Lamatas

38

Hečs virzīja "Žēlabainās Džeinas" laivu garam Dzērveņu Kaklam un iepeldēja plataja, lēnajā Pasabekas upes straumē. Tuvodamies krastam, viņš paskatījās par plecu: Ugunsgalva palika trīs jūdzes aiz muguras - kā sarkanīgs punktiņš pie dienvidu horizonta. Vēlas vasaras rīta gaiss bija vēss - tajā jautās ziemas tuvums.

Laivas motors turpināja darboties - Hečs centās nedomāt ne par ko.

Kad upe sašaurinajās un viļņi samazinājās, ūdens kļuva rāms un zaļgans. Tagad viņš stūrēja garām vietai, ko bērnī­ba mēdza saukt par Miljonāru rindu - vairākām lielām deviņpadsmitā gadsimta kotedžām, ko rotāja tornīši, fron- loni 1111 mansarda jumti. No kāda sliekšņa viņam māja mazs bērns, kas bija ģērbts satriecoši nemodernā tērpā ar priekš­autu un rokā turēja dzeltenu lietussardziņu.

Tālāk no jūras ainava šķita maigāka. Klinšaino krastu vie­ta nāca lēzenas, oļiem klātas krastmalas, bet egles nomainī­ja sūnām klāti ozoli un bērzu birzis. Hečs pabrauca garam nopostītai laipai un zvejnieku būdai uz pāļiem. Vairs nav tālu. Vel viens likums, un tur jau tas bija: oļiem klāts krasts, kas tik ļoti iespiedies atmiņā. Pludmali ieskāva lieli, neticami torņi, kas divdesmit pedu augstumā bija sakrauti no austeru

vākiem. Apkārt ne dzīvas dvēseles - Hečs bija zinājis, ka ta bus. Lielākā daļa Stormheivenas un Melnā līča iedzīvotāju maz interesējās par aizvēsturiskām indiāņu apmetnēm un gliemežvāku krāvumiem, ko tie atstājuši. Lielāka daļa, bet ne visi: tieši uz šo vietu dienu pirms Džonija nāves - siltā, skaidrā pievakarē - viņu ar brāli bija atvedis profesors Horns.

I lečs izvilka laivu krastā un no priekšgala paņēma savu padilušo krāsu kasti un saliekamo krēslu. Brīdi paskatījies apkārt, viņš izlēma par labu vietai zem vientuļa bērza, kur varēja paslēpties no saules un krāsas karstuma neizžus. No­licis krāsu kasti un krēslu koka ēna, viņš devās atpakaļ pie laivas, lai paņemtu molbertu un zīmēšanas papīru.

Sagatavojies darbam, Hečs, domās grupēdams ainavas objektus, atkal paskatījās apkārt, lai izvēlētos motīvu un ska­ta punktu. Apsēdies viņš paskatījās uz ainavu caur rāmi un piemiedza acis, lai precīzāk novērtētu krāsas un skatu. Gai­ši pelēkās gliemežvāku kaudzes priekšplānā ideāli kontras­tēja ar tālumā vīdošo Lovela kalna virsotnes purpurkrasu. Skicēšana ar zīmuli nebija vajadzīga; varēja ķerties uzreiz pie akvareļiem.

Atvēris mapi, viņš uzmanīgi izņēma lielu papīra lapu. Pie­stiprinājis molbertam, viņš ar pirkstu galiņiem pārvilka pari tīrajai virsmai. Dārgs prieks, taču katra samaksatā penija vērts - papīrs bija grubuļains, tātad krāsa lieliski turesies un strādāt bus vieglāk ari tad, ja viņš izmantos savu iemīļoto tehniku, klājot vienu krāsu uz otras.

1 lečs noņēma otam kartona uzgaļus un tad nopētīja pie­ejamos materiālus: viena plata ota, paris apaļu, viena ota no kazas spalvas un veca ceturtdaļcollu plata - tā bija lie­liska, lai uzzīmētu mākoņus fonā. Pēc tam viņš līdz pusei piepildīja paletes trauciņu ar ūdeni. Izņēmis no kastes lu­biņu ar debeszilu krāsu, viņš to iespieda paletes trauciņā un samaisīja - dusmodamies uz savainoto roku, kas neat­laba tik ātri, kā vajadzētu. Ar vates piciņu samitrinājis pa­pīru, viņš ilgi pētīja izvēlēto skatu. Beidzot, dziļi ievilcis elpu, I lečs iemērca olu krasa un uztriepa to augšējām di­vām trešdaļām lapas.

