Lamatas

27

Nākamajā pēcpusdienā Hečs no salas devās prom pacilātā noskaņojumā. Sūkņi visu iepriekšējo dienu un nakti bija puk­šķinājuši nevainojami, izsūknēdami no Akas miljoniem galo- nu brūngana ūdens, pa caurulēm aizdzīdami to pari visai sa­lai un izspļaudami atpakaļ okeānā. Pēc trīsdesmit stundām šļūtenē beidzot bija iesūktas sanesas no paša Ūdens Akas dibena - no simt četrdesmit pedu dziļuma.

Hečs saspringti gaidīja savā medpunklā, taču piecos sa­ņēma ziņu, ka spēcīgs paisums sācies un pagājis, taču Aka juras ūdens nav ieplūdis. lād sekoja nemierīga iekšējo struk- tūru novērošana - sijas vaidēja, krakšķēja un sēdās zem sma­gās nastas. Seismiskie sensori reģistrēja dažus nogruvumus - sānu tuneļos un bedrēs, ne galvenajā šahtā. Pēc dažām stun­dām šķita, ka lielāka daļa stabilizācijas procesa ir pabeigta. Kesons bija izturējis. Tagad komanda bija ķērusies pie mag­netizētā aķa, lai izvilktu atlūzas, kas gadsimtu gaita sakri­tušas Ūdens Akā uz neskaitāmajām šķerssijām un baļķiem.

Izmetis sava kuģīša enkuru Stormheivena, Hečs iegriezās kooperatīvā, lai sagādātu laša fileju. Tad, ļaudamies pēkšņam impulsam, viņš nobrauca astoņas jūdzes līdz Sautportai. Braukdams pa seno piekrastes autostrādi - 1A šoseju -, viņš zili violetajās vakara debesīs četrdesmit grādu leņķi virs horizonta ievēroja bali dzeltenas drūmas zibens šautras. Tālu dienvidos aiz Monheganas salas trīsdesmit tūkstošu pēdu augstumā debesis šķēla pamatīgs pērkons - ta teraudkrāsas pamats burtiski elektrizējās un mirdzēja. Tipiska vasaras lie­tusgāze - spēcīgas lietavas un, iespējams, zibeņošana, taču ne tik stipra, lai izraisītu jūrā vētru.

Sautportas pārtikas preču veikalā, kurā pēc Kembridžas standartiem bija visai maza izvēle, varēja atrast daudzas lie­tas, kuras nesameklēt Bada veikaliņā. Izkāpis no sava jagu­ārā, Hečs steigšus nopētīja ielu - nebūtu labi, ja kads viņu šeit pamanītu un pec tam par šādu nodevību izstāstītu Ba­dam. I lečs pasmaidīja pats par sevi - cik sveša šāda mazpil­sētas loģika šķistu, piemēram, Bostonas iedzimtajam.

Parradies mājās, Hečs uzvārija sev kafiju, pagatavoja lasi ar citronu, dillēm un sparģeļiem un tad uzputoja majonēzi ar kariju un mārrutkiem. Lielāko daļu ēdamistabas galda klāja milzīgs zaļa brezenta gabals. Viņš atbrīvoja sev vietu galda tālākajā stūri un apsēdās, lai pavakariņotu un palasītu Stormhaven Gazette. Iepriecināts un tajā pašā laika apbēdināts, viņš konstatēja, ka par izrakumiem Skrandu salā rakstīts ti­kai otrajā lappusē. Pirmā pilnībā bija atvēlēta Omāru cepša­nas festivālam un Ziemeļamerikas alnim, kas bija ieklīdis no­liktavās aiz Kaja Estensona saimniecības preču veikala, sācis trakot, hdz to notvēra mežniecības darbinieki. Rakstā par izrakumiem bija pieminēts milzīgs progress par spīti dažiem ne­gaidītiem kavēkļiem un noradīts, ka cilvēks, kurš guvis trau­mu iepriekšējās nedēļas nelaimes gadījumā, veseļojas savas mājas. Kā Hečs bija lūdzis, viņa vārds laikraksta slejās ne­parādījās.

