Lamatas

29

Hečs bija pēdējais, kurš lika kāju uz kāpnēm. Pārējie jau bija izstiepušies divdesmit pēdu garā rindā zem viņa. Lēna kā­pienā ritmā tumsā šūpojās aizsargķiveru lukturīšu gaismiņas. Hečam sareiba galva, un viņš, stingri ieķēries šķērsi, paska­tījās uz augšu. Viņš apzinājas, ka kāpnes ir stabilas ka klints; ja ari tas saktu krist, viņu noturētu drošības troses.

Kāpjot leja, komandu pārņēma ziņkāres vadīts klusums. Ne varda neteica ari tie, kas palika pie Ortanka un vēroja ekspedīciju monitora. Akas izdvestie trokšņi šķita nebeidza­mi - gaisu piepildīja klusa krakšķēšana un šņirkstēšana, kas atgādināja neredzamu jūras radījumu sazināšanas skaņas. Hečs jau bija nonācis līdz pirmajam termināļa centrmezglam ar elektrības kontaktligzdām un kāpņu statņos ik pēc piec­padsmit pēdām iebūvētajām kabeļu savienojumu vietām.

- Vai visiem viss ir kārtībā? - rācijā atskanēja Naidelma- na balss. Viena pēc otras bija dzirdamas apstiprinošas atbil­des.

- Doktore Magnusena? - Naidelmans iesāka.

- Instrumenti normas robežas, - atbildēja inženiere no Ortanka. - Visos paneļos deg zaļas gaismiņas.

- Doktor Renkin?

- Iekārtās neko nav fiksējušas, kaptein. Ne miņas no seis­miskiem traucējumiem vai magnētiskām anomālijām.

- Strītera kungs?

- Visas kāpņu sistēmas darbojas, - lakoniski atbildēja uz­runātais.

- Ļoti labi, - Naidelmans noteica. - Nokāpsim līdz plat­formai piecdesmit pēdu dzijumā, vajadzīgajās vietās ielik­sim sensorus un tad atputisimies. Raugieties, lai drošības troses neaizķeras aiz sijām! Doktor Bontjēra, doktor Heč, Vopnera kungs, turiet acis plati! Ja ievērojat kaut ko dīvai­nu, nekavējoties ziņojiet!

- Jūs jokojat? - atskanēja Vopnera balss. - Te viss ir dī­vains!

Kāpjot tālāk, Hečam šķita, ka viņš grimst dziļā, ar iesāļu ūdeni pilnā baseinā. Gaiss bija auksts un mitrs, oda pēc trū­diem. Katra izelpa kondensējās garaiņu mākoni, kas sastin­ga pārsātinātajā gaisa un neizklīda. Hečs paskatījās apkārt - līdzi kustējās ari gaismiņa, kas plūda no ķiveres lukturīša. Patlaban viņi atradās Akas plūdmaiņu zona, kurā Iidz šim divreiz dienā bija cēlies un krities ūdens līmenis. Pārsteigts viņš konstatēja, ka te redzamas tās pašas dzīvās radības, kas neskaitāmas reizes pēc paisuma bija novērotas starp akme­ņiem jūras malā: vispirms sprogkājvēži, tad jūraszāles, div- vāku gliemji un moluski šķīvīši. Tur bija arī juras zvaigznes, juras gurķi, ēdamie jūras gliemeži, juras eži un anemones. Mirkli vēlāk viņš jau kāpa garam koraļļu un jūraszāļu slā­nim. Simtiem mīkstmiešu, joprojām cerēdami, ka sāksies pai­sums, izmisīgi turējās pie sienām un sijām. Kad tiem aptrūk- sies spēka, tie viens pēc otra iegāzīsies bezdibeni.

Lai ari vairums pelddrazu no Akas jau bija izvākts, ne­liela šķēršļu josla no senām atlūzām tik un tā bija palikusi. Kāpnes prasmīgi bija izdzītas cauri sapuvušām sijām, metā­la stieņu pinumiem un salauztiem drupinātajiem. Komanda uz mirkli apstājās, kamēr Naidelmans iedzina sienā senso- ru. Tad viņi pagaidīja, kamēr Vopners kalibros sensoru. Gai­dot Hečs juta, ka šajā smirdoņā viņš zaudē apņēmību, un prātoja, vai ari pārējos pārņēmušas līdzīgas sajūtas, jebšu viņu vienkārši papildus nomoka apziņa, ka tepat kaut kur šajā aukstajā, mitrajā labirintā atdusas brāļa mirstīgās atlie­kas.

- Ei, le tik drausmīgi smird! - iesaucās Vopners, nolie­cies pār savu plaukstdatoru.

- Gaisa sastavs ir normas robežas, - atbildēja Naidel­mans. - Pēc paris dienām izbūvēsim šeit ventilācijas iekār­tas.

Vēl dziļāk biezā parasto ūdenszāļu slāņa vietā parādījās brunaļģu spurainās vijas. Starp tām vēl skaidrāk varēja sa­manīt šahtas oriģinālās aprises. Augšā atskanēja apslāpēta dārdoņa - ducināja pērkons. I lečs pacēla acis - Akas atverē vidēja debess un Ortanks, ko apņēma zaļgans mirdzums. Virs ta zemie mākoņi bija pārvērtuši debesis metāla pelēkā klājienā. Acumirkli uzzibsnīja zibens - Aka atmirdzēja spo­kains spīdums.