Kad ota pieskārās papīram, atstājot aiz sevis platas svīt­ras, Hečam šķita, ka viņā atslābst kāda cieši novilkta stiga. Zīmēšana bija dziedinoša, attīroša. Šķita pareizi atgriezties šaja vietā. Ilgus gadus pec Džonija nāves viņš nespēja saņem­ties, lai dotos apskatīt šos gliemežvāku krāvumus. Bet ta­gad, pēc ceturtdaļgadsimta atgriežoties Stormheivenā - un īpaši jau pēc brāļa mirstīgo atlieku atrašanas -, Hečam šķi­ta, ka viņš nonācis kādā pagrieziena punktā. Tas bija sāpīgi, taču vienlaikus sāpēm pienāca gals. Brālis atrasts. Ja viņš no­lems uzbūvēt memoriālu, kauli tiks izcelti no pazemes, kur tie tik ilgi gulējuši. Iespējams, pienāks laiks, kad viņi izpra­tīs velnišķīgo mehānismu, kura dēļ Džonijs gāja bojā. Bet ta­gad ari tas nebija svarīgi. Tagad viņš varēja pāršķirt jaunu lappusi un turpināt dzīvot.

Hečs atkal pievērsās zīmēšanai. Laiks ķerties klāt priekš­plānam. Oļi krastmalā bija teju dzeltenā okera krāsā. Lai iegūtu gliemežvāku kaudžu toni, varēs sajaukt okeru ar pe­lēko krāsu.

Kad doktors sniedzās pec nākamās otas, tālumā atskanēja motorlaivas rūciens. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja pazīstamu stāvu, kas pētīja krastus, iedegušu ādu un salmu cepuri ar milzīgam malām. Bontjēra ieraudzīja viņu, pasmaidīja un pa­māja ar roku. Tūdaļ pēc tam viņa pagrieza "Talasas" motor­laivu pret krastu un izslēdza dzinēju.

- Izabella! - Hečs iesaucās.

Laivas priekšgals ietriecās smiltis. Tuvodamās doktoram, Bontjēra noņēma cepuri un atglauda garos matus.

- Sekoju tev jau no pasta kantora. Viņiem ir brīnišķīgs vecs tālskatis. Redzēju, kā tu iekāpi laivā un devies uz upi, un mani pārņēma ziņkāre.

Lūk, ko viņa nolēmusi rīkoties, Hečs domās secināja. Kā pa­rasti: bez tvīkstošas iejūtības, bez. glaimīgas līdzjūtības par to, kas noticis iepriekšējā dienā. Viņu pārņēma milzīgs atvieglojums.

Bontjēra ar īkšķi norādīja uz upi.

- Iespaidīgas mājiņas!

- Vasarā uz Melno līci regulāri mēdza braukt turīgas ņujorkiešu ģimenes, - Hečs paskaidroja. - Viņi arī uzbūvēja tās mājas. FDR"° mēdza pavadīt vasaras Kampobello salā, desmit jūdzes uz ziemeļiem no šejienes.

- FDR? - Bontjēra neizpratnē sarauca pieri.

- Prezidents Rūzvelts.

Sieviete palocīja galvu.

- Jūs, amerikāņi, tik ļoti mīlat saīsināt savu vadoņu vār­dus! JFK,n . LBJ112 . - Viņa iepleta acis. - Paskat! Tu glezno! Monsieur le docleur, pat iedomāties nevarēju, ka tevi mīt māk­slinieks!

- Pataupi savas replikas brīdim, kad ieraudzīsi galarezul­tātu, - Hečs atbildēja, ar otu triepdams uz papīra krastma­las oļus. - Ieinteresējos medskolā. Visvairāk man palika ak­vareļi. īpaši tādām ainavām kā šī.

- Ainava patiešām ir lieliska! - Bontjēra iesaucās, norādī­dama uz gliemežvāku krāvumiem. - Mon dieu, cik augsti!

- Jā. Austeru vāki, kas ir pašā apakšā, tiek datēti ar laiku pirms trim tūkstošiem gadu, bet augšējie ir no septiņpadsmi­tā gadsimta sākuma, kad indiāņus no šejienes padzina. - Hečs norādīja virzienā augšup pa straumi. - Upes malā ir vairākas aizvēsturiskas indiāņu apmetņu vietas. Vēl viena in­teresanta vietiņa ir Mikmaka Rekitešas salā.

