Lamatas

23

Viņi salikās pie pasta kantora un pa stāvajām bruģētajām ieli­ņām devās uz restorānu "Piestātne". Vakars bija brīnišķīgs - vēss, mākoņi bija izklīduši, un debesīs virs ostas mirdzēja spožas zvaigznes. Skaidrajā naktī, ko izgaismoja dzeltenās lampas ļaužu mitekļu logos un virs ārdurvīm, Stormheive- na Hečam atgādināja tālo un draudzīgo pilsētu no bērnības.

Patiešām jauka vietiņa, - ieķērusies Hečam elkonī, noteica Bonljēra. - Senpjēra Martinika, kur uzaugu, ari ir jau­ka, taču, alors, pilnīgi citāda! Tur valda gaisma un krasas. Ne ta ka šeit, kur viss ir melns vai balts. Un tur ir tik daudz izklaides iespēju, ļoti labu naktsklubu, kur kārtīgi izpriecā­ties!

- Man nepatīk naktsklubi, - Hečs iebilda.

- Tu nu gan esi garlaicīgs, - labsirdīgi novilka Bonljēra.

Kad viņi iegāja restorānā, viesmīlis, pazinis Ileču, tūdaļ

ierādīja viņiem galdiņu. Tā bija omulīga vietiņa: divas atse­višķas zāles un bārs, ko greznoja zvejnieku tikli, koka katli omāru varišanai un stikla pludiņi. Apsēdies Hečs palūkojās apkārt. Trešā daļa apmeklētāju bija "Talasas" darbinieki.

- Que de monde.'(B - nočukstēja Bonljēra. - No mūsējiem nekur nevar glābties. Nespēju vien sagaidīt, kad Zerārs su­tīs viņus mājās.

- Mazpilsētās tā notiek. Vienīgā iespēja aizbēgt ir doties atklātos ūdeņos. Un ari tad vienmēr atrodas kads, kurš tevi vero teleskopā.

- Tātad seksu uz klāja atļauties nedrīkst, - secināja Bont­jēra.

- Nē, - apstiprināja Hečs. - Šeit, Jaunanglija, ar to nodar­bojas tikai kajītēs. - Pamanījis, kā arheoloģe pasmaida, viņš sāka prātot, kādu jucekli turpmākajās dienās šī sieviete ra­dīs vīriešu kolektīvā. - Tātad, ar ko šodien nodarbojies, ka biji tik netīrās drēbēs?

- Ko tu tā noņemies ar tiem netīrumiem? - Bontjēra sa­rauca pieri. - Dubļi ir arheologu draugs. - Viņa paliecās pā­ri galdam. - Un tā nu sagadījās, ka es tajā jusu dubļainajā saliņā kaut ko atklaju.

- Izstāsti!

Bontjēra iemalkoja ūdeni.

- Mes atradām pirātu apmetni.

- Tu joko? - Hečs pievērsās sarunu biedrenei.

- Mais non! Šorīt mēs sākām pētīt salas vēja pusi. Tu taču zini to vietu, kur desmit metru attālumā no klintīm atrodas vientuļā krauja?

-Jā.

- Vietā, kur krauja sākusi brukt, atklājām brīnišķīgu aug­snes profilu. Vertikāls šķēlums, ideāls arheologiem. Ps atra­du kokogles lēcu.

- Kā, lūdzu? - I lečs sarauca pieri.

- Nu, melno kokogles lēcu. Sena ugunskura paliekas. Pār­meklējam apkārtni ar metāla detektoru un šo to atradām. Karteču, musketes lodi un vairakas pakavu naglas. - Nosau­kusi katru priekšmetu, viņa pielieca pirkstu.

- Pakavu naglas?

- Jā. Smagajos darbos viņi izmantoja zirgus.

- Kur tad viņi tos dabūja?

- Vai tiešam jūs esat tik vienaldzigs pret vēsturi, monsie- ur Ie docteur? Tolaik turēt lopus uz kuģa bija pierasta lieta. Zirgus, kazas, vistas, cūkas.

