Lamatas

32

Tā kā Hečs bija oficiālais Skrandu salas ārsls, viņam nācās nodarboties ar birokrātiskajām formalitātēm, kas bija saistī­tas ar Vopnera nāvi. Atstādams savā vietā diplomētu med­māsu no piekrastes mazpilsētiņas, viņš aizslēdza lielo māju Oušenleinā un brauca uz Mečiasportu, kur nācās atbildēt uz izmeklētāju jautājumiem. Nākamajā rītā viņš devās uz Ban- goru. Pēc visu papīru kalnu aizpildīšanas viņš Stormheive- nā atgriezās tikai pēc trim darbadienām.

Tajā pašā pēcpusdienā viņš devās uz salu un drīz vien pārliecinājās, ka pieņēmis pareizu lēmumu, neprotestējot pret Naidelmana centieniem turpināt operāciju. Lai gan kaptei­nis pēdējās dienās bija licis komandai sUri strādāt, pūles - un pilnīgi jaunu drošības līdzekļu izmantošana pēc Vopnera nāves -, šķiet, bija izklīdinājusi nomāktību. Un tomēr, - Aka turpināja vākt nodevas: jau pirmajā dienā pie Heča palīdzī­bu meklēja pusducis viegli ievainotu viru. Papildus tam med­māsa ziņoja par trim saslimšanas gadījumiem - diezgan daudz, ja ņem vēra, ka patlaban salā atradās uz pusi mazāk cilvēku nekā pirms tam. Viens pacients žēlojās par apātiju un nelabumu, otrs saķēris bakteriālu infekciju, par kuru Hečs bija lasījis, taču savām acīm līdz šim netika redzējis. Treša­jam izrādījās vienkārša nespecifiska vīrusu infekcija - nekā

nopietna, taču vīru mocīja pamatīgs drudzis. Vismaz šim cil­vēkam Naidelmans nevarēs pārmest simulēšanu, I lečs nodomāja, noņemot asins paraugu, lai vēlāk uz "Cerbera" uztaisītu ana­līzes.

Nākamajā dienā agri no rīta viņš pa taciņu devās uz Ūdens Aku. Darbi ritēja neprātīgā tempā - pat Bontjērai, kas tanī bridi izlēca no Akas ar lāzera attalumu mērītāju rokā, pietika laika tikai vieglam galvas mājienam un smaidam. Ta­ču padarīts bija apbrīnojami daudz. Kāpnes tagad no visām pusēm ieskāva statīvs, un vienā pusē bija uzstādīts lifts, ar ko ātri nolaisties dziļumā. Tehniķis pastāstīja, ka zondēšana un Akas uzmērīšana jau gandrīz pabeigta. Naidelmans ne­kur nebija atrodams, taču tehniķis teica, ka pēdējo trīs die­nu laikā kapteinis vispār nav gulējis, ieslēdzies Ortankā un no turienes vadījis visus darbus.

Hečs atskārta, ka sācis prātot, ko kapteinis darīs tālāk. Nebija nekāds brīnums, ka viņš pēc Vopnera nāves tik ļoti nodevies darbam. Bet visi paredzamie darbi jau bija gandrīz pabeigti: kāpnes gatavas, Aka kartēta. Atliks tikai nolaisties Akā un rakt - ārkārtīgi piesardzīgi - un meklēt zeltu.

Hečs brīdi stāvēja klusēdams un prātodams par zeltu un to, ko darīs ar savu daļu. Miljards dolāru bija milzīga sum­ma. Iespējams, nevajadzētu visu naudu ieguldīt Džonija Heča fondā. Būs grūti šķirties no tādas summas. Turklāt bū­tu brīnišķīgi iegādāties jaunu kuģīti, ko noenkurot Linnā. Viņš domās iztēlojās pārdošanai izlikto brīnišķīgo savrupo mājiņu Bretlstrītā - netālu no slimnīcas. Nedrīkst aizmirst, ka reiz. viņam bus pašam savi bērni. Vai bija taisnīgi atņemt viņiem tiesības uz tik bagātīgu mantojumu? Jo vairāk Hečs par to domāja, jo pareizāk šķita paturēt kādus piecus miljo­nus personīgai lietošanai. Varbūt desmit, lai apaļš cipars. Ne­viens neuzdrošināsies iebilst.