Bontjēra uzrāpās pa gliemežvākiem klāto krastu pie tu­vākā krāvuma piekājes.

- Bet kādēļ viņi atstāja šeit savus gliemežvākus? - viņa uzsauca.

- To neviens nezina. Tā taču būtu liela noņemšanās. Reiz lasīju, ka tiem bijusi reliģiska nozime.

Bontjēra sāka smieties.

- Ak tad reliģiskai Tā vienmēr saka arheologi, ja kaut ko nespēj izskaidrot.

I lečs paņēma citu otu.

- Saki, Izabella, - viņš iesāka, - kam esmu pateicību pa­rādā par tavu ierašanos? Tev noteikti ir daudz aizraujošāku nodarbošanos par ārstu - vecpuišu izsekošanu.

Bontjēra draiski pasmaidīja.

- Gribēju uzzināt, kādēļ neuzaicināji mani uz nākamo sa­tikšanos.

- Nospriedu, ka tu mani uzskati par vīlušu niedri. Atce­ries, ko pati teici? Ka mums, ziemeļniekiem, dzīvība pazu­dusi no kauliem.

- Un ta ir taisnība. Taču par vītušu niedri es tevi nesauk­tu, ja vien pareizi saprotu, ko tu ar to gribi teikt. Varbūt par sērkociņu būtu labāk, non? Vienkārši vajadzīga īstā sieviete, kas tevi aizdedzina. - Bontjēra paņēma kadu gliemežvāku un iemeta ūdenī. - Taču noteikti būs jāraugās, lai tu pārāk ātri neizdegtu.

l lečs atkal pieversās zīmējumam. Šādās sarunās Bontjēra bija neuzvarama. Arheoloģe pienāca tuvāk.

- Turklāt baidījos, ka tu satiecies ar to otro sievieti.

I lečs pacēla galvu.

- Jā, un kā tad viņu sauca? To mācītāja sievu, tavu sense­no draudzeni?

- Un tas ari viss, - Hečs atcirta daudz asāk, neka bija vē- lejies. - Vienkārši draudzene. - Bontjēra ziņkārīgi pētīja sa­vu sarunu biedru, un viņš nopūtās. - Viņa man ļoti skaidri lika to saprast.

- Un tu esi sarūgtināts, - Bontjēra savilka pieri grumbās.

Hečs nolika otu.

- Taisnību sakot, es pat īsti nezinu, ko gaidīju, kad at­griezos šeit. Taču viņa ļoti skaidri lika saprast, ka mūsu at­tiecības palikušas pagātnē, nevis tagadnē. Uzrakstīja man vēstuli. Tā sāpināja. Bet zini ko? Viņai ir pilnīga taisnība.

Bontjēra turpināja vērties doktorā, un sejā lēnām atplau­ka smaids.

- Ko tu smaidi? - I lečs jautāja. - Par doktoru un viņa mī­las problēmām? Gan jau pašai arī ir kāds greciņš!

Bontjēra skaļi iesmējās, taču uz āķa neuzķērās.

- Tas ir atvieglojuma smaids, monsieur. Bet mani tu acīm­redzot pavisam nepazīsti. - To teikdama, viņa ar rādītājpirk­stu maigi pārvilka 1 Ieča plaukstas virspusei. - Man patīk šī spēle, comprends? Taču noķert sevi ļaušu tikai īstajam vīrie­tim. Mana māte izaudzinājusi īstu katolieti.

Hečs pārsteigts bridi raudzījās sievietē. Tad viņš atkal pa­cēla otu.

- Biju iedomājies, ka tu šodien ieslēgsies kopā ar Naidel­manu un pētīsi kartes un diagrammas.

Bontjēras sejai pārslīdēja ēna. Temata maiņa viņai nepa­tika.

- Nē, - viņa teica. Pēkšņi labais noskaņojums bija zudis. - Kapteinim vairs nav vēlēšanās nodarboties ar arheoloģiju. Viņš tikai steidzas, steidzas, vitement, un pie velna visu pā­rējo. Tagad viņš ir Akā, gatavojas rakt pašā šahtas apakšā. Vairs nekādas artefaktu meklēšanas vai stratigrafiskās ana­līzes… Es to nespēju izturēt.

