Lamatas

16

Melnās Slēdzenes forta akmens drupas atradās pļava, no ku­ras pavērās skals uz ieeju Stormheivenas oslā. Apaļo fortu no visām pusēm ieskāva plaša pļava ar ballu priežu puduri- šiem, kas izzuda zemnieku lauku un biezo cukura kļavu audžu virzienā. Aiz pļavas slējās milzīgs dzelteni balts pavil­jons, ko rotāja lentes un vimpeļi, kas jautri plivinājās vējā. Virs paviljona bija uzvilkts transparents, uz kura ar roku bi­ja uzkrāsots: 71. IKGADĒJAIS STORMHEIVENAS OMĀRU CEPŠANAS FESTIVĀLS!

I lečs satraukts kapa augšup pa lēzeno, ar zāli apaugušo nogāzi. Omāru cepšanas festivāls - pirmā reāla iespēja sa­tikties ar šo pilsētu aci pret aci, un viņam nebija ne visma­zākās nojausmas, kādu uzņemšanu gaidīt. Taču viņš gandrīz nešaubījās, ka tiks uzņemta pati ekspedīcija.

Lai gan "Talasa" Stormheivenā uzturējās mazliet vairāk par nedēļu, kompānijas atstātais iespaids jau bija jūtams. Komandas locekļi bija noīrējuši lielāko daļu pieejamo māju un brīvo istabu, un dažkārt viņiem nācās pārmaksāt. Viņi bija pārpildījuši vietējo viesnīciņu. Abi pilsētiņas restorāni - "Iz­met enkuru!" un "Piestātne" - kairu vakaru bija stāvgrūdām pilni. Degvielas uzpildes slacija kuģu piestātnē bija spiesta triskaršol piegādes, savukārt Bada veikaliņa - lai ari īpaš­nieks lo nekad neatzītu - apgrozījums pieaudzis vismaz par piecdesmit procentiem. Pilsētnieki tā priecājās par apslēptās mantas meklēšanu Skrandu salā, ka mērs steigšus bija pa­sludinājis "Talasu" par goda viesi omāru cepšanas festivālā. Punktu visam uzlika tas, ka Naidelmans - pēc Heča ieteiku­ma - regulāri izpirka pusi vietējās avizes tirāžas.

Nonācis pie paviljona, Hečs ieraudzīja goda viesu galdiņu, pie kura jau sēdēja ievērojamākie pilsētnieki un "Talasas" ofi­ciālie pārstāvji. Aiz. galdiņa bija novietots neliels paaugsti­nājums un mikrofons. Apkārt pulcējās pilsētas iedzīvotāji un ekspedīcijas locekļi - viņi dzēra limonādi vai alu un stāvēja rindā, lai saņemtu savu omāru devu.

leniris pūlī, Hečs izdzirdēja pazīstamu nazālu balsi. Tur nāca Kerijs Vopners ar papīra šķīvīti roka - tas vai plīsa no dubultās omāru porcijas, kartupeļu salātiem un kukurūzas vālītēm. Otra roka viņš žonglēja ar alus kausu. Kriptoanalī- tiķis uzmanīgi lauzās uz priekšu - rokas izstiepis taisni uz priekšu, lai neizgāztu ēdienu un alu uz sava dārgā havajie­šu krekla, Bermudu biksēm, pusgarajam baltajam zeķēm un melnajam teniskurpēm.

- Kā to visu ed? - apturējis kādu samulsušu omāru ķērāju, jautāja Vopners.

- Ko tad? - parvaicāja vīrs, pieliecis galvu, it kā nebūtu labi saklausījis jautājumu.

- Tur, kur uzaugu es, omāru nebija.

- Nebija omāru? - domīgi pārprasīja zvejnieks.

- Nebija gan. Esmu uzaudzis Bruklinā. Tā ir daļa Ameri­kas. Iesaku kādreiz uz turieni aizbraukt. Tātad, nekad ne­esmu ēdis omārus. - Vopnera skaļie, stieptie vārdi atbalso­jas visā paviljonā. - Nu, ka lai dabu vaļā to čaulu?

Savilcis flegmātisku seju, zvejnieks atbildēja:

- Vienkārši no visa spēka sēdies virsū.