Pēkšņi visi apstājās. Paskatījies lejup, Hečs ieraudzīja, ka Naidelmana lukturītis izgaismo divas atveres abās šahtas pu­ses - tie bija tuneļi, kas slīga tumsā.

- Nu, kā tev liekas? - jautaja Naidelmans, piestiprinādams nākamo sensoru.

- Tas būvēts vēlāk, - atbildēja Bontjēra, uzmanigi ielieku- sies otrajā atvere, lai piestiprinātu sensoru un izpētītu tune­li. - Paskatieties uz materiālu: smalks, apstrādāts ar garenza- ģi, nevis tēsts. Varbūt saglabājies no Pārkhērsta ekspedīcijas laikiem deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, non?

Viņa izslējās un paskatījās uz Heču, un viņas lukturīša gais­ma apspīdēja doktora kājas.

- Es redzu, kas tev darās zem biksēm, - viņa ķircinājās.

- Varbūt mainīsimies vietām? - atjautāja Hečs.

Viņi turpināja kāpt lejup, laiku pa laikam apstājoties, lai iestiprinātu sijās un balstos sensorus. Beidzot viņi bija sa­snieguši platformu, kas atradās piecdesmit pēdu dziļumā. Sa­va lukturīša gaismā Hečs saskatīja satraukumā nobālējušo kapteiņa seju. Lai ari gaiss bija dzestrs, to klāja sviedru lāsī­tes.

Atkal parādījās zibens un noducināja pērkons. Šķita, ka ūdens pil vēl ātrāk, un Hečs nosprieda, ka augšā sākusies pamatīga lietusgāze. Viņš paskatījās augšup, taču šķērsām saliktās sijas aizsedza pilnīgi visu. Lukturīša gaismā bija redzams, kā krīt lietus lāses. Hečs saka prātot, vai viļņi jūra cēlušies, un cerēja, ka kesons izturēs. Pēkšņi domās atausa aina, kā bangas pārrauj dambi, ielaužas Akā un viņi visi no­slīkst.

- Man salst, - sāka žēloties Vopners. - Kādēļ neviens ma­ni nebrīdināja, ka jāpaķer līdzi apsildāmā sega? Un smird vēl briesmīgāk nekā pirmīt.

- Mazliet paaugstināts metāna un ogļskābās gāzes līme­nis, - skatīdamies monitorā, pavēstīja Naidelmans. - Uztrau­kumam nav pamata.

- Taču viņam taisnība, - ierunājās Bontjēra, sakārtodama blašķiti pie jostas. - Te patiešām ir auksts.

- Četrdesmit astoņi gradiw , - isi noteica Naidelmans. - Ko vel esat pamanījuši?

Visi klusēja.

- Tad turpināsim. Tālāk mēs droši vien atklāsim ari citas šahtas un tuneļus. Sensorus uzstādīsim pec kārtas. Tā ka Vopnera kungam tie visi jākalibrē ar roku, viņš iepaliks. Mēs viņu pagaidīsim uz platformas, kas atrodas simts pēdu dzi­ļumā.

Uz šķērskokiem bija sakrājies neiedomājams daudzums dažādu drazu. Tur karājas vecas troses, ķēdes, instrumenti, šļūtenes un pat sapelējuši ādas cimdi. Viņi nokāpa garām vai­rākām sienās izcirstām atverēm - šajās vietās sākās tuneļi vai ari Aku šķērsoja citas šahtas. Naidelmans izvēlējās pir­mo un ievietoja sensoru divdesmit pēdu attālumā no ieejas; Bontjēra aprīkoja nākamo. Un tad pienāca 1 leča kārta.

Viņš piesardzīgi atāķēja trosi no drošības āķa, nocēla kā­ju no pakāpiena un spēra soli otrā šahtā. Kāja iegrima mīk­stos dubļos. Tunelis bija šaurs un zems un tālāk ar asu līku­mu tiecās augšup. Tas bija uz ātru roku izrakts un nebūt neatgādināja eleganto Ūdens Akas šahtu. Acīmredzot izrakts daudz vēlāk. Saliecies Hečs nogāja divdesmit pēdas, tad iz­ņēma no mugursomas pjezoelektrisko sensoru un iespieda pārkaļķotajā augsnē. Atgriezies galvenajā šahtā, viņš pie tu­neļa ieejas nolika fluorescējošu karodziņu - zirni Vopneram.

Atkal nonācis uz kāpnēm, Ilečs sadzirdēja skaļu - gluži kā pirmsnāves - krakšķi, kam sekoja neskaitāmas atbalsis, kas traucās augšup un lejup pa šahtu. Krakšķēja tuvējais baļ­ķis. Hečs sastinga, cieši ieķērās kāpnēs un aizturēja elpu.

- Bedre sēžas, - atskanēja Naidelmana balss. Viņš jau bija uzstādījis savu sensoru un kāpa lejup uz nākamo tuneļu krus­tojumu. Kamēr viņš izteica šos vārdus, no sānu šahtas atska­nēja nākamais brākšķis - griezīgs un savada kārtā cilvēcīgs.

- Sasodīts, kas tas? - iesaucās Vopners, kas nu jau bija no­ķēris Heču. Viņa balss šaurajā telpā šķita mazliet par skaļu.

- Lielā mēra tas pats, - atbildēja Naidelmans. - Vecie koki protestē.

Un atkal bija dzirdams griezīgs troksnis, ko pavadīja klusa buldurēšana.

