Lamatas

31

Badu Rovelu diez vai varēja nosaukt par priekšzīmīgu baz­nīcēnu. Kad pilsētā parādījās Vudijs Klejs, viņš dievnamu ap­meklēja vel retāk - mācītājs izturējās bargi, piekopa uguns un sera politiku, kāda reti bija sastopama kongregācijas baz­nīca. Nereti savos sprediķos viņš aicināja draudzi dzīvot daudz tikumigak, nekā Bads bija radis. Stormheivenā vei­kala īpašniekam bija jāprot piedalīties baumu izplatīšana. Un, būdams profesionāls baumotājs, Bads necieta, ja nācās pa­laist garām kaut ko nozīmīgu. Runāja, ka Viņa Svētība Klejs sagatavojis īpašu sprediķi - sprediķi ar pārsteigumu.

Rovels ieradās desmit minūtes pirms dievkalpojuma, un nelielā bazniciņa jau bija stāvgrūdām pilna. Viņš lauzās uz pēdējām rindām, lai atrastu vietu aiz kolonnas, kur varētu sēdēt, neviena nemanīts. Gājiens izrādījās neveiksmīgs, tā­dēļ viņš piemetās baznīcsola galā - koka sēdvieta bija tik cie­ta, ka veikalnieka locekļi žēli iečīkstējās.

Viņš nesteidzīgi nopētīja draudzes locekļus un māja ar galvu daudzajiem Superette klientiem. Pirmajā rindā sēdēja pilsētas mērs Džespers Ficdžeralds, kurš tanī bridi saroko­jās ar pilsētas padomes vadītāju. Vietējās avīzes redaktors Bils Benss, kura zaļganā cepure ar nagu šķita kā pieaugusi galvai, atradās dažas rindas tālāk. Otras rindas vidu savā ierastajā vietā sēdēja Klēra Kleja. Viņa bija kļuvusi par ideālu

mācītāja kundzi - skumjš smaids, drūms skatiens. Baznīcā bija ari daži svešinieki - Bads nolēma, ka tie būs "Talasas" darbinieki. Tas šķita neparasti, jo līdz šim neviens no tiem, kas strādāja Skrandu salā, nebija spēris savu kaju baznīcā. Iespējams, nesenās nelaimes viņus mazliet satricinājušas.

Tad viņa skatiens pievērsās kādam dīvainam objektam, kas atradās uz neliela galdiņa līdzās kancelei un ko klāja sniegbalta lina drāna. Tas pilnīgi noteikti bija savādi. Storm- heivenas mācītāji nemēdza izmantot teatralus rekvizītus, tā­pat kā nemēdza skaļi kaut ko skandēt, draudīgi vicināt dū­res un sist pa Bībeli.

Visi piecēlās tikai tad, kad misis Feninga apsēdās pie ēr- ģelēm un atskanēja pirmie akordi dziesmai "Dievs kungs ir musu stiprā pils". Kad draudze bija noklausījusies iknedē­ļas paziņojumus un noskaitījusi lugšanu, Klejs izgāja priek­šā. Melnais mācītāja tērps brīvi krita pār izdēdējušo augu­mu. Viņš uzkapa kancelē un pavērās baznīcēnos - viņa seja jautas nopietna, apņēmības pilna izteiksme.

- Daži ļaudis, - viņš iesaka, - iespējams, domā, ka mācī­tājā uzdevums ir mierināt. Darīt tā, lai viņi justos labāk. Es šodien neesmu nācis šeit, lai kādam liktu justies labak. Nav mana misija, nav mans aicinājums pust miglu acīs vai bārstīt mierinošas banālas frāzes vai puspatiesības. Es runāju bez aplinkiem, un tas, ko teikšu, var kādam nepatikt. Tu saviem ļaudīm grūtu lietu esi licis redzēti101

Viņš atkal nopētīja draudzes locekļus, tad pielieca galvu un noskaitīja īsu lūgšanu. Bridi paklusējis, viņš pagriezās pret Bibeli un atvēra to.

