Lamatas

43

Klejs stāvēja pie sava vienmotora kuģīša priekšgala reliņiem. Megafons karājās kajīte - samircis un nevajadzīgs, lietus sabojats. Viņš ar sešiem atlikušajiem protestētājiem bija paslēpies aizvējā - aiz lielākā "Talasas" kuģa, kuru viņi bija mēģinājuši aplenkt pirmo.

Klejs bija izmircis līdz kaulam, taču zaudējuma sajūta - rūgta, smaga - skāra daudz dziļāk nekā mitrums. Lielais ku­ģis, "Cerbers", neizskaidrojamā kārtā bija pamests. Vai nu tā, vai arī cilvēkiem ticis piekodināts nerādīties uz klāja - neviens neatsaucās ne uz signalizēšanu, ne kliedzieniem. Iespējams, Klejs rūgti nodomāja, bija kļūda par mērķi izvēlē­ties pašu lielāko kuģi. Varbūt vajadzēja doties uz. salu un blo­ķēt piestātnes. Tam vismaz būtu kāds rezultāts: pirms divām stundām vairāki ļaužu pārpildīti kuteri aizpeldēja prom no protestējošo flotiles - Stormheivenas virzienā.

Mācītājs paskatījās uz nožēlojamajām protesta flotiles pa­liekām. No rīta, izbraucot no ostas, viņš jutas garā stipri­nāts - tādas apņēmības pilns viņš bija juties tikai jaunībā. Viņš bija pārliecināts, ka beidzot gan viņam, gan pilsētai viss būs citādi. Ka beidzot viņš izdarīs kaut ko tādu, ko šie labie ļau­dis spēs novērtēt. Bet tagad, skatoties uz sešām lietus ap­ņemtajām laiviņām, kas šūpojas lielajos viļņos, Klejam nācās

alzīt, ka protests - tāpat kā viss pārējais, ko viņš iesācis Stormheivena, - bijis nolemts neveiksmei.

Omāru ķērāju kooperatīva vadītājs Lemjuels Smits izvir­zīja savas laivas aizsargsijas, lai varētu droši pietuvoties mā­cītāja kuģītim. Abi peldlidzekļi viļņos šūpojas un sitās viens pret otru, bet lietus turpināja plikšķināt jūras virsmu. Klejs pārliecās pari reliņiem. Mati bija pielipuši stūrainajai sejai - tāpēc viņa vaibsti šķita vēl draudīgāki, atgādinot skeleta gal­vaskausu.

- Laiks doties mājās, mācītāj! - omāru ķērājs uzsauca, ieķēries savas laivas bortā. - Vētra būs uz goda. Varbūt, kad vējelis nomierināsies, varēsim mēģināt vēlreiz.

- Bet tad jau bus par vēlu! - Klejs centās pārkliegt vēju un lietu. - Posta darbi jau būs pastrādāti.

- Bet mes savu attieksmi jau esam parādījuši, - atbildēja Smits.

- Lem, ne jau attieksmes parādīšana bija svarigākā, - tei­ca Klejs. - Ari es esmu nosalis un izmircis tāpat kā tu. Taču mums jānes šis upuris. Mums viņi jāaptur!

Zvejnieks papurinaja galvu.

- Šādā negaisā mēs viņus neapturēsim, mācītāj. Turklāt šis ziemeļaustrenis var mums palīdzēt. - Smits pievērsa ska­tienu debesim, tad paskatījās uz tālo krastu, kas drīzāk at- gādināja spokainu zilu svītriņu, kas gaist spēcīgajās lietavās. - Es nedrīkstu pazaudēt savu laivu.

Klejs klusēja. Es nedrīkstu pazaudēt savu laivu. Lūk, dažos vārdos izteikta visu lietu sakne. Viņi nesaprata, ka ir kas daudz svarīgāks par laivām vai naudu. Varbūt nekad arī ne­sapratis. Mācītājs atskārta, ka acīs jūtams kaut kas dīvains, un mulsi apjauta, ka raud. Vēl divas asaras sēru okeānā.

- Negribētu justies vainīgs, ja kāds pazaudēs laivu, - viņš aizgriezies izmocīja. - Brauc mājās, Lem. Es palikšu.

Omāru ķērājs vilcinājās.

- Es noteikti jutīšos labāk, ja arī jūs brauksiet tagad. Ar viņiem cīņu var turpināt citudien, bet ar okeānu cīnīties nav iespējams.

Klejs atgaiņājās.

- Varbūt izkāpšu sala, aprunāšos ar Naidelmanu… - viņš apklusa un, slēpdams seju, izlikās, ka kaut ko pēta savā ku­ģītī.

Smits vēl bridi satraukts vēroja mācītāju. Klejs ne visai labi prata stūrēt kuģi. Taču mācīt kādu, kā apieties ar laivu, bija nepiedodams apvainojums. Turklāt mācītāja sejā Smits bija ieraudzījis kaut ko dīvainu - pēkšņu bezrūpīgu neprātību -, kas lika saprast: jebkurš iebildums paliks nesadzirdēts.

Viņš uzsita pa Kleja kuģīša reliņiem.

- Nu, tad mēs griežam atpakaļ. Es sekošu kanālam des­mit komats pieci. Gadījumam, ja būs vajadzīga palīdzība.

Kleja kuģītis, darbodamies tukšgaitā, palika "Cerbera" aizvējā. Stāvēdams uz klāja, viņš vēroja, kā pārējās laivas, šūpodamās bangojošajos viļņos, dodas prom. Motoru rūko­ņa vējā brīžiem nebija dzirdama, bet brīžiem tapa skaļāka. Mācītājs ciešāk ietinās lietusmētelī un centās nostāvēt uz klā­ja. Divdesmit jardus tālāk virs ūdens kā klints slējās baltais "Cerbera" korpuss, kam bez trokšņa garām slīdēja viļņi.

Klejs mehāniski pārbaudīja savu kuģīti. Sūkņi darbojās ne­vainojami un spļāva aiz. borta sīkas ūdens strūkliņas; motors dūca vienmērīgi; un arī degvielas viņam vēl bija pietiekami. Tagad, kad viss izvērties tieši tā - viņš palicis viens, vienī­gais biedrs ir Visuaugstais viņu parņēma dīvaina komfor­ta sajūta. Varbūt gaidīt no Stormheivenas iedzīvotājiem tādas lietas bija iedomības grēks? Uz viņiem nevarēja paļauties; taču uz sevi viņš varēja paļauties.

Klejs nolēma mazliet nogaidīt un tad doties uz. Skrandu salu. Viņam bija kuģis un laiks - cik tik uziet.

Stingri ieķēries stūresratā, viņš vēroja, kā flotiles pēdējie kuģi iestūrē Stormheivenas ostā. Jau pēc īsa brīža laiviņas bija vairs tikai tāli, spocīgi punktiņi, kas izplūda bangojoša­jā pelēcībā.

Klejs nepamanīja, ka no Skrandu salas krastiem attauvo- jies "Talasas" kuteris. Tas spēcīgi šūpojās un visu laiku no­virzījās no kursa, taču nepiekāpīgi stūrēja uz "Cerbera" pusi.