esmu šo to izlasījis starp rindām, un tagad ticu, ka Makalans, visti­camāk, bijis dubullaģents, kurš darbojies Spanijas labā, jo simpatizējis Īrijai. Taču viņu pieķēra. Domāju, ka īstais iemesls viņa aizbraukšanai no valsts bija vēlēšanās glābt savu ādu. Iespējams, viņš aizsūtīts uz Ameriku ne tikai tādēļ, lai Jaunajā Spānijā uzbūvētu katedrāli, bet vēl kāda cita, slepe­na iemesla dēļ.

- Un Okems šiem plāniem pielika punktu.

- Jā. Taču Makalana personā ieguva daudz vairāk nekā spēja cerēt.

Hečs palocīja galvu.

- Tas izskaidro, kur Makalans iemācījies izmantot kodus un neredzamo tinti.

- Un kādēļ žurnāla otrā dala izrādījās tik velnišķīgi grūti atšifrējama. Nav daudz, cilvēku, kas prastu radīt tik rūpīgi izstrādātas lamatas, kada ir Ūdens Aka. - Sendžons bridi paklusēja. - Ieminējos par to Naidelmanam, kad vakar pēc­pusdienā satikamies.

- Un?

- Viņš teica, ka tas ir ļoti interesanti un ka to vajadzētu izpētīt, taču tagad mūsu galvenais uzdevums ir Akas stabi­lizēšana un zelta iegūšana. - Viņa vaibstos pavīdēja tikko jau­šams smaids. - Tieši tādēļ diez vai ir vērts rādīt viņam do­kumentus, ko atradāt jūs. Viņš vienkārši ir tā aizņemts ar to rakšanu, ka nespēj domāt ne par ko citu.

Viņi jau bija nonākuši pie noliktavām. Kopš lika atrasta pirātu apmetne, noliktavas bija krietni paplašinājušas un ne­pavisam vairs neatgādināja sākotnējo pussagruvušo baraku. Abiem nelielajiem logiem priekšā bija pierīkotas restes, pie ieejas sēdēja "Talasas" sargs, kas reģistrēja visus, kas iegāja vai iznāca no noliktavas.

- Piedodiet, ka tā, - Sendžons savilka seju grimasē, kad I lečam, lai saņemtu žurnālu, nācās uzradīt aizpildīto veid­lapu. - Es ar prieku jums vienkārši izdrukātu atšifrētā tek­sta kopiju, taču Strīters viendien visus materiālus, kas sais­tīti ar šifrēšanu, pārrakstīja uz diskiem. Pēc tam serveros viss tika izdzēsts, rezerves kopijas iznicinātas. Ja es kaut nedaudz vairāk prastu apieties ar datoriem, varētu mēģināt…

Viņu pārtrauca skaļš sauciens no noliktavas tumšajiem dziļumiem. Pēc mirkļa parādījās Bontjēra, kurai vienā rokā bija mape, bet otrā dīvains apaļš priekšmets.

- Divi mani mīļākie vīrieši! - viņa, plati smaidīdama, iesaucās.

Sendžons samulsis apklusa.

- Kā sviežas l'irātvila? - Hečs apjautājās.

- Vies jau gandrīz esam pabeiguši, - Bontjēra atbildēja. - Šorīt pabeigsim darbus pēdējā kvadrātā. Bet, tāpat ka mī- lējoties, izrakumos pats labums ir beigās! Paskatieties, ko mani racēji atrada vakar! - Viņa, turpinādama plati smaidīt, izstiepa rokā dīvaino priekšmetu.

Hečs ieraudzīja komplicētu, šķiet, no bronzas gatavotu priekšmetu, kura ārējā malā bija iegrebti cipari. Centram bija piestiprināti divi metāla stienīši - ka pulksteņa rādītāji.

- Kas tas ir? - viņš jautāja.

- Astrolabs. To izmantoja, kad pēc saules augstuma vaja­dzēja noteikt ģeogrāfisko platumu. Sarkanā Keda laikos jeb­kuram jūrniekam lads bija desmit reizes vērtīgāks par zeltu. Taču ari to viņi atstājuši šeit. - Bontjēra ar ikšķi pārvilka metāliskajai virsmai. - Jo vairāk atradumu, jo lielākā mulsu­mā tas mani dzen.

Pēkšņi netālu atskanēja skaļš kliedziens.

- Kas tas? - nodrebējis jautāja Sendžons.

- Izklausījās pēc sāpju kliedziena, - sprieda Hečs.

- Man šķiet, tas nāca no ģeologu būdas, - Bontjēra norā­dīja minētajā virzienā.

Visi trīs skriešus metās uz Renkina biroju. Hečam par izbrīnu lācim līdzīgais virs neraustījās agonijā. Viņš sēdēja krēslā un skatījās te datora monitorā, te garā izdrukā un atpakaļ.

- Kas noticis? - Hečs uzsauca.

Pat nepaskatījies uz nācējiem, Renkins izstiepa roku - bri- dinādams, lai viņi klusē. Ģeologs atkal ieskatījās izdruka, un viņa lupas kustējās, it kā kaut ko skaitītu. Tad viņš nolika papīru uz galda.