- Un tas piektais eņģelis bazūnēja, - Klejs iesāka spē­cīgā, enerģiskā balsī, - un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota tā bezdibeņa akas atslēga. Un tas atvēra to bezdibeņa aku, tad dūmi uzkāpa no tās akas kā lielā cepļa dūmi. Un saule tapa aptumšota un tas gaiss no tās akas dūmiem. Un pār tiem bija viens ķēniņš, tas bez­dibeņa eņģelis, viņa vārds bija ebrejiski Abadons. Tad tas zvērs, kas izkāpj no tā bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzva­rēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs tā liela pilsāta ielā.

Un tie atlikušie cilvēki, kas nav nokauti caur šām mocībām, tomēr nav atgriezušies no savu roku darbiem, ka tie nebūtu vairs pielūguši tos zelta un sudrabā elkus.

Klejs lēni pacēla galvu un aiZvēra Bībeli.

- Jana parādīšanās grāmata, devītā nodaļa, - viņš notei­ca un nogaidīja, kamēr iestājas neomulīgs klusums. Tad mā- citājs atsāka jau daudz klusākā balsi. - Pirms dažām nedē­ļām kada liela kompānijā ieradās šeit, lai uzsāktu kārtējo neveiksmīgo mēģinājumu atrast Skrandu salā apslēptās ba­gātības. Jūs visi esat dzirdējuši, kā dienu un nakti tiek spri­dzināts, darbināti motori, sirēnas un helikopteri. Jūs esat re­dzējuši, ka Skrandu sala naktī ir izgaismota kā tāds naftas tornis. Daži no jums strādā šīs kompānijas labā, ir izīrējuši istabas tās darbiniekiem vai guvuši finansiālu labumu no šis dārgumu meklēšanas.

Viņa skatiens klīda no viena pie otra, līdz apstājās pie Bada, kurš sagrozījās solā un paskatījās uz durvju pusi.

- Tie, kuriem rup apkārtējās vides stāvoklis, iespējams, ir prātojuši, kāds iespaids būs šai sūknēšanai, netīrajam ūde­nim, gāzei un naftai, eksplozijām un nerimtīgajai iedarbībai uz līča ekoloģiju. Un zvejnieki un omāru ķērāji, kas ir starp jums, droši vien ir prātojuši, vai ar to visu nav saistīta nese­na omāru nozvejas samazināšanās par divdesmit procentiem un skumbriju nozvejas kritums gandrīz tikpat liela apmērā.

Mācītājs ieturēja pauzi. Bads zināja, ka nozveja pakāpe­niski samazinas jau divdesmit gadus neatkarīgi no izraku­miem Skrandu salā. Taču tas netraucēja neskaitāmajiem zvej­niekiem nemierīgi sagrozīties baznīcas solos.

- Taču šodien es negrasos runāt tikai par troksni, piesār­ņojumu vai nozvejas samazināšanos, ne ari par līča izlaupī­šanu. Šīs pasaulīgās lietas ir mēra kompetencē, ja vien viņš par tām ieinteresētos. - Klejs pētījoši pavēras pilsētas mērā. Bads ievēroja, ka Ficdžeralds neveikli pasmaidīja un ar roku pieglauda kuplās ūsas.

- Man rup šīs mantas meklēšanas garīgais aspekts. - Klejs nokāpa no kanceles. - Bībelē par to ir teikts ļoti skaidri. Tieksme pēc zelta ir ļaunuma sakne. Un tikai nabagie nonāk debesis. Tas teikts nepārprotami un neizraisa strīdus par in­terpretāciju. To nav patīkami dzirdēt, bet tā ir. Un kad bagā­tais gribēja sekot Jēzum, Viņš teica, ka vispirms lai šis cil­vēks atdod citiem savas bagātības. Taču virs to nespēja. Atcerieties l.ācaru, ubagu, kurš mira pie bagātnieka mājas vārtiem un nonāca Ābrahama azotē? Bagātais virs, kurš dzī­voja aiz vārtiem, nonāca ellē un lūdzas pēc lāsītes ūdens, lai veldzētu savu izkaltušo mēli. Taču viņš to nesaņema. Jēzus to pateicis ļoti skaidri: ViegUiki ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātām iekļūt Dieva valstībā.