Pabeidzis vakariņot, viņš ielika traukus izlietnē un uzlēja tiem ūdeni. Tad viņš atgriezās ēdamistabā pie milzīgā zaļa brezenta gabala. Malkodams jau nākamo tasīti kafijas, I lečs parava nost brezentu - zem tā atradās mazāks audekla ga­bals, uz kura gulēja abi iepriekšējā dienā izraktie skeleti. Viņš no satriecoši lielās masu kapa kaulu kaudzes bija izvēlējies, pec paša domām, vispilnīgākos un raksturīgākos skeletus, pārvedis mājās, lai, neviena netraucēts, varētu tos izpētīt.

Kauli bija tīri un cieti, tos klaja gaišbrūni plankumiņi - sa­las augsne ar augstu dzelzs saturu. Mājas sausajā gaisa tik­ko jaušami oda pēc sastāvējušās zemes. 1 lečs atkāpās vienu soli, iesprieda rokas sānos un uzmanīgi nopētīja gan skele­tus, gan žēli aizkustinošo pogu, sprādzīšu un zābaku naglu kolekciju, kas bija atrasta līdzas skeletiem. Uz viena skeleta pirksta atrada gredzenu - zelta riņķiti ar neslīpētu granāta akmentiņu, kura vērtība bija vairak vēsturiska nekā jebkā­dā cita. Hečs paņēma to un mēģināja uzvilkt savā mazajā pirkstiņā - derēja. Viņš atstāja gredzenu pirkstā - šī saikne ar sen mirušo pirātu dīvainā kārtā priecēja.

Pļavā aiz. atvērtajiem logiem valdija vasaras krēsla, un vardes dzirnavu dīķī bija sākušās ikvakara kurkstēšanu. Hečs izvilka nelielu piezīmju grāmatiņu, lappuses kreisajā pu­se uzrakstīja Pirāts A, bet labajā - Pirāts B. Tad viņš abus vār­dus nosvītroja un aizvietoja ar Melnā Bārda un Kapteinis Kids. Tā viņi šķita cilvēcīgāki. Zem abiem virsrakstiem viņš saka pierakstīt savus pirmos iespaidus.

Pirmām kārtām I lečs noteica abu skeletu dzimumu. Viņš zinaja, ka astoņpadsmitajā gadsimta bija daudz vairak pirā­tu sieviešu, neka uzskatīja vidusmēra cilvēks. Abi bija vīrie­ši. Abiem gandrīz nebija zobu - tas pats sakāms ari par pā­rējiem skeletiem šaja masu kapa. Hečs paņēma rokā atsevišķi nolikto apakšžokli un apskatīja to ar palielināmo stiklu. Bija redzamas brūces, kas Iiecinaja, ka smaganas bijušas bojātas, - vietām kauls kļuvis pavisam plāns. Acīmredzot noēsts. Daži palikušie zobi uzrādīja pārsteidzošu palaloģiju: dentoblasta slānis atdalījies no dentina. Hečs nolika apakšžokli un sāka prātot, kas bijis šādas patoloģijas cēlonis: slimība, bads vai vienkārša higiēnas neievērošana.

Tad viņš pašūpoja roka galvaskausu no pirāta, ko bija no­saucis par Melno Bārdu, un, satvēris kā Joriku, uzmanīgi no­pētīja. Melnas Bārdas vienīgais palikušais priekšzobs bija visai plats - tas liecināja, ka cilvēks bijis no Austrumāzijas vai indiānis. Hečs nolika galvaskausu un turpinaja izpēti. Otrs pirāts - Kids - savulaik lauzis kaju: kaula malas līdzās lūzuma vietai bija noberztas un pārkaļķojušās, turklāt kauls nebija kārtīgi saaudzis. Visticamāk, staigājot klibojis un cie­tis neželīgas sāpes. Dzīvs būdams, Kids diez vai bijis mier­mīlīgs pirāts. Vel viens dziļš ievainojums bija redzams uz atslēgas kaula. Cirtiens nr zobenu? domās sprieda I lečs.

Abi pirāti, visticamāk, bijuši apmēram četrdesmit gadus veci. Ja Melnā Bārda bija aziāts, kapteinis Kids varēja but eiropietis. Hečs nolēma vēlāk pajautai Sendžonam, vai ir kaut kas zināms par to, kādu rasu pārstāvji bijuši Okema ko­mandā.