- Divreiz pārbaudīts no abām pusēm, - viņš teica. - Kļūda nav iespējama.

- Vai tas vīrs kļuvis foum ? - jautāja Bontjēra.

Beidzot Renkins pagriezās pret viņiem.

- Viss pareizi, - viņš satraukts turpināja, - tā tam jābūt. Naidelmans visu laiku pieprasīja, lai es iegūstu datus par to, kas apglabāts Akas dibenā. Kad to beidzot nosusināja, iedo­mājos, ka visas dīvainības pazudīs. Ko tik neizmēģināju, taču katru reizi ieguvu citādus rezultātus. Līdz pat šim brīdim! Skatieties!

Viņš pasniedza trijotnei izdruku. Tajā bija nesaprotami melni punktiņi un līnijas, kā arī neskaidrs tumšs taisnstūris.

- Kas tas ir? - jautāja I lečs. - Mātes Dabas pirkstu no­spiedums?

- Ne, puis. Tā ir dzelzs istaba, varbūt desmit pēdas sānis un piecdesmit pēdas zem attīrītas Akas daļas. Ūdens, šķiet, tur nav iekļuvis. Un es tikko noskaidroju, kas tajā atrodas. Bez visa kā cita tur ir ari piecpadsmit vai varbūt divdesmit tonnu blīva krāsainā metāla. Blīvums tikai mazliet lielāks par deviņpadsmit.

- Pag, - iesaucās Hečs, - ir tikai viens metāls ar tādu blī­vumu!

Renkins atplauka platā jo platā smaidā.

- Jā gan. Un tas nav svins.

Iestājās īss, spriedzes pilns klusuma mirklis. Tad Bontjē­ra iekliedzās no laimes un metās Heča apskāvienos. Renkins atkal iebaurojās un uzsita Sendžonam pa muguru. Četrotne izskrēja no mājiņas, kliedza un smējās.

Arvien vairāk cilvēku sadzirdēja šo trokšņošanu un stei­dzās skatīties, kas noticis, un ziņa par Renkina atklājumu strauji izplatījās. Nekavējoties ducis - vai apmēram ducis - "Talasas" darbinieku, kas vēl joprojām strādāja Skrandu sa­lā, sarīkoja improvizētus svētkus. Nomāktība, kas bija pār­ņēmusi visus pēc Vopnera nāves, nepārtrauktās aizķeršanās un stingrais darba grafiks tūdaļ aizmirsās mežonīgajā, teju histēriskajā liksmībā. Skopati, paņēmis zobos nazi, lēkāja ap­kārt un meta gaisā ūdenslīdēja pleznas. Bontjēra ieskrēja no­liktavā un atgriezās ar senlaicīgu zobenu, kas atrasts pirātu apmetnē. Nogriezusi gabaliņu džinsa no šortiem, viņa pār­sēja to vienai acij, izvilka uz āru kabatas un, atklājusi bīsta­mi dāsnu daļu krūts, pāršķēla blūzi. Vēcinādama zobenu, vi­ņa piedauzīgā gaitā skraidīja apkārt un nikni zibināja ar aci. Izrādījās, izlaidīga pirāta tēls viņai ļoti piestāv.

Hečs līdz sirds dziļumiem bija pārsteigts par to, ka kliedz kopā ar pārējiem, apskauj tikko pazīstamus tehniķus un lē­kā apkārt pierādījumam - beidzot! -, ka zem kājām patie­šām apslēpts zelts. Taču viņš ļoti labi saprata, ka tā ir tikai visiem tik ļoti nepieciešamā izlādēšanās. Tas nav zelta dēļ, viņš domās nosprieda. Tas tādēļ, ka mēs nepadosimies šai nolādētajai salai.

Prieka pilnie saucieni apsīka, kad Galvenās nometnes te­ritorijā parādījās kapteinis Naidelmans. Viņš nogurušām, pe­lēkām un dzedrām acīm vērās apkārtējos.

- Pie velna, kas te notiek? - viņš stingri noprasīja balsī, kurā jautās rūpīgi apslāpēts niknums.

- Kaptein! - iesaucās Renkins. - Tur ir zelts! Piecdesmit pēdas zem Akas! Ne mazāk par piecpadsmit tonnām!

- Protams, tas ir tur, - atcirta Naidelmans. - Jūs ko domā­jāt? Ka mēs te rakņājamies, lai uzturētu labu fizisko formu? - Viņš paskatījās uz pieklusuši) puli. - Mēs neesam bērnudār­za audzēkņi, kas devušies pārgājienā. Mēs nodarbojamies ar nopietnām lietām. Iesaku nopietni pret tām izturēties, - tei­ca kapteinis un paskatījās uz vēsturnieku. - Doktor Sendžon, vai pabeidzāt analīzi?

Sendžons palocīja galvu.

- Tad ievadiet datus "Cerbera" datorā! Pārējiem derētu ielāgot, ka mums ir ļoti saspringts grafiks. Bet tagad - at­pakaļ pie darba!

Naidelmans pagriezās un devās lejup pa nogāzi uz doku pusi. Sendžons, pūlēdamies neatpalikt, viņam sekoja.