Lamatas

20

Bez piecpadsmit desmitos vakarā Hečs parādījās "Cerbera" lūkā un pa kāpnēm devās lejup uz savu kuģīti. Darba die­nas beigās viņš bija piebraucis pie liela kuģa, lai parbaudilu hematoloģisko analizatoru - gadījumam, ja kādam ekspedī­cijas loceklim būtu vajadzīgas asins analīzes. Uzkavēdamies uz klaja, viņš aprunājās ar "Talasas" intendantu7 ", kurš neka­vējās uzaicināt viņu vakariņas kuģa kambīzē un iepazīstinā­ja ar pusduci ekipāžas viru. Beigu beigās, pieēdies dārzeņu lazanju un padzēris kafiju, viņš atvadījās no bezbēdīgajiem jūrniekiem un laborantiem un pa baltajiem gaiteņiem devās atpakaļ uz izejas lūku. Iedams garām Vopnera kajītei, Hečs uz mirkli iedomājās, ka vajadzētu apraudzīt programmētā­ju, taču izlēma, ka nelaipnā uzņemšana, kas viņu noteikti sagaida, būs daudz nepatīkamāka par gūtajiem jaunumiem.

Nonācis atkal 117 "Žēlabainās Džeinas", Hečs iedarbināja motoru, atraisīja tauvu un vadīja kuģīti dziļāk siltajā naktī. Tumsā baloja attālas kontinenta gaismas, un cauri miglas ap­metnim spraucas Skrandu salas tuvākas klinšu virsotnes. Rie­tumos zemu pie horizonta bija redzama Venera, kas spīdēja viļņos kā balts diedziņš. Motors mazliet niķojās, taču sāka darboties vienmērīgāk, kad I lečs palielināja apgriezienus. Kuģa pakaļgalā pēkšņi paradijas mirdzoša fosforescences svilra - virpuļojošas zaļas uguns dzirkstelites. Hečs apmie­rināts nopūtas - viņš priecājas par iecerēto rāmo peldējumu vēlajā vakara stundā.

Pēkšņi motors atkal saniķojās. Hečs steigšus izslēdza to un ļāva kuģītim dreifēt. Šķiet, degvielas sistēma iekļuvis ūdens, viņš nodomaja. Nopūties viņš uzmeklēja kabatas lukturīti un dažus instrumentus, tad atgriezās kabinē un atrava dēļus, zem kuriem atklājās motors. Hečs paspīdināja lukturīti uz visām pusēm, lai ieraudzītu starpliku, kas šķir ūdeni un deg­vielu. Atradis meklēto, viņš atskrūvēja kādu rezervuāru. Protams - pilns ar tumšu šķidrumu. Izlējis to pāri bortam, Hečs atkal pieliecās, lai novietotu rezervuāru atpakaļ.

Un tad viņš sastinga. Klusuma, kas bija iestājies pēc mo­tora izslēgšanas, un nakts rāmumā atskanēja dīvains trok­snis. Sākumā viņš nesaprata, kas tas ir, taču ieklausījies at- skarta: ta ir sievietes balss - zema un melodiska, ta dziedāja apburošu āriju. Hečs piecēlās un neapzināti pagriezās balss virzienā. Tā slīdēja virs tumšajiem viļņiem, šķita pilnīgi ne­iederīga šajā vietā, un tajā jautās smeldzošas dvēseles mo­kas.

Hečs ka apmāts klausījās un gaidīja. Pāri ūdens plašumam viņš samanīja, ka melodija plūst no tumsas ieskautā "Grifa" puses. Uz Naidelmana kuģa spīdēja tikai viens sarkans pun­ktiņš - binoklī bija redzams, ka uz priekšējā klāja kapteinis kūpina pīpi.

Hečs nolika vieta dēļus un atkal iedarbināja motoru. Tas ierēcās pec otrā mēģinājuma - vienmērīgi un pareizi, l lečs palielināja apgriezienus un, ļaudamies pēkšņam impulsam, lēni tuvojās "Grifam".

- 'bvakar, - ierunājās kapteinis, kad "Žēlabaina Džeina" jau bija pavisam tuvu. Viņa balss naksnīgajā klusumā šķita neparasti skaidra.

