Lamatas

5.

Hečs iebrauca mašīnu dubļainā stāvvietā līdzās veikalam Bud's Superette. Šoreiz tas bija viņa paša braucamais. Vērot savu pagātni caur automašīnas vējstiklu - tagadnes aplieci­nājumu - bija neparasti neomulīgi. Viņš paskatījās uz apbru­žātajiem ādas sēdekļiem un pabalejušajiem kafijas traipiem, kas klāja riekstkoka krāsas pārnesumkarbu. Viss tik pazīs­tams, tik drošs - bija jāliek lieta milzīgs gribasspēks, lai pie­spiestu sevi atvērt durvis. Hečs paņēma no paneļa saules­brilles, taču tūdaļ nolika atpakaļ. Pietika slēpties.

Viņš nopētīja nelielo laukumu. Cauri sadrupušajam as­faltam vīdēja šķembas. Stūri reiz atradās veclaicīgs avīžu stends, kurā plivinājās komiksu un žurnālu rindas; tagad tā vietā slējās saldējuma kiosks. Pilsētiņa stiepās lejup pa nogāzi - tikpat gleznaina kā vienmēr - namu šīfera un ciedru lubiņu jumti spožajā saulē mirdzēja. No ostas puses tuvojās puisis gumijas zābakos un plecā uzmestu lietusmē­teli - omāru ķerajs atgriezās no darba. Virs paskatījās uz I Ieču un tad nozuda sānieliņā. Puisis bija jauns - ne vairāk ka divdesmit gadu. 1 lečs atskarta, ka laikā, kad viņš kopa ar māti aizbraucis no Stormheivenas, šis puisis vēl nemaz nebija dzimis. Viņa prombūtnes laika šajā pilsētiņā izaugusi vesela paaudze. Un vesela paaudze, bez šaubām, bija arī nomirusi. Pēkšņi gribējās noskaidrot, vai vecais Bads Rovels vēl ir dzīvs.

Pirmajā mirkli Bada veikaliņš izskatījās tāds pats kā se­nāk: zaļās aizsargtīkla durvis, ko nekad nevarēja cieši aiz­vērt, senlaicigais Coca-cola reklāmas plakāts, lietus un vēju sašķobītais lievenis. 1 lečs iegāja iekšā - zem kājām iečīkstē­jās nodeldētie grīdas dēļi. Veikalā neviena nebija. Pateicīgs par to, Hečs paņēma pirkumu ratiņus. Iedams pa šaurajām ejām, Hečs ņēma no plauktiem produktus - viņš bija nolē­mis paliki uz "Žēlabainas Džeinas" klāja, kamēr liks sagata­vota viņu vecā ģimenes māja. Tā viņš staigāja pa veikalu, bridi pa brīdim likdams ratiņos iepirkumus, kamēr beidzot atskārta, ka vienkārši cenšas attālināt neizbēgamo. Hečs sa­ņēmās un aizstūma ratiņus pie letes, kur aci pret aci sasta­pās ar Badu Rovelu - liela auguma, plikgalvainu, mundru viru spodrā miesnieka priekšauta. Hečs neskaitāmas reizes atsauca atmiņā brīžus, kad Bads viņiem ar Džoniju paslepus deva sarkanās lakrioui^onfektes. Māti tas darīja traku.

- 'Bdien, - norūca Bads. Viņa skatiens pārslīdēja Heča se­jai un tad pieversās ārpusē novietotās mašīnas numurzimei. Ne pārāk bieži viņa veikaliņa stāvlaukumā parādījās antīks Jaguar XKli. - No Bostonas?

Hečs palocīja galvu - viņš vēl joprojām nezināja, ka iz­turēties.

- Jā-a.

- Atvaļinājumā? - Bads apjautājās, rūpīgi likdams maisi­ņā artišoku saišķili un ierasti nesteidzīgi spiezdams vecā mi­siņa kases aparāta taustiņus. Pēc tam maisiņa nozuda ari otrs artišoku saišķitis.

- Nē, - I lečs atteica. - Darīšanās.

Pārdevēja roka apstajās pusceļā. Uz Stormheivenu darī­šanās neviens nekad nav braucis. Tādēļ Badam, profesionā­lam tenku vācējam, nu bija jānoskaidro visi sikumi. Roka at­saka cilāt pirkumus.

- Ak ta, - Bads novilka. - Darīšanās.

