Lamatas

30

Ap pusnakti okeānā parādījās tie lēnie, gluži vai eļļainie viļņi, kas nereti seko vasarīgajam vējam. Hečs piecēlās no sava rakstāmgalda un, tumsā uzmanīgi taustīdamies, devās pie saliekamas mājiņas loga. Viņš raudzījās garam tumšajām Galvenās nometnes eciņām un meklēja gaismas, kas aplieci­nātu, ka beidzot ieradies kriminālmeklētājs. Viļņu putas pā­ri tumšajam ūdenim algādinaja spokainus pavedienus. Spē­cīgais vējš, šķila, uz laiku izklīdinājis miglu, kas ieskāva salu, un pie horizonta bija redzama cietzeme - izplūdusi fosfo- rescējoša svītra zvaigžņotās debess malā.

Hečs nopūtās un, neapzināti sācis masēt apsaitēto roku, aizgriezās no loga. Viņš vientulība bija sēdējis medpunktā kopš vakara, kas pārvērtās naktī - negribējās kusleties, ne­gribējās pat ieslēgt gaismu. Neizprotami, taču tumsā bija vieglāk nedomāt par bezveidīgo masu, kas zem balta pala­ga atradās viz nestuvēm. Bija vieglāk atmest visas domas un neatlaidīgos čukstus, kas lauztin lauzās viņa apziņā.

Atskanēja kluss klauvējiens, pagriezās durvju rokturis. Mēnessgaismā, kas ieplūda pa durvīm, parādījās slaidais kapteiņa Naidelmana augums. Viņš ieslīdēja medpunktā un izzuda tumšajā krēsla enā. Kaut kas nosprakšķēja, un istaba uzšķīlās dzeltena liesmiņa - kapteinis bija aizkūpinājis pīpi.

Vispirms Heča ausis sasniedza dūma vilkšanas skaņas, tad telpa izplūda turku tabakas smarža.

- Izmeklētājs vēl nav rādījies, ja? - apjautājās Naidelmans.

Heča klusēšana bija pietiekama atbilde. Viņi gribēja pār­vest Vopnera mirstīgas atliekas uz cietzemi, taču izmeklētājs - pārlieku rosīgs, aizdomu pilns virs, kurš atbraucis no Mači- asportas, - bija uzstājis, ka līķis jāpārvieto pēc iespējas mazāk.

Kapteinis dažas minūtes klusēdams smēķēja. Vienīgais viņa klātbūtnes pierādījums bija periodisks spīdums, kas parādījās pīpes galviņā. Tad viņš nolika pīpi un nokremšļo- jās.

- Melin? - viņš klusi iesāka.

- jā, - Hečs atbildēja. Paša balss šķita piesmakusi un sveša.

- Esam pārdzīvojuši briesmīgu traģēdiju. Mes visi. Man ļoti patika Kerijs.

- Ja, - Hečs vēlreiz atkārtoja.

- Atceros, - kapteinis turpināja, - ka reiz vadīju grupu Seiblas salas piekrastē100 . Atlantijas kapsētā. Barokamerā at- radās seši ūdenslīdēji - bija nepieciešama dekompresija pēc ieniršanas simt metru dziļumā pie nacistu zemūdenes, kas bija pilna ar zeltu. Kaut kas sagāja grīstē, un kamera zaudē­ja hermētiskumu. - Hečs saklausīja, kā kapteinis sagrozās krēsla. - Varat iedomāties, kas notika. Plaša embolija. Sma­dzenes sašķist gabalos, sirds apstājas.

Hečs klusēja.

- Viens no tiem jaunajiem ūdenslīdējiem bija mans dēls.

Hečs paskatījās uz aptumšoto augumu.

- Man ļoti žēl, - viņš noteica. - Es nezināju…

Teikumu viņš pabeidza domās. Es nezināju, ka esat bijis tevs. Vai virs. Viņš patiešām gandrīz neko nezināja par Nai­delmana personīgo dzīvi.

- Džefs bija mūsu vienīgais bērns. Viņa nāve bija smags trieciens mums abiem. Mana sieva Adelaide… viņa tā ari ne­spēja man to piedot.

Hečs joprojām klusēja, atsaucot atmiņā sastingušo izteik­smi paša mātes seja taja tālajā novembra pēcpusdienā, kad viņi uzzinaja par tēva nāvi. Viņa toreiz paņēma no kamīna malas porcelānā svečturi un izklaidīgi spodrināja to priekš­autā; tad nolika atpakaļ, atkal paņēma un spodrināja, spod­rināja, spodrināja - bet seja bija pelēka ka rudens debess. 1 lečs pēkšņi sāka prātot, ko šajā bridi dara Kerija Vopnera māte.