- Jums tapat, - atbildēja I lečs, likdams savam kuģītim darboties tukšgaitā. - Varu derēt uz savu acu zobu, ka tas ir Mocarts, taču nezinu, kura opera. Varbūt "Figaro kazas"?

Kapteinis papurinaja galvu.

- Tā ir ārija Zeffiretti Lusinghieri.

- A, no "Idomeneja"71 .

- Jā, Silvija Makneira72 to izpilda vienreizēji, vai ne? Mī­lat operu?

- Mana māte mīlēja. Katru sestdienu mūsu māja tika ieslēgts radio, kas pārraidīja visus tos trio un tuttis73 . Es to cienīt esmu iemācījies tikai pēdējos piecos gados.

Uz mirkli iestājās klusums.

- Gribat uzkāpt uz. klāja? - pēkšņi iejautājās Naidelmans.

Hečs pietauvoja "Žēlabaino Džeinu", noslāpēja motoru un

uzlēca uz "Grifa" klāja. Kapteinis palīdzēja - pasniedza pre­tim roku. Naidelmans ievilka dūmu no pīpes, un acumirkli viņa seju apspīdināja sarkana gaisma, kas izcēla iekritušos vaigus un acis. Mēnessgaisma, apspīdējusi zeltītas aukliņas uz kapteiņa cepures, atgādināja dārgmetāla mirdzumu.

Viņi klusēdami stāvēja pie reliņiem un klausījās pēdējās ārijas taktis. Kad tā beidzās un sākās rečitativs, Naidelmans dziļi ievilka elpu un izkratīja pari bortam tabakas paliekas.

- Kādēļ jūs nekad neesat aicinājis mani atmest pīpēšanu? - viņš jautāja. - Visi dakteri, kurus jebkad esmu pazinis, ir cen­tušies mani pierunāt to izdarīt. Visi, izņemot jus.

I lečs apsvēra, ko atbildēt.

- Man likās, ka ta bus velta mutes dzesēšana.

Naidelmans jautri iesmejas.

- Tad jau jus mani ļoti labi pazīstat. Varbūt nokāpsim lejā un iedzersim pa glāzītei portvīna?

Hečs pārsteigts paskatījās uz kapteini. Pirmīt, sēdēdams "Cerbera" kambīzē, viņš bija dzirdējis, ka nevienu nekad ne­aicina nokāpt "Grifa" kajītes, ka neviens patiesībā nezina, kā tur izskatās. Kapteinis - lai ari izskatīgs un draudzīgs ar ko­mandas locekļiem - allaž turējās savrup.

- Laikam esmu pareizi rīkojies, nesākdams lasīt morāli par jūsu netikumiem, vai ne? - Hečs noteica. - Paldies, glāze portvīna man tiešām noderētu.

Viņš sekoja Naidelmanam stūres mājā, tad pa kāpnēm le­jup un cauri zemām durvīm. Aiz tām atkal bija metāla kāp­nes, vēl vienas durvis - un I lečs attapās milzīgā telpa ar ze­miem griestiem. Viņš ziņkārīgi paskatījās apkārt. Sienas bija bagatigi rotātas ar sarkankoka paneļiem, karaļa Džordža laikmetam atbilstošiem kokgriezumiem un perlamutra inkrustācijām. Katrā iluminatorā bija iestrādātā smalka krā­saina vitrāža, pie sienām izvietoti ādas dīvāniņi. i'ie pretē­jas sienas kurējās neliels kamīns, piepildot kajiti ar siltumu un tikko jaušamu patīkamu bērza malkas aromātu. Abas pu­ses kamīnam atradās grāmatu skapji ar stikla durvīm - aiz tam I lečs saskatīja teļādas sējumus ar zeltītiem rotājumiem. Viņš piegāja tuvāk, lai izlasītu nosaukumus: 1 lekleta74 "Ce­ļojumi", sens Ņūtona73 "Principu" izdevums. Šur un tur bija redzami izgaismoti vērtīgu un dārgu manuskriptu un citu inkunabulu7 " vaki - Hečs pamanīja brīnišķīgu Les Tres Riches Heures tlu Duc de Berryn eksemplāru. Viens plauktiņš bija atvē­lēts senu pirātu stāstu oriģinālizdevumiem: Laionela Vafera/S "Vecpuiša priekam", Aleksandra Hskvemelina7 " "Amerikas bukanieriem" un Čārlza Džonsona™ "Vispārējai vēsturei par laupišanām un slepkavībām, ko izdarījuši paši slavenākie pirāti". Šī kolekcija droši vien izmaksājusi veselu bagātību. I lečs prātoja, vai tik šajā kajītē nav savāktas trofejas no iepriekšējām Naidelmana ekspedīcijām.

