Lamatas

21

Kerijs Vopners mundri soļoja pa bruģēto ielu un svilpoja me­lodiju no "Zvaigžņu kariem". Laiku pa laikam viņš uz brīdi apstajās, lai pasmīkņatu par veikalu skatlogiem. Bezvērtīgas niecības apliecinājums. Ka tas saimniecības preču veikals "No krasta uz krastu", kas izlicis apskatei noputējušus instrumen­tus un dārza piederumus - tik senus, ka tie šķita nākuši no pirmsindustriālā laikmeta. Viņš ļoti labi zināja, ka trīssimt jūdžu rādiusā nav neviena datorpreču veikala. Un to gre­dzentiņu dēļ naktos šķērsot vismaz divu štatu robežas, lai sastaptu cilvēku, kas zinātu, ka tās patiesībā ir garšīgas smalkmaizītes.

Vopners spēji apstājās kadas baltas Viktorijas laika ēkas priekšā. Droši vien īstā, lai gan vairāk atgādināja vecu mā­ju, nevis pasta kantori. Virs lieveņa plīvoja milzīgs Ameri­kas karogs, pļaviņā galvenās fasādes priekšā atradās nepār­protama norāde - STORMIIEIVENA, ML 04564. Atvēris stiklotās durvis, Vopners atskārta, ka tā patiešām ir māja: pasta kantoris bija iekārtots priekšējās telpas, savukārt spē­cīgais ēdiena aromāts vedināja domāt, ka tālāk ir virtuve.

Viņš nopētīja nelielo telpu, papurināja galvu, ieraugot senlaicīgu pastkastīšu rindas un desmit gadus vecus paziņo­jumus par meklējamiem noziedzniekiem. Beidzot viņa acis atdūrās pie milzīgas koka letes ar uzrakstu: ROZA PAUND-

KŪKA, PASTA PRIEKŠNIECE. Aiz letes sēdēja sieviete - sir­ma galva bija noliekta pār izšuvumu - tapa čelrmastu buri­nieks. Vopners pārsteigts secināja, ka pastā nav rindas, ka viņš patiesībā bija vienīgais apmeklētājs.

- Piedodiet, - viņš ierunājās, piegājis pie letes. - Šis taču ir pasta kantoris, vai ne?

- Tieši tā, - atbildēja Roza, taču acis pacēla tikai tad, kad bija pievilkusi pēdējo dūrienu un nolikusi šuvekli uz šūpuļ­krēsla paroceņa. Ieraudzījusi Vopneru, viņa satrūkās.

- Ak, mans dievs, - viņa iesaucās un nevilšus pieskārās zodam, it ka bažītos, vai Vopnera izpluinītā kazbārdiņa nav lipīga slimība.

- Tās labi, jo es gaidu svarīgu sūtījumu, ko piegādās kur­jers, saprotat? - Vopners piemiedza acis. Zirgu pasts taču šai apkārtnē vēl darbojas, vai ne?

- Ak! - atkārtoja Roza Paundkuka un, nejauši aizķērusi šuvekli, piecēlās no šūpuļkrēsla. - Vai jums ir vārds? Tas ir, vai, lūdzu, drīkstu uzzināt jūsu vārdu?

Vopners caur degunu iesmējās.

- Vopners. Kerijs Vopners.

- Vopners? - Pasta priekšniece sāka rakņāties koka kar­totēkas kastītē ar dzeltenīgam veidlapām. - V-o-u-p-p…

- Nē, nē, nē! Vopners. Bez u un ar vienu p, - program­mētājs aizkaitināts palaboja.

- Skaidrs, - atteica Roza. Sameklējusi vajadzīgo veidla­pu, viņa jau bija atguvusi pašsavaldīšanos. - Vienu mirklīti! - Uzmetusi klientam vēl vienu ziņkārīgu skatienu, viņa nozu­da durvis.

Vopners atslīga pret leti un atkal sāka svilpot. Tani bridi iečīkstējās stiklotās durvis. Pacēlis galvu, programmētājs ieraudzīja gara auguma slaidu vīrieti, kurš rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis. Vīrietis pagriezās - Vopneram viņš atgādinaja Ābrahamu Linkolnu: izdēdējis, iekritušām acim, ļenganiem locekļiem. Zem vienkāršā melnā uzvalka vidēja garīdznieka apkaklīte. Roka viņš turēja vairākas vēstules. Vopners tūdaļ novērsās, taču par vēlu - viņu skatieni bija sastapušies. Viņš šausmās atskārta, ka garīdznieks nāk arvien tuvāk. Vopners nekad agrāk nebija licies ar mācītājiem, kur nu vēl runājis, un viņam nepavisam negribējās to darīt tagad. Viņš steig­šus paķēra tuvākos pasta katalogus un sāka ieinteresēts la­sīt par jaunu pastmarku līniju - amīšu lupatu segām.