- Ak dievs, kā es esmu noguris! - Naidelmans atkal sagro­zījās krēslā. Šoreiz daudz dzīvāk. It kā gribētu pamosties. - Mūsu darbā tā dažreiz gadās, - viņš turpināja, - no tā neiz­bēgt.

- Neizbēgt, - atkārtoja Hečs.

- Es negribu sevi attaisnot. Kerijs zināja, cik riskantā lie­tā iesaistās, un viņš piekrita. Tapai kā mēs visi.

Pats to negribēdams, Hečs atkal pievērsās bezveidīgajam ķermenim zem palaga. Cauri audeklam sūcās tumši traipi, kas mēnessgaismā atgādināja melnus caurumus. Viņš prāto­ja, vai tā tiešām bija paša Vopnera izvēle.

- Galvenais, - kapteinis turpināja jau klusākā balsi, - mēs nedrīkstam ļauties sakdvnieciskam noskaņojumam.

Hečs piespieda sevi novērsties un smagi nopūtās.

- Domāju, ka jutu tieši to pašu. Mēs esam aizgājuši pārāk talu. Kerija nāve šķitis vel bezjēdzīgākā, ja tagad pārtrauk­sim darbu. Mēs tos tikai apturēsim, lai vēlreiz pārbaudītu drošības tehniku. Tad mēs varēsim…

Naidelmans izslējās krēslā.

- Apturēsim? Jus mani parpratāt, Melin. Mums darbs jā­turpina jau rit.

Hečs sarauca pieri.

- Ka gan tas iespējams? Pēc visa, kas notika… Pirmkārt, ļaudis zaudējuši apņēmību. Šodien pēcpusdienā dzirdēju, kā divi strādnieki pie mana loga runaja, ka te viss ir nolādēts un neviens nekad neatradīs to apslēpto mantu.

- Bet tieši tādēļ jau mēs nedrīkstam apstāties, - kapteinis neatlaidas. - Nedrīkstam pieļaut slaistišanos apkārt, jāpanāk, ka cilvēki iegrimst darbā. Protams, cilvēki ir apmulsuši. Ko gan citu varēja gaidīt pec tādas traģēdijas? Ir tik vilinoši pļā­pāt par lāstiem un pārdabiskām parādībām, taču tas grauj disciplīnu. Tieši to esmu atnācis apspriest. - Viņš pievilka krēslu tuvāk. - Par tam problēmām, kas mums bija ar eki- pējumu. Viss darbojas kā pulkstenis līdz brīdim, kad nonāk uz salas. Pēc tam sākas neizskaidrojamas problēmas. To deļ mums nācās kavēties, un tas radīja papildu zaudējumus. Ne­maz jau nerunājot par ietekmi uz noskaņojumu. - Kapteinis paņēma savu pīpi. - Vai esat kādreiz domājis, kāds tam vi­sam ir iemesls?

- Ja godīgi, tad nē. Es neko daudz par datoriem nezinu. Kerijs nesaprata, kas notiek. Viņš visu laiku runāja par kaut kadu pardabisku ļaunu speķu.

Naidelmans klusi un drūmi iesmejās.

- Jā, pat viņš. Dīvaini, ka datorspecialists var but tik māņ­ticīgs. - Kapteinis pagriezās, un pat tumsā I lečs sajuta viņa skatienu. - Es, ziniet, esmu daudz domājis un nonācis pie kā­da secinājuma. Tas nemaz nav lāsts.

- Kas tad?

Kapteiņa seja uz mirkli tika izgaismota - viņš atkal bija aizkūpinājis pīpi.

- Tā ir sabotaža.

Sabotāža? - Hečs neticīgi atkārtoja. - Kurš tad ir tas kaitnieks? Un kāpēc?

- Nezinu. I'agaidām. Taču tas noteikti ir kāds no mūsē­jiem, kāds, kam ir pieeja datorsistēmai un ekipējumam. Tā­tad, Renkins, Magnusena, Sendžons, Bontjēra. Varbūt Vop­ners, kurš uzsprādzis uz. paša izliktās mīnas.

Hečs jutās pārsteigts, ka Naidelmans tik bezkaislīgi spej runāt par Vopneru, kura mirstīgās atliekas guļ tikai sešas pē­das tālāk.

- Bet Strīters? - Hečs jautāja.

Kapteinis papurināja galvu.

- Mes ar Strīteru esam kopā kopš Vjetnamas. Viņš bija apakšvirsnieks mana lielgaballaivā. Es zinu, ka jūs abi nesa- tiekat un viņš ir mazliet dīvains, taču pilnīgi izslēgts, ka viņš varētu but kaitnieks. Pilnīgi. Viss, kas viņam pieder, iegul­dīts šajā pasākumā. Taču tas vēl nav viss. Reiz es viņam iz­glābu dzīvību. Starp cilvēkiem, kas karojuši plecu pie pleca, meli nav iespejami.