Viņš vel kādu brīdi lūkojās Akā un prātoja, vai tumšajā dzelmē patlaban strādā ari viņa senais draugs Donijs Truits. Tad Hečs pagriezās un devās atpakaļ.

Iegājis Pirmajā salā, Hečs ieraudzīja Magnusenu, kas, cieši sakniebusi lupas, sēdēja pie datora un veikli klabinaja tasta- turu. Saldējuma iesaiņojuma papīri un salauztās plates bija pazudušas, bet neskaitāmās iekārtas un aparāti ar daudzkrā­saino kabeļu kumšķiem sarindoti stingrā kārtībā. Bija likvi­dētas visas Vopnera pēdas. Paskatoties apkārt, Heču pēkšņi pārņēma neizprotama sajūta, ka steidzīgā telpas tīrīšana bi­ja visīstākā necieņas izrādīšana pret mirušo programmētāju. Magnusena, kā allaž, turpināja strādāt un par Heču nelikās ne zinis.

Viņš kādu minūti stāvēja un skatījās.

- Atvainojiet! - viņš beidzot nobrēca un sajuta neiedomā­jamu apmierinājumu, kad inženiere krēslā salēcās. - Es gri­bēju paņemt pilnu Makalana žurnāla atšifrējumu, - Hečs paskaidroja, kad Magnusena pārstāja rakstīt, pagriezās un ziņkārīgi vērās ienācējā.

- Protams, - viņa rami atbildēja. Un gaidīja.

- Tātad?

- Kur tas ir? - viņa noprasīja.

Hečs nesaprata, kas notiek.

- Kas? - viņš pārjautāja.

Hečam šķita, ka inženieres sejā parādās triumfējoša izteiksme, bet jau pēc mirkļa to atkal klāja vienaldzības maska.

- jūs gribat teikt, ka jums nav kapteiņa atļaujas?

Pārsteigums Heča seja bija pietiekami izsmeļoša atbilde.

- jauni noteikumi, - Magnusena paskaidroja. - Tiek uz­glabāta tikai viena atšifrētā žurnāla izdruka, kuru drīkst da­būt tikai tad, ja saņemta rakstiska kapteiņa atļauja.

Hečs uzreiz neattapa, ko atbildēt.

- Doktore Magnusena, - viņš iesāka, cik mierīgi vien spē­dams, - uz mani šie noteikumi neattiecas.

- Kapteinis par izņēmumiem neko nav teicis.

Ne vārda neteicis, Hečs piegāja pie telefona. Uzgriezis Ortanka numuru, viņš palūdza pasaukt kapteini.

- Melin! - stingrā balsī iesaucās Naidelmans. - Jau gribē­ju doties pie jums, lai uzzinātu, kā veicās kontinentā.

- Kaptein, esmu Pirmajā salā kopā ar doktori Magnuse- nu. Kādēļ viņa apgalvo, ka man, lai saņemtu Makalana žur­nālu, vajadzīga jūsu atļauja?

- Formalitāte drošības nolūkos, - atbildēja Naidelmans. - Lai būtu skaidri zināms, kas to izmantojis. Mēs taču ar jums runājām par šādu nepieciešamību. Neuztveriet to personīgi.

- Baidos, ka es to tomēr uztveru personīgi.

- Melin, pat es parakstos, kad ņemu žurnāla tekstu! Tā mēs aizstāvam gan jūsu, gan "Talasas" intereses. Ja tagad padosiet klausuli Sandrai, es paskaidrošu, ka jums ir tiesī­bas apskatīt žurnālu.

Hečs tā ari izdarīja, un Magnusena kadu brīdi klusējot klausījās telefonā. Drīz vien viņa, ne vārda neteikdama, no­lika klausuli, izņēma no atvilktnes dzeltenu veidlapu un aiz­pildīja to.

- Šo iedosiet dežurējošajam noliktavas sargam, - inženie­re noteica. - Pēc tam jūs reģistrācijas grāmatā ierakstīsiet savu vardu, datumu un laiku, kā ari parakstīsieties.

Likdams veidlapu kabatā, Hečs sāka prātot, pēc kādiem kritērijiem Naidelmans tieši Magnusenu izvēlējies par žur­nāla sargu. Vai tad Magnusena nebija viena no tām, ko turēja aiz­domās par sabotāžu ?