Hečs, iegrimis domās, apgāja apkart galdam, tad paņē­ma augšstilba kaulu. Tas šķita viegls un trausls. Viņš to sa­lieca, un - lavu pārsteigumu! - kauls sašķīda pirkstos ka sauss zariņš. Hečs nopētīja lūzuma vietas. Tipisks osteopo- rozes gadījums, nevis parastas trūdēšanas sekas. Apskatot luvāk otra skeleta kaulus, Hečs atrada tos pašus simptomus.

Pirāti bija pārāk jauni, lai ciestu 110 šis geronloloģiskās sli­mības. Tātad tas varēja but sliktas pārtikas vai slimības se­kas. Bet kādas slimības? I lečs apsvēra vairāku iespējamo sli­mību simptomus - diagnosticēšanas aparāts stradāja ar pilnu jaudu - un pēkšņi atplauka platā smaidā.

Hečs piegāja pie grāmatplaukta un paķēra apdriskātu I la- risona grāmatu Principles of Internai Medicinev5 . Pāršķirstījis alfabētisko rādītāju, viņš atrada meklēto un aši uzšķīra va­jadzīgo lappusi. Nodaļa bija par cingu: Scorbutus (C vitamī­na trukums). Ja, tieši tadi simptomi: zobu izkrišana, osteo- poroze, atjaunošanas procesu palēnināšanās, pat vecu retu atvēršanās.

Viņš aizvēra gramatu un nolika atpakaļ plauktā. Noslē­pums atklats. Tagad cinga pasaulē visai reti sastopama. Pat nabadzīgākajās trešās pasaules valstis, kur I lečs bija strādā­jis, audzēja svaigus augļus un dārzeņus, un viņam nebija nā­cies saskarties ar šo slimību. Juzdams neparastu apmierinā­jumu, viņš atkal piegāja pie galda.

Atskanēja durvju zvans. Nolādēts, viņš domas nosodījās un, steigšus pārklājis skeletus ar audeklu, iegāja dzīvojama­jā istaba. Dzīvošanai mazpilsētā bija viens trūkums - neviens pat neiedomājās piezvanīt, iekams ierasties ciemos, ja kāds ieraudzīs ēdamistabas galdu, kas nokrauts ar seniem skeletiem, nevis sudrablietām, I lečs nodomāja, pie laba gala tas nenovedīs.

Piegājis pie durvīm un paraudzījies arā pa logu, I lečs izbrīnījās - tur stāvēja sakumpušais profesors Orvils Horns. Vecais virs gaidīja, atspiedies uz spieķa, un sirmie mati bija tā izspūruši, it kā viņš tikko būtu pieskāries van de Grāfa ģeneratora .

- O, šausmīgais doktors Hečs! - profesors iesaucās, tik­līdz durvis atveras. - Gāju garām un ieraudzīju, ka šajā jūsu senajā mauzoleja deg gaisma. - Kamēr Horns runāja, viņa mazas mirdzošās ačteles nerimtīgi šaudījās apkārt. - Iedo­mājos, ka tu droši vien esi ieslēdzies pagraba un šķērd lī­ķus. Ciemā, zini, pazudušas dažas jaunavas, un ļaudis sāku­ši uztraukties. - Vecā vira skatiens apstājās pie lielā brezenta gabala uz ēdamistabas galda. - Ei! Un kas tad tas?

- Pirātu skeleti, - plati smaidīdams, atbildēja Ilečs. - jus taču gribējāt dāvaniņu, vai ne? Tātad, daudz laimes dzim­šanas dienā!

Profesora acis sajūsmā spoži iemirdzējās, un viņš, pat ne- palūdzis atļauju, iegāja istabā.

- Brīnišķīgi! - viņš iesaucās. - Redzu, ka aizdomas bija pamatotas. Kur tu tos dabūji?

- "Talasas" arheoloģe pirms pāris dienām atraka pirātu apmetnes vietu Skrandu salā, - Hečs paskaidroja, vedinā­dams veco viru ēdamistabā. - Viņi atrada masu kapu. Nolē­mu pārīti paņemt sev, lai mēģinātu noteikt nāves cēloni.

Profesora kuplas uzacis izbrīna izliecās. Hečs pacēla bre­zenta malu, un viņa viesis ieinteresēts paliecās uz priekšu, ar spieķi pabikstīdams vairākus kaulus.

- Domāju, ka esmu uzminējis, kādēļ viņi gājuši boja, - teica 1 lečs.