Lidzās stāvošie pilsētnieki sāka skaļi smieties.

- Ļoti smieklīgi, - novilka Vopners.

- Labi jau labi, - apžēlojās omāru ķērājs, - tev vajadzīgas knaiblītes.

- Man ir knaiblītes, - nepacietīgi atcirta Vopners, pavēci­nājis vīram zem deguna šķīvi ar austeru cepumiņiem. Vietē­jie atkal izplūda skaļos smieklos.

- Knaiblītes, ar ko pāršķelt čaulu60 , saproti? - zvejnieks paskaidroja. - Var izmantot ari āmuru. - Viņš parādīja āmu­riņu, ko klāja omāru sula, zaļganās omāru akniņas un roz.i- gās čaulas gabaliņi.

- Ar netīru āmuru? - iekliedzās Vopners. - Tad tiktai gan esam nonākuši! Hepatīta pilsēta!

Iejaucās Hečs.

- Es palīdzēšu, - viņš teica zvejniekam, kurš, purinādams galvu, devās prom. Hečs aizveda Vopneru līdz. galdam, no­sēdināja un ātri pasniedza pirmo stundu omāru ēšana: ka pāršķelt čaulu, ko est un ko neēst. Tad viņš devas paņemt kaut ko ēdamu ari sev un pusceļā apstājās, lai no milzīgas muciņas iepildītu sev pinti1 '1 alus. Tas bija auksts un reibinošs - vests no nelielas darītavas Kemdenā. I lečs to dzēra lieliem malkiem - un juta, ka atbrīvojas no spriedzes. Pirms iestā­šanas rindā viņš piepildīja kausu vēlreiz.

Omāri un kukurūza, pārklāti ar jūraszālēm, tika sutināti kaudzēs virs liesmojošam ozola pagalēm, no kuram zilajās debesīs stiepās smaržīgu dūmu mutuļi. Aiz juraszāļu kalniem rosījās trīs pavari - uzmanīja uguni un lika uz. šķīvjiem koši sarkanus omārus.

- Doktor Heč! - atskanēja sauciens.

Pagriezies Melins ieraudzīja Dorisu Boudiču, kurai ap au­gumu ka violets izpletnis vijās vēl viena kupla kleita. Bla­kus stāvēja viņas vīrs - neliela auguma, iededzis un kluss. - Ka patika māja?

- Tā ir lieliska, - Hečs patiesi sirsnīgi atbildēja. - Paldies, ka uzskaņojāt klavieres.

- Ludzu, lūdzu! Ceru, ka nav nekādu problēmu ar elek­trību vai ūdeni? Lieliski! Ziniet, es te prātoju, vai jums ir bijis brītiņš padomāt par to jauko pārīti no Mančestras…

- Jā, - I lečs atbildēja tik ātri, cik vien iespējams, - un es neko nepārdošu.

- Ak, - sadrūvējusies noteica Dorisa. - Viņi tik ļoti rēķi­nājās ar…

- Jā. Bet, Dorisa, tā ir māja, kurā es uzaugu, - 1 lečs iebilda maigi, taču nelokāmi.

Sieviete satrūkās - it kā būtu atcerējusies Heča bērnības apstākļus un iemeslus aizbraukšanai no pilsētas.

- Protams, - viņa sacīja, izmokot smaidu un pieskaroties I leča rokai. - Saprotu. Ir grūti atteikties no dzimtas mājas. Vairāk par to mēs nerunāsim. - To pateikusi, Dorisa viegli paspieda 1 leča roku. - Vismaz pagaidām.

Nonācis rindas sākumā, Hečs pievērsās milzīgajām, kūpo­šajām jūraszāļu kaudzēm. Pavārs apgrieza vienu no tām, un skatam atklājās sarkanu omāru rindas, kukurūzas vālītes un iedauzītas olas. Puisis ar cimdotu roku paņēma vienu olu, ar nazi pārgrieza uz. pusēm un pārbaudīja, cik tā cieti novā­rīta. I'a, I lečs atcerējās, tiek parbaiuiits, vai omāri jau gatavi.

- Perfecto! - iesaucās pavārs.

Balss šķita pazīstama, un Hečs pēkšņi atskārta, ka tas ir viņa klasesbiedrs Donijs Truits.

Hečs sagatavojās neizbēgamajam.

