Lamatas

56

Hečs atkal atslīga pret akas sienu - bija izsmelti gan baiļu, gan cerību limiti. No kliegšanas smeldza kakls. Viņu atkal mocīja atmiņas par to, kas noticis šajā tunelī, - atmiņas, kas bija zudušas uz tik ilgu laiku, - taču viņš jutās pārāk nogu­ris, lai saliktu kopā trūkstošos mozaīkas gabaliņus. Gaiss bija pārvērties par smacējošu, smirdīgu segu. Hečs papurināja galvu, lai aizgaiņātu vārgo, taču neatlaidīgo brāļa balsi: Kur tu esi? Kur tu esi?

Hečs novaidējās un nokrita ceļos - piespiedis vaigu raup­jajam akmenim, viņš centās atgūt spēju racionāli domāt. Balss neizzuda.

Hečs atrāva vaigu no sienas un ieklausījās.

Tā atkal bija balss.

- Jā? - vilcinādamies uzsauca Hečs.

- Kur tu esi? - atskanēja apslāpēts sauciens.

Hečs pagriezās, sāka taustīt sienas, mēģināja orientēties. Šķita, ka balss skan aiz akmens, kas piespiedis brāļa kaulus grīdai.

- Vai ar tevi viss kārtībā? - balss jautāja.

- Nē! - I lečs atsaucās. - Nē! Esmu iekritis lamatās!

Šķita, ka balss te attālinās, te atkal tuvojas. Varbūt, Hečs

nodomāja, es pats brīžam krītu bezsamaņā.

- Kā lai es palīdzu? - atkal kāds jautāja.

Hečs vilcinājās, prātodams, ko lai atbild.

- Kur tu esi? - viņš beidzot atsaucās. Līdz ar adrenalīna pieplūdumu bija atgriezies ari mazumiņš modrības, taču ilgi tās nepietiks.

- Tunelī, - balss atbildēja.

- Kurā tuneli?

- Nezinu. Ienācu tajā no krasta. Mana laiva avarēja, taču es izglābos. Tas bija brīnums.

Hečs bridi paklusēja, cīnīdamies pēc gaisa. Bija tikai viens tunelis, kurā varēja atrasties balss īpašnieks. Džonija tune­lis.

- Kur tu esi iestrēdzis? - balss turpināja.

- Pagaidi! - Hečs uzsauca, smagi elpodams un pūlēdamies atdzīvināt senās atmiņas.

Ko viņš toreiz redzēja?

…durvis, aizzīmogotas durvis. Džonijs bija salauzis zīmo­gu un iegājis iekšā. Vējš, kas uzpūta no tuneļa, apslāpēja liesmu… Džonijs aiz bailēm un pārsteiguma iekliedzās… Tad tā skaņa, it kā kaut ko vilktu… Viņš bija sagrābstījis nāka­mo sērkociņu, uzšķīlis to, priekšā ieraudzījis nepielūdzamu akmens sienu, asiņu pēdas uz tās. Asinis, šķita, sūcas no plai­sām, plūst un tek kā upe, apņemot viņa ceļus un kurpes.

Hečs ar drebošo roku noslaucīja seju - atmiņas bija pā­rāk iespaidīgas.

Kad Džonijs bija atvēris durvis, uzvēdīja vēja brāzma. Kad Hečs uzšķīla nākamo sērkociņu, priekšā vīdēja tikai ak­mens siena, bet Džonijs bija pazudis. Tātad tunelis aiz tās sienas turpinājās. Ieiešana tajā telpā, durvju atvēršana, zīmo­ga uzlaušana - kaut kas bija iedarbinājis Makalana izgudro­to mehānismu. Milzīgā akmens plāksne pārvietojās pa tune­li un parāva Džoniju līdzi, iespiezdama sīko augumu tukšumā un nosprostodama šo telpu. Cita izskaidrojuma nebija. Aka, kambaris, kurā atradās Hečs, velvētā niša virs galvas - tās visas bija lamatu sastāvdaļas. Un Makalans - vai varbūt Sarkanais Neds Okems - nebija gribējis, lai kāds trau­cētu šo lamatu darbību. Tādēļ arī velvētajā nišā bija ieriko- tas lamatas - ka to, samaksādams ar savu dzīvību, pierādīja Vopners.

- Vai tu vēl esi tur? - atskanēja balss.

- Lūdzu, pagaidi, - atbildēja Hečs, pūlēdamies formulēt secinājumus, kas izrietētu no mutuļojošajam domām.