- Tas nav nekāds koks, - noteica Vopners. - Tādas ska­ņas spēj izdvest tikai dzīvas būtnes.

llečs paskatijas augšup. Programmētājs stāvēja kā sastin­dzis pie kāda sensora. Plaukstdatoru viņš turēja vienā izstiep­tā roka, bet otras rokas rādītājpirksts bija uzlikts uz tā - iz­skatījās smieklīgi: it kā viņš radītu pats uz savu plaukstu.

Paklau, nespidini taču man acīs! - uzbrēca Vopners. - jo ātrāk es nokalibrēšu šitos piesūcekņus, jo ātrāk varēšu tikt ārā no šita sasodītā cauruma!

- Tu vienkārši gribi nonākt uz kuģa, pirms Christophe ir nozadzis tev uzvaru, - pajokoja Bontjēra. Viņa tik tikko bija iznākusi no kārtējā tuneļa un turpināja kapt lejup.

Kad viņi bija nonākuši uz. platformas simts pēdu dziļu­mā, skatam atklājās kaut kas jauns. Līdz šim visas sānu šah­tas bija nelīdzenas un pavirši raktas, nostiprinātas pa roku galam, dažas pat iebrukušas. Bet tagad viņi ieraudzīja rū­pīgi nostrādātu tuneli.

Bontjēra iespīdināja gaismu atverē, kas atgādināja kvad­rātu.

- Šī noteikti ir Akas daļa, - viņa pavēstīja.

- Un kadeļ tā rakta? - jautāja Naidelmans, izņēmis sen­soru no mugursomas.

Bontjēra ieliecās tuneli.

- Droši apgalvot nevaru. Taču šeit lieliski redzams, kā Makalans savai konstrukcijai izmantojis dabiski veidotās plaisas klintis!

- Vopnera kungs? - Naidelmans uzsauca, vērdamies aug­šup šahtā.

Atbildes nebija. Tad Hečs saklausīja Vopnera jautājumu:

-ja?

Balss bija apslāpēta, neparasti klusa. Pacēlis acis, Hečs ieraudzīja, ka programmētājs apmēram divdesmit pēdas virs viņa sēdēja līdzās karodziņam un kalibrēja sensoru. Vaigiem bija pielipuši miklie mati, bet pats programmētājs drebēja.

- Kerij? - Hečs uzsauca. - Vai ar tevi viss kārtībā?

- Ar mani viss ir lieliski.

Naidelmans vispirms paskatījās uz Bontjēru, tad uz Heču. Viņa acis jautās neparasts nepacietīgs spīdums.

- Viņam būs nepieciešams laiks, lai nokalibrētu visus sen- sorus, ko esam izlikuši, - kapteinis teica. - Varbūt mēs tik­mēr izpētīsim šo tuneli?

Kapteinis pāri spraugai iekāpa sānu šahtā un tad palīdzēja pārējiem. Viņi atradās garā, šaurā tuneli, kas bija apmēram piecas pēdas augsts un tris pēdas plats. Tā sienas bija no­stiprinātās ar baļķiem - tāpat ka Ūdens Aka. Naidelmans no kabatas izņēma nelielu nazīti un iecirta tuvākajā baļķi.

- Puscollas dziļumā ir mīksts, bet pēc tam ciets, - viņš konstatēja, izvilkdams nazi no koksnes. - Izskatās drošs.

Viņi pieliekušies piesardzīgi virzījās tālāk. Naidelmans lai­ku pa laikam apstājās, lai parbaudilu baļķu izturību. Piec­desmit jardus viņi nogāja taisni uz priekšu, bet tad kaptei­nis pēkšņi apstājas un klusi iesvilpās.

Hečs ieraudzīja dīvainu akmens nišu - kādas piecdesmit pēdas diametrā. Izrādījās, ka tai ir astoņas malas, un katra beidzas ar arku, kas tiecās augšup uz krusta velvi. Pašā pa­matnes centrā atradās sarūsējis dzelzs režģis, kas pārlikts pari nenosakāma dziļuma bedrei. Viņi stāvēja pie ieejas ka­da telpā, un katrs viņu elpas vilciens radīja smirdīgajā gaisā tvaiku mākonīti. Gaiss bija kļuvis krietni sliktāks, un Hečs atskarta, ka viņam viegli reibst galva. No apakšas plūda tik­ko jaušamas skaņas - iespējams, tur čaloja ūdens vai sēdās zemes slānis.

Bontjēra paspidināja lukturīti uz griestiem.

- Mon dieu, - viņa izdvesa, - klasisks angļu baroka pie­mērs. Mazliet raupjš, taču nepārprotams!

Naidelmans paskatījās uz griestiem.

- Ja, - viņš noteica, - te skaidri redzams, ka roku pielicis sers Viljams. Redz, kads terserons un lierna! Iespaidīgi!

- Iespaidīgi ir tas, ka šī konstrukcija visu laiku bijusi šeit, simt pēdas zem zemes, - piebilda 1 lečs. - Bet kādam nolū­kam tā būvēta?

- Ja man būtu jāmin, - iesāka Bontjēra, - es teiktu, ka šai telpai bijusi hidrauliskas būves funkcija, ja? - Viņa izpūta lielu garaiņu mākonīti. Visi vēroja, kā tas slīd režģa virzienā un lad pēkšņi tiek iesūkts dziļumā.