Mācītājs uz bridi apklusa un paskatījās apkārt.

- Iespējams, jums allaž šķitis, ka tās ir citu problēmas, ne jūsējās. Galu galā lielākā daļa šis pilsētas iedzīvotāju nav ba­gāti. Taču šī apslēptās mantas meklēšana visu mainījusi. Vai jūs, kaut jel viens no jums, ir aizdomājies, kas notiks ar mū­su pilsētu, ja viņiem izdosies to mantu atrast? Ļaujiet teikt, luk, ko. Stormheivena kļūs par iecienītāko tūrisma objektu aiz Disnejlendas. Piestātnes bārs un Friporta pārvērtīsies par spoku pilsētām. Ja jums šķiet, ka tagad nav nozvejas, pagai­diet, kamēr šeit ieradīsies simtiem tūristu kuģu, kas drūz­mēsies piekrastes ūdeņos, un krastmalā izaugs viesnīcas un vasaras majas. Un satiksme! Padomājiet par neskaitāmajiem uzņēmējiem un zelta meklētājiem, kas ieradīsies šeit, rakņā­sies un rakņāsies gan krastā, gan jūrā. Tie laupīs un mēslos, līdz zeme bus izpostīta un zivju vietas iznicinātas. Protams, daži, kas sēž šajos solos, uz tā rēķina nopelnīs. Bet ar ko jusu liktenis atšķirsies no tā bagātnieka likteņa līdzībā par Lacaru? Bet no pašiem nabagākajiem, tiem, kas pelna izti­ku, dodoties jurā, no tiem veiksme novērsīsies. Un viņiem būs tikai divas iespējas: pabalsts vai biļete uz Bostonu.

Kad izskanēja šis divas Stormheivenā visnicinātākās iespējas - sociālie pabalsti un Bostona -, telpu pārņēma drū­ma murdoņa. Pēkšņi Klejs atslīga pret kanceli un ieķērās tajā.

Un tad viņi atbrīvoja to skarpiju, kura vārds bija Abadons. Abadons, bezdibeņa ķēniņš. Abadons, kas ebreju valodā no­zīmē Postītājs. - Mācītājs cieši vērās baznīcēnos. - Ļaujiet jums kaut ko parādīt.

Atkāpies no kanceles, viņš pasniedzās pēc priekšmeta, kas bija apklāts ar lina drānu. Bads paliecās uz priekšu, telpā atskanēja satraukti čuksti. Klejs mirkli vilcinājās un tad no­ņēma drānu. Atklājās plakans, melns akmens, apmēram div­padsmit reiz astoņpadsmit collas liels. Tā malas bija nodel­dētas un apdauzītas. Akmens bija atbalstīts pret senlaicīgu tumša koka kastīti. Plāksnītē bija iecirstas četras rindas - pa- dzisušas, taču atjaunotas ar dzeltenu kritu.

Klejs piegāja pie kanceles un skaļā, trīsošā balsī nolasīja uzrakstu:

Sākuma tu melosi, Nolādēts tu raudāsi, Taču ļaunākais ir tas, Ka tev jāmirst.

- Tā nav sagadīšanās, ka akmeni atrada, kad pirmo reizi atklāja Ūdens Aku, un ka tūdaļ pēc tam Aka paņēma savu pirmo upuri. Kopš tā laika šī sātaniska akmens pareģojums allaž piepildījies. Visiem tiem, kas pielūgs zelta un sudraba elkus - vai nu tiešā ceļā, piedaloties izrakumos, vai netiešā, gūstot peļņu no racējiem, - jāatceras, kādā kartībā viss no­tiks. Sākuma tu melosi: tiekšanās pēc bagātības aptumšos ju­su cildenās jūtas. - Mācītājs izslējās. - Omāru cepšanas festi­vālā pats Melins I lečs man teica, ka apslēptā manta ir vismaz pāris miljonu dolāru vērta. Nav maza summa, pat cilvēkam no Bostonas. Vēlāk es uzzināju, ka patiesā vērtība ir divi miljardi. Divi miljardi. Kādēļ doktors Hečs butu mani tā mā­nījis? Varu teikt tikai vienu: zelta elki ir vilinoši. Sākumā tu melosi. - Viņš sāka runāt klusāk. - Un, lūk, nākama rindiņa: Nolādēts tu raudāsi. Zeltam līdzi nāk ciešanas. Ja par to šau- bāties, parunājiet ar to cilvēku, kurš zaudēja kājas. Un kas teikts pēdējas pareģojuma rindiņās? lāču ļaunākais ir tas, ka tev jāmirst. - Kleja iekritušās acis cieši vērās auditorijā. - Šodien daudzi no jums grib pacelt akmeni, ta sakot, lai pie­kļūtu zelta elkam, kas zem tā paslēpts. To pašu gribēja arī Saimons Raters pirms divsimt gadiem. Vai atceraties, kas notika ar Rateru?