Taču šajā vēsajā rītā versija par kaitniecību šķita krietni aiz matiem pievilkta. Ikvienam uz šīs salas pietiekami labi maksāja. Daži beigu beigās saņems miljonus. Vai tiešām kāds ir gatavs tik ļoti riskēt, lai iegūtu vēl lielāku summu? Tas šķita neloģiski.

Atsprāga durvis, un Vadības centrā parādījās slaidais, sa- kumpušais Sendžona stāvs.

- Labrīt, - viņš teica un palocīja galvu.

Ari Hečs palocīja galvu. Viņu pārsteidza, cik ļoti pēc Vop- nera nāves izmainījies vēsturnieks. Apaļo balto vaigu un prie­cīga pašapmierinātā skatiena vietā bija nākusi ļengana āda un maisiņi zem piesartušajām acīm. Neiztrūkstošā tvīda ža­kete bija neparasti saņurcīta.

Sendžons pievērsās Magnusenai.

- Jau gatavs?

- Apmēram, - viņa atbildēja. - Gaidām vēl pēdējos datus. Tavam draugam Vopneram sistēmā valdīja tāds haoss, ka bija nepieciešams zināms laiciņš, lai visu sakārtotu.

Sendžona sejā jautās neapmierinātība, pat sāpes. Magnu­sena ar galvu pamāja uz ekrāna pusi.

- Es patlaban korelēju kartogrāfu sniegtos datus ar tiem, kas uzņemti no satelīta.

I leča skatiens pievērsās milzīgajam monitoram Magnuse- nas priekšā. Ekrānā bija redzams sarežģīts dažādu garumu un krāsu krustojošos līniju tīkls. Apakšā parādījās uzraksts:

Ierobežota video dalu pārraide sākta 11:23. Telstar 704 Ketranslators UZ (KU frekvenču josla) Lejupsaites frekvence 14'044 MHz Saņemšana un saskaņošana

Sarežģītais līniju pinums ekrānā atjaunojās. Kādu brīdi Sendžons, ne vārda neteikdams, skatījās monitorā.

- Gribētu mazliet ar to pastrādāt, - viņš beidzot izdvesa.

Magnusena palocija galvu.

- Viens, ja neiebilsti.

Magnusena piecēlās kājās.

- Peles tris pogas vada trīs asis. Vai arī vari…

- Es zinu, kā šī programma strādā.

Magnusena klusēdama izgāja no Pirmās salas un aizvēra durvis. Sendžons nopūtās un iekārtojās atbrīvotajā krēslā. Hečs ari nolēma doties prom.

- Uz jums tas neattiecas, - Sendžons pavēstīja. - Tikai uz viņu. Briesmīga sieviete! - Viņš papurināja galvu. - Esat re­dzējis šo? Iespaidīgi, goda vārds.

- Nē, - atbildēja I lečs. - Kas tas ir?

- Ūdens Aka un pārējās struktūras. Visas tās, kas līdz šim kartētas.

Hečs paliecās tuvāk. Tas, kas vairāk atgādināja juceklīgu daudzkrāsainu līniju mudžekli, patiesībā, kā viņš tagad sa­prata, bija Akas aprišu trīsdimensiju karkass, kam vienā malā norādītas dziļuma atzīmes. Sendžons nospieda kādu pogu, un zīmējums spokaini melnajā ekrānā - Aka un tās sānu šah­tas un tuneļi - sāka kustēties.

- Ak dievs, - izdvesa Hečs. - Man pat prātā nebija ienā­cis, ka tā ir tik sarežģīta.