- Ei, vai tik tas nav Mellijs Hečs! - iesaucās Truits. - Es jau domāju, kad tad mes beidzot saskriesimies! Velns pārā­vis, kā tev iet?

- Donij, - atsaucās Hečs, paspiedis pavāra roku. - Nav nemaz tik slikti. Un ka tev?

- T āpat. Četri bērni. Kopš Mārtiņa Marinē nogrima, mek­lēju citu darbu.

- Četri bērni? - iesvilpās Hečs. - Acīmredzot esi smagi strādājis.

- Vairāk, nekā vari iedomāties. Divreiz esmu ari šķiries. Pie velna! Esi uzmaucis tās sakas sev kakla?

- Vēl ne, - 1 lečs atbildēja.

Donijs pasmīkņāja.

- Klēru esi saticis?

- Ne. - Hečs pēkšņi juta aizkaitinājuma uzplūdus.

Kamēr Donijs lika uz šķīvja omāru, Hečs vēlreiz, nopētīja

bijušo klasesbiedru. Uzaudzējis sev vēderiņu, kļuvis lēnīgs. Bet citādi - tāds pats kā toreiz, kad viņš pirms divdesmit pieciem gadiem aizbrauca. Pļāpīgais puisis ar labo sirdi, bet ne visai asu pratu acīm redzami bija pārtapis par tādu pašu pieaugušu vīru.

Donijs divdomīgi paglūnēja uz Heču.

- Izbeidz, Donij! - attrauca Hečs. - Mēs ar Klēru bijām tikai draugi.

- Nu, jā. Draugi. Nebiju dzirdējis, ka draugi tiek pieķerti bučojamies Pikstuļu gravā. Jūs taču tikai bučojaties, vai ne, Mel?

- Tas bija ļoti sen. Es neatceros visus savus romānus vi­sos sīkumos.

- Bet pirmā mīlestība ir pavisam kaut kas cits, ko, Mel? - Donijs ieķiķinājās un piemiedza aci, ko aizsedza burkānkrā- sas matu šķipsna. - Viņa ari tepat kaut kur ir. Lai vai kā, tev nāksies pameklēt, jo viņa beidzot…

Pēkšņi Hečs saprata, ka neko vairs negrib dzirdēt par Klēru.

- Es aizkavēju rindu, - viņš partrauca bijušo klasesbiedru.

- A, nu jā. Tiksimies vēlāk! - Plati pasmaidījis, Donijs ar dakšiņu meistarīgi apversa otrādi nakamo juraszāļu kaudzi, zem kuras atklājās vēl viena rinda spoži sarkanu omāru.

Tatad Donijam vajadzīgs darbs, iedams pie goda viesu galda, domās parlika Hečs. '"ialasai" nekaitētu pieņemt darba dažus vietējos.

Pie galda viņš atrada vietu starp vietējas avīzes redakto­ru Bilu Bensu un Badu Rovelu. Kapteinis Naidelmans sēdē­ja divas vietas tālāk - blakus mēram Džesperam Ficdžeral- dam un vietējam mācītājam Vudijam Klejam. Otra pusē mācītājam sēdēja Lails Strīters.

I lečs ziņkārīgi nopētīja abus Stormheivenas iedzīvotājus. Džespera Ficdžeralda tevs savulaik lika vadījis vietējo ap­bedīšanas biroju, un dels, bez. šaubām, bija to mantojis. Eic- džeraldam bija apmēram piecdesmit gadi - tas bija parsmal- cinats vīrietis ar garam ūsām, bikšturiem un baritonu, kas atgādināja fagota skaņas.

Heča acis pievērsās Vudijam Klejam. Viņš te nemaz neiede­ras, domas nosprieda 1 lečs. Klejs bija teju pilnīgs Ficdžeral­da pretstats - kalsns askētiska cilvēka augums, iekritusi, taču apgarota seja ka svētajam, kas tikko iznācis no tuksneša. Taču viņa skatiens bija grūti izdibināms un dziļš. Hečs tūdaļ saprata, ka mācītājs ne visai ērti jutas pie šī galda. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kas runa ļoti klusi - il kā negribētu, lai kads noklausās. To apliecināja Kleja saruna ar Strīteru. Hečs prātoja, ko gan tādu mācītājs saka, ja Strīters izskatās tik sa­mulsis.