Tika atnests ēdiens - tvaicēti dārzeņi un omāri Hečam, bet fileja ar asinīm Bontjērai. Arheoloģe ar pārsteidzošu aiz­rautību metās virsū ēdienam, un Hečs uzjautrināts vēroja, ka pari viņas zodam pil tauki, bet seju rotā nopietnība un neatlaidība.

- Lai vai kā, - viņa turpināja, uzdūrusi uz dakšiņas neie­domājami milzīgu filejas gabalu, - pec šiem atklājumiem mēs pie kraujas izdarījām kontrolrakumus. Un ko domājāt? At­kal kokogles, apaļš iedziļinājums, kas palicis 110 telts, daži salauzti tītara un brieža kauli. Renkins vēlas to vietu pār­baudīt ar saviem interesantajiem sensoriem, lai pārliecinā­tos, ka neesam kaut ko palaiduši garam. Jau esam iezīmēju­ši laukumu un rit sāksim rakt. Mazais Kristofs dienās kļus par lielisku racēju.

- Sendžons rakņā zemi?

- Bet, protams! IZs piespiedu viņu atbrīvoties no tam šausmīgajām kurpēm un žaketes. Samierinājies ar to, ka ro­kas paliek netīras, puisis pierādīja, uz ko spējīgs. Nu viņš ir mans pirmais racējs. It visur man seko un skrien klāt pēc pir­mā svilpiena. - Bontjēra labsirdīgi iesmējās.

- Nevajadzētu nabadziņu pārāk noslogot.

- Au contrairees ļoti daudz daru viņa labā. Puisim va­jadzīgs svaigs gaiss un fiziskas nodarbes, citādi paliks bāls 1111 resns. Pagaidiet tik! Kad tikšu ar viņu galā, mūsu priek­šā bus slaids muskuļots jauneklis, kā Ic petit homme*7 .

- Kas?

- Nu, mazais vīrietis. - Bontjēra savilka lūpas draiska smaidā. - Strīters.

- A. - Pēc toņa, kā to pateica Bontjēra, bija skaidrs, ka šo iesauku nav radījušas maigas jūtas. - Starp citu, ko tu par viņu zini?

Bontjēra paraustīja plecus.

- Runā jau visu. Grūti pateikt, kas ir patiesība un kas iz­domāts. Viņš bija Naidelmana padotais jau Vjetnamā. Jus ta­ču tā to sakāt, non? Kads man stāstīja, ka reiz Naidelmans kaujas laika viņam izglābis dzivibu. Tam es tiešam ticu. Jus taču redzat, cik uzticīgs puisis ir kapteinim! Kā suns saim­niekam! Viņš ir vienīgais, uz ko kapteinis patiešām paļaujas. - Viņa cieši paskatījās uz ITeču. - Ja neskaita jūs, protams.

I lečs sarauca pieri.

- Droši vien ir labi, ka kapteinis tā rūpējas par Strīteru. Kādam taču tas jādara. Es gribēju teikt, ka viņš nav nekāda izcilā personība.

Bontjēra izbrīnīta iepleta acis.

- Certainement. Izskatās, ka jums vienam uz otru radies slikts iespaids.

- Vienam par otru, - Hečs palaboja.

- Vienalga. Bet jūs maldāties, sakot, ka kapteinis Naidel­mans rūpējas par Strīteru. Viņam rup tiktu viena lieta. - Bont­jēra ar galvu pamāja uz Skrandu salas pusi. - Viņš par to daudz nerunā, taču tikai imbecilew to nepamanītu. Vai zināji, ka uz viņa rakstāmgalda "Talasas" birojā visu laiku stāv ma­zītiņa tavas salas fotogrāfijā?

- Nezināju. - I lečs domās atgriezās pirmajā braucienā uz salu kopā ar Naidelmanu. Ko toreiz teica kapteinis? Negribē­tu to redzēt, ja nebūs iespēju to uzrakt.