- Kad būsim lo visu iezīmējuši kartē, sapratīsim, - teica Naidelmans. - Bet pagaidām izliksim divus sensorus, šeit un šeit. - Viņš iestiprināja sensorus savienojumu vietās starp ak­meņiem telpas pretējās pusēs, tad piecēlās un ieskatījās gai­sa mērītājā. - Ogļskābas gāzes līmenis paaugstinās, - viņš sacīja. - Domāju, ka šai vizītei jāliek punkts.

Visi atgriezās galvenajā šahtā, kur Vopners gandrīz bija pabeidzis savu uzdevumu.

- Ši tuneļa galā neliela niša ir vel divi sensori, - Naidel­mans pavēstīja un iesprauda šahtas ieejā vēl vienu karodzi­ņu.

Sēdēdams augstāk par pārējiem un uzgriezis muguru, Vopners darbojās ar plaukstdatoru un norūca kaut ko nesa­protamu. Hečs atklāja, ka, pārāk ilgi stāvot vienā vietā, iz­elpotais gaiss izveido miglas mākonīti, kas apgrūtina redzē­šanu.

- Doktore Magnusena, - Naidelmans runāja rācijā, - kāds ir stāvoklis, lūdzu?

- Doktors Renkins monitoros saņēmis ziņojumus par da­žam seismiskām anomālijām, kaptein, taču tas nav nekas no­pietns. Tas var būt ari slikto laika apstākļu dēļ.

It ka apstiprinot šos vārdus, šahtā atbalsojas spēcīgi pēr­kona dārdi.

- Sapratu. - Naidelmans pievērsās Bontjērai un Hečam. - Dosimies tālāk un saliksim pārējos sensorus.

Viņi atsāka ceļu lejup. Kāpjot pāri platformai, Hečs juta, kā viņam no aukstuma un noguruma tric rokas un kājas.

- Paskatieties uz šo! - iesaucās Naidelmans, sašupodams savu lukturi. - Vel viens rūpīgi nostrādāts tunelis, tieši zem pirmā. Nav šaubu, ka tā ir daļa no oriģinālās konstrukcijas.

Bontjēra uzlika sensoru uz tuvākās sijas, un visi kāpa vēl zemāk. Pēkšņi Hečs sadzirdēja, kā kāds dziļi ievelk elpu un Bontjēra kaismīgi nolamājas. Paskatoties lejup, ari viņam dūša saskrēja papēžos.

Apakšā, sapinies milzīgā atluzu, ķēžu un sarūsējušu dzelzs gabalu ņudzekli, gulēja cilvēka līķis. Tukšajos acu cau­rumos spocīgi ņirbēja Bontjēras lukturīša gaisma. No pleciem un gurniem nokarājās drēbju driskas, bet mute bija pavērta, it kā nelaiķis smietos par kādu ārkārtīgi jautru joku. Heču pārņēma savāda sajūta - viņš jutās ka atrauts no realitātes, lai gan ar prātu saprata, ka šis skelets ir pārāk liels, lai pie­derētu viņa brālim. Novērsies un pamatīgi nodrebēdams, viņš atslīga pret kāpnēm un, dziļi ieelpodams un izelpodams, centās atgūties un nomierināties.

- Melin! - atskanēja Bontjēras uzstājīga balss. - Melin! Šis skelets ir ļoti vecs. Comprends?** Vismaz divsimt gadus vecs.

Hečs, koncentrējies elpošanai, vēl nogaidīja un tikai tad atbildēja.

- Es saprotu, - viņš teica un tad lēni atlaida titāna paka- pienu. Pēc tam viņš lēnām sāka kāpt lejup, līdz nonāca pie Bontjēras un Naidelmana.

Kapteinis kā apburts spīdināja lukturīti uz skeletu un šķita neredzam 1 leča reakciju.

- Paskat, kāds krekla piegriezums, - viņš teica. - Pašaus­ta drana, reglāna vīles… Tā ģērbās zvejnieki deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Domāju, esam atraduši pirmo Akas upuri - Saimona Ratera mirstīgās atliekas.

Visi blenza uz skeletu, līdz tālumā atskanēja kārtējais pēr­kona rībiens. Kapteinis, ne vārda neteicis, paspidināja ar luk­turi sev zem kājām. Sekodams šai kustībai, Hečs ieraudzīja viņu gala mērķi - Ūdens Akas dibenu. Apmēram divdesmit pēdas zemāk no dubļiem un sanesām ārā slējās salauzītu šķērskoku, sarūsējušu dzelzs gabalu, šļūteņu, instrumentu, stieņu un visdažādāko aparātu kaudzes. Tieši virs tām Hečs pamanīja ieejas vairākās lielās šahtas, kas saplūda Akā un no kuram ārā ka sapluinītas bārdas stiepās slapjas jūraszāles. Naidelmans, kura slaido augumu ieskāva mikls paša elpas mākonis, paspidināja gaismu uz šo jucekli un tad pievērsās Bontjērai un Hečam.

- Apmēram piecdesmit pēdas zem šis postažas, - kaptei­nis klusi iesāka, - atrodas divus miljardus dolāru vērtas bagātības. - Lai ari viņa acis nemitīgi šaudījās no viena pie otra, šķita, ka skatiens pievērsts kaut kam tālam. Tad viņš sāka klusi, jautri un aizrautīgi smieties. - Piecdesmit pēdas, - viņš atkārtoja. - Tagad mums atliek tikai nīkt.

Pēkšņi iesprakšķējās racija.

- Kaptein, te Strīters. - Hečam šķita, ka viņa sausajā balsi jaušama nepacietība. - Radusies kāda problēma.