- Redzēji avīzi, Melin? - lieca domas pārtrauca Bils Benss, leni stiepdams vārdus.

Jaunība Benss vietējā kinoteātri bija noskatījies "Ievadrak­stu'"'2 . Kopš tā laika viņa priekšstati par to, kādam jābūt īs­tam reportierim, nebija mainījušies. Krekla piedurknes viņam vienmēr bija uzrotītas - pat visaukstākajā dienā un cepu­re ar zaļo nagu viņam galvā bija jau tik sen, ka šaja vakarā bez tās piere šķita plika.

- Vel ne, - atbildēja Hečs. - Nezināju, ka tā jau iznākusi.

- Šorīt, - Benss paskaidroja. - Aha. Domāju, tev patiks. Pats uzrakstīju ievadrakstu. Ar tavu palīdzību, protams.

Viņš pielika pirkstu degunam, it kā gribētu teikt: Esi mans informācijas avots, bet es savukārt parūpēšos, lai visi tiek pareizi informēti. Hečs nolēma turpmāk Superette veikaliņā avīzi pirkt katru vakaru.

Uz galda atradās neskaitāmi instrumenti omāru sadalī­šanai: koka un citi āmuriņi, kā ari knaiblītes - un visi bija notašķīti ar omāru asinīm. Galda centra bija divas lielas bļo­das - pilnas ar čaulu un vairodziņu šķēpelēm. Visi lauž, da­la un ēd. Paskatījies apkart, Hečs manīja, ka Vopners dīvai­nā veidā attapies pie viena galdiņa ar vietējā Omāru ķērāju kooperatīva vīriem. Vējš atnesa Vopnera skarbās balss ska­ņas.

- Vai jūs zinājāt, - stāstīja kriptoanalitiķis, - ka no biolo­ģijas viedokļa omāri ir kukaiņi? Kad ta īsti iedziļinās, tie ir tikai milzīgi sarkani zemūdens tarakāni…

Hečs novērsās un iedzēra vēl vienu dāsnu alus malku. Izrādījās, ka viss bija tīri ciešami; varbūt pat vairāk neka ciešami. Hečs bija pārliecināts, ka ikviens pilsētnieks vārds vārdā zina, kas ar viņu noticis. Un tomēr - pieklājības vai iedzimta laucinieku kautrīguma deļ neviens neko neteica. Un par to 1 lečs bija pateicīgs.

Viņš nopētīja ļaužu pūli, meklēdams pazīstamas sejas. Tur bija Kristofers Sendžons, iespiests pie galda starp diviem tukliem viriem - acīmredzami prātoja, ka atbrīvoties no omāra čaulas, neradot pārak lielu nekārtību. Mazliet tālāk bija saimniecības preču veikala īpašnieks Kejs Estensons un bibliotēkas vadītāja Taira Tomsone, kas nemaz nešķita vecā­ka kā toreiz, kad dzina viņu ar Džoniju ārā no telpām par to, ka puikas skaļi stāstīja anekdotes un smējās, laikam jau taisnība tiem, kas apgalvo, ka etiķis ir konservants, Hečs nodo­māja. Tad viņš ieraudzīja sirmu galvu un sakumpušus ple­cus - tas bija doktors Horns, kādreizējais bioloģijas skolo­tājs, kurš stāvēja paviljona gala, it kā neuzskatītu ķēpāšanos ar omāriem par sevis cienīgu nodarbi. Doktors Horns pret Heču bija izturējies daudz stingrāk nekā jebkurš aspirantū­ras profesors; viņš mēdza teikt, ka dzīvnieki, kuri gājuši bojā sadursmē ar automašīnu, ir daudz pareizāk uzšķērsti nekā vardes, kuras preparējis Hečs. Doktors Horns iedvesa bai­les, taču taja paša laikā enerģiski palīdzēja un vairāk nekā kads cits uzkurināja 1 leča interesi par zinātni un medicīnu. Hečs jutās pārsteigts un iepriecināts, ka doktors vēl jopro­jām ir starp dzīvajiem.

Tad Hečs pievērsās Badam, kurš tobrīd sūkāja omāra kā- jiņu.