- Labdien, - atskanēja vīrieša balss.

Vopners negribīgi pagriezās. Garīdznieks stāvēja viņam tieši aiz muguras - pastiepis roku sveicienam un savilcis iz­vārgušo seju tikko jaušamā smaidā.

- Jā, sveicināti, - programmētājs aši paspieda roku un tūdaļ atkal pievērsās katalogiem.

- Mani sauc Vudijs Klejs, - vīrietis teica.

- Jauki, - Vopners atbildēja, nepacēlis acis.

- Un jūs droši vien esat no "Talasas" komandas, - turpi- naja Klejs, pasperdams soli tuvāk Vopneram.

- Tieši tā. - Vopners, šķirstīdams brošūru, mēģināja iz­vairīties no tālākas sarunas un pakāpās nostāk 110 svešinieka.

- Neiebildīsiet, ja uzdošu jums kādu jautājumu?

- Nē, protams, - lasīdams atteica Vopners.

Līdz šim viņam pat prata nebija ienācis, ka pasaulē ir tik daudz dažādu segu.

- Vai jūs tiešām cerat atrast apslēptus zelta kalnus?

Vopners atrāvās NO kataloga.

- Nē, es grasos tikai izlikties. - Vīrietis nesmaidīja. - Pro­tams, ka es uz to ceru. Kāpēc ne?

- Kāpēc ne? Vai tad nevajadzētu jautāt ka vārda?

Kaut kas garīdznieka balsi samulsināja Vopneru.

- Ko nozīmē kā vārdā? Tie taču ir divi miljardi dolāru!

Divi miljardi dolāru, - vīrietis izbrīnīts atkartoja. Tad

viņš palocīja galvu, it ka apstiprinātu kaut ko tādu, ko jau bija gaidījis. - Tātad tikai naudas dēļ. Nekāda cita iemesla nav.

Vopners iesmējās.

- Tikai naudas dēļ? Vai tad vajadzīgs vēl cits iemesls? Būsim reālisti! Dieva deļ! Jūs taču saprotat, ka nerunājat ar Mati Terēžu! - Pēkšņi viņš atcerējas par garīdznieka apkak­līti. - Piedodiet, - Vopners apmulsis turpināja, - es negribe- ju… Jus esat mācītājs un ta tālāk, es tikai…

Klejs neizteiksmīgi pasmaidīja.

- Ir jau labi, ari agrāk esmu ko lādu dzirdējis. Un es ne­esmu vienkāršs mācītājs. Es esmu kongregācijas baznīcas priesteris.

- Saprotu, - Vopners atteica. - Tā ir kaut kāda sekla, vai ne?

- Vai nauda jums tiešām ir tik svarīga? - Klejs cieši rau­dzījās sarunu biedrā. - Tas ir, šādos apstākļos.

Vopners nenovērsās.

- Kādos apstākļos? - Sanervozējies viņš ieskatījās pasta kantora dienesta telpas. Kur gan, pie velim, ta resnule kavējas? Pa šito laiku viņa kājām varēja aiziet uz to trīskārt nolādēto Bruk- linui

Vīrietis paliecās tuvāk.

- Ar ko jus "Talasa" nodarbojaties?

- Esmu datorspeciālists.

- A, tas noteikti ir ļoti interesanti.

Vopners paraustīja plecus.

- Ja, kad tie strādā.

To dzirdot, vīrieša seja šķila norūpējusies.

- Un viss darbojas nevainojami? Nevarat sūdzēties?

Vopners sarauca pieri.

- Nē, - viņš piesardzīgi atbildēja.

Klejs palocīja galvu.

- Lieliski.

Vopners nolika katalogu uz letes.

- Un kādēļ jūs tā jautājat? - viņš centās izklausīties vien­aldzīgs.

- Tāpat vien, - garīdznieks atbildēja. - Nebiju domājis neko īpašu. Tikai… - viņš uz mirkli apklusa.

Vopners mazliet pielieca galvu.

- Senāk tā sala… Nu, ta sagādāja grūtības ikvienam, kas spēra uz tas kāju. Katli uzsprāga. Mašīnas nedarbojās, taču nekādus bojājumus atrast neizdevās. Cilvēki guva traumas.

Gāja bojā.

Vopners iespurdzās un par soli atkāpās.

- Jūs runājat par to Skrandu salas lāstu, - viņš iesaucās. - Lāstu akmens un ta tālāk? Absolūtas blēņas! Atvainojiet par izteicienu.

Klejs izbrīnā sarauca uzacis.

- Tiešām? Ziniet, ir cilvēki, kas te pavadījuši krietni vai- rak laika un tā nedomā. Bet tas akmens tiek glabāts manas baznīcas pagrabā jau simts gadus.