- Kāda? - kapteinis attrauca. Viņa balss pēkšņi bija zau­dējusi sapņainibu.

Pēc mirkļa atkal bija dzirdams Strīters.

- Kaptein, mēs… Mirklīti uzgaidiet! Mes iesakām jums pārtraukt ekspedīciju un nekavējoties kapt atpakaļ virszemē.

- Kādēļ? - Naidelmans jautāja. - Vai ir kādas problēmas ar ekipējumu?

- Nekas tamlīdzīgs. - Šķita, ka Strīters nezina, ko lai saka tālāk. - Dodu Sendžonu, viņš jums visu paskaidros.

Naidelmans veltīja Bontjērai ašu, jautājošu skatienu. Arheoloģe tikai paraustīja plecus.

Rācijā atskanēja vēsturnieka steidzīgā valoda.

- Kaptein Naidelman, te Kristofers Sendžons. Esmu uz. "Cerbera". "Scilla" tikko uzlauzusi vairākas žurnāla teksta daļas.

- Lieliski, - noteica kapteinis. - Bet kādēļ mums pēkšņi jāsteidzas?

- Klausieties, ko Makalans uzrakstījis sava žurnāla otrajā daļā. Es tūdaļ nolasīšu!

Hečs stāvēja uz kāpnēm lipīgi miklajā tumsa Ūdens Akas piekajē un klausījās, kā anglis lasa Makalana žurnālu, un šķita, ka šī balss skan no pilnīgi citas pasaules.

Pēdējas septiņās dienas man nav bijis viegli, jūtu pilnīgi droši, ka Okems grasās atbrīvoties no manis - tikpat viegli, ka bija atbrīvojies no daudziem citiem -, tiklīdz vairs nebū­šu noderīgs šī nekrietnā plāna īstenošanā. Un tādēļ, savas saplosītās dvēseles spēku balstīts, es šais stundas pēc pusnakts esmu nolēmis rīkoties. Šie sātaniskie dārgumi nes tādu pat ļaunumu kā pats Okems. Tie nodarījuši pārāk daudz cieša­nu šajā dieva aizmirstajā salā un paņēmuši pārak daudz cil­vēku dzīvību. Tie ir sātana dārgumi, un es ar tiem izrīkošos, kā ar tādiem pienākas…

Sendžons ieturēja pauzi, un rācijā bija dzirdama printera dūkšana.

- Jūs gribat, lai pārtraucam ekspedīciju šo vārdu dēļ? - saniknots iesaucas Naidelmans.

- Kaptein, ir vel kas. Lūk:

Tagad, kad Dārgumu Aka ir uzbūvēta, es zinu, ka ma­nas stundiņas ir skaitītas. Mana dvēsele ir mierīga. Mana vadībā pirāts Okems un viņa banda, paši to nezinot, radīju­ši mūžīgu kapu šim negodīgi iegūtajām bagātībām, kas nāku­šas caur cilvēku ciešanām un sāpēm. Parasti mirstīgie šai mantai nekad nepiekļūs. To konstruējot un bagātības slēpjot, esmu izmantojis tik daudz dažādu veiklu paņēmienu un tri­ku, ka ne Okems, ne kāds cits cilvēks nemūžam nespēs tām piekļūt. Aka nav ieņemama, nav uzvarama. Okems tic, ka viņam ir atslēga, un viņš mirs šīs pārliecības dēļ. Tagad es uzrunāju jus, tos, kas atšifrējuši šis rindas. Ņemiet vērā manu brīdinājumu: nolaišanās Akā nozīmē nāves briesmas dzīvībai un miesai; apslēptās mantas uzmeklēšana nozīmē drošu Nāvi. jus, kas alkstat iegūt Dārgumu Krātuves atslē­gu, patiesībā iegūsiet atslēgu uz citu pasauli, un jusu skele­ta kauli balos netālu no Elles, uz kurieni būs devusies jūsu dvēsele.

Sendžons apklusa, un arī ekspedīcijas locekļi neteica ne vārdā. I lečs paskatījās uz Naidelmanu - zods tikko jaušami nodrebēja, bet acis piemiedzas.

- Saprotiet, tātad, - atkal iesāka Sendžons, - izradās, ka Ūdens Akas atslēga slēpjas apstākli, ka šādas atslēgas nemaz nav. Acīmredzot tā ir pēdējā atriebība pirātam, kas viņu nolaupījis: proti, arhitekts apslēpis mantu tā, ka tai nav iespē­jams piekļūt. Ne Okemam, ne ari kādam citam.

- Svarīgākais ir tas, - sarunā iejaucās Striters, - ka nav droši palikt Akā, iekams neesam atšifrējuši un izanalizējuši visu tekstu. Izskatās, ka Makalans izlicis lamatas katram, kurš…

- Muļķības, - viņu pārtrauca Naidelmans, - briesmas, par kuram rakstīts tajā žurnālā, ir lamatas, kas pirms divsimt ga­diem nogalināja Saimonu Rateru un appludināja Aku.

Atkal iestājās dziļš klusums. Hečs paskatījās vispirms uz Bontjēru, tad uz Naidelmanu. Kapteiņa seja līdzinājās gra­nītam, viņa lupas bija cieši sakniebtas.