Līdzas vienam skapim karājās glezna - juras ainava zel­tīta rāmi. I lečs piegaja tuvāk, lai labāk apskatītu, un tad spēji ievilka elpu.

- Augstais dievs! - viņš iesaucas. - Tas taču ir Terners, vai ne?

Naidelmans palocīja galvu.

- Uzmetums tūkstoš astoņsimt septiņdesmit ceturtā gada gleznai "Brāzmās Bīčīhedas piekraste".

las pašas, kas glabājas Teita galerijā? - 1 lečs jautāja. - Pirms paris gadiem biju Londonā un vairākas reizes mē­ģināju to nokopēt.

- Jus esat gleznotājs? - Naidelmans izbrīnījās.

- Diletants. Lielākoties akvareļi.

Hečs atkāpās un atkal sāka skatīties apkārt. Pārejie zīmē­jumi pie sienām, izrādījās, nemaz nav gleznas, bet filigrāni vara grebumi, kuros attēloti krāšņi ziedi, dīvainas zāles un eksotiski augi.

Naidelmans piegāja pie nelielas ar audeklu apklātas kas­tes, kurā ar lūku izklātās iedobes atradās kristāla karafes un glāzītes, ņemis divas glāzes, viņš las piepildīja ar port­vīnu divu pirkstu platumā.

- Tās gravīras, - Naidelmans iesaka, sekodams I leča ska­tienam, - ir radījis sers Džozefs Benkss81 . Botāniķis, kurš de­vās līdzi kapteinim Kukam1 *2 viņa pirmajā ceļojumā apkārt pa­saulei. Tie ir augu paraugi, ko viņš savācis Botānikas līci drīz pec tam, kad tika atklāta Austrālija. Ziniet, tur bija tik daudz dažādu augu! Tieši tādēļ Benkss to nosauca par Botānikas līci.

- Skaisti, - ņemdams glāzi, noteica Hečs.

- Iespējams, tas ir brīnišķīgākās vara gravīras, kādas jeb­kad radītas. Viņš nu gan bija laimes luteklis, vai ne? Botāni­ķis, kuram bijusi iespēja izpētīt pilnīgi jaunu kontinentu!

- Jūs interesējaties par botāniku? - Hečs apjautājās.

- Rs interesējos par jauniem kontinentiem, - Naidelmans atbildēja, skatīdamies uguns liesmās. - Taču esmu piedzimis mazliet par vēlu. Visi jau bija atklāti. - Viņš pasmaidīja, it kā gribētu apslēpt sapņaino mirdzumu acīs.

- Taču Ūdens Aka esat atradis uzmanības cienīgu noslē­pumu.

- Ja, - Naidelmans atteica. - Varbūt pēdējo uz pasaules. Tieši tādēļ es uzskatu, ka tādas īslaicīgas neveiksmes kā šodien nedrīkst mani iebiedēt. Īsti noslēpumi nemaz tik viegli nedodas rokās.

HeČs malkoja portvīnu, un iestājās ilgs klusums. Lielāka­jai daļai cilvēku, kurus viņš pazina, tāda pauze sarunas lai­kā liek justies neomulīgi. Taču Naidelmanam, šķiet, ta pat patika.

- Gribēju jums jautāt, - beidzot ierunājās kapteinis, - ko jus domājat par to vakardienas pieņemšanu pilsēta?

- Vispār ņemot, ikvienu mūsu klātbūtne, šķiet, iepriecina. Ir pilnīgi skaidrs, ka vietējam biznesam esam izdevīgi.

- Ja, - Naidelmans atbildēja. - Bet ko jūs gribējāt teikt ar to vispār ņemot?