- Nopietni? - Vopneram pavērās mute.

Klejs palocīja galvu. Iestājās klusums. Garīdznieks palie­cās tuvāk un sāka runāt čukstus.

- Nekad neesat iedomājies, kādēļ ap salu nav nevienas omāru ķērāju bojas?

- To puļķīšu, kas šūpojas ūdeni visapkārt?

- Tieši tā.

- Nebiju pat pamanījis, ka tur tādu nav.

- Nākamreiz, kad dosieties uz salu, pievērsiet uzmanī­bu. - Klejs sāka runāt vel klusāk. - I'am ir ļoti nopietns iemesls.

-Jā?

- Tas notika pirms apmēram simt gadiem. Kā stasta, to­laik te dzīvojis omāru ķērājs vārdā I lirems Kolkords. Viņš mēdza savus murdus izmest Skrandu salas apkārtnē. Visi mēģināja iestāstīt, lai ta nedara, taču zvejniekam veicās, un viņš apgalvoja, ka tie lāsti tadi nieki vien ir. Kādā vasaras dienā, ne tāda ka šī, viņš nozuda migla, lai izliktu savus krā­tiņus. Saulrietā viņa laivu viļņi atdzina atpakaļ krastā. Tikai zvejnieka tajā nebija. Murdi bija pilni, un ari mucā mudžēja dzīvi omāri. Taču no Kolkorda ne miņas. Uz laivas sēdekļa tika atrastas pusēstas pusdienas un līdz pusei izdzerta alus pudele. Šķita, ka viņš vienkārši piecēlies un aizgājis.

- Pārkrita pāri bortam un noslīka. Un tad?

- Nē, - turpināja Klejs. - Tajā pašā vakara omāru ķērāja brālis devās uz salu, lai noskaidrotu, vai I lirems nav izmests krastā. Un ari viņš neatgriezās. Viņa laiva no miglas vaļa iz­peldēja nākamajā rīta.

Vopners norija siekalas.

- Tad jau viņi abi būs pārkrituši pāri bortam un noslīkuši.

- Divas nedeļas vēlāk, - Klejs sacīja, - viņu mirstīgās at­liekas izskaloja Perēkļa zemesragā. Vietejais, kurš bija redzē­jis, kas noticis, sajuka prātā. Un ari pārējie nevienam nestās­tīja, ko tieši redzējuši. Nekad.

- Nevar būt! - nervozi iesaucās Vopners.

- Ļaudis runā, ka ne tikai Aka sargā apslēpto mantu. Sa­protat? Jūs taču esat dzirdējis to šausmīgo skaņu, kas atskan ikreiz, kad noliek plūdmaiņa? Stāsta…

Pēkšņi paradījās pasta priekšniece.

- Piedodiet, ka aizkavējos, - sacīja Roza, kas zem luklās rokas bija pasitusi kādu paku. - Tā izrādījās zem milzīgas putnu barotavu kaudzes, ko pasūtījis saimniecības preču vei­kals, bet Justass šodien ir prom, tādēļ man pašai nācās visu pārcilāt.

- Ē, nekādu problēmu, paldies, - atbildēja Vopners, pa­teicies paķēra paku un steidzās uz durvju pusi.

- Atvainojiet, kungs! - pasta priekšniece iesaucās.

Vopners spēji apstājās. Tad, piespiedis paku pie krūtīm,

negribīgi atskatījās. Sieviete turēja rokā dzeltenu veidlapu.

- Jums jāparaksta šī!

Ne varda neteicis, Vopners piegāja pie letes un uzšņāpa uz lapas savu parakstu. Tad viņš atkal pagriezās un ātri iz­gāja pa durvīm, kas skaļi aizcirtās.

licis ārā, programmētājs dziļi ievilka elpu.

- Pie velna! - viņš norūca.

Mācītājs, ne mācītājs, bet šoreiz viņš uz kuģa neatgriezī­sies, iekams nebūs pārbaudījis, ka pasūtījums izpildīts kā na- kas. Vopners saka plēst nost uzlīmi - sākuma uzmanīgi, pec tam aizvien aizrautīgāk. Pēkšņi kastīte saplīsa, un no tās iz­bira ducis figūriņu - burvji un magi nodzinkstēja vien pret bruģakmeņiem pie viņa kājām. Tiem pakaļ izkrita maģisko kāršu komplekts ar pentagrammām, burvju vārdiem, lūgša­nu tekstiem un sātana apļiem. Lamādamies un sodīdamies, Vopners pieliecās, lai savāktu savu mantību.

No pasta kantora iznāca Klejs, kurš rūpīgi aizvēra aiz se­vis durvis. Nonācis uz ielas, viņš ilgi noraudzījās plastikāta figūriņās un tad, ne vārda vairs neteicis, aizsteidzās prom pa ceļu.