Lamatas

41

Lecošā saule izlīda no mākoņiem un spoži apmirdzēja okeānu. Nelielajā Stormheivenas ostā no piestātnes līdz pat kanālam drūzmējās kuģīši.

Pašā centrā lēni pukšķināja kuterītis, pie kura stūres stā­vēja Vudijs Klejs. Kuģītis sagriezās un, tik tikko neuztriecies bojai, izbrauca jūrā - Klejs bija viduvējs jūrnieks.

Sasniedzis izeju ostā, viņš atkal sagrieza kuteri un izslē­dza dzinēju. Pēc tam viņš izkliedza megafonā pavēles savai komandai - balsī jautās tāda iekšēja pārliecība, ka to nespē­ja apslēpt pat vecais, čīkstošais koka pastiprinātājs. Atbildes vietā viņš sadzirdēja, kā tiek iedarbināti neskaitāmi motori. Kuģīši pie izejas no ostas pacēla enkurus un, palielinājuši ātrumu, devās cauri kanālam. Tiem sekoja vēl daudzi citi kuģīši, līdz visu līci klāja baltas ķīļūdens putas. Improvizēta flote devās uz Skrandu salu.

Pēc trim stundām un dienvidaustrumu virzienā nobrauk­tām sešām jūdzēm saules stari izlauzās cauri miglai un apspī­dēja plašo, mitruma skarto Ūdens Akas balstu un siju labi­rintu. Sarežģītās strukturas Akas mutē vidēja blāvā, spokainā mirdzumā.

Pašā Akas dziļumā - simt astoņdesmit pēdas zem zemes - diennakts stundai nebija nozīmes. Žerārs Naidelmans stā-

vēja pie nelielas novērošanas platformas un skatījās, ka zem viņa rosīgi strādā viri. Bija gandrīz pusdienlaiks. Cauri gai­sa ventilācijas aparātu dūkšanai un vinčas ķēdes čīkstēšanai Naidelmans saklausīja signāltauru skaņas un klāja lielgaba­lu šāvienus. Kādu bridi viņš klausījās un tad pasniedzās pēc sava pārvietojama telefona.

- Strīter?

- Klausos, kaptein, - atskanēja darba vadītāja balss, kas dažādu trokšņu ielenkumā šķita vārga un čērkstoša. Strīters atradās Ortankā, divsimt pēdas augstāk.

- Ziņo!

- Apmēram divi duči kuģu, kaptein. Izveidojuši apli ap­kārt "Cerberam", mēģina bloķēt to. Domāju, viņi uzskata, ka mēs esam tur. - Rācijā atskanēja pamatīgi krakšķi. Strī­ters, iespējams, smējās. - Bet uz klāja ir tikai Rodžersons. Pārējo pētnieku grupu vakarnakt aizsūtīju krastā.

- Ir sabotāžas vai iejaukšanās pēdas?

- Nē, kaptein, visi ir padevīgi kalpi. Daudz trokšņa, bet uztraukties nav vērts.

- Vēl kaut kas?

- Magnusena sešdesmit četru pēdu dziļumā konstatējusi sensoru anomāliju. Visdrīzāk, nekas nopietns, jo sekundārie sensori neuzrāda neko neparastu.

- Es pārbaudīšu, - teica Naidelmans un uz brīdi iegrima domās. - Strītera kungs, gribētu ar jums tur satikties.

- Klausos!

Naidelmans uzkāpa pa kāpnēm līdz. elektriskā lifta staci­jai - par spīti negulētajām naktīm viņš kustējās viegli un lo­kani. Kapteinis uzbrauca līdz sešdesmit pēdu līmenim, iz­kāpa uz platformas un piesardzīgi tuvojās aizdomīgajam sensoram. Pārbaudījis, ka viss kārtībā, viņš atgriezās uz plat­formas - tieši tanī brīdī, kad pa tālākajām kāpnēm lejup rāpās Strīters.