Nu, ne jau visi ir tirgotāji. - Hečs nosprieda, ka nav vērts izvairīties no tiešas atbildes. - Man radies iespaids, ka vietēja mācītāja personā esam sastapuši morālo opozīciju.

Naidelmans šķībi pasmaidīja.

- Mācītājam tas viss nepatīk, vai ne? Taisni jābrīnās, ka pēc slepkavībām, inkvizīcijas un neiecietības divu tūkstošu gadu garumā kāds kristiešu mācītājs vēl ir pārliecināts par savas morāles patiesumu.

Hečs sāka neveikli mīņāties - viņa priekšā tagad stāvēja pļāpīgs Naidelmans, kas nebūt nelīdzinājās tam atturīgajam cilvēkam, kas pirms dažām stundām bija pavēlējis darbināt motorus bīstamā ātrumā.

- Viņi stāstīja Kolumbam, ka viņa kuģis pārkritis pāri ze­mes malai. Un piespieda Galileju publiski atteikties no sava izcilā atklājuma. - Naidelmans izņēma no kabatas pīpi un ne­steidzīgi izpildīja aizkūpināšanas rituālu. - Ari mans tēvs bija luterāņu mācītājs, - viņš daudz klusākā balsī piebilda, uz­šķildams sērkociņu. - Man ar to pietika līdz mūža galam.

- Jus neticat Dievam? - iejautājās Hečs.

Naidelmans klusēdams nopētīja sarunu biedru un tad no­lieca galvu.

- Godīgi sakot, es bieži vien esmu gribējis ticēt. Reliģijai manā bērnībā bija tik liela loma, ka, dzīvojot bez tās, pa reizei jūtu tādu kā tukšumu. Taču esmu no tiem cilvēkiem, kas nespēj ticēt, ja nav pierādījumu. Es nespēju sevi pārva­rēt. Man ir vajadzīgi pierādījumi. - Viņš iemalkoja portvīnu. - Kādēļ jautājat? Jums ir kada reliģiska pārliecība?

Hečs ieskatījās kapteinim tieši acīs.

- Nu… jā.

Naidelmans kūpināja pīpi un gaidīja.

- Taču negribu par to runāt.

Naidelmana sejā atplauka smaids.

Brīnišķīgi! Noceļu cepuri jūsu priekšā!

Hečs pasniedza viņam glāzi.

Taču viņš nebija vienīgais pilsētnieks, kurš iebilda, - I lečs turpināja. - Kāds mans sens draugs, dabaszinātnes sko­lotājs, uzskata, ka mēs cietīsim neveiksmi.

- Un jus? - liedams portvīnu un neskatīdamies uz saru­nu biedru, rāmi atjautāja Naidelmans.

- Ja domātu, ka nekas nesanaks, es nebūtu piekritis sa­darboties. Taču es melotu, ja teiktu, ka šodienas neizdoša­nās neko nenozīmēja.

- Melin, - pasniegdams glāzi, gandrīz maigi iesaka Nai­delmans, - nevaru jums neko pārmest. Atzīšos, - kad sūkņi izgāja no ierindas, jutu kaut ko līdzīgu izmisumam. Taču dzi­ļi sirdi es nešaubos ne mirkli, ka mums izdosies. Tagad es zinu, kur esam pieļāvuši kļudu.

- Droši vien ir vairāk nekā pieci zemūdens tuneļi, - Hečs noteica. - Bet varbūt tas ir kaut kāds hidraulikas jociņš.

- Bez šaubām. Bet ne jau to es gribēju teikt. Saprotiet, mes visu uzmanību veltījām Ūdens Akai. Taču tagad esmu sapratis, ka ne jau šī Aka ir mūsu pretinieks.

Hečs jautājoši sarauca uzacis. Kapteinis pagriezās pret viņu - pīpe sažņaugta rokā, acis spoži mirdzēja.

- Tā nav Aka. Tas ir cilvēks. Makalans, tas arhitekts. Viņš visu laiku ir soli mums priekša. Viņš ir paredzējis mūsu rīcī­bu, viņš ir zinājis, ko darīs tie, kas šaja vietā bijuši pirms mums.

