Lamatas

34

Izstieptais okera krāsas zemesrags, ko sauca par Ugunsgal- vu, atradās uz dienvidiem no pilsētas un atgādināja mezglai­nu milža pirkstu. Tālākajā raga galā kokiem un zālēm klāto klinšu nogāzes sasniedza tā saukto Pīkstuļu līci. Šo nosau­kumu līcis ieguvis no neskaitāmajiem divvāku gliemjiem, kas berzējas viens pret otru caurspīdīgajos viļņos. Meža taciņas un ieplakas bākas ēnā mēdza saukt par Pīkstuļu gravu. Stormheivenas vidusskolas audzēkņiem šī grava kalpoja arī par mīlētāju taku, kur ne viens vien bija zaudējis nevainību.

Pirms apmēram divdesmit gadiem arī Melins llečs bija viens no tiem neveiklajiem nevainīgajiem zēniem. Nu viņš atkal soļoja pa šīm meža taciņām un nesaprata, kāds impulss mudinājis viņu turp doties. Hečs zināja, kurš aprakstījis tās lapas, ko viņš atrada skapī. Tas bija vectēva rokraksts. Ne­spēdams sevi piespiest uzreiz ķerties pie lasīšanas, viņš no­lēma iziet pastaigāties pa krastmalu, taču kajas pašas aizve­da ārpus pilsētas - apkārt Melnās Slēdzenes fortam uz bāku un Pīkstuļu līci.

Viņš izgāja uz grambainas taciņas - šauru melnu svītri­ņu, kas vijās cauri biezajai zālei. Pēc dažiem jardiem tā nove­da nelielā klajumā. No trim pusēm to ieskāva stāvās Uguns- galvas nogāzes, ko klāja sūnas un ložņaugi. Ceturtā puse bija tik biezi apaugusi ar lapu kokiem, ka jūru nevarēja saskatīt, lai gan klusā divvaku gliemju sačukstēšanās viļņos lika sa­prast, ka tā ir tuvu. Pa diagonāli cauri lapotnei spiedās cau­ri blāvi saules stari, kas apspīdēja robotos zāles stiebrus. Par spīli drūmajam noskaņojumam Hečs pasmaidīja - prātā ne lūgtas, ne aicinātas ienāca Emīlijas Dikinsones"13 dzejas rin­das:

Krīt gaismas stars slipi Pēc pusdienas ziemā - Un nospiež sirdi Kā meldijas Dieva namā.

Tā veroties noslēgtajā klajumā, atgriežas atmiņas. Par kā­du nervoziem, slepeniem glāstiem un aprautām elsām pie­pildītu maija pecpusdienu. Eksotiskā sajuta, ka tiek izbau­dīts kaut kas jauns, ka viņš uzdrošinājies iekļūt pieaugušo teritorijā, reibināja. Hečs aizgaiņāja šīs domas - viņš jutās pārsteigts, ka tik sens notikums vēl joprojām spēj tā uzbu­dināt. Tas nolika sešus mēnešus pirms tam, kad māte sakra­vāja mantas un viņi devās uz Bostonu. Klēra vairak nekā jeb­kurš cits saprata viņa noskaņojumu; visu to smagumu, kas bija ienācis viņas dzīvē kopā ar Melinu Heču - zēnu, kurš zaudējis lielāko daļu savas ģimenes.

Nespēju noticēt, ka te viss ir tāpat kā toreiz, nodomaja Hečs. Acīs iekrita samīcīta alus kārba zem akmens - vēl joprojām vecajā vietā un, šķiet, tiek izmantota tādiem pašiem mēr­ķiem.

I lečs apsēdās smaržīgajā zālē. Šajā brīnišķīgajā vasaras no­gales pēcpusdienā šī pļaviņa piederēja tikai viņam vienam.

Diemžēl ne, ne tikai viņam. Hečs saklausīja, ka uz taci­ņas aiz muguras kaut kas iečabas. Viņš pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja Klēru.