- Pastāsti man par Vudiju Kleju.

Bads iemeta kājiņu tuvākajā bļodā.

- Viņa Svētību Kleju? Viņš ir mācītājs. Esmu dzirdējis, ka dienas bijis hipijs.

- No kurienes viņš nācis? - I lečs jautāja.

- Kaut kur no Bostonas apkārtnes. Ieradās pirms divdes­mit gadiem, lai nolasītu sprediķi, un nolēma palikt. Stāsta, ka pirms iestāšanās garīdznieka kārtā viņš izdāļājis milzīgu mantojumu.

Bads meistarīgi sagrieza šķēlēs astīti un ar vienu rāvienu izvilka gaļu. Veikalnieka balsī bija saklausāma vilcināšanas, un Heču tas mulsināja.

- Kādēļ viņš te palika? - Hečs jautāja.

- Nu, droši vien iepatikās. Tu taču zini, kā mēdz būt. - Bads apklusa, lai apēstu astīti.

Hečs uzmeta skatienu Klejam, kurš bija beidzis runāties ar Striteru. Kamēr viņš ziņkārīgi pētīja tā saspringto seju, mācītājs pēkšņi pacēla galvu, un viņu acis sastapās. Hečs, juz­damies neveikli, atkal pievērsās Badam Rovelam, taču tas bija devies kārtējā omāra meklējumos. Ar acs kaktiņu 1 lečs manīja, ka mācītājs pieceļas no galda un nāk tuvāk.

- Melins Hečs? - viņš jautāja, pastiepis roku. - Esmu mā­cītājs Klejs.

- Priecājos iepazīties, Jūsu Svētība, - Hečs piecēlās un pa­spieda vēso roku.

Klejs bridi vilcinājās, tad norādīja uz tukšo krēslu.

- Vai drīkst?

- Ja Badam nav iebildumu, lūdzu, - Hečs atbildēja.

Mācītājs lempīgi ietūcīja savu stūraino augumu nelielajā

krēslā - viņa kaulainie ceļi gandriz dūrās galda malā - un pievērsa lielās pētījošās acis Hečam.

- Redzu, ka Skrandu salā sākusies rosība, - viņš klusi iesā­ka. - Tas ir ne tikai redzams, bet ari dzirdams. Klaudzieni un rīboņa gan dienā, gan naktī.

- Domāju, mēs mazliet līdzināmies pastam, - I lečs atbil­dēja, cenzdamies runāt bezrūpīgi un saprast, ko mācītājs vēlas panākt. - Mēs nekad neguļam.

Ja ari Klejam patika šis jociņš, viņš to neizrādīja.

- Šī ekspedīcija kādam droši vien izmaksājusi krietnu summiņu, - viņš jautājoši savilka pieri.

- Mums ir investori, - teica Hečs.

- Investori, - Klejs atkārtoja. - Tas nozīmē - kāds iedod desmit dolārus un cer, ka atpakaļ saņems divdesmit.

- Var teikt ari tā.

Klejs palocīja galvu.

- Arī mans tēvs mīlēja naudu. Tādēļ viņš nekļuva laimī­gāks un nenodzīvoja kaut stundu ilgāk. Kad viņš nomira, es mantoju visas akcijas un obligācijas. Grāmatvedis to sau­ca par portfeli. Kad ieskatījos tajā, atradu tabakas kompāni­jās, kalnrūpniecības uzņēmumus, kas uzrok veselus kalnus, kokapstrādes firmas, kas mužamežu vietā atstāj tukšumu.

Runājot viņš ne mirkli nenovērsa skatienu no Heča.

- Saprotu, - tas beidzot izmocīja.

- Lūk, arī tēvs deva tiem cilvēkiem naudu, cerēdams, ka atpakaļ saņems divtik. Un tieši tā arī notika! Atpakaļ tika dots divas, trīs, pat četras reizes vairāk! Un pēc tam visa šī amorālā naudiņa bija manējā.

Hečs pamāja.

Klejs pielieca galvu un sāka runāt vēl klusāk.

- Vai drīkst jautāt, cik lielu bagātību jus ar saviem inves­toriem cerat tajā salā atrast?

Kaut kas mācītāja balsi, kad viņš izrunāja vārdu bagātību, darīja Heču uzmanīgu. Taču neatbildēt nešķita pareizi.