Profesors pacēla roku.

- Klusu! Ļauj arī man pamēģināt!

I lečs pasmaidīja - viņš atcerējās, cik ļoti profesoram pa­tika risināt zinātniskās problēmas. Viņi bieži vien pēcpusdie­nas spēlēja šo spēli - profesors iedeva Hečam kadu nepa­rastu eksemplāru vai uzdeva āķīgu zinātnisku mīklu, kas bija jāatrisina.

Doktors Horns pacēla Melnās Bārdas galvaskausu, apgrieza otrādi un apskatīja zobus.

- Austrumāzijas iedzimtais, - viņš noteica, likdams gal­vaskausu atpakaļ.

- Ļoti labi.

- Nekas īpašs, - atbildēja profesors. - Pirāti bija pirmie darba devēji, kas atzina rasu vienlidzību. Šis varētu but no Birmas vai Borneo. Varēja but laskārs97 .

- Iespaidīgi, - I lečs noteica.

- Jaunie gan visu ātri ai/mirst! - Profesors apgaja apkārt skeletiem. Viņa mazās un apaļās ačteles spidēja - viņš atga- dināja kaķi, kas rotaļājas ar peli. Tad vecais vīrs paņēma kau­lu, ko bija salauzis 1 lečs. - Osteoporoze, - viņš konstatēja, paskatījies uz savu skolnieku.

Hečs pasmaidīja, taču neko neteica. Doktors Horns pa­ņēma rokā apakšžokli.

- Šie pirāti acīmredzot neuzskatīja par vajadzīgu divas reizes dienā izmantot diegu zobu tīrīšanai. - Viņš nopētīja zobus, domīgi parvilka ar pirkstu sejai un izslējās. - Visi simptomi liecina par cingu.

Hečs sadruma.

- Jūs to noteicāt daudz ātrāk nekā es.

- Agrākos gadsimtos cinga uz kuģiem plosījās endemis- kos apmēros. Baidos, to zina visi.

- Iespējams, tas bija acīm redzami, - nomāktā balsī sacīja l lečs.

Profesors veltīja viņam dzēlīgu skatienu, taču neko ne­teica.

- Nāciet, piesēdīsim dzīvojamajā istaba, - 1 lečs aicināja. - Pagatavošu jums tasīti kafijas!

Kad viņš pec dažam minūtēm atgriezās ar paplāti, uz ku­ras rindojās tasītes un apakštasītes, profesors jau bija apsē­dies atzveltnes krēslā un laiski šķirstīja kadu senu detektiv- stāstu, ko I leča māte savulaik bija dievinājusi. Viņa plauktā turēja apmēram trīsdesmit grāmatas - māte bija teikusi, ka ar to pietiek, lai diena, kad izlasīta pēdējā, jau bulu aizmir­sies, kas rakstīts pirmajā, un visu var sākt no sākuma. Ierau­got savā dzīvojamajā istabā vīru no bērnības, kas šķirsta mātes grāmatu, Heču pārņēma rūgteni salda nostalģija - tik spēcīga, ka paplati uz mazā galdiņa viņš nolika ar lielāku troksni, nekā bija vēlejies. Profesors paņēma tasīti, un kadu bridi viņi klusēdami malkoja kafiju.

- Melin, - nokremšļojies vecais virs beidzot iesāka, - es­mu tev parādā atvainošanos.

- Ludzu, - atbildēja Hečs, - nav vajadzības to pieminēt. Es protu novērtēt jusu tiešumu.

- Pie velna manu tiešumu! Todien es runāju pārsteidzīgi. Es vel joprojām esmu pārliecināts, ka Stormheivena lieliski varētu iztikt bez tas nolādētās dārgumu salas, taču neko ne­padarīsi. Kas es esmu, lai tiesātu tevi? Tātad dari vien, kas tev jādara.

- Paldies.

- Lai izpirktu savu grēku, atnesu kaut ko, lai varētu uz­spēlēt "parādi un stāsti" spēlīti, - profesora acis iedegās pa­zīstamas uguntiņas. Viņš izņēma 110 kabatas kastīti un atvē­ra. Tajā bija dīvaina gliemežnīca ar sarežģītu punktu un iesvitrojuma rakstu uz virsmas. - Kas tas ir? Tev ir piecas minūtes!