- Kartogrāfu komanda iegūtos datus datorā ievada divas reizes diena. Mans uzdevums ir atrast vēsturiskās paralēles starp Aku un citām konstrukcijām. Ja spēšu atrast kaut ko kopīgu ar citām būvēm vai, vēl labāk, Makalana projektiem, varēs mēģināt atklāt pārējās lamatas un saprast, kā tās var neitralizēt. Taču, atzīšos, tas nav tik vienkārši. Grūti nepa­doties tik sarežģīta uzdevuma priekšā. Un neatkarīgi no tā, ko teicu pirms minūtes, man ir tikai vispārēja nojausma par to, kā šitais daikts strādā. Taču es drīzāk ļaušu sevi pakārt, nekā lūgšu palīdzību sievietei. - Viņš nospieda vēl dažus taustiņus. - Raudzīsim, vai varam atstāt tikai sākotnējās strukturas un aizvākt visu pārējo. - Lielākā daļa krāsaino līniju izzuda, palika tikai sarkanās. Tagad l lečam diagram­ma šķita daudz saprotamāka: bija skaidri redzama galvenā šahta, kas grima zemē. Simts pēdu dziļumā tunelis noveda lielā telpā - velvētajā nišā, kur gāja bojā Vopners. Vēl dzi­ļāk, gandrīz pašā Akas dibenā, kā rokas pirksti katrs uz sa­vu pusi pletās vēl seši mazāki tuneļi. Tieši virs tiem strauji virszemē veda nākamais lielais tunelis. No paša dibena aiz- likumoja kāds šaurs tunelis un vairāki nelieli atzari.

Sendžons norādīja uz ekrāna apakšējo daļu.

- Tie ir seši appludinātie tuneļi.

- Seši?

- Ja. Piecus no tiem mēs atradām, bet sasodītajam sesta­jam tunelim krāsviela cauri neizplūda. Magnusena kaut ko runāja par viltīgu hidraulisko sistēmu ar atpakaļplūdi. Godīgi sakot, pusi no tā visa es nesapratu. - Sendžons sarauca pie­ri. - Hm. Šis augšējais tunelis ar lēzeno slīpumu ir Bostonas šahta, kas izbūvēta daudz vēlāk. Tā neietilpst sākotnējā struktūrā.

Sendžons uzsita pa dažiem taustiņiem, un liekais tunelis pazuda no ekrāna. Vēsturnieks paskatījās uz Heču, bet tad atkal pievērsās ekrānam.

- Bet šis tunelis, kas ved krastmalas virzienā… - viņš no­rija siekalas. - Tas nav daļa no centrālās Akas, un to vēl kā­du laiku atstās neizpētītu. Sakumā es domāju, ka tā ir otra ieeja Akā. Bet tagad izskatās, ka tas ir hermētiski noslēgts strupceļš. Iespējams, kaut kā saistīts ar lamatām, kurās iekļuva jusu brālis… - Sendžons samulsis apklusa.

- Es saprotu, - Hečs izmocīja. Balss šķita sausa un neda­biski smalka. Viņš dziļi ievilka elpu. - Viņi to cenšas izpētīt, vai ne?

- Protams. - Sendžons uzmanīgi veras datora ekrānā. - Ziniet, vēl pirms trim dienām es dievināju Makalanu. Bet tagad jūtos pilnīgi citādi. Šis projekts ir vienreizējs, un ne­varu viņam neko pārmest par vēlmi atriebties pirātam, kas viņu nolaupījis. Un tomēr - viņš taču ļoti labi zināja, ka šajā Akā vienādi viegli var iet bojā ne tikai slikti, bet arī absolū­ti nevainīgi ļaudis!

Sendžons atkal lika zīmējumam griezties.

- Protams, kā vēsturnieks es varētu teikt, ka Makalanam bija pilnīgs pamats ticēt, ka Okems nodzīvos pietiekami il­gi, lai atgrieztos un iekļūtu lamatās. Taču Aka tika konstru­ēta tā, lai pastāvētu gadsimtiem ilgi - arī pēc tam, kad Okems, ieradies pēc bagātībām, butu gājis bojā.

Viņš nospieda vel vienu taustiņu, un diagrammā parādī­jās zaļas līnijas.

- Te var redzēt visas sijas un balstus, kas atrodas Akā. Četrsimt tūkstoši četras pēdas biezu ozolkoka baļķu. Ar tiem būtu pilnīgi pieticis, lai uzbūvētu divas fregates. Konstruk­cija bija radīta, lai pastāvētu simtiem gadu. Kādēļ, pēc jūsu domām, Makalans šo nāves mašīnu būvējis tik varenu? Ja mēs to pagriežam šādi… - Sendžons pēc kārtas nospieda vai- rakus taustiņus. - Sasodīts! - viņš norūca, jo līniju mudžek­lis sāka mežonīgā ātrumā kustēties.

- Ei, tādā tempā jūs sadedzināsiet videokarti!

