Lamatas

42

Hečs stāvēja uz plašā mājas lieveņa Okeāna alejā. Tas, kas iepriekšējā diena bija tikai meteorologu brīdinājums, šodien kļuvis par īstenību. Austrumos jūrā vēlās milzīgi viļņi, kas rifos pie Perēkļa zemesraga pārtapa pamatīgās bangās. Pre­tējā ostas pusē, aiz kanāla bojām, viļņi atkal un atkal sitās pret granīta klintīm aiz Ugunsgalvas bākas - trieciena spēks bija dzirdams pāri visam līcim. Debesis vēlās drūma spēcī­gas vētras pavēdere - mākoņi grūdās viens otram virsū un drūzmējās virs ūdens. Tālāk no krasta pie Vecā Kupra kras­tiem plosījās negantas brāzmas. Hečs papurinaja galvu - ja viļņi jau sitās pret šīm kailajām klintīm, vētra bus mežonīga.

Viņš paskatījās uz ostu, kurā atgriezās daži kuģīši, kas bija piedalījušies protesta akcijā, - nelieli kuterīši un miljonu do­lāru vērts kuģis.

Tad viņa skatiens pievērsās tuvāk mājai - pa ielas bruģi skaļi rībēja pazīstams Federal Express furgons, kas nepavisam neiederējās apkartne. Mašīna apstājās pie mājas, un Hečs de­vās pretī, lai parakstītos par sūtījuma saņemšanu.

Hečs atgriezās majā. Noplēsis virsējo iesaiņojumu, viņš steidzīgi sadriskāja arī plastikāta maisiņu. Ieraudzījuši sūtī­jumu, profesors Horns un Bontjēra, kas stāvēja līdzās pirāta skeletam, apklusa.

- Taisnā ceļā no Smitsona antropoloģiskās laboratorijas, - I lečs paziņoja, kad plēsa vaļā plastikāta maisiņu.

Izņēmis biezu izdruku sainīti, Hečs nolika to uz galda un sāka šķirstīt lapas. Visi klusēdami noliecās pār rezultātiem - gaisa jautas vilšanās. Galu galā Hečs nopūlās un atkrita tuvē­jā krēslā. Profesors aizšļūca līdz krēslam pretim doktoram, apsēdies atbalstīja zodu pret savu spieķi un domīgi parau­dzījās I Iečā.

- Ne jau to tu biji gaidījis, vai ne? - noprasīja profesors.

- Nē, - Hečs atbildēja, papurinājis galvu. - Nebiju gan.

Profesors sarauca pieri.

- Melin, tu allaž parak steidzies padoties.

Bontjēra paņēma izdruku un sāka to lapot.

- Es tiešām neko nesaprotu no tā jūsu mediķu žargona, - viņa noteica. - Kas tās par tādām briesmīgam slimībām?

Hečs nopūtās.

- Pirms pāris dienām es aizsūtīju šo skeletu kaulu parau­gus uz Smitsona laboratoriju. Nosūtīju ari dažus paraugus no tiem kauliem, ko atradāt apmetnē.

- Lai viņi nosaka, kas tā par slimību, - papildināja profe­sors Horns.

- Jā. Kad sāka saslimt arvien vairāk un vairāk cilvēku, es aizdomājos par šo masu kapu. Nospriedu, ka skeleti var iz­rādīties noderīgi. Ja cilvēks mirst no slimības, viņa ķermeni paliek milzīgs daudzums konkrētās slimības antivielu.

- Vai viņas ķermenī, - palaboja Bontjēra. - Neaizmirsti, ka tajā kapā bija arī trīs sievietes.