Hečs pārsteigts raudzījās sievietē.

- Viņš šodien strādā?

Strādāšana svētdienā, kad medpunktā neviena nav, bija rupjš pārkāpums.

Bontjēra palocīja galvu.

- Tiklīdz tapa skaidrs, ka tā ir smaile, viņš nav apturams. Domāju, viņš jau nedēju nav gulējis un visu laiku strādā. Bet, zini, par spīti šai rosībai viņam bija vajadzīgas divas dienas, lai lūgtu palīgā manu mīļo racēju! Es visu laiku atkārtoju, ka Christophe, kuram ir lieliskas zināšanas arhitektūrā, ir īstais cil­vēks, kas varētu palīdzēt rekonstruēt balstus. Taču viņš ne­klausījās. - Bontjēra papurināja galvu. - Nekad neesmu viņu īsti sapratusi, bet tagad saprotu arvien mazāk un mazāk.

Kādu brīdi Hečs apsvēra iespēju izstāstīt Bontjērai par Naidelmana aizdomām, ka salā uzdarbojas nodevējs, bet tad pārdomāja. Tāpat gribējās izstāstīt par atrastajiem dokumen­tiem, taču arī tas varēja pagaidīt. Viss var pagaidīt. Lai Nai­delmans rakņājas arī svētdienā, ja viņam tā labpatīk. Šī ir brīvdiena, un Hečs vēlējās to pavadīt, pabeidzot akvareli.

- Nu ir laiks zīmēt Lovela kalnu, - viņš noteica, pamājis uz tumšo virsotni tālumā.

Bontjēra vēroja, kā viņš iemērc otu pelēkajā krāsā, pie­jauc tai kobaltzilo un tad uz papīra uzvelk biezu līniju - vie­tā, kur debesis satiekas ar zemi. Tad Hečs noņēma deli no molberta un apgrieza zīmējumu otrādi - gaidīdams, kamēr svaigā krāsa izplūdis. 'Tad viņš atkal nolika dēli pareizi.

- Man dieu! Kur tad to tu iemācījies?

- Katrā darbā ir savas viltības, - atbildēja Hečs, iztīrīdams sarus un likdams tūbiņas krāsu kastē. Viņš piecēlās. - Maz­liet jāapžūst. Varbūt uzkāpsim augšā?

Viņi, austerēm šņirkstot zem kājām, uzrāpās augstākajā gliemežvāku krāvumā. Ticis virsotnē, Hečs paskatījās uz lai­vām un upi. Ozolu birzī čivināja putni, gaiss bija silts un tīrs - ja ari tuvojās vētra, tad pagaidām to nemanīja. Augšup pa straumi nebija ne zīmes no cilvēku darbības sekām, tikai zili ūdens likumi un koku galotnes, ko šur tur pārrāva pļavu za­ļums.

- Magnifique,"3 - noteica Bontjēra. - Burvīga vieta!

- Mēs ar Džoniju mēdzām nākt šurp, - Hečs stāstīja. - Laiku pa laikam sestdienas pēcpusdienās mūs pavadīja mans vidusskolas skolotājs. Bijām šeit ari dienu pirms Džo- nija nāves.

- Pastāsti par viņu! - Bontjēra ierosināja.

Hečs klusēdams apsēdās - austeru vāki šņirkstēja un švīk­stēja.

- Viņam patika būt noteicējam. Stormheivenā nebija daudz bērnu, tādēļ mēs gandrīz visu laiku pavadījām kopa. Domāju, mēs bijām labākie draugi; vismaz brīžos, kad ne­kāvām ies.

Bontjēra iesmējās.

- Viņš aizrāvās ar visu, kas saistījās ar zinātni; pat vairāk nekā es. Viņam bija lieliska tauriņu, iežu un fosiliju kolekci­ja. Viņš zināja visu zvaigznāju nosaukumus. Viņš pat uzbū­vēja savu teleskopu.

Hečs atlaidās un atspiedās uz elkoņiem un skatījās tālu­mā uz kokiem.

- Džonijs noteikti būtu daudz sasniedzis savā dzīvē. Do­māju, ka viens no iemesliem manai centībai, manam studi­jām Hārvardas medicīnas skolā bija vēlēšanās izpirkt savu vainu notikušajā.