Tunelis, ko viņi ar Džoniju atklāja, droši vien bija slepe­nā ieeja, ko izmantoja Sarkanais Okems - slepenā ieeja ba­gātību krātuvē, ko izbūvējis Makalans. Gadījumam, ja bagā- tibu mednieki atrastu tuneli, Makalans izgudroja šis lamatas. Lamatas, kas pazudināja Džoniju. Milzīga apstrādāta akmens plātne, kas izbīdās no vienas puses un sadragā nelūgto vie­si, kurš nezina, kā apiet bīstamo vietu. Akmens bija tik meis­tarīgi tēsts, ka, nonācis paredzētajā vietā, izskatās pēc sie­nas, un tam, kurš iekļuvis šajā strupceļā, pat prātā neienāk pētīt, kas atrodas aiz tās…

Hečs pūlējās koncentrēties. Tātad, kad Aku nosusināja, Okemam bija vajadzīgs mehānisms, lai atkal iedarbinātu la­matas, lai aizstumtu akmens plātni atpakaļ un nonāktu pie laupījuma. Protams, Makalans Okemam, kurš būs nonācis Akā, bija ieplānojis citu nākotni. Taču pirātam bija jānotic, ka viņš patiešām nonāks dārgumu krātuvē.

Tātad lamatas darbojas kā sviras mehānisms - akmens no­vietots tā, ka to var izkustināt pat vismazākais spiediens, pat bērns…

…Bet kādēļ tad neviens toreiz, pirms trīsdesmit viena ga­da, kad bezgalīgi meklēja Džoniju, neuzdūrās iespējai at­stumt plātni atpakaļ?

- Li! - Hečs pēkšņi iesaucās. - Vai tu vēl esi tepat?

- Jā. Kā lai es palīdzu?

- 'Tev ir gaisma? - Hečs jautāja.

- Jā. Lukturis.

- Paskaties apkārt. Stāsti, ko redzi!

Iestājās pauze.

- Esmu tuneļa galā. No trim pusēm to ieskauj akmens sie­nas.

Hečs pavēra muti, ieklepojās, sāka elpot vēl seklāk.

- Pastāsti, kādi izskatās tie akmeņi!

Atkal pauze.

- Masivas plātnes.

- Visās trijās pusēs. -Jā.

- Ir kādas plaisas vai izciļņi? Nu, kaut kas tāds?

- Nē, nekā.

I lečs izmisīgi turpinaja domāt.

- liet griestos? - viņš jautāja.

- Ir milzīga akmens pārsedze, dažas vecas ozolkoka sijas.

- Aptausti sijas! Vai tās ir stipras?

- Liekas, ka jā.

Iestājās klusums. Hečs centas ievilkt plaušās pēc iespējas vairāk gaisa.

- Un grīda?

- To klāj dubļi. Cauri redzēt nav iespējams.

- Notīri!

Hečs gaidīja, cenzdamies nezaudēt samaņu.

- Atkal akmens plāksnītes, - atskanēja balss. Hečs juta ataustam cerību stariņu.

- Sīki akmens gabaliņi? -Jā.

Stariņš kļuva specigs.

- Apskati tuvāk! Vai kāds gabaliņš neizskatās citādi kā pārējie?

- Nē.

Cerība zuda. Hečs saķēra galvu rokās un atpleta muti, lai būtu vieglāk elpot.

- Pag! Te kaut kas ir. Pašā centrā ir akmens, kas nav kvadrāts. Tas ir mazliet noasināts, atgādina smaili. Vismaz man tā šķiet. Atšķirība gan ir neliela.

Hečs pacēla galvu.

- Vai vari to pacelt?

- Pamēģināšu. - Uz bridi iestājās klusums. - Nē, tas ir labi nostiprināts, zeme apkārt ir cieta kā krams.

- Tev ir nazis?

- Nē. Pag, es vēl drusku pamēģināšu. Hečam šķita, ka viņš saklausa skrāpēšanos.

- Izdevās! - balss iesaucās, un tajā pat caur biezo akmens sienu bija jaušams satraukums. - Tagad es to ceļu. - Pauze.

- Zem tā ir kaut kāds mehānisms, koka puļķis, kā svira vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tas droši vien ir sviras mehānisms, Hečs kā pa miglu nodo­māja.

- Vai vari to paraut? Ielikt atpakaļ vietā?

- Nē, - pēc brīža balss teica. - Tā iestrēga.

- Pamēģini vēlreiz! - I lečs pēdējiem spēkiem izdvesa.

Atkal iestājās klusums. Hečam atkal sāka dūkt ausīs -

arvien skaļāk un skaļāk. Viņš atslīga pret auksto akmens sie­nu, centās noturēties kājās, tomēr beidzot ieslīga nemaņā.