Pamanījusi 1 lecu, viņa sastinga un pēc tam tumši pietvī­ka. Mugura viņai bija vasarīga apdrukāta katūna kleita ar dziļu izgriezumu mugurpusē, garie zeltainie mati sapili fran­ču bize, kas sniedzās pāri vasarraibumiem klatajai mugurai. Mirkli vilcinājusies, viņa apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.

- Sveika velreiz, - noteica Hečs, pielecis kājās. - Jauka dieniņa, kā radīta, lai saskrietos ar tevi.

Hečs centās runāt viegli un bezrūpīgi. Prātojot - paspiest sievietei roku vai noskūpstīt uz vaiga -, viņš palaida garam izdevīgo bridi gan vienam, gan otram.

Klēra tikko jaušami pasmaidīja un palocīja galvu.

- Ka vakariņas? - viņš jautāja, jautājums šķita bezjēdzīgi muļķīgs, tiklīdz bija ticis pār lūpām.

- Paldies, jaukas.

Iestājās neveikls klusums.

- Piedod, - Klēra iesāka, - es droši vien tevi iztraucēju. - Un pagriezās, lai dotos prom.

- Pagaidi! - Hečs iesaucās skaļāk neka bija gribējis. - I'as ir, tev nav obligāti jāiet prom. Es vienkārši pastaigājos. Tur­klāt es gribēju satikties.

Klēra nervozi paskatījās apkārt.

- Tu taču zini, ka šī ir mazpilsēta. Ja kāds uzies mūs šeit, nodomās…

- Neviens mūs te neatradīs, - 1 Iečs iebilda. - Šī taču ir Pīkstuļu grava, atceries?

Viņš atkal apsēdās un uzsita ar plaukstu pa zemi līdzās sev. Klēra panāca tuvāk un noglauda kleitu tikpat bikli ka sendienās.

- Savādi, ka satiekamies tieši šeit, nevis kaut kur citur, - piebilda Hečs.

Klēra palocīja galvu.

- Atceros, kā tu reiz sakāri uz ausim ozola lapas un stā­vēji uz tā akmens, skaitīdams "Likīda" tekstu'"4 .

Hečs karoja atgādināt arī ko citu, ko atcerējās viņš.

- Bet tagad esmu vecs kaulu lauzējs, kas pa labi un pa kreisi bārsta medicīniskas metaforas un dzeju fragmentus.

- Cik tad pagājis? Divdesmit pieci gadi? - Klēra jautāja.

- Apmēram. - Viņš mirkli klusēja. - Un ko tu šajā laikā esi darījusi?

- Pabeidzu skolu, plānoju doties uz Orono un iestāties Menas universitātē, taču satiku Vudiju. Apprecējos. Bērnu nav. - Klēra paraustīja plecus, apsēdās uz akmens un apņē­ma ceļus. - Tas ari viss.

- Bērnu nav? - pārjautāja Hečs. Jau vidusskola Klēra bija runājusi, ka vēlas bērnus.

- Nē, - viņa lietišķi atteica. - Zema spermatozoīdu kon­centrācija.

Iestājās klusums. Un tad I lečs - sev par šausmām un kāda neizprotama iemesla deļ - juta, ka viņā šīs sarunas nepro­gnozējamā virzība rada dīvainu līksmību. Viņš nevilšus iespurdzās un izplūda smieklos - smējās tik ilgi, kamēr sāka sāpēt vēders un acīs sariesās asaras. Arī Klēra smējās tikpat aizrautīgi.

- Ak dievs, - Klēra iesaucās, slaucīdama asaras, - cik jauki tā vienkārši izsmieties! īpaši par to. Melin, tu pat iedomā­ties nevari, cik stingri šī tēma aizliegta manās mājas. Zema spermatozoīdu koncentrācija. - Un abi atkal saka smieties.

