Lamatas

47.

Vudijs Klejs paslīdēja uz jūraszāļu kumšķa, sasita apakšstil- bu un gandrīz jau sāka velti valkāt Dieva vārdu. Klintis pie­krastē bija slidenas un zālēm klātas. Viņš nolēma, ka drošāk bus mesties rāpus.

Sāpēja visas maliņas. Deguns neiedomājami smeldza. Drē­bes bija sarautas driskās. Un viņam briesmīgi sala. lāču viņš jutās dzīvāks neka jebkad savā mūžā. Klejs jau gandrīz bija aizmirsis, ko nozīme mundrs gars. Protesta akcija, kura ne­bija nesusi gaidītos augļus, tagad šķita maznozīmīga. Būtī­bā tā nebija izgāzusies. Viņš nonācis šajā salā. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, taču Viņš savu kalpu atvedis uz Skrandu salu ar kadu nolūku. I'ātad viņam tiks uzticēts kāds uzdevums, kāds ļoti svarīgs uzdevums. Klejs pagaidām nezināja, kāds būs šis uzdevums, taču bija pārliecināts, ka vajadzīgajā bridi sapratīs.

Klejs uzrāpās virs paisuma līnijas. Nu iešana bija vieglā­ka, un viņš izslējās, atklepojot pēdējās jūraszāles. Katra ieel­pa radīja briesmīgas sāpes degunā, taču Klejs nelikās par tām ne zinis. Kā bija teicis Svētais Laurenss12 ", kad romieši viņu dzīvu dedzināja sārtā? Pagriez, mani Dievs! Lai izcepas ari otrs sāns.

Bērnībā, kamēr citi puikas lasīja detektīvromānus par Hārdija puišiem, Mazuļa Ruta12 ' un Tija Koba'" biogrāfijas,

Klejam mīļākā bija Foksa "Mocekļu grāmata"123 . Ari tagad, jau būdams kongregācijas draudzes mācītājs, viņš nesaska­tīja nekā ļauna, ja sprediķos brīvi tika citētas ainas no kada katoļu svētā dzīves vai stāsti par viņa nāvi. Tie bija cilvēki, kas apveltīti ar paredzēšanas spēju un kam pietika drosmes raudzīties nākotnē, lai ko tas arī nemaksātu. Klejs bija pilnīgi pārliecināts, ka viņam piemīt šī drosme. Taču līdz šim viņam bija trūcis spējas paredzēt turpmākos notikumus.

Bet tagad viņam bija vajadzīgs patvērums, kur sasildīties un noskaitīt lūgšanu - Klejs vēlējās, lai Dievs atklāj viņa mi­sijas mērķi.

Klejs nopētīja pelēko krastmalu un melnās debesis, ko plosīja nevaldāmais negaiss. Pa labi tumsā vidēja vairāki mil­zīgi klints bluķi - zvejnieki tos dēvēja par Vaļu mugurām. Aiz tām - nedabiski sausa lagūna, ko ieskāva "Talasas" iz­būvēta kesona sienas. Taču atklātais jūras dibens nebija pil­nīgi sauss. Klejs ievēroja, ka viļņi bez žēlastības sitās aiz­sprosta konstrukcijās. Daži balsta statņi jau bija saliekti, bet viena dzelzsbetona plāksne pavisam deformēta. I.īdz ar kat­ru bangu pāri augstajai sienai pāršalca lieli putu mākoņi.

Klejs devās tālāk pa klinšaino krastu, kamēr atrada pa­tvērumu zem milzīga uzbēruma, zem kura vidēja koku sak­nes. Taču ari tajā viņu sasniedza lietus plīkšķi; apsēdies Klejs tūdaļ sāka drebēt no aukstuma. Atkal piecēlies kājās, viņš turpināja iet gar uzbērumu, lai uzmeklētu kādu aizvēja vie­tu. Visapkārt nemanīja ne dvēseles. Varbūt uz salas neviena nebija - laupītāji aizbraukuši vēl pirms vētras, aizbēguši kā augļotāji no tempļiem.

Viņš nonāca pie zemesraga. Aiz tā sākās atklāta jura. Pat šeit viļņu sišanās pret krastu šķita neiedomājami skaļa. No­nācis raga otrajā pusē, Klejs ievēroja dzelteno policijas lenti - viens tās gals brīvi plandīja mežonīgajā vējā. Viņš turpināja ceļu. Aiz lentes bija redzama triju spoža metāla stiprināju­mu konstrukcija un tālāk - ieeja tumšā, nelīdzenā uzbēru­mā. Lavierēdams starp lenti un stiprinājumiem, Klejs nonā­ca pie atveres, kurā varēja ieiet, vien pieliecot galvu.

Iekšā bangojošās jūras rēkoņa jūtami pieklusa. Vieta šķi­ta omulīga un sausa. Ja ari nebija īsti silts, arī salt nesala.

Klejs no kabatas izņēma pieticīgo pirmās nepieciešamības preču komplektu: lukturīti, sērkociņus plastikāta kastītē, mi­niatūru aptieciņu. Paspīdinājis uz sienām un griestiem, Klejs atskārta, ka atrodas nelielā kambari, kas sašaurinās un tur­pinās tunelī.

Ļoti interesanti, gandrīz iepriecinoši. Varētu pat teikt, ka viņš atvests uz šo tuneli. Klejs nešaubījās, ka šī eja ir kaut kā saistīta ar izrakņāto salas centru, par kuru viņam bija stās­tīts. Viņš atkal sāka spēcīgi drebēt, tādēļ nolēma, ka vispirms jāiekur uguns un jaapžāvejas.

Salasījis alā ieskalotos kokus, Klejs atskrūvēja plastikāta cilindra vāciņu. Paliecot trauku, saujā iekrita sauss koka sēr­kociņš. Klejs pasmaidīja - tā bija rūpīgi apslāpēta triumfa iz­pausme. Šo ūdensnecaurlaidīgo sērkociņu kastīti viņš ņēma līdzi katrā braucienā ar laivu - kopš dienas, kad ieradās Stormheivenā. Klēra allaž ķircinājās par to - protams, tā ta­ču bija Klēra, mūžam labsirdīgā jokdare -, taču viņai pat prā­tā neienāca, ka sāpīgi ievaino Kleja visslēptākās jūtas. Bet ta­gad šie sērkociņi piedalīsies viņa likteņa izspēlē.

Drīz vien nelielais ugunskurs meta alas sienās jautras ēnas. Arā plosījās vētra, taču garam ieejai tuneli. Sāpes de­guna mazinājās, pārvērtās trulā, vienmērīgā pulsēšanā.

Klejs pietrausās tuvāk ugunij, lai sasildītu rokas. Drīz, pa­visam drīz taps zināms, kāds īpašs uzdevums bija sagata­vots tieši viņam.