- Jūras eži, Siāmas dvīņi, - Hečs teica, sniegdams kastīti atpakaļ profesoram. - Jauks eksemplārs.

- Sasodīts! Ja tu neļauj iedzīt sevi strupceļā, esi vismaz tik daudz noderīgs, ka paskaidro apslakļus, kas saistīti ar šiem te. - Profesors ar īkšķi norādīja uz ēdamistabas galda pusi. - Gribu dzirdēt visu līdz pēdējam sīkumam, lai cik tas triviāls ari nebūtu. Ja kaut ko izlaidīsi, tiksi bargi sodīts.

Izstiepis un sakrustojis kājas uz pītā paklājiņa, Hečs pa­stāstīja, kā Bontjēra atradusi apmetni; ko atrada pirmo izra­kumu laika; ka tika atrakts masu kaps, zelts un citi priekš­meti; cik blīvi bija salikti līķi. Profesors klausījās, sparīgi māja ar galvu 1111, izdzirdot kaut ko jaunu, rauca un atkal izlīdzināja pieri.

- Manuprat, vispārsteidzošākais ir līķu skaits, - Hečs se­cināja. - Līdz šai pēcpusdienai identificēti astoņdesmit indi­vīdi, bet izrakumi vel nav pabeigti.

- Tiešām. - Profesors apklusa. Viņa skatiens klejoja, ne­kur īpaši neuzkavēdamies. Tad viņš izstiepās, nolika tasīti, delikāti nogludināja žaketes stūrus un piecēlās kājās. - Cin- ga, - viņš atkārtoja vairāk pats sev un tad iespurdzas. - Pa­vadi mani līdz durvīm, labi? Esmu nozadzis tev pietiekami daudz laika.

Pie durvīm profesors apstājās un pagriezās. Viņš veltīja I lečam ilgu skatienu, kurā jautās slēpta interese.

- Saki, Melin, kada flora dominē Skrandu sala? Es tur ne­kad neesmu bijis.

- Nu, - I lečs iesāka, - tā ir tipiska sala, koku praktiski nav, grīšļi, Virdžinijas ievas, diždadži un mežrozītes.

- Ak tā. Virdžinijas ievu pīrāgs… ļoti gards! Vai esi kād­reiz baudījis mežrozīšu paauglišu tēju?

- Protams, - atbildēja Melins. - Māte to dzēra lielos dau­dzumos un teica, ka ta esot veselīga. Bet man ta riebās.

Profesors Horns noklepojās, pielicis mutei priekšā roku. Hečam atcerejas, ka ar šādu žestu profesors pauž nosodīju­mu.

- Kas notika? - viņš kā aizstāvoties jautāja.

- Virdžinijas ieva un mežrozīšu paaugliši, - profesors iesāka, - pirms dažiem gadsimtiem šajā krastā bija neatņe­mama uztura sastāvdaļa. Abos ir ārkārtīgi daudz C vitamīna.

Iestājās klusums.

- Ak, - novilka Hečs, - es saprotu, ko jūs ar to gribat teikt.

- Septiņpadsmitajā gadsimta jūrnieki, iespējams, nezinā­ja, kas izraisa cingu, taču viņi noteikti pazina gandrīz visas svaigas ogas, augļus, saknes vai dārzeņus, kas to spēja izār­stēt. - Profesors pētījoši vērās llečā. - Un saistībā ar mūsu pārsteidzīgo diagnozi ir vēl viena problēma.

- Kāda?

- Veids, ka šie cilvēki apglabali. - Vecais virs, kā uzsvēr­dams savu vārdu nozīmi, paklaudzināja ar spieķi pa grīdu. - Melin, cinga vēl nav pietiekams iemesls, lai astoņdesmit līķus samestu masu kapa un šmauktu prom tada ātruma, ka tiek pamests pat zelts un smaragdi.

Tālu dienvidos noplaiksnīja zibens un nogranda pērkons.

- Bet kas ir pietiekams iemesls? - Hečs apjautājas.

Vienīgā doktora Horna atbilde bija sirsnīgs uzsitiens pa plecu. Tad viņš pagriezās, nokliboja lejup pa pakāpieniem un devās prom - spieķa klaudzieni skanēja vēl ilgi pēc tam, kad viņa stāvs bija izzudis Okeāna alejas tumsā.