Lamatas

4.

Viņa priekšā atkal vidēja tumšās, biedējošās salas aprises, kas tik dziļi bija iespiedušās atmiņā un mocīja murgainajos sap­ņos. Tas bija tikai melns siluets starp pelēkajām debesīm un juru, - tas atgādināja dīvainu saliektu galdu, kas no salas aiz­vēja puses stiepās kraujas virzienā un kura centrā slējās saus­zemes paugurs. Bangas sitās pret klintīm un atstāja aiz se­vis putu plēksnes, kas līdzinājās kuģa ķīļudenim. Tagad sala šķita vēl drūmāka nekā Heča bērnības atmiņās: neaizsargā­ta pret vēju, neauglīga, jūdzi gara un astoņsimt jardus pla­ta. Aizvēja pusē pāri oļiem klātajam krastam slējās vientulī­ga, salīkusi egle, kuras galotni jau sensenos laikos bija pāršķēlis zibens, bet tas zari sabozušies slējās debesis kā ve­cas raganas rokas.

It visur starp grīšļu stiebriem un mežrozīšu krūmiem rē­gojās velnišķīgu mašīnu paliekas: senlaicīgi tvaika kompre­sori, vinčas, ķedes, katli. Vecajai eglei vienā pusē atradās laika zoba sagrauztas budeles - sašķiebušas uz sāniem un bez. jum­tiem. Tālākajā galā llečs varēja saskatīt gludās, apaļīgās Va­ļu muguras, kurās viņi ar Džoniju bija rāpušies pirms vairak nekā divdesmit pieciem gadiem. Pie tuvākajām klintīm gulēja vairāki milzīgu kuģu vraki, kurus saviem viļņiem bija slacī­jušas un drupinājušas neskaitāmas vētras. Šķēpelēs sadauzī­tie veco kuģu klaji un brangas mētājās starp granīta bluķiem.

Ik pēc simt pēdām virs paisuma līmeņa zīmēm bija izlikti brī­dinājumi:

UZMANĪBU!

BĪSTAMI DZĪVĪBAI!

KRASTĀ NEIZKĀPT!

Naidelmans uz bridi šķita zaudējis valodu.

- Beidzot, - viņš izdvesa.

Mirkļi izvērtās minūtēs, bet "Žēlabainā Džeina" turpinā­ja dreifet. Naidelmans atrāva no acīm binokli un pievērsās Uečam.

- Doktor? - viņš uzsauca.

1 lečs bija stingri ieķēries stūrē un dziļi iegrimis atmiņās. Kā jūrasslimibas lēkme viņu bija pārņēmušās šausmas. Stū­res mājas logus rasinaja sīks lietutiņš, bet bojas zvaniņš mig­la drūmi dzindzinaja. Tomēr viņu mocīja ne tikai šausmas; tām pievienojās kaut kas līdz šim nepieredzēts: apjausma, ka šajā sala tiešām apslēpti dārgumi - ka vectēvs nemaz nav bijis muļķis, kurš nieku deļ izpostījis dzimtu trijās paaudzēs. Šajā bridi Hečs saprata, kādam jābūt lēmumam - galīgajai atbildei, ko viņš dos vectēvam, tēvam un brālim.

- Doktor Heč? - atkārtoja Naidelmans; viņa seja miklu- ma mirdzēja.

I lečs vairākas reizes dziļi ievilka elpu un piespieda sevi atslābināt stūres ratu sažņaugušos pirkstus.

- Brauksim apkārt salai? - viņš jautāja, pūlēdamies runāt mierīgi.

Naidelmans mirkli raudzījās Hečā, tad vienkārši palocīja galvu un atkal pielika binokli pie acīm.

Mazliet palielinājis ātrumu, Hečs virzīja kuģi jūrā, āra no aizvēja. Kuģis slīdēja ar ātrumu trīs mezgli stundā. Hečs stū­rēja, lai izvairītos no Vaļu mugurām un citiem, daudz bīsta­mākiem objektiem aiz tam.

- Drūma vieta, - Naidelmans noteica. - Drūmāka nekā biju iedomājies.

- Te nav dabiskas ostas, - atbildēja Hečs. - Salu ieskauj rifi, un paisuma viļņi ir briesmīgi. Sala atrodas atklātā oke­ānā, un katru rudeni to satricina pamatīgs ziemeļaustrenis.