- Ir kādas problēmas? - jautāja Strīters.

- Ar sensoru nē. - Naidelmans pasniedzās, lai izslēgtu Strītera sakaru kanālu ar Ortanku. - Taču es visu laiku domā­ju par Heču.

Atskanēja motoru rūkoņa un pēc tam - mehānismā cīk­stoņa: spēcīgā vinča vilka augšā kārtējo zemes un dubļu por­ciju. Abi viri vēroja, kā milzīgais spainis ceļas augšup - uz tā sāniem spožajā gaismā mirdzēja kondensāta lāsītes.

- Līdz apslēptajai mantai palikušas tikai astoņas pēdas, - norūca Naidelmans, vēl joprojām skatīdamies, kā spainis slīd augšup. - Deviņdesmit sešas collas. - Viņš pievērsās Strite- ram. - No salas vajag aizvākt visus liekos cilvēkus. Visus. Varat viņiem teikt, ko gribat, atsaukties uz šo protesta akci­ju vai vētru, ja vajadzīgs. Kad nonāksim pie apslēptās man­tas, pakaušu kasītāju pūļi mums te nav obligāti. Kad divos beigsies maiņa, sūtiet mājās arī racējus. Darbus pabeigs na- kama maiņa. Dārgumus uzvilksim augšā ar to spaini, bet zo­benu nesīšu es pats. Rodžersonam var uzticēties?

- Darīs visu, ko viņam teikšu.

Naidelmans palocīja galvu.

- Piebrauciet "Cerberu" un manu kuģi tuvāk salai, taču pēc iespējas tālāk no rifiem. Dārgumus pārvedīsim ar laivām un sadalīsim pa abiem kuģiem. Drošības nolūkos. - Viņš ap­klusa un skatījās tālumā. - Nedomāju, ka viņš atkāpsies, - kapteinis klusi turpināja, it kā ne uz mirkli nebūtu pārtrau­cis domāt par Heču. - Neesmu pratis viņu pareizi novērtēt. Tiklīdz viņš nokļūs mājās, tūdaļ sāks domāt. Un ātri vien sapratis, ka būs vajadzīgas vairākas dienas vai pat nedēļas, lai saņemtu tiesas izpildrakstu un kaut ko uzsāktu pret mums. īpašums ir svēta lieta. Viņš par to deviņpadsmito pun­ktu var bļaustīties, kamēr zils paliek, bet līdz izpildraksta saņemšanai tie ir tikai vārdi.

Naidelmans pieskārās Strītera jakas atlokam.

- Kurš gan varēja iedomāties, ka tam alkatīgajam nelie­tim nepietiks ar diviem miljardiem? Viņam kaut kas pado­mā. Gribu, lai jūs noskaidrojat, kas tieši, un atbilstoši rīko­jaties. No Okema bagātībām mūs šķir tikai dažas stundas, un es negribu, lai līdz tam mums gadītos vēl kādi nepatīka­mi pārsteigumi. - Pēkšņi viņš sažņaudza atloku dūrē. - Un, dieva deļ, nepieļaujiet, ka Hečs atkal sper kāju uz šīs salas! Viņš var visu salaist grīstē.

Strīters nesatricināmi skatījās kapteinī.

- Jūs domājat kaut ko konkrētu?

Naidelmans atlaida atloku un pakāpās soli atpakaļ.

- Allaž esmu uzskatījis jūs par radošu un izdomas bagā­tu jūrnieku, Strītera kungs. Atstāju to jūsu ziņā.

Strīters savilka seju grimasē, kas varēja nozīmēt gaidas vai vienkārši muskuļu spazmas.

- Klausos, ser! - darbu vadītājs atsaucās.

Naidelmans paliecās uz priekšu un atkal ieslēdza rāciju.

- Vēl sazināsimies, Strītera kungs.

Pēc mirkļa viņš jau bija pie lifta un brauca lejā. Strīters devās pie kāpnēm. Un pēc brīža arī viņš bija prom.