Kad smiekli apsīka, šķita, ka izzuduši pagājušie gadi un neveiklība. Hečs izstāstīja Klerai par medicīnas skolā pava­dīto laiku, par šaušalīgajiem izlēcieniem, ko viņš atļāvies cil­vēka anatomijas lekcijās, par piedzīvojumiem Surinamā un Sjerraleone. Viņa savukārt pavēstīja, kāds liktenis sagaidījis viņu kopīgos draugus. Gandrīz visi viņi devušies uz Ban- goru, Portlendu vai Mančestru.

Beidzot Klēra apklusa.

- Man jāatzīstas, Melin, - viņa teica. - Musu likšanās nav neja uša.

Hečs palocīja galvu.

- Ieraudzīju, ka tu paej garam Melnās Slēdzenes fortam, un… nu, iedomājos, ka zinu, uz kurieni tu dodies.

- Izrādījās, ka tiešam zini.

Klēra pievērsās I lečam.

- Gribēju atvainoties. Tas ir, gribēju pateikl, ka es par tavu darbošanos šeit nedomāju tāpat kā Vudijs. Es zinu, ka tu to nedari naudas dēļ, un gribēju, lai tu to uzzini no manis. Ceru, ka jums veiksies.

- Nevajag atvainoties. - Hečs uz brīdi apklusa. - Paslasti, kādēļ tu apprecējies ar viņu!

Klēra nopūtās un novērsa skatienu.

- Vai vajag?

- Noteikti.

- Ak, Melin, es biju tik… Pat nezinu. Tu aizbrauci un ne­uzrakstīji man nevienu vēstulīti. Ne, ne, - viņa steigšus tur­pināja, - es nevainoju tevi. Zinu, ka mēs šķīrāmies vēl krietni pirms tam, kad tu aizbrauci.

- Tieši tā. Un sāki satikties ar Ričardu Mouiju, futbola zvaigzni. Kā tad klājas vecajam Dikam?

- Nezinu. Trīs nedējas pēc tavas aizbraukšanas no Storm- heivenas es pārstāju ar viņu tikties, turklāt viņš man nekad nav īsti paticis. Es ļoti dusmojos uz tevi. Tevi bija kaut kas tāds, ko tu man nekad neatklāji, ko slēpi no manis. Tu pa- meti Stormheivenu vēl ilgi pirms īstās aizbraukšanas, ja sa­proti, ko es ar to domāju. Es to tikai vēlāk sapratu. - Klēra paraustīja plecus. - Joprojām cerēju, ka tu atgriezīsies pie ma­nis. Un tad kādu dienu jūs ar māti aizbraucāt.

- Jā. Uz Bostonu. Domāju, biju visai nomākts bērns.

- Tu aizbrauci, bet pārējie Stormheivenas puiši taču pali­ka. Ak dievs, cik viņi bija garlaicīgi! Es biju cieši nolēmusi mācīties koledžā. Un tad ieradās jaunais mācītājs. Viņš bija bijis Vudstokā105 , tūkstoš deviņsimt sešdesmit astotaja izjutis asaru gāzi Čikāgā1116 . Viņš šķita tik dedzīgs un godīgs! Viņš mantoja miljonus, tu jau zini - margarīns -, taču izdalīja na­bagiem pēdējo peniju. Melin, kaut tu viņu toreiz butu pazi­nis! Viņš bija pilnīgi citāds. Pilns apņēmības sasniegt augstus mērķus. Cilvēks, kurš paliesi tic, ka var mainīt pasauli. Tik dedzīgs! Pal iedomāties nevarēju, ka tāds cilvēks varētu iein­teresēties par mani. Zini, ar mani viņš nekad nerunāja par Dievu. Viņš vienkārši centās dzīvot atbilstoši Viņa piemē­ram. Vēl joprojām atceros, kā Vudijs pardzivoja, ka viņa dēļ neesmu ieguvusi grādu. Viņš uzstāja, lai iestājos koledžā. Viņš ir vienīgais vīrietis manā dzīvē, kurš ne reizi nav me­lojis, lai cik arī rūgta nebulu patiesība.