- Teiksim tā: summa rakstāma ar sešām nullēm, - viņš atbildēja.

Klejs lēni palocīja galvu.

- Esmu radis runāt tiešu valodu, - mācītājs iesāka, - un neesmu tukšas pļāpāšanas meistars. Nekad neesmu mācējis smalki izteikties, tādēļ teikšu tā, kā protu. Man nepatīk tā apslēptās mantas meklēšana.

- Man ļoti žēl, - Hečs atbildēja.

Klejs, mirkšķinādams acis, pētīja sarunu biedru.

- Man nepatīk, ka visi tie cilvēki apmetas mūsu pilsētā un šķiež naudu pa labi un pa kreisi.

Jau no paša sākuma Hečs bija gaidījis šādu atbildi. Tagad, to izdzirdējis, viņš juta savādu atvieglojumu.

- Neesmu īsti pārliecināts, ka arī pārējie pilsētas iedzīvo­tāji tikpat nicinoši izturas pret naudu, - 1 lečs rāmi noteica. - Daudzi no viņiem visu mūžu bijuši nabadzīgi. Viņiem ne­bija tādas privilēģijas izvēlēties nabadzību kā jums.

Kleja vaibsti saspringa, un Hečs saprata, ka aizskāris jutī­gu stīgu.

- Nauda nebūt nav panaceja, kā cilvēki domā, - turpinā­ja mācītājs. - Jus to zināt tikpat labi kā es. Un šiem cilvē­kiem piemīt pašcieņa. Nauda izpostīs šo pilsētu. Iznicinās omāru zveju, mieru, visu. Un nabagi tā ari netiks pie nau­das. Viņus aizslaucīs attīstība. Progress.

Hečs neatbildēja. No vienas puses, viņš saprata, ko Klejs ar to gribēja teikt. Stormheivenai tā butu īsta traģēdija, ja naktos pārvērsties par vēl vienu pārattistītu un mežonīgi dārgu vasaras kurortu piekrastē, kada ir Būtbeja. Taču tas nešķita iespējami - neatkarīgi no tā, vai "Talasai" izdosies atrast apslēpto mantu.

- Ko lai es saku? - atteica Hečs. - Operācija beigsies pec četrām nedēļām.

- Nav svarīgi, cik laika bus vajadzīgs, - Klejs sacīja, un viņa balsī ieskanējās kada griezīga nots. - Svarīga ir moti­vācija. Ši mantas meklēšana sākusies alkatības pēc. Tīras, kai­las alkatības pēc. Un viens cilvēks jau zaudējis kajas. Ne pie kā laba tas nenovedīs. Tā sala ir slikta, nolādēta vieta, ja tā var teikt. Neesmu māņticīgs, taču Dievs zina, ka sodīt tos, kam ir netīri nodomi.

Miers, ko bija izjutis 1 lečs, pēkšņi izzuda dusmu jurā. Mū­su pilsēta? Netīri nodomi?

- Ja jūs būtu uzaudzis šajā pilsētā, jūs zinātu, kādēļ es to daru, - viņš izdvesa. - Nevajag domāt, ka zināt, kādi ir mani motīvi.

- Es neko nedomāju, - atbildēja Klejs. Viņa izstīdzējušais augums bija novilkts kā stiga. - Es zinu. Es varbūt ari nees­mu uzaudzis šajā pilsēta, taču zinu, kas ir tās intereses. Vi­sus te aizrāvusi tā ideja par mantas meklēšanu, par vieglas naudas atrašanu. Taču mani nē, Dieva deļ, mani nē. Es aiz­stāvēšu šo pilsētu. Aizstāvēšu no jums un no pilsētas pašas.

- Jūsu Svētiba, iesaku jums palasīt Bībeli un tikai tad sākt mētāties ar tādiem apvainojumiem. Netiesā, un tu netapsi tie­sāts.

Hečs atskārta, ka sācis kliegt - balss trīcēja dusmās. Ap­kārt bija iestājies klusums, cilvēki, nodūruši acis, blenza šķīvjos. Hečs spēji piecēlās, pagāja garām klusējošajam, no- balušajam Klejam un devās uz tumsa slīgstošajām forta dru­pām pļavas viņā gala.