…Un tad atspīdēja gaisma, atskanēja balss, un Hečs juta, kā atgriežas no milzīga attāluma. Viņš tiecās pretī gaismai, paslīdēja un nokrita. Nobukšķēja kāds Džonija kauls. Viņš tvēra gaisu, kas vairs nebija sasmacis un piesārņots - tas smaržoja pēc jūras. Šķita, ka akmens plātne, kas reiz saspie­dusi Džoniju, atkal nostājusies savā vietā un viņš iekritis vēl lielākā tuneli.

Hečs mēģināja runāt, taču spēja tikai ķērkstēt. Pacēlis gal­vu uz gaismu, viņš centās saskatīt cilvēku, kas stāvēja aiz tās. Piecēlies uz drebošajiem ceļiem, viņš samirkšķināja acis un ieraudzīja mācītāju Kleju, kura degunu klāja apkaltušas asinis.

- Jūs! - iesaucās Klejs, un viņa balsī ieskanējās neslēpta vilšanās.

Mācītājam kaklā karājās plāns spoža metāla krustiņš, ku­ra viena mala bija notašķīta ar dubļiem. Hečs sašūpojas un kāri tvēra brīnišķīgo gaisu. Spēki atgriezās, taču vēl nepie­tika, lai pārdabūtu kaut vārdu pār lūpām.

Klejs paslēpa krustiņu zem krekla un pienāca tuvāk. Viņš nostājās ailē, kur pirms vairāk nekā divdesmit pieciem ga­diem bija stāvējis Hečs.

- Atradu patvērumu netālu no ieejas tunelī un saklausīju jUsu kliedzienus, - mācītājs stāstīja. - Tikai pēc trešā mēģi­nājuma izdevās pacelt to sviru, un tuneļa gala siena sakus­tējās. Kas šī ir par vietu? Un ko jūs te darāt? - Klejs luktura gaismā nopētīja visu telpu. - Un kas tie par kauliem?

Atbildes vielā Hečs pastiepa roku. Mirkli vilcinājies, Klejs pasniedza savējo, un Hečs pietrausās kājās.

- Paldies, - viņš izdvesa. - Jūs izglābāt man dzivlbu.

Klejs aizkaitināts atmeta ar roku.

- Šajā tunelī gāja bojā mans brālis. Un tie ir viņa kauli.

Klejs iepleta acis.

- Ak, - viņš novilka un steigšus virzija luktura gaismu tā­lāk. - Man ļoti žēl.

- Vai redzējāt vēl kādu? - Hečs pēkšņi iejautājās. - Jaunu sievieti lietusmētelī? Tumšmati?

Klejs papurināja galvu.

Hečs uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņš norādīja uz tikko atklāto tuneli.

- Tas ved Ūdens Akas dziļumā. Kapteinis Naidelmans jau ir dārgumu krātuvē. Mums viņš jāaptur.

Klejs sarauca pieri.

- Jāaptur?

- Viņš grasās atvērt šķirstu, kurā glabājas Svētā Mihaēla zobens.

Macitāja seju pāršķēla aizdomu ēna.

Hečs sāka raustīties mokošā klepus lēkmē.

- Es uzzināju, ka zobens ir nāvējoši bīstams. Radioaktīvs.

Klejs sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Ja to izvilks dienasgaismā, mēs visi aiziesim bojā, var­būt pat puse Stormheivenas iedzīvotāju.

Klejs turpināja klusēt.

- Paklausieties, - norijis siekalas, turpināja Hečs. - Jums bija taisnība. Mums vispār nevajadzēja sākt meklēt to apslēp­to mantu. Bet nu jau ir par vēlu. Viens es viņu neapturēšu.

Pēkšņi mācītāja sejas izteiksme mainījās - Hečs īsti nezi­nāja, ko tā varētu nozīmēt. Tā kļuva gaišāka - it kā to ap­mirdzētu iekšēja gaisma.

- Domāju, ka es sāku saprast, - viņš pie sevis noteica.

- Naidelmans lika mani nogalināt, - Hečs turpināja. - Pa­visam nojūdzies.

- Jā, - pēkšņā dedzīgumā noteica Klejs. - Protams.

- Mums atliek vien cerēt, ka vēl nav par vēlu.

Hečs uzmanīgi apgāja apkārt kaulu kaudzītei. Dusi mierā, Džutiij, viņš domās noteica. Tad viņš devās prom pa šauro tuneļa nogāzi, un Vudijs Klejs viņam sekoja cieši aiz mugu­ras.