- Tādās lielās iestādēs kā Smitsona laboratorija ir iespē­jams pārbaudīt kaulus, lai noteiktu šīs antivielas, un precīzi noteikt, no kadas slimības šis cilvēks miris. - Hečs ieturēja pauzi. - Skrandu salā notiek kaut kas tāds, kā dēļ gan toreiz, gan tagad cilvēki saslimst. Piemērotākais kandidāts man šķiet zobens. Secināju, ka tas ir slimības nēsātājs. Kur tas parādījās, tur cilvēki gāja bojā. - Hečs paņēma dokumentu. - Bet analīzes norāda, - katrs pirāts miris no citas slimības. Klebsiella pneimonija, Brunjēra slimība, dendrīta mikoze, Taiti tīfs - daži miruši no slimībām, kas sastopamas ārkār-

līgi reti. Bet vismaz pusē gadījumu nāves cēlonis nav zināms. - Doktors paķēra papīrus no galda gala. - Rezultāti tikpat mis­tiski kā asins analīzes strādniekiem, kurus izmeklēju pirms dažām dienām.

Viņš pasniedza papīra lapu profesoram Hornam.

- Visiem ir novirzes no normas, taču katram tās ir atšķi­rīgas. Vienīgā līdzība ir tā, ka visiem ir zems leikocītu skaits. Piemēram, šis. Divarpus tūkstoši leikocītu uz kubikmilimet- ru. Norma ir pieci līdz desmit tūkstoši. Zems ir limfocītu, monocītu, baziofilu skaits. Jēziņ!

I lečs nolika papīra lapu un skumji nopūlās.

- ŠI ir pēdējā iespēja apturēt Naidelmanu. Ja šis būtu parasts slimības uzliesmojums vai uz salas atrastos kāds vī­rusu pārnēsātājs, iespējams, es varētu viņu pārliecināt vai izmantot cīņā savus sakarus mediķu vidu, lai salā tiek izslu­dināta karantīna. Taču slimību epidemioloģiskajā ainā nav neka kopēja ne tagad, ne senāk.

Iestājās ilgs klusums.

- Bet juridiskais ceļš? - apjautājās Bontjēra.

- Aprunājos ar savu advokātu. Viņš norāda, ka tas ir acīmredzams līguma pārkāpums. Lai apturētu Naidelmanu, man jadabū tiesas izpildraksts. - Hečs ieskatījās pulkstenī. - Bet mums šo nedēļu nav. Viņi rok tadā ātrumā, ka mums atlikušas tikai dažas stundas.

- Vai viņu nevar arestēt par ielaušanos privātā teritorijā? - Bontjēra ierosināja.

- Būtībā jau viņš nekur nav ielauzies. Līgums dod Nai- delmanam un "Talasas" darbiniekiem tiesības atrasties uz salas.

- Es saprotu tavas bažas, - ierunājās profesors, - taču ne secinājumus. Ka gan zobens pats par sevi var būt bīstams? Tas ir, ja neņem vērā iespēju tikt sadurtam.

Hečs paskatījās uz profesoru.

- To grūti izskaidrot. Diagnostiķim nereti attīstās sestais prāts. Un tieši tā es tagad jūtos. Man ir sajūta, esmu pārlieci­nāts, ka šis zobens ir nēsātājs. Mēs taču visi esam dzirdējuši par Skrandu salas lāstu. Iespējams, zobens patiešām ir nolā­dēts, tikai tam ir arī objektīvs izskaidrojums.

- Bet kādēļ tu nedomā, ka tas patiešām ir nolādēts?

Hečs neticīgi paskatījās profesorā.

- Jūs jokojat, ja?

- Mēs dzīvojam dīvainā pasaulē, Melin.

- Ne jau tik dīvainā!

- Es tikai gribu, lai tu padomā par neiedomājamo. Atrodi kopsakarības!

Hečs piegāja pie dzīvojamās istabas loga. Vējš plosīja pļavā augošā ozola lapas. No debesim krita pirmās lietus lāses. Osta drūzmējās arvien vairāk kuģu - daži mazākie stāvēja pie pandusiem un gaidīja, kad tos izvilks no ūdens. Viļņu baltās cepures bijn redzamas, cik vien tālu sniedzās skatiens; paisumu nomainīja bēgums, un jūra vēl vairak sāka viļņo­ties.