- Ko izpirkt? - pārjautāja Bontjēra.

- Es ierosināju todien doties uz Skrandu salu, - atbildēja llečs.

Bontjēra neizplūda parastajās banālajās frāzēs, un Hečs atkal bija viņai par to pateicīgs. Viņš dziļi ievilka elpu, tad vēlreiz un lēni izelpoja. Šķita, ka katrā izelpā viņš izpūš kādu gadiem krātu indes devu.

- Kad Džonijs pazuda tunelī, - Ilečs turpināja, - es ilgi meklēju izeju. Neatceros, cik ilgi. Patiesību sakot, es vispār daudz neko neatceros. Esmu mēģinājis, taču tumšie lauku­mi atmiņā tik un tā palikuši. Mēs līdām dziļāk tuneli, Džo­nijs aizdedzināja kārtējo sērkociņu… Un nākamais, ko skaidri atceros, ir atgriešanās vecāku piestātnē. Viņi tik tikko bija pārbraukuši mājās no viesībām un tūdaļ metās uz Skrandu salu. Viņiem pievienojas teju puspilsēta. Nekad neaizmirsī­šu tēva seju, kad viņš izkāpa no tuneļa. No galvas līdz kā­jām notašķīts ar Džonija asinīm. Viņš kliedza, sita pa sijām, raudāja. - Hečs uz mirkli apklusa, domās atgriezies tai šaus­mīgajā dienā. - Džoniju atrast viņiem neizdevās. Viņi mēģi­nāja, centās izdauzīt caurumus sienās un griestos. Ieradās krasta apsardze un kalnu inženieris ar noklausīšanās ierīcēm. Viņi mēģināja rakt ar ekskavatoru, taču pamats bija pārāk nestabils un viņiem nekas neizdevās.

Bontjēra neko neteica, tikai klausījās.

- Viņi meklēja Džoniju visu nakti un vēl divas dienas. Kad jau bija skaidrs, ka Džonijs vairs nav dzīvs, cilvēki sāka iz­klīst. Mediķi teica, ka asins daudzums tunelī liecina, ka brālis ir gājis bojā, taču tētis turpināja meklēt. Viņš atteicās doties prom. Pēc nedēļas lielākā daļa palīgu padevās, pat mamma, taču tētis palika salā. Traģēdijas iespaidā viņa veselais saprāts tika iedragāts. Viņš klīda apkārt, līda šahtās, raka ar cirtni un lāpstu, kliedza, kamēr aizsmaka un vairs nespēja pat parunāt. Taču nepadevās. Dievs! Gāja nedēļa pēc nedēļas. Mamma lū­dzās, lai viņš brauc prom no salas, taču tētis neklausījās. Kā­dudien māte atnesa viņam pusdienas, taču tēta nebija. Atkal sākās meklēšana, un šoreiz tika atrasts līķis. Tas peldēja vie­nā šahtā. Noslīcis. Neviens neko skaļi mums neteica, taču lie­lākoties visi domāja, ka viņš izdarījis pašnāvību.

Ilečs turpināja vērot zaļo lapotni, kas kontrastēja ar gaiš­zilajām debesīm. Viņš nekad nevienam nebija to stāstījis un nebija pat iedomājies, cik viegli paliek, ja izrunājas. Tā viņš atbrīvojās no nastas, ko vilcis tik ilgi, ka pat bija aizmirsis par to.

- Mes nodzīvojām Stormheivenā vēl sešus gadus. Domā­ju, māte cerēja, ka viss nokārtosies. Taču tā nenotika. Maz­pilsētās šādi notikumi netiek aizmirsti. Visi bija tik… laipni. Taču aiz muguras baumoja joprojām. Es daudz neko nedzir­dēju, taču zināju, ka tā notiek. Atkal un atkal. Droši vien tā­pēc, ka Džonija līķis ta arī netika atrasts, un tas nedeva cil- vēkiem mieru. Redzi, ir zvejnieku ģimenes, kas tic lāstam. Vēlāk uzzināju, ka daži vecāki nejāva saviem bērniem rota­ļāties kopā ar mani. Kad man palika sešpadsmit, māte vairs nespēja izturēt. Vasaru mēs pavadījām Bostonā. Bija iecerēts, ka paliksim tur tikai dažus mēnešus, bet septembri man va­jadzēja iet uz skolu, un tad pagāja vēl viens gads, un vēl viens. Un tad es iestājos koledžā. Un neatgriežos dzimtajā pilsētā līdz pat šim brīdim.