Salā izrakti tik daudzi tuneļi, ka lielākā daļa zemes ir piesū­kusies ar ūdeni un nav stabila. Vēl ļaunāk, dažas kompāni­jas darbos izmantoja sprāgstvielas. Zemē aprakts, savu stun­du gaida nesprādzis dinamīts, detonatori un Dievs vien zina kas vēl.

- Un kas tas par lūzni? - jautāja Naidelmans, norādīdams uz masīvu saliektu metāla konstrukciju, kas slējās virs udens- zāļu nogludinātajām klintīm.

- Barža, kas te pamesta vēl mana vectēva dzīves laikā. Tā ar peldošo celtni bija noenkurota pie krasta, taču nokļu­va ziemeļaustreņa nagos un tika sadauzīta pret klintīm. Kad okeāns bija savu padarījis, nekas glābjams pāri nepalika. Ma­na vectēva pūlēm bija pielikts punkts.

- Vai jūsu vectēvs nav atstājis kādas piezīmes? - apjautā­jās Naidelmans.

- Tēvs tās iznīcināja, - drūmi atbildēja Hečs. - Vectēvs šīs salas dēļ ģimeni noveda līdz bankrotam, tādēļ tēvs ienī­da gan šo vietu, gan visu, kas ar to saistits. Vēl pirms tā ne­laimes gadījuma. - Viņš apklusa un, skatīdamies taisni sev priekšā, vel ciešāk ieķerās stūrē.

- Piedodiet, - Naidelmans noteica, un viņa vaibsti atmai- ga. - Esmu tik ļoti aizrāvies ar šo lielu, ka dažkārt piemir­stu jūsu personīgo traģēdiju. Atvainojiet, ja kāds jautājums šķiet neiejūtīgs.

1 leča skatiens vēl joprojām bija vērsts taisni pari kuģa priekšgalam.

- Ir jau labi.

Naidelmans apklusa, un Hečs jutās par to pateicīgs. Ne­kas nebija sāpīgāks par banālajām frāzēm, ko saka cilvēki, kas grib tikai labu, īpaši tādas kā: "Nemocieties pašpārme­tumos, tā taču nebija jūsu vaina."

"Žēlabainā Džeina" apbrauca salas dienvidu pusi. Hečs mazliet palielināja ātrumu, un kuģis rāvās uz priekšu.

- Apbrīnojami, - Naidelmans nočukstēja. - Iedomājieties: šī nelielā saliņa ar smiltīm un klintīm ir vienīgā, kas šķir mūs no vislielākajām bagātībam, kas jebkad apraktas zemē!

- Rāmāk, kaptein, - Hečs atbildēja, cenzdamies šo brīdi­nājumu izteikt pēc iespējas nebēdnīgāka tonī. - Tieši tādi sa­jūsmas pilni izsaucieni noveda līdz bankrotam dučiem kom­pāniju. Vietā atcerēties to seno dzejolīti:

Lai ari esmu cieši līdzās templim, Kas glabā Debesim ziedotās šķirstu, Viņa, godīgi teiksim, Nav mana un nekad ari nebūs.

Nakfflfhians pievērsās Hečam.

- Kā redzu, jums bijis laiks lasīt ne tikai Greja "Anatomi­ju" un Merka rokasgrāmatu. Nav daudz kaulu lauzēju, kas spēj citēt Koventri Petmoru17 .

Hečs paraustīja plecus.

- Man šad un tad patīk palasīt dzeju. Malkoju kā smalku portvīnu. Bet par ko jūs atvainojaties?

Naidelmans īsi pasmaidīja.

- Esmu vairāk nekā desmit savas dzīves gadus pavadījis jūrā. Mēdz būt, ka mana vienīgā nodarbošanās ir lasīšana.

Pēkšņi no salas puses atskanēja spējš troksnis - šķita, ka tur kads klepo. Tas kļuva arvien skaļāks, pārvērtās par klu­su rūkšanu un beidzot pārtapa par ķērkstošu vaidu - likās, tā varētu gārgt mirstošs dziļjūras briesmonis. Hečs juta, kā šermuļi pārskrien par kauliem.

- Kas tas par ellišķīgu troksni? - asi noprasīja Naidel­mans.

- Paisumu nomaina bēgums, - paskaidroja I lečs un vieg­li nodrebinājās. - Acīmredzot kāds apslēpts kanāls savieno Ūdens Aku ar jūru. Kad paisuma straume maina savu vir­zienu un ūdens tunelī plūst atpakaļ, rodas šāds troksnis. Tā vismaz runā.

Vaidi turpinājās - tie izplēnēja lēni, pirms pilnīgas izzu­šanas pārtopot par burbuļojošu stostīšanos.