- Ļoti labi, - Hečs atbildēja. - Taču nespēju iedomāties, kāda iemesla pec varētu gribēties kaitēt izrakumiem.

- Es gan varu, - Naidelmans teica. - Piemēram, rūpnie­ciska spiegošana. "Talasa" nav vienigā apslēpto bagātību meklēšanas kompānijā pasaulē. Musu neveiksme vai bank­rots atvērs durvis kadam citam.

- Tikai ne ar manu palīdzību.

- To viņi nezina. - Naidelmans uz mirkli ieturēja pauzi. - Un, ja ari zina, vienmēr var cerēt uz uzskatu maiņu.

- Nezinu, - Hečs bilda. - Grūti noticēt, ka…

Viņš apklusa, jo atcerējās, ka iepriekšējā dienā saskrējies ar Magnusenu noliktavā, kur tiek uzglabāti arheoloģiskie at­radumi. Viņa pētīja Bontjēras atrasto zelta dublonu. Tobrīd viņš jutās pārsteigts: inženiere, kas allaž izturējās tik nosvērti un bezpersoniski, aizrautīgi pētīja monētu, un viņas sejā jau­tās mežonīga, atklāta iekāre. Kad Hečs iegāja telpā, viņa steigšus nolika monētu - it kā būtu zagle, it kā justos vai- nīga.

- Neaizmirstiet, - kapteinis turpināja, - ka uz šis spēles likti divi miljardi dolāru. Šajā pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kas nošaus degvīna veikala pārdevēju ari divdesmit dolāru dēļ. lad cik ir lādu, kas gatavi uz jebkādu noziegumu, pat slepkavību, lai tiktu pie diviem miljardiem?

Retoriskais jautājums palika bez atbildes. Naidelmans piecēlās un, kūpinādams pīpi, nemierīgi saka soļot gar logu.

- Tagad Aka ir nosusināta, tādēļ pusi darbaspēka varam atlaist. Baržu un peldošo krānu jau esmu nosūtījis uz. Port- Iendu. Līdz ar to strādāt būs drošāk. Taču skaidrs ir viens: kaitnieks mierīgi var turpināt savu ļauno darbu. Viņš vai viņa varēja sabojāt datorus, lai piespiestu Keriju šorīt doties mums līdzi. Taču Keriju Vopneru nogalināja Makalans. - Pēk­šņi kapteinis aizgriezās no loga. - Tāpat ka nogalināja jūsu brāli. Pat pēc trim gadsimtiem viņš spējis dot triecienu. Dieva dēļ, Melin, mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņš uzvar! Mēs atmi­nēsim Akas miklu un pievāksim zeltu. Un zobenu.

Hečs sēdēja tumsā. Viņā cīnījās pretējas jutas. Tā viņš par Ūdens Aku nekad nebija domājis. Taču tā bija tiesa: Maka- lans zināmā mērā atbildīgs par viņa nevainīgā brāļa nonā­vēšanu un gandrīz tikpat nevainīga datoru programmētāja nāvi. Ūdens Aka bija nežēlīga, aukstasinīga nāves mašīna.

- Neko nezinu par kaitnieku, - Hečs lēni ierunājās, - ta­ču par Makalanu, jums, šķiet, taisnība. Atcerieties, ko viņš rakstījis savā žurnālā? Viņš konstruējis Aku tā, lai bojā ietu ikviens, kurš uzdrošinājies to izlaupīt. 1as ir vēl viens iemesls, lai apturētu darbus, izpētītu žurnālu un pārdomātu stratēģiju. Mēs vienkārši rīkojāmies pārāk ātri.

- Melin, tieši ta jau ir tā nepareizā stratēģija. - Naidelma­na balss nelielajā telpā pēkšņi šķita pārāk skaļa. - Vai tad jus nesaprotat, ka tas kaitniekam ir izdevīgi? Mums jāiet uz priekšu ar maksimālo iespējamo ātrumu, jākartografē Aka un jāizvieto balsti. Turklāt katra diena, kuru novilcinām, radis papildu sarežģījumus, papildu kavēkļus. Prese par to noteikti uzzinās, tas ir tikai laika jautājums. Un "Talasa" jau tagad ik nedēļu maksā Lloyd's kompanijai apdrošināšanu trīssimt tūkstošu dolāru apmērā. Šis nelaimes gadījums iemaksas divkāršos. Mēs jau pārsniedzam budžetu, par ko investori nebūt nepriecājas. Melin, mēs esam tik tuvu! Kādēļ gan jus iesakāt palēnināt tempus?

- Patiesību sakot, - Hečs rāmi noteica, - es iesaku pār­traukt darbus un atsakt tos pavasari.

Naidelmans skaļi ievilka elpu.

- Dievs, ko jūs runājat? Tad jau mums būtu jānojauc ke- sons, viss no jauna jāappludina, jānoārda Ortanks un Pirmā sala. Nē, tas nevar būt nopietni.