1 lečs palocīja galvu, visiem spēkiem cenzdamies saglabāt anonimitāti. Tiklīdz Bads uzzinās, kas viņš patiesībā ir, par to zinas visa pilsēta. Iepirkšanās Bada veikaliņā bija solis pari liktenīgajai robežai. Vēl nebija par vēlu savākt pirkumus un iet prom, atstājot Badu neziņā. Alternatīva bija daudz sāpī­gākā - Hečs tik tikko spēja izturēt domu par senās traģēdi­jas uzjundīšanu, par to, ka ļaudis šūpos galvas un kniebs lu­pas. Mazpilsētiņas iedzīvotāji, izrādot līdzjūtību, spēja būt ārkārtīgi nežēlīgi.

Pārdevējs ielika maisiņā piena paku.

- Tirgotājs?

- Ne-e.

Atkal iestājās klusums. Likdams līdzās piena pakai apel­sīnu sulu, Bads kustējās vēl lēnāk. Kases aparāts džinkstē­dams reģistrēja vēl vienu pirkumu.

- Caurbraucot? - Bads minēja.

- Man darīšanas tepat, Slormheivenā.

Tas šķita tik neticami, ka Bads vairs nespēja atturēties no jautājumiem.

- Kas tad tās par darīšanām?

- Visai delikātas, - I lečs klusi atbildēja.

Apjukums, kas pārņēma Bada vaibstus, bija tik izteik­smīgs, ka Hečs tikko spēja apslāpēt smaidu.

- Saprotu, - Bads novilka. - Apmētāties pilsētā?

- Ne-e, - Hečs dziļi ievilka elpu. - Palikšu vecajā Heču mājā ostas viņā pusē.

To izdzirdējis, Bads gandrīz izmeta no rokām steika ga­balu. Māja jau divdesmit piecus gadus neviens nedzīvoja. Bei­dzi)! steiks tomēr nonāca maisiņā. Bads bija izsmēlis jautā­jumu krājumu - vismaz pieklājigas interesēšanās robežās.

- Labi, - I lečs noteica, - es mazliet steidzos. Cik man jā­maksā?

- Trīsdesmit viens divdesmit pieci, - Bads nelaimīgā balsī novilka.

Hečs paņēma pirkumus. Bija pienācis laiks. Ja gribēja pa­likt uz dzīvi šai pilsētiņa - kaut uz neilgu laiku vajadzēja atzīties, kas viņš tāds ir.

Viņš apstājās, pavēra vienu maisiņu un ieskatījās taja.

- Atvainojiet, - I lečs teica, atvēris ari otru maisiņu un sā­cis rakņāties taja. - Vai tad neesat kaut ko aizmirsis ielikt?

- Nedomāju vis, - Bads flegmātiski novilka.

- Esat gan, - I lečs neatlaidas, likdams maisiņu saturu at­pakaļ uz letes.

- Tur ir viss, - Bads taisnojās. Nu viņa balsī ieskanējās Vienas iedzimtajiem raksturīgais negantums.

- Nav gan, - strīdējās Hečs, norādīdams uz nelielu at- vilktnīti zem letes. - Kur tad manas bezmaksas konfektes?

Bads paskatījās uz atvilktni, tad atkal pievērsās Hečam - tagad viņš pirmo reizi uzmanīgi nopētīja pircēju. Jau nāka­majā mirkli Bads nobālēja.

1 lečs jau nobijās, ka tas bijis par daudz, taču vecais pār­devējs atvieglots dziļi nopūtās.

- Sasper mani jods! - viņš iesaucās. - Sasper mani jods! Tas taču Melins Hečs!

Pārdevēja seja atkal atguva ierasto krāsu, taču vaibsti tajā vel joprojām liecināja, ka viņš tikko redzējis spoku.

- Nu, Bad, - Hečs jautāja, - kā tad klājas?

Pēkšņi vecais pārdevējs pārgāzās pāri letei un abam plaukstām satvēra Heča labo roku.

- Paskat tik, - Bads teica, ieķēries pircēja plecos un turē­dams to rokas stiepiena attālumā. Apaļīgajā sejā atplauka plats smaids. - Paskat tik, kād?*iels virs no tevis izaudzis! Cik gan reižu neesmu prātojis, kas ar tevi noticis un kad at­kal varēšu tevi satikt! Un nu - Dievs augstais! - tu uzkrīti kā sniegs uz galvas!

Hečs dziļi ievilka plaušās gaisu - tas oda pēc šķiņķa, zi­vīm un siera. Vienlaikus viņu pārņēma gan atvieglojums, gan apjukums - šķita, viņš atkal ir atgriezies bērnībā.

Bads vel mirkli cieši pētīja ciemiņu un tad jau pievērsās atvilktnei ar konfektēm.

- Velna puika! - viņš iesmējās. - Vel joprojām ēd lakricas ledenes? Palikusi pēdējā.

Un viņš uzmeta uz letes konfektīti.