- Kaptein? - uzsauca Strīters. - Sendžons nolasīja pavi­sam kaut ko citu…

- Tas ir strīdīgs jautājums, - Naidelmans izgrūda. - Mēs jau gandrīz esam galā, jāuzliek un jānokalibrē vēl tikai daži sensori, un tad kāpsim augšā.

- Domāju, Sendžona vārdos vajadzētu ieklausīties, - iejaucās Hečs. - Vajadzētu pārtraukt nolaišanos bedre, vis­maz hdz brīdim, kad būsim noskaidrojuši, ko Makalans ar to gribējis teikt.

- Piekrītu, - sacīja Bontjēra.

Naidelmans veltīja abiem dzedru skatienu.

- Pilnīgi izslēgts, - viņš strupi noteica. Aizvēris savu mu­gursomu, viņš paskatījās augšup. - Vopnera kungs?

Programmētāja uz. kāpnēm nebija, un ari pa rāciju viņu nevarēja sasaukt.

- Viņš droši vien ir tunelī, kalibrē sensorus, ko mēs atstā­jām velve, - Bontjēra paskaidroja.

- Tad sauksim viņu atpakaļ. Jēziņ, viņš droši vien izslē­dzis raidītāju.

Kapteinis sāka kāpt augšup - garām Bontjērai un Hečam. Kāpnes viegli drebēja zem viņa svara.

Pag, nodomāja I lečs, te kaut kas nav kartība. Pirmīt kāpnes nemaz nedrebēja.

Un atkal - vieglas trīsas, ko tik tikko var sajust ar pirk­stu galiem un pēdām. Hečs jautājoši paskatījās Bontjēra, un sievietes acis bija redzams, ka viņa jūt to pašu.

- Doktore Magnusena, ziņojiet! - asi pavēlēja Naidel­mans. - Kas notiek?

- Viss kārtībā, kaptein.

- Renkin? - Naidelmans sauca rācija.

- Reģistrēta seismiska novirze, taču tikko jaušama, līdz bīstamajam līmenim vēl tālu. Kas nolicis?

- Mēs jutām, ka… - kapteinis iesāka.

Pēkšņi kāpnes satricināja mežonīgs trieciens, un Hečs tik tikko nenokrita. Viena viņa kāja noslīdēja no pakapiena, un viņš izmisīgi ieķērās citā, lai noturētu līdzsvaru. Ar acs kak­tiņu viņš manīja, ka Bontjēra cieši piespiedusies kāpnēm. Vēl viens grūdiens, un tad vel viens. Virs galvas Hečs saklausīja nogruvuma troksni, kas līdzinājās zemestrīcei, un tad tikko dzirdamu rīboņu.

- Pie velna, kas te notiek? - kapteinis iesaucās.

- Ser! - atskanēja Magnusenas balss. - Kaut kur netālu no jums fiksēts nogruvums.

- Labi, jus uzvarējāt. Uzmeklēsim Vopneru un rāpsimies āra.

Viņi uzkāpa līdz platformai simts pedu dzijumā. Virs gal­vas vīdēja ieeja tuneli ar velvi - plata mute no puvuša koka un zemes. Naidelmans ieskatījās iekša un iespidināja tunelī savu lukturi.

- Vopner? Sāc kustēties! Mēs dodamies atpakaļ.

Hečs klausījās, taču apkārt valdīja klusums, un tuneli bija jiītama tikai vāja dzestra vēja pusmiņa.

Naidelmans vēl bridi turpināja lūkoties tunelī. Tad viņš piemiegtām acīm vispirms paskatījās uz Bontjēru un pēc tam uz I Ieču.

Pēkšņi, it ka vienas un tās pašas domas uzlādēti, visi trīs atkabināja drošības āķus, ierāpās šahtā un skriešus metās iekšā tuneli. I lečam bija licies, ka eja nav tik tumša un neiz­raisa tādu klaustrofobiju. Pat gaiss bija mainījies.

Un tad jau viņi bija nonākuši pie nelielās akmenī izkaltas telpas. Pie tas pretējām sienam bija piestiprināti pjezoelek- triskie sensori. Līdzās vienam atradas Vopnera plaukstda- tors, kura antena bija saliekta dīvainā leņķi. Nišā augšup vijās sīkas miglas strūkliņas, ko izgaismoja viņu lukturi.

- Vopner? - iesaucās Naidelmans, spīdinādams visapkarl. - Sasodīts, kur viņš palicis?

Hečs pagāja garam Naidelmanam un ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika šermuļiem pārskriet pār kauliem. Viens no ma- sīvajiem krusta velves akmeņiem bija sabrucis pret sienu. Griestos bija redzams tukšums - kā izkrituša zoba vieta -, no kura sīka straumīte bira ārā bruņa mikla zeme. Grīdas līmenī, kur nokritušais akmens bija atbalstījies pret sienu, vi­dēja kaut kas melnbalts. Piegājis tuvāk, I lečs atskārta, ka tas ir Vopnera teniskurpes purngals, kas saspiests starp akmens plātnēm. Jau pēc mirkļa viņš spīdināja savu lukturīti uz šo atradumu.

- Ak, mans Dievs, - aiz muguras novilka Naidelmans.

Hečs ieraudzīja Vopneru - saspiestu starp abām granīta plāksnēm. Viena roka bija piespiesta ķermenim, bet otra slī­pi pacelta neparastā leņķī. Galva ar visu ķiveri bija pagriez­ta sānis, acis - plaši ieplestas un asaru pilnas - vērās Heča.