Klejs atgriezās kancelē.

- Vakar Akā bojā gāja cilvēks. Es ar šo cilvēku runāju mazāk nekā pirms nedēļas. Viņš pat necentās noliegt, ka alkst pēc zelta. Patiesību sakot, viņam pietika nekaunības ar to lielīties. Es neesmu Māte Terēzei, viņš man teica. Nu šis cilvēks ir miris. Miris visbriesmīgākajā veidā - dzīvību no viņa burtiski izspieda milzīgs akmens. Taču ļaunākais ir tas, ka tev jāmirst. Stāv rakstīts: Un tiešām, es saku, tam sava alga nezudīs.

Klejs apklusa, lai atgulu elpu. Bads pavērās uz draudzes locekļiem. Zvejnieki sačukstējās. Klēra bija novērsusies no mācītāja un pētīja savas klēpī saliktās rokas. Tad Klejs turpi­nāja.

- Un kā tad ar pārējiem, kas miruši, sakropļoti vai bank­rotējuši tās nolādētās apslēptās mantas dēļ? Tas ir sātana iemiesojums. Un visiem, kas tieši vai netieši gūst peļņu no tā, jāapzinās, ka nāksies par to samaksāt. Redziet, tai pēdē­jā dienā nebūs svarīgi, - ir atrastas tās bagātības vai nav. Jau pali to meklēšana ir grēks, kas nav patīkams Dievam. Jo tā­lāk Stormheivena dodas pa šo grēka ceļu, jo bargāk nāksies par to samaksāt. Tiks izpostīta iespēja nopelnīt iztiku, liks izpostīta iespēja zvejot. Tiks izpostītas jūsu dzīves. - Mācī­tājs nokremšļojās. - Gadiem nav apklusušas runas par Skran­du salas un Ūdens Akas lāstu. Tagad daudzi par to pat do­māt negrib. Viņi teiks, ka tikai mazizglītoti laji tic tādiem māņiem. - Viņš norādīja uz akmeni. - Pasakiet to Saimonam Rateram! Pasakiet to Ecēhiēlam Harisam! Pasakiet to Džonam Hečam.

Klejs turpināja gandrīz čukstus.

- Uz šīs salas notikušas dīvainas lietas. Un viņi par tām jums nestāsta. Aparatūra savādā kārtā nedarbojas. Neiz­skaidrojamu notikumu dēļ nākas atkāpties no ieplānotā gra­fika. Pirms dažām dienām salā tika atrakts masu kaps. Kaps, kurā pa roku galam samesti pirātu kauli. Astoņdesmit, var­būt pat simts cilvēki. Vardarbības pazīmju nav. Neviens ne­zina, kādēļ viņi miruši. Tad tas zvērs, kas izkāpj no tā bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs tā lielā pilsāta ielā. Kādēļ miruši šie cilvēki? - pēkšņi nodār- dināja Klejs. - Tas bija Dieva pirksts. Jo, vai jūs zināt, kas tika atrasts līdzās mirušajiem?

Telpā iestājās tik dziļš klusums, ka Bads dzirdēja, kā pret baznīcas logu sitas koku zari.

- Zelts, - Klejs aizsmacis nočukstēja.