Nolicis glāzi uz galdiņa, kas pārklāts ar tuku, Naidelmans piegāja pie sienas un, atravis kādu koka paneli, atklāja ne­lielu seifu. Nospiežot vairākas podziņas uz tastatūras, seifa durtiņas atvērās. Kapteinis kaut ko izņēma, tad pagriezās un nolika Hečam priekšā uz galdiņa. Tā bija neliela grama- tiņa adas vākos - Makalana darbs "Par svētajām būvēm". Kapteinis ļoti uzmanīgi to atvēra un noglāstīja ar garajiem pirkstiem. Līdzās drukātajam tekstam uz malām bija redza­mi ar roku akurāti rakstīti vārdi - brūni, gluži kā ar udens- krāsu vilkti. Līnija pēc līnijas, ko laiku pa laikam pārtrauca brīvi uzvilkti zīmējumi - dažādi salaidumi, arkas, stiprinā­jumi un pakšu kastes.

Naidelmans uzsita pa grāmatiņu.

Ja Ūdens Aka ir Makalana bruņutehnika, tad šis ir vā­jais posms, kura varam iedurt nazi. Drīz vien būsim atšifrē­juši ari teksta otro daļu. Un tā būs atslēga, lai piekļutu ap­slēptajai mantai.

- Ka jus varat but tik pārliecināts, ka žurnālā atrodama ši atslēga? - Hečs jautāja.

- Citādi tam visam nav jēgas. Kādēļ gan viņam bija vajadzīgs slepens žurnāls, kura teksts ir kodēts un turklāt rakstīts ar neredzamo tinti? Jāpatur prātā, ka Sarkanajam Nedam Okemam Makalans bija vajadzīgs, lai uzbūvētu ne­ieņemamu cietoksni, kurā paslēpt bagātības. Cietoksni, kas ne tikai izturētu laupītāju uzbrukumus, bet būtu tiem arī bīs­tams, piemēram, draudētu ar noslīcināšanu vai iegrūšanu. Taču neviens neizgudro bumbu, ja pats nezina, ka to neit­ralizēt. Tātad Makalans acīmredzot ir izgudrojis veidu, kā Okems pats vajadzības gadījumā var piekļūt bagātībām. Var­būt tas ir slepens tunelis, varbūt iespēja apiet citiem izliktos slazdus. Un ir tikai pats par sevi saprotams, ka Makalans to visu pierakstījis. - Naidelmans paskatījās uz savu viesi. - Ta­ču tajā žurnāla ir kas vairāk par parastu atslēgu. Tas ļauj mums ielūkoties cilvēka prātā. Un tas ir cilvēks, kurš mums noteikti jāuzvar. - Kapteiņa balss tagad bija tikpat zema un savadi spēcīga, kādu Hečs bija dzirdējis jau dienā.

1 lečs noliecās pār grāmatu un ieelpoja pelējuma, ādas, pu­tekļu un sausu puvekļu smārdu.

- Mani pārsteidz, luk, kas, - viņš teica. - Arhitektam, kurš nolaupīts un piespiests strādāt pirātu labā kada Dieva aiz­mirstā salā, pietika drosmes slepus rakstīt žurnālu.

Naidelmans lēni palocīja galvu.

- Jā, gļēvulis tā nerīkotos. Iespējams, Makalans gribēja, lai nākamajām paaudzēm paliek pieraksti par viņa ģeniālā­ko būvi. Grūti pateikt, kas tieši mudinājis viņu šādi rīkoties. Būtībā viņš pats bija viens vienīgs noslēpums. Vēsturē pali­cis trīs gadus ilgs baltais plankums - no brīža, kad Maka­lans izbraucis no Kembridžas un acīmredzot pazudis. Viņa personīga dzīve tā ari palikusi migla lita. Izlasiet šo novēlē­jumu! - Naidelmans uzmanīgi pašķīra grāmatiņas titullapu un paslidināja tuvāk Hečam.

Dziļa pateicība un cieņā Par noradīto chi.l Autors no visas sirds vi-ita šo nfctlo darbu Ftai Onisai.