Pāri upei pārlaidās liels zils gārnis un, ieraudzījis nokal­tušu zaru, apsēdās uz. tā.

- Un tālāk?

- Medicīnas skola, Miera korpuss, Mēdicins suns Frontieres, Obērna kalna slimnīca. Un vienā jaukā dienā manā kabinetā ienāca kapteinis. Un te nu es esmu. - Ilečs ieturēja pauzi. - Zini, kad Aka bija nosusināta un noskaidrots, kur atrodas zemūdens tuneļi, es klusēju. Neuzstāju, lai tos nekavējoties izpēta. Varēja gaidīt, ka es neatlaidīgi mudināšu kapteini, centīšos pierunāt, bet nē. lāču tagad, kad jau esam tik tu­vu, esmu nobijies. Neesmu īsti pārliecināts, ka gribu no­skaidrot, kas patiesībā noticis.

- Tātad nožēlo, ka parakstīji līgumu ar kapteini? - Bont­jēra jautāja.

- Patiesību sakot, viņš parakstīja līgumu ar mani. - Hečs bridi paklusēja. - Taču es to nenožēloju. Ja arī agrāk nožē­loju, vakardien attieksme mainījās.

- Pēc paris nedēļām tu no šejienes aizbrauksi kā viens no bagātākajiem cilvēkiem Amerikā.

Hečs iesmējās.

- Izabella, - viņš teica, - esmu nolēmis ieguldīt naudu fondā, ko nosaukšu sava brāļa vārdā.

- Visu?

- Jā. - Hečs mirkli vilcinājās. - Nu, vēl joprojām apsveru to.

Bontjēra iekārtojās ērtāk uz gliemežvākiem un skeptiski pētīja sarunu biedru.

- Es labi pazīstu cilvēkus, monsieur le docteur. Iespējams, lielāko daļu naudas tu patiešām ieguldīsi fondā. Taču kriet­nu summiņu tu tomēr paturēsi sev, un lai man dzīvai ādu pārvelk pār acim, ja tā nebūs! Citādi tu nebūtu cilvēks. Un esmu pārliecināta, ka, nebūdams cilvēks, tu man tik ļoti ne­patiktu.

llečs automātiski pavēra muti, lai iebilstu. Bet tad nomie­rinājās.

- Lai vai kā, tu esi svētais, - turpināja Bontjēra. - Ar savu naudu esmu iecerējusi rīkoties daudz savtīgāk. Piemēram, gribu nopirkt ļoti ātru mašinu. Protams, krietnu summiņu aizsūtīšu savai ģimenei uz Martiniku. - Viņa cieši vērās Hečā, un viņš sev par pārsteigumu atskārta, ka arheoloģe grib dzirdēt atzinīgu novērtējumu.

- Ir jau labi, - Hečs noteica. - Tev tas ir bizness. Man per­sonīga ieinteresētība.

- Jūs ar Žerāru Naidelmanu esat viens otra vērti, - teica Bontjēra. - Tu varbūt arī esi atbrīvojies no saviem dēmo­niem, bet kapteinis savējos vēl dzenā, n'est-ce pas? Viņam Skrandu salas bagātības allaž daudz nozīmējušas. Taču viņa apsēstība ar Makalanu c'est incro\jable\ Izskatās, ka viņš to uz­tvēris kā personīgu apvainojumu, kā tiešu izaicinājumu. Ne­domāju, ka viņš spēs būt laimīgs, kamēr nebūs apspiedis ve­cajam arhitektam kaklu.

- Apgriezis, - palaboja Hečs.

- Vienalga. - Bontjēra sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk. - Un mēris pār abiem jūsu namiem!"4

Abi apklusa un rāmi gulēja vēlā rila saulē. Virs galvām uz koka zara parādījās vāvere, kas, klusi krimšķinādama, vāca ozolzīles. Hečs aizvēra acis. Viņš saprata, ka vajadzēs izstāstīt avīzes redaktoram Bilam Bensam par Džonija mir­stīgo atlieku atrašanu. Bontjēra kaut ko teica, taču viņš ju­tās parak miegains, lai klausītos. Un tad viņš iegrima rāmā, spirdzinošā miegā.