Durvīs stāvēja Renkins - ģeologs, kura lācim līdzīgais au­gums aizsedza blāvo rita gaismu. Viņa gaišajā bārdā rotājās greizs smaids.

- Tinieties, kamēr neesat kaut ko salauzuši! - viņš pajo­koja.

Aizvēris durvis, Renkins devās pie datora ekrāna. Iesē­dies Sendžona krēslā, viņš nospieda pāris taustiņu un zīmē­jums paklausīgi pārstāja rotēt, taču palika ekrānā, it kā gai­dītu turpmākos norādījumus.

- Kā veicas? - Renkins pajautāja vēsturniekam.

Sendžons papurināja galvu.

- Pagaidām grūti pateikt, acīmredzamu paralēļu nav. Ir šis tas kopīgs ar Makalana hidrauliskajām konstrukcijām, bet tas ari viss.

- Pagrozīsim to ap Z asi ar ātrumu pieci apgriezieni mi­nūtē. Varbiit radīsim kaut ko iedvesmai. - Renkins nospie­da dažus tastatūras taustiņus, un zīmējums ekrānā atkal sāka rotēt. Viņš atslīga krēslā, salika rokas aiz. galvas un paskatī­jās uz Heču. - Zini, tas ir apbrīnojami, vecīt. Izskatās, ka tas jūsu vecais arhitekts rakšanas darbos izmantojis palīdzību, ja tā var teikt.

- Kādu palīdzību?

Renkins piemiedza aci.

- Mātes Dabas palīdzību. Pēdējie tomogrāfiskās skenēša- nas dati liecina, ka lielākā daļa Akas jau bija gatava, kad šeit ieradās pirāti. Tas ir, dabiski izveidota. Kā milzīga vertikāla plaisa pamatiezi. Iespējams, tieši tādēļ Okems arī izvēlējās šo salu.

- Neesmu pārliecināts, ka saprotu.

- Metamorfajā iezi, kas veido salas pamatni, ir neskaitā­mās novirzes un pārbides.

- Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka neko nesaprotu! - iesaucās Hečs.

- Es runāju par plātņu nobīdēm tieši zem salas. Plātnes kaut kādā dīvainā veidā atvirzījušās viena no otras.

- Tātad zem zemes ir caurumi?

Renkins palocīja galvu.

- Milzīgi daudz. Visdažādāko formu atklātas plaisas un lūzumi. Musu draugs Makalans tos tikai paplašinājis un piln­veidojis. Taču vienu es vēl nespēju saprast: kādēļ tās plaisas ir tikai šeit, zem salas. Parasti tādas nobīdes ir redzamas pla­šāka apmērā. Bet šeit tās ir tikai zem Skrandu salas.

Viņu sarunu pārtrauca Naidelmans, kas ienāca mājiņā. Viņš pēc kārtas paskatījās uz klātesošajiem, un sejā uz mir­kli atplauka smaids, kas tūdaļ atkal pazuda.

- Tātad, Melin, vai Sandra jums iedeva atļauju?

- Jā, paldies, - atbildēja Hečs.

Naidelmans pievērsās Renkinam.

- Manis dēļ nav vēris atrauties no tiešajiem pienāku­miem.

- Es tikai palīdzēju Sendžonam saprast trīsdimensiju mo­deli, - paskaidroja Renkins.

llečs skatījas no viena uz otru. Bezrūpīgais ģeologs pēk­šņi šķita atturīgs, saspringts, satraukts. Vai starp šiem diviem kaut kas būlu noticis? viņš prātoja. Tad Hečs atskārta, ka Nai­delmans dīvaini uz viņiem skalās. Ari viņu pārņēma tikko pārvarama vēlme attaisnoties, paskaidrot, ar ko viņi šeit no­darbojas.

- Saprotu, - teica Naidelmans. - Tādā gadījuma man ir labas ziņas. Tīklā ievietoti pēdējie uzmērījumu dali.

- Lieliski, - Renkins atbildēja un nospieda vēl dažus taus­tiņus. - Saņēmu. Un tagad savietošu tos ar pārējiem.

Hečs ekrana redzēja, kā diagrammu papildina nelieli lī­niju segmenti. Pēc pāris sekundēm lejupielāde bija pabeigta. Attēls lielā mērā bija tāds pats kā iepriekš, tikai mazliet vai­rāk samudžināts.