- Paklausieties, - iebilda Hečs, - līdz šim mēs uzskatījām, ka ir kāda atslēga, kas atvērs durvis uz dārgumu glabāta­vu. Tagad esam uzzinājuši, ka tādas nav. Patiesībā viss ir glu­ži pretēji. Mēs šeit esam uzturējušies jau trīs nedēļas. Augusts gandrīz beidzies. Katra diena mūs tuvina iespējai, ka mūs aizslaucīs mežonīga vētra.

Naidelmans atgaiņājās.

- Mes te nerotaļājamies ar bērnu konstruktoru. Mēs mie­rīgi pārdzīvosim jebkuru vētru. Pat viesuli vai spēcīgu dien- vidrieteni, ja tāds sāktos.

- Es nerunāju par viesuļvētrām vai spēcīgiem dienvidrie- teņiem. Par tādiem parasti bridina tris vai četras dienas iepriekš, tātad pietiek laika evakuēties no salas. Es runāju par ziemejaustreni. Tas var uzbrukt pēkšņi, bez bridina ju­ma. Ja tā noliks, būsim laimīgi, ja varēsim dabūt kuģus ostā.

Naidelmans sarauca pieri.

- Es zinu, ko nozīmē ziemeļaustrenis.

- Tad jus ari zināt, ka tas nāk kopā ar sānvēju un izraisa milzīgus viļņus, kas ir vēl bistamāk par viesuļvētru. Man vienalga, cik stiprs ir jūsu kesons; to aizslaucīs ka bērna ro­taļlietu.

Naidelmans neganti paskatījās uz savu sarunu biedru. I le­čam bija skaidrs, ka neviens no viņa argumentiem nav sa­sniedzis mērķi.

- Paklausieties, - Hečs turpināja, cenzdamies runāt pēc iespējas apdomīgāk, - mēs sastapāmies ar šķērsli. Taču tas vēl nenozīmē, ka no visa jāatsakās! Apendikss ir iekaisis, taču nav plisis. Es tikai gribu teikt, ka mums vajadzīgs laiks, lai pamatīgi izpētītu Aku, citas Makalana radītās konstrukcijas, mēģinātu saprast, ko viņš ir domājis. Spītīgi rauties uz priek­šu un akli taustīties ir parak bīstami.

- Es jums te stāstu par kaitnieku, kura dēļ mēs nedrīk­stam apturēt darbus, bet jus sakāt, ka mēs esam akli? - Nai­delmans skarbi noprasīja. - Tieši uz tadu mazdūšību Maka­lans ari cerēja. Rīkoties nesteidzīgi, neriskēt, šķiest naudu, kamēr nekas nav palicis pāri. Nu, nē, Melin! Izmeklēšana, protams, ir laba lieta, taču… - kapteinis pēkšņi pieklusināja balsi, taču tajā skanoša apņēmība bija pārsteidzoša, - tagad ir īstais laiks doties cīņā uz dzīvību vai nāvi.

Heču līdz šim neviens netika saucis par mazdūšīgu - viņš šo vardu vispār nebija dzirdējis, tikai lasījis gramatās -, un viņam tas nebūt nepatika. Doktors juta, ka krūtis briest sens naids, kuru viņš tik tikko spēja apslāpēt, ja tagad atlaidīšu gro­žus, visam būs beigas, viņš domās sprieda. Varbūt kapteinim tais­nība. Varbūt tiešam mani no sliedēm izsitusi Vopnera nāve. Galu galā esam jau daudz ko paveikuši. Un esam pavisam tuvu mērķim. šajā saspringtajā klusumā viņš sadzirdēja attālu kuģīša mo­tora rukoņu.

- Tas droši vien ir izmeklētāja kuteris, - teica Naidelmans. Viņš atkal skatījās āra pa logu, tādēļ ( lečs neredzēja kapteiņa seju. - Domāju, šo lietu atstāšu jūsu rokās.

Viņš devās uz durvju pusi.

- Kaptein Naidelman? - Hečs uzsauca.

Uzrunātais apstājās un pagriezās, taču durvju rokturi ne­atlaida. Lai ari Hečs tumsā neredzēja seju, sev pievērstajā kapteiņa skatienā doktors sajuta neparastu speķu.

- Par to zemūdeni, kas bija pilna ar nacistu zeltu, - tur­pināja 1 lečs. - Ko jus ar to izdarījāt? Pec tam, kad gāja boja jūsu dēls?

- Mēs, protams, turpinājām operāciju, - stingrā balsi atteica Naidelmans. - Viņš tā būtu vēlējies.

Un tad viņš bija prom. Par viņa neseno klātbūtni liecinā­ja vien tikko jaušama tabakas smarža, kas virmoja naksnī- gaja gaisa.