Šķita, ka Bontjēru kaut kas sarūgtinājis. Jau atvēris muti, lai mainītu sarunas tematu, I lečs sajuta, ka kaut kas - kāds stāv telpas preteja galā. Pacēlis acis, Ilečs ieraudzīja Klēru, kas tanī mirklī pagriezās ap stūri. Iecerētā frāze palika neiz­teikta.

Viņa bija tieši tāda, ka 1 lečs bija iztēlojies: gara un loka­na, ar vasarraibumiem klātu uzrautu deguntiņu. Ieraudzīju­si viņu, Klēra sastinga un savilka sejiņu tikpat izbrīnītā iz­teiksmē, kāda bija palikusi Heča atmiņā.

- Sveika, Klēra, - ierunājās Hečs, neveikli pieceldamies un pūlēdamies runāt mierīgi.

Viņa pienāca tuvāk.

- Sveicināts, - Klēra teica, paspiedusi Heča roku, un pēc šī pieskāriena viņas vaigos ielija sārtums. - Jau dzirdēju, ka esi atbraucis. - Viņa iesmējās, it ka gribētu pati sevi noso­dīt. - Protams, kurš tad to nav dzirdējis. Tas ir, par… - viņa izteiksmīgi pavēcināja roku pār plecu, it ka gribētu norādīt uz Ūdens Aku.

- Labi izskaties, - Hečs noteica.

Un ta ari bija: gadu gaitā viņas augums bija kļuvis vēl slai- daks, bet tumši zilas acis kļuvušas piesātināti pelēkas. Ne- ratnais smaids, kas savulaik rotāja Klēras seju, tagad bija zu­dis, un tā vietā nākusi daudz nopietnāka, introspektīvāka izteiksme. Juzdama, ka tiek petita, viņa neapzināti nogludi­nāja savus ieloču svārkus.

Pie ieejas restorānā kaut kas sakustējās - ienāca mācītājs Vudijs Klejs. Viņš skatījās apkārt, līdz ieraudzīja Heču. Mā­cītāja dzeltenīgo seju uz mirkli pāršalca karstas nepatikas vil­nis, taču viņš savaldījās un panāca uz priekšu. Tikai ne šeit, Hečs nodomāja, gatavodamies vēl vienai lekcijai par alkatī­bu un ētiku dārgumu meklēšanā. Mācītājs apstājās pie viņu galdiņa un skatījas te uz. Heču, te uz Bontjēru. Hečs prātoja, vai Klejam pietiks nekaunības pārtraukt šis jaukās vakariņas.

- Ak, - noteica Klēra, ieraudzījusi mācītāju un virpināda- ma savus garos gaišos matus. - Vudij, tas ir Melins Hečs.

- Hsam jau tikušies, - Klejs palocīja galvu.

I lečs atviegloti uzelpoja, sapratis, ka divu sieviešu klāt­būtnē Klejs diez. vai ļausies kārtējām tirādēm.

- Un šī ir doktore Izabella Bontjēra, - atguvies viņš teica. - Atļaujiet iepazīstināt ar Klēru Nortkatu un…

- Viņa Svētība Vudrovs Klejs ar kundzi, - garīdznieks asi noteica, pastiepdams roku, lai sasveicinātos ar Bontjēru.

Hečs jutas satriekts - prāts atteicās noticēt tik pārsteidzo­šām paziņojumam.

Bontjēra piespieda lūpām salveti, tad lēni piecēlās kājās un, atplaukusi žilbinošā smaidā, sirsnīgi paspieda roku Klē- rai un Vudijam. Iestājās neveikla pauze, bet tad Klejs, asi pa­locījis galvu, lai atvadītos 110 Heča, mudināja sievu doties tālāk.

Bontjēra vispirms paskatījās uz aizejošo Klēru, pēc tam - uz 1 leču.

- Seni draugi? - viņa jautāja.

- Kā, lūdzu? - Hečs norūca. Viņš blenza uz Kleja kreiso roku, kas īpašnieciski skāra Kleras vidukli.

Bontjēras sejā atplauka smaids.

- Seni mīlnieki! Cik savādi ir tikties pēc lik ilgiem gadiem! Un tomēr tik jauki!