- No vietējiem zvejniekiem var dzirdēt vēl vienu teoriju, - I lečs stastija. - Varbūt ievērojāt, ka apkārt salai nav izlikti omāru murdi. Bet nevajadzētu domāt, ka te nav omāru, ko ķert.

- Skrandu salas lāsts, - palocījis galvu, Naidelmans no­teica, un viņa acīs iedegās jautras uguntiņas. - Esmu par to dzirdējis. - Naidelmana skatiens pievērsās kuģa klajam, un tikai pēc ilgas klusēšanas viņš lēni pacēla galvu. - Nav ma­nos spēkos atdzīvināt jūsu brāli, - viņš teica, - bet vienu varu apsolīt: mēs noskaidrosim, kas ar viņu nolicis.

Hečs pavēcināja roku - spēcīgā emociju uzplūdā nespē­dams izteikt ne vārda. Viņš pagriezās pret atvērto stūres mā­jas logu - pateicīgs, ka lietu nav redzama viņa seja. Pēkšņi Hečs saprata, ka nespēj vairs ne mirkli ilgāk palikt šajā sala. Neko neteicis, viņš pagrieza kuģi uz rietumiem, palielināja ātrumu un stūrēja atpakaļ miglas vāla, kas ieskāva salu. Vi­ņam gribējās atgriezties viesnīcas istabiņā, pasūtināt pusdie­nas un aizskalot visu ar glāzi "Asiņainās iMērijas".

Izbraukuši cauri miglai, viņi nonāca ilgi gaidītaja, spoža­jā dienas gaismā. Vējš pieņēmās spēkā, un Hečs jula, kā uz sejas un rokām sāk iztvaikot mitrā gaisa pilieniņi. Viņš ne­atskatījās. Atslābināt saspringtos muskuļus palīdzēja jau ap­ziņa, ka miglas ieskautā sala ātri vien pārvēršas par tumšu punktiņu, kas izzūd pie horizonta.

- Jums bulu jazina, ka mēs strādāsim ciešā sadarbībā ar pirmklasīgu arheologu un vēsturnieku, - pavēstīja līdzas sla- vošais Naidelmans. - Informācija, ko iegūsim par septiņpa­dsmitā gadsimta inženiermākslu, pirātiem un tālaika jūrnie­cības tehnoloģijām, varbūl pat Sarkanā Neda Okema noslēpumaino navi, nebūs naudā novērtējama. Šī būs ne ti­kai apslēptās mantas meklēšana, bet vienlīdz ari arheoloģis­kā ekspedīcija.

Atkal ieslajās klusums.

- Gribētu sev paturēt tiesības pārtraukt visus darbus, ja jutīšu, ka tie kļūst pārāk bīstami, - paziņoja Hečs.

- Visai saprotams lūgums. Mūsu standarta līguma ir as­toņpadsmit punkti. Vienkārši pievienosim deviņpadsmito.

- Ja es iesaistīšos šajā lietā, - Hečs saka runāt daudz lē­nāk, - negribu, ka man tikai jāklusē un jāskatās citiem pār plecu.

Naidelmans izkratīja pelnus no pīpes.

- Šadas ekspedīcijas ir visai bīstamas, īpaši neprofesionā­lim. Kādu lomu jūs vēlētos uzņemties?

Hečs paraustīja plecus.

- Jūs minējāt, ka esat nolīdzis mediķi.

Naidelmana rokas apstājās un viņš, pievērsies doktoram, izbrīnā sarauca pieri.

- Nu, jā, to paredz Menas likumi. Gribat ierosināt kadru mainu?

-Jā. **

Naidelmans pasmaidīja.

- Varēsiet tik viegli pamest darbu Obērna kalna slimnīcā?

- Pētījumi var pagaidīt. Turklāt tas taču nebūs uz ilgu lai­ku. Tagad ir jūlija beigas. Ja gribat ķerties pie darba vēl šo­gad, tas jāpabeidz četru nedēļu laikā. Vētru sezonā izraku­mi nav iespējami.

Naidelmans pārliecās pāri bortam un ar vienu spēcīgu si­tienu izkratīja tabakas paliekas no pīpes. Viņš atkal izslējās. Aiz muguras horizontu iezīmēja šaura un gara Ugunsgalvas raga krasta līnija.

- Pēc četrām nedēļām ekspedīcija būs galā, - viņš noteica. - Tā būs jusu uzvara, un ari manējā.