Viņš nopūtās un atrāvās no loga.

- Neko nesaprotu. Kas var būt kopigs streptokoku pnei­monijai un kandidiazei?

Profesors saknieba lūpas.

- Līdzīgu komentāru izlasīju tūkstoš deviņsimt astoņdes­mit pirmajā vai otrajā gadā; to bija uzrakstījis kads epide­miologs no Nacionālā veselības institūta.

- Un ko tad viņš rakstīja?

- Jautāja, kas var but kopīgs Kapoši sarkomai un pneu- mocļ/stis cannii izraisītai pneimonijai.

Hečs spēji pagriezās pret profesoru.

- Klausieties, tas taču nevar būt H1V\ - Un, iekams pro­fesors paguva izteikt indīgu piezīmi, atskārta, ko ar to gri­bēja teikt vecais virs. - HIV nogalina, novārdzinot cilvēka imūnsistēmu, - Hečs turpināja. - Ļauj saimniekorganismā at­tīstīties jebkurai oportūniskai infekcijai.

- Tieši ta. Tev, tā sakot, jāatbrīvojas no traucējošā trok­šņa un jāpaskatās, kas paliek pāri.

- Tātad mēs, iespējams, meklējam kaut ko tādu, kas grauj cilvēka imūnsistēmu.

- Nezināju, ka salā ir tik daudz slimo, - iebilda Bontjēra. - Manā grupā neviens nav saslimis.

Hečs pievērsās arheoloģei.

- Neviens?

Bontjēra papurināja galvu.

- Redzi? - pasmaidīja doktors I loms un uzsita ar spieķi pa grīdu. - Tu gribēji atrast kaut ko kopēju. Tagad tev ir daži pavedieni.

Viņš piecēlās un sniedza Bontjērai roku.

- Bija prieks ar jums iepazīties, mademoiselle, un būtu ļoti priecīgs, ja varētu šeit uzkavēties ilgāku laiku. Taču tuvojas vētra, tādēļ gribu pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās pie sava šerija, čībām, suņa un kamīna.

Kad profesors pasniedzās pēc sava mēteļa, uz lieveņa at­skanēja steidzīgi soļi. Durvis atsprāga vaļā, un mājā iešalca vējš. Uz sliekšņa stāvēja Donijs Truits - lietusmētelis bija vaļā, bet pār seju plūda lietus straumītes.

Debesis pāršķēla zibens šautra, un pāri līcim atbalsojās pērkona dārdi.

- Donij? - iesaucās Hečs.

Truits ar abām rokām pavēra samirkušo kreklu. Hečs iz­dzirdēja, kā profesoram aizraujas elpa.

- Grande merde du noir, - nočukstēja Bontjēra.

Truita paduses bija kā nosētas ar milzīgiem slapjiem izsi­tumiem. Lietus lāses, kas tecēja tiem pāri, krāsojās sārti za­ļas. Truita acis bija aiztūkušas, maisiņi zem tām - zili melni. Atkal nozibsnīja zibens, un lidz ar pērkona dārdiem atska­nēja ari Truita kliedziens. Viņš spēra grīļīgu soli uz priekšu un norāva no galvas jūrnieka cepuri.

Uz bridi visi stāvēja kā paralizēti. Tad Hečs un Bontjēra satvēra Truitu un aizveda līdz dzīvojamās istabas dīvānam.

- Palīdzi man, Mel, - Truits izdvesa un ar abām rokām satvēra galvu. - Es savā mūžā neesmu noslimojis nevienu dienu!

- Es palīdzēšu, - atbildēja Hečs. - Bet tev jāatguļas, lai varu apskatīt tavas krūtis.

- Pie velna krūtis! - izgrūda Donijs. - Es runāju par Јo!

Un viņš konvulsīvi atrāva galvu no rokām. I leču pārņē­ma šausmas - katra saujā bija pa biezu rudu matu šķipsnai.