- Tu esi ļoti vērīga, - nomurmināja Hečs, kurš, vēl jopro­jām nespēdams atgūties no šis tikšanās un atklājuma, pat ne­mēģināja neko noliegt.

- Taču ar šo vīru jūs neesat seni draugi. Patiesību sakot, izskatījās, ka tu viņam nemaz nepatīc. Šis nomācošais sapī­kums, milzīgie zilie riņķi zem acīm. Izskatījās, ka viņš pār­dzīvojis nuit blanche.

- Ko?

- Nuit blanche. Nu, kā jūs to sakāt? Bezmiega nakti. Un tai noteikti bijis kāds iemesls, - viņa draiski iesmējās.

Atbildes vietā Hečs paņēma dakšiņu un centās nodarbi­nāt sevi ar omāra gabaliņu.

- Ir acīm redzams, ka tu vēl joprojām neesi vienaldzīgs pret viņu, - jautri smaidīdama, Bontjēra nodūdoja. - Kādu­dien izstāstīsi man par viņu. Bet tagad parunāsim par tevi. Kapteinis minēja, ka esi daudz ceļojis. Izstāsti man par saviem piedzīvojumiem Surinama!

Divas stundas vēlāk Hečs piespieda sevi piecelties un sekoja Bontjērai ārā no restorāna. Viņš bija muļķīgā, smiek­līgā kārtā pārēdies: divi deserti, divas kannas kafijas, vairā­ki brendiji. Bontjēra viņam labprātīgi bija pievienojusies it visā, taču brīdī, kad viņa ārā iepleta rokas un dziļi ieelpoja dzestro naksnīgo gaisu, neizskatījās, ka bagātīgais ediens kaut mazliet būtu gājis viņai labuma.

- Cik svaigs gaiss! - sieviete iesaucās. - Fs jau sāku iemi- let šo vietu.

- Pagaidi tikai, - Hečs atbildēja, - paies divas nedēļas, un tu vairs nespēsi aizbraukt. Šī vieta būs iesūkusies tavas asinis.

- Vēl divas nedējas, un tu nebūsi spējīgs pietiekami veikli pamukt no mana ceļa, monsieur le docteur. - Bontjēra cieši pa- skatijās i Iečā. - Un ko darīsim tālāk?

1 lečs brīdi vilcinājās. Viņš pat domājis nebija par to, kas varētu nolikt pēc vakariņām. Ieskatījies sievietei acis, viņš atskārta, ka galvā dun brīdinājuma signāli. Dzeltenajās la­ternu gaismās arheoloģe izskatijas valdzinoši skaista, un vi­ņas brūnganā ada un mandeļkrāsas acis šaja nelielajā Menas ciematiņā šķita apburoši eksotiskas. Uzmanies! brīdināja iek­šējā balss.

- Domāju, mēs novēlēsim viens otram arlabunakli, - Hečs izmocīja. - Rīt gaidāma smaga diena.

Bontjēra nekavējoties samāksloti sarauca uzacis.

- C'est tout!m - viņa sabožas. - Jus, amerikāņi, esat izšā­vuši visu pulveri. Labāk bulu vakariņojusi kopā ar Serdžio. Viņš vismaz nav zaudējis uguntiņu, lai ari no viņa smako kā no āža. - Viņa uzmeta acis savam sarunu biedram. - Un kā jūs šeit, Storrnheivenā, sakat arlabunakli, doktor Heč?

- Šadi. - Hečs paspēra soli uz priekšu un paspieda sie­vietes roku.

- Ak. - Bontjēra lēni palocija galvu, it kā kaut ko apsvēr­tu. - Skaidrs. - Tad viņa strauji saņēma rokās Heča seju, pie­vilka sev tik tuvu, lai abu lūpas saskartos.

Kad viņa ar maigu glāstu atlaida rokas, Hečs uz mirkli sajuta ķircinošu Izabellas mēles pieskārienu.

- Bet ta atvadās Martinikā, - viņa nočukstēja. Tad viņa pagriezās pasta kantora virzienā un neatskatījusies nozuda nakti.