Vopnera lupas bez skaņas aldarinaja vārdu: - Lūdzu…

- Kerij, mēģini saglabāt mieru, - Hečs teica, izgaismo­dams šauro spraugu un neveikli taustīdamies gar rāciju. Mans Dievs, cik dīvaini, ka viņš vel palicis dzīvs! - Strīler! - viņš iesau­cās rācija. - Te starp diviem akmeņiem iespiests cilvēks! Dabu lejā dažus hidrauliskos domkratus! Man vajadzīgs skābek­lis, asinis un fizioloģiskais šķīdums.

Tad viņš atkal pievērsās Vopneram.

- Kerij, mēs tās plātnes pavisam driz pacelsim un dabū­sim tevi ārā. Bet tagad man jāzina, kur tu esi ievainots.

Atkal sakustējās tikai lupas: - Es nezinu. - Nākamie vār­di drīzāk atgādināja izelpu.

- Liekas… ka viss iekšā salauzts.

Programmētājs runāja ļoti neskaidri, un Hečs saprata, ka viņš tikko spēj pakustināt žokli. Atkāpies viņš atvēra ārsta čemodāniņu, izvilka šļirci un ievilka tajā divas devas morfī- na. Tad viņš iebāza roku starp akmens plāksnēm un iedūra adatu Vopneram pleca. Tas nesarāvās - nebija nekādas re­akcijas, pilnīgi nekādas.

- Kā ir? - jaulaja Naidelmans, pārliecies pāri Hečam.

- Dieva dēļ, paej malā! - Hečs uzbrēca. - Viņam vajadzīgs gaiss. - Šajā bridi doktors atskārta, ka pats ir aizelsies, ar­vien dziļāk un dziļāk ievelk plaušās gaisu, taču jūt, ka tā ne­pietiek.

- Uzmanīgi! - ierunājās Bontjēra. - Te var būt ari citas lamatas.

Lamatas? Hečam pat prātā nebija ienācis, ka tās varētu būt lamatas. Bet ka gan citādi milzīgais griestu akmens bulu no­kritis tik precīzi… Viņš mēģināja aizsniegt Vopnera roku, lai uztaustītu pulsu, taču tā bija pārak tālu.

- Domkrati, skābeklis un plazma jau ir ceļā, - rācijā at­skanēja Strītera balss.

- Lieliski. Līdz platformai simts pedu dziļumā nogādā­jiet ari saliekamās nestuves, piepūšamās šinas un imobilizā- cijas apkakli…

- Ūdeni… - izdvesa Vopners.

Bontjēra pasniedza Hečam blašķi. Viņš iebāza roku starp akmeņiem un palieca blašķi, lai tieva ūdens strūkliņa litu Vopnera ķiveres sāna virzienā. Kad programmētājs izbāza mēli, lai uztvertu veldzi, I lečs ieraudzīja, ka tā ir zili melna un asiņaina visā garumā, jēziņ, kur, pie velna, ir tie domkrati…

- Lūdzu, palīdzi! - nočerksteja Vopners un klusi ieklepo­jās. Uz viņa zoda parādījās dažas asins lāsītes.

Durta brūce plauša, secināja Hečs.

- Turies, Kerij, vēl tikai dažas minūtes, - viņš teica, cik vien mierinoši spēja. Tad viņš aizgriezās un nikni iebrēca rā­cijā. - Striler, domkrati, kur, pie velna, ir domkrati? - He­čam kļuva nelabi, viņš ievilka plaušās gaisu.

- Gaisa kvalitātes rādītājs tuvojas sarkanajai zonai, - klusi pavēstīja Naidelmans.

- Mes jau laižam lejā, - cauri čērkstoņai atbildēja Strīters.

Hečs pagriezās pret Naidelmanu - tas jau bija devies sa­ņemt sūtījumu.

- Vai tu jūti savas rokas un kajas? - I lečs jautaja Vopne­ram.

- Nezinu. - Iestājās pauze, kamēr programmētājs cīnījās pēc elpas. - Vienu kāju jūtu. Liekas, kauls iznācis āra.

Hečs pielieca lukturīti, taču redzēt šaurajā sprauga varē­ja tikai saņurcītu bikšu staru - džinsa audums caurcaurēm bija piesūcies ar kaut ko tumši sarkanu.

- Kerij, es skatos uz lavu kreiso roku. Mēģini pakustināt pirkstus!

Zilganā un dīvaini uztūkuši ekstremitāte ilgu laiku nekus­tējās. Tad rādītājpirksts un vidējais pirksts mazliet notrīsēja. Heču pārņēma atvieglojums. Centrālā nervu sistēma vel dar­bojas. ja dažu minušu laikā varēsim dabūt nost tos akmens blu­ķus, viņš bus glābts. I lečs papurināja galvu, lai labāk sakar- totu domas.

Zeme zem kājām atkal nodrebēja, atkal nobira dubļu straumīte, un Vopners iekaucās - spalgi, kā dzīvnieks.

- Mon dieu, kas tad tas? - Bontjēra iesaucās un aši pame­ta acis uz griestiem.

- Domāju, tev vajadzētu iet, - klusi noteica I lečs.

- Pilnīgi izslēgts.

- Kerij? - I lečs atkal ieskatijās spraugā. - Kerij, vai vari atbildēt?

Vopners blenza uz viņu, taču pār lūpām izlauzās tikai kluss, apslāpēts vaids. Elpojot viņš gārdza un pa muti nāca asiņaini burbuļi.