- Un kas tad nolika?

Klēra nopūtas un atbalstīja zodu pret ceļiem.

- Pati nezinu. Pa šiem gadiem viņš, šķiet, mazliet sanīcis. Mazpilsētas, Melin, var būt nomācošas, īpaši tādiem cilvē­kiem kā Vudijs. Tu taču zini, kā tas ir. Stormheivena ir kā neliela pasaulīte. Te nevienu neinteresē politika, kodolieroču ražošana, bērni, kas cieš badu Biafrā107 . Lūdzos, lai Vudijs brauc prom, taču viņš ir tik stūrgalvīgs! Viņš bija ieradies, lai mainītu šo mazpilsētiņu, un negrasījas braukt prom, ka­mēr nebūs sasniedzis mērķi. Cilvēki viņu piecieta, visas viņa idejas un mēģinājumus savākt naudu labdarīgiem mērķiem uztvēra ka laika kavēkli. Neviens pat neļaunojās par viņa liberālajiem sprediķiem. Viņu vienkārši ignorēja. Tas bija pats ļaunākais, - viņu pieklājīgi ignorēja. Viņš kļuva arvien… - Klēra iegrima domās. - Nezinu, ka lai to īsti pasaka. Nelo­kāmāks un stingrāks morāles jautājumos. Pat mājās. Tā arī neiemācījās mierīgāk uztvert notiekošo. Turklāt viņam vis­pār nav humora izjūtas, kas visu vēl vairāk sarežģīja.

- Nu, pie Menas štata humora vispār ir jāpierod, - ITečs iebilda, cik vien labsirdīgi spēdams.

- Nē, Melin, es to domāju burtiski. Vudijs nekad nesme­jas. Viņam nekad nekas nešķiet uzjautrinošs. Viņš to vien­kārši neuztver. Nezinu, vai tas tādēļ, ka viņa dzīvē kaut kas gadījies. Mēs par to nerunājam. Iespējams, tieši tādēļ viņš ir tik dedzīgs un nelokāms sava pārliecība. - Klēra mirkli vil­cinājās. - Un tagad viņam ir kaut kas, kam ticēt! Krusta ka­rā pret jusu pasākumiem dārgumu meklēšanā viņš saskatījis sev jaunu mērķi. Kaut ko tādu, par ko, viņaprāt, Stormhei- vena sāks uztraukties.

- Starp citu, kādēļ tu pieminēji izrakumus? - jautāja Hečs. - Vai vaina ir izrakumos? Vai viņš zina par mums?

Klēra pagriežas un paskatījās uz Heču.

- Protams, zina. Savulaik viņš pieprasīja godīgu atbildi, un es visu izstāstīju. Nebija jau nekā daudz, ko stāstīt. - Viņa īsi iesmējās.

Dabūji, ko gribēji! domās sevi nobāra Hečs.

- Būtu labāk, ja viņš sāktu meklēt jaunu mērķi. Mēs drīz būsim beiguši.

- T iešām? Ka tu vari būt tik pārliecināts?

- Musu vēsturnieks šorīt naca klajā ar būtisku atklājumu. Viņš uzzināja, ka Makalans, tas puisis, kas projektēja Ūdens Aku, radījis to līdzīgu katedrāles smailei.

Klēra sarauca pieri.

- Smailei? Uz salas nav nevienas smailes.

- Nē, nē, es biju domājis smaili, kas apgriezta kājām gai­sā. Ari man tas šķita jocīgi. Taču atliek tikai iedziļināties, un viss nostājas savās vietās. Vēsturnieks man visu izskaidroja. - Bija tik jauki aprunāties. Un l lečs instinktīvi juta, ka Klērai var uzticēt noslēpumus. - Saproti, Sarkanais Neds Okems gribēja, lai šis Makalans uzbūvē kaut ko lādu, kur droši pa