- Mēs esam izmeklējušies it visur, taču tā ari neesam sapratuši, kas ir tā Eta Onisa, - turpināja Naidelmans. - Makalana skolotāja? Uzticības persona? Mīļākā? - Viņš uz­manīgi aizvēra grāmatu. - Un ar pārējiem viņa biogrāfijas datiem ir tieši tāpat.

- Kauns atzīties, taču līdz brīdim, kad ienācāt mana ka­bineta, neko nebiju dzirdējis par šo vīru, - Hečs piebilda.

- Par viņu neko nezina lielākā daļa cilvēku. Taču savā laikā viņš bija izcils fantasts, īsts renesanses laikabiedrs. Dzimis tūkstoš sešsimt piecdesmit septītajā gada, grāfa ārlaulības bērns, taču ļoti mīlēts. Tāpat kā Miltons, viņš apgalvoja, ka izlasījis pilnīgi visas grāmatas, kas līdz tam laikam publicē­tas angļu, latiņu un grieķu valoda. Studējis tieslietas Kem­bridžā, gatavots bīskapa amatam, bet tad acīmredzot slepe­ni pārmeties katoļu pusē. Pieversies mākslai, naturfilozofijai un matemātikai. Turklāt viņš bija lielisks atlēts - melsa, ka arhitekts spēj uzmest monētu hdz pašas augstākās katedrā­les velvēm.

Naidelmans piecēlās, piegāja pie seifa un ielika taja grā­matiņu.

- Un izskatās, ka visos savos darbos viņš daudz uzmanī­bas veltījis hidraulikai. Šajā grāmatā viņš apraksta asprātīgu ūdens piegādes un novadīšanas sistēmu, ko izgudrojis, lai ar ūdeni apgādātu 1 laundsberijas katedrali. Viņš uzskicējis ari Sevērnas kanāla hidraulisko slūžu sistēmu83 . Tās ta ari nelika uzbūvētas - tolaik to uzskatīja par neprātīgu ideju -, taču Magnusena modelējusi šo sistēmu un uzskata, ka ta būtu darbojusies.

- Vai tiešām Okems speciāli nolaupījis tieši Makalanu?

Naidelmans pasmaidīja.

- Vilinoša doma, vai ne? Taču visai apšaubāma. Iespējams, tā ir viena no liktenīgajām nejaušībām, kādas mēdz gadīties vēstures gaita.

Hečs pamāja ar galvu uz seifa pusi.

- Un ka jūsu rokās nonākusi tā grāmatiņa? Arī tā bija lik­tenīga nejaušība?

Naidelmana smaids kļuva vel platāks.

- Ne gluži. Kad sāku interesēties par Skrandu salas ba- gatībām, šo to noskaidroju ari par Okemu. Ziniet, kad viņa dreifējošais kuģis lika atrasts pamests un atklājas, ka visa komanda gājusi bojā, kuģi aizvilka līdz Plimutai, bet man­tas pārdeva ūtrupē. Mums Londonas arhīvā izdevās atrast mantu sarakstu, un ari kapteiņa lādi, kura bija pilna ar gramatam. Okems bija izglītots virs, un tā varēja but viņa per­soniska bibliotēka. Man iekrita acis grāmatiņa "Par svētajām būvēm"; ta bija iejaukta starp kartēm, franču pornogrāfis­kajiem izdevumiem un navigācijas traktātiem. Bija vajadzīgi tris gadi. taču beigu beigās mums izdevās nākt tai uz pē­dām. Sapelējušu grāmatu kaudzē pussabrukušas bazniciņas pagrabā Glenfarkilā Skotijā.­izīs

Naidelmans nostājās tuvāk kamīnam un turpināja zemā, gandrīz sapņainā balsi.

Nekad neaizmirsīšu sajūtu, kad atvēru šo grāmatiņu pirmo reizi un atskārtu, ka traipi uz lapu malām nav nekas cits kā baltā tinte, kas kļuvusi redzama laika un pelējuma ietekmē. Tam bridi es sapratu - sapratu -, ka Ūdens Aka un tas bagātības bus manas.

Viņš apklusa. Pīpe jau bija nodzisusi. Kvēlojošas ogles ka­mīna meta tumšajā telpā dīvainas ēnas.