Sendžons, skatīdamies ekrānā pāri ģeologa plecam, dziļi nopūtās. Renkins uzsita pa dažiem taustiņiem, un modelis saka rotēt ap vertikālo asi.

- Atstāj tikai pašas senākās struktūras, - Sendžons teica.

Renkins atkal nospieda vairākus tastatūras taustiņus, un

neskaitāmas sīkās līnijas pazuda. Tagad llečs redzēja tikai pašas centrālās Akas attēlu.

- Tatad ūdens lamatas pievienotas vairāk uz beigām, - Naidelmans secināja. - Nekā tāda, ko mēs nebutu zinājuši līdz šim.

- Vai redzi kādas līdzības ar citiem Makalana projektiem? - noprasīja Renkins. - Vai kaut ko tādu, kas atgādina lama­tas?

Sendžons papurināja galvu.

- Esi tik laipns, novāc visu, izņemot koka sijas.

Daži nospiesti taustiņi, un melnajā ekrānā parādījās savāds skeletam līdzīgs karkass. Vēsturnieks spēji ievilka gaisu.

- Kas tad nu? - aši reaģēja Naidelmans.

Pēc īsas pauzes Sendžons pašūpoja galvu.

- Nezinu. - Viņš norādīja uz diviem punktiem ekrānā, kur krustojās vairākas līnijas. - Šajos savienojumos ir kaut kas pazīstams, tikai neesmu īsti pārliecināts, kas.

Kādu bridi viņi klusēdami puslokā stāvēja ap datora mo­nitoru.

- Varbūt tas ir bezjēdzīgi, - Sendžons turpināja. - Tas ir, kādas gan paralēles ar citiem Makalana darbiem mēs te gri­bam atrast? Kādas vēl būves ir desmit pēdas platas un vai­rak nekā simt četrdesmit pēdas augstas?

- Slipais Pizas tornis? - Hečs minēja.

- Pag! - pēkšņi iesaucās Sendžons. Viņš vēl uzmanīgāk sāka pētīt zīmējumu. - Paskatieties uz šim simetriskajām līni­jām kreisajā pusē, šeit un šeit. Un uz šiem lokiem, kas atro­das viens zem otra. Es teiktu, ka tās ir transversālās arkas. - Vēsturnieks pagriezās pret Naidelmanu. - Vai jūs zinājāt, ka Aka vidū kļūst šaurāka?

Kapteinis palocīja galvu.

- No divpadsmit pēdām uz apmēram deviņām septiņdes­mit pēdu dziļumā.

Vēsturnieks sāka ar pirkstu bakstīt zīmējumā, cenšoties savienot dažādus punktus.

- Jā, - viņš nočukstēja. - Tas droši vien ir apvērstas ko­lonnas gals. Bet tā, visticamāk, ir iekšējā kontrforsa pamat­ne. Bet šī arka, lūk, šeit, koncentrē masu vienā punktā. Atšķi­rībā no parastas arkas.

- Vai jus, lūdzu, nepaskaidrotu, ko ar to gribat teikt? - jautāja Naidelmans. Balss bija mierīga, taču kapteiņa acīs Hečs manīja ieinteresētības dzirkstelītes.

Sendžons par soli atkāpās no monitora. Viņa sejā jautās izbrīns.

- Jā, viss sakrīt. Dziļa un šaura kā… un Makalans galu galā bija arī reliģisku celtņu autors… - vēsturnieks apklusa, nepabeidzis teikumu.

- Kas tad ir? - Naidelmans nošņāca.

Sendžons pievērsa savas lielās skumjās acis Renkinam.

- Pagriez zīmējumu ap Y asi par simt astoņdesmit grādiem.

Renkins paklausīja, un diagramma ekrānā apgriezās otrā­di. Tagad Ūdens Aka ekrānā atradās ar kājām gaisā un tās sarkanās aprises mirguļoja. Pēkšņi kapteinis dziļi ievilka elpu.

- Mans dievs, - viņš izdvesa. - Tā taču ir katedrāle!

Vēsturnieks palocīja galvu un triumfējoši pasmaidīja.

- Makalans radīja to, ko vislabāk prata. Ūdens Aka nav nekas cits kā smaile. Sasodīts! Katedrāles torņa smaile, kas apgriezta kājām gaisā.