Bija dzirdams, ka pie tuneļa ieejas Naidelmans žvadzināja un klaudzināja iekārtas - viņš paraustīja no augšas nomesto trosi. Hečs izmisīgi ievilka plaušās gaisu, un galvā sākas klu­sa dūkšana.

- Nespēju paelpot, - izgrūda Vopners. Viņa acis bija kļu­vušas ūdeņaini stiklainas.

- Kerij? Tu lieliski turies, vel tikai mazliet pacieties!

Programmētājs atkal cīnījās pec elpas un ieklepojās. Pāri lūpām uz zodu tecēja asiņu tērcīte.

Atskanēja skrejoši soļi, un parādījās Naidelmans. Viņš no­lika zemē divus hidrauliskos domkratus un skābekļa balo­nu. Hečs paķēra masku un savienoja sprauslu ar regulatoru. Tad viņš pagrieza slēdzi un izdzirdēja mierinošo skābekļa šņākšanu.

Naidelmans ar Bontjēru viņam aiz muguras saspringti ro­sījās, plēšot nost plastikāta iesaiņojumu, ņēma domkratus ārā no statīviem un skrūvēja kopā detaļas. Zeme vēlreiz nodre­bēja, un Hečs juta, ka akmens plāksne zem viņa rokas ne­pielūdzami gāžas tuvāk sienai.

- Ātrāk! - viņš uzsauca. Pagriezis balona slēdzi līdz mak­simumam, viņš iebāza skābekļa masku šaurajā klinšu sprau­gā. - Kerij, - viņš turpināja, - es šo masku uzlikšu tev uz sejas. - Viņš dziļi ievilka elpu, lai pietiktu spēka parunāt.

- Tev jāelpo lēni un sekli. Labi? Jau pēc dažam sekundēm mēs to bluķi nocelsim nost.

Hečs uzlika skābekļa masku uz Kerija sejas un pulējās pa- bazt zem sadragātās ķiveres. Masku nācās saspiest ar pirk­stiem, lai to varētu aplikt sadauzītajam programmētāja de­gunam un mutei. Tikai tagad viņš pa islam atskārta, cik briesmīgi jaunais cilvēks saspiests starp plāksnēm. Miklās, trauksmes pilnas acis lūdzoši vērās ārstā.

Naidelmans un Bontjēra strādāja klusēdami, koncentrē­jušies domkrata detaļu savienošanai.

Saliecies, lai varētu ieskatīties šaurajā spraugā, Hečs ierau­dzīja biedējoši savilkto Vopnera seju - žokļi zem milzigā spiediena bija pavērti. No vaigiem lija asinis - no vietas, kur ķivere bija iegriezusies miesa. Programmētājs vairs nevarē­ja parunāt vai iekliegties. Kreisa roka spazmatiski raustijas, un violetie pirksti glāstija gludo akmeni. No mutes un nā­sīm plūda šņācošas skaņas. Hečs zināja, ka plāksnes spie­diens padarīja elpošanu gandrīz neiespējamu.

- Gatavs, - izgrūda Naidelmans un pasniedza domkratu I lečam. Tas mēģināja aparātu iespiest šaurajā spraugā.

- Nelien! - 1 lečs iesaucās un padeva domkratu atpakaļ.

- Vajag mazāku! - Viņš atkal pievērsās Vopneram. - Tagad, Kerij, elpo kopa ar mani. Es skaitīšu, labi? Viens… divi…

Zeme zem kājām spēcīgi novibrēja, un akmens plāksne ar griezīgu skaņu sasveras vēl vairak. 1 lečs pēkšņi atskārta, ka viņa paša roka ir saspiesta starp bluķiem. Vopners stipri no­drebēja un izgrūda skaļu elsojošu skaņu. Hečs ar šausmām vēroja, kā nežēlīgi skaidrajā luktura gaismā programmētāja acis izvalbas un vispirms kļūst sartas, tad sarkanas un mel­nas. Ķivere ar troksni sašķīda druskas. Sviedri uz sadraga- tajiem vaigiem un deguna iekrāsojās sārti. Plāksne spieda vēl ciešāk. Nu auss sāka tecēt asinis, bet vēl vairāk tās lija no Vopnera pirkstgaliem. Žoklis izliecas un atkārās, mēle izsprā­ga tieši skābekļa maska.

- Akmens vēl joprojām kustas! - 1 lečs iekliedzās. - Dariet kaut ko, vismaz kaut ko…

To teikdams, viņš ar roku juta, kā programmētāja galva sašķist. Skābekļa maskā parādījās burbuļi - caurulītēs iešļā- cas šķidra straume. Starp pirkstiem kaut kas vibrēja. Hečs ar šausmam atskārta, ka tā ir Vopnera mēle, kas spazmatis- ki raustījās - par muskuļu kustībām atbildīgie nervi atteicās darboties.

- Ne! - Hečs izmisis kliedza. - Dievs, lūdzu,

Acis satumsa. Viņš sagrīļojās, atslīga pret klinti. Gaiss šķi­ta sabiezējis, bija grūti elpot. 1 lečs centas atbrīvot savu roku, kas tika spiesta arvien spēcīgāk!

- Doktor Heč, malā! - uzkliedza Naidelmans.

- Melin! - iesaucās Bontjēra.

- Sveiks, Mel! - Hečs tumsa izdzirdēja sava braļa Džo- nija čukstu. Sveiks, Mel! Nāc šurp!

Viss satumsa, un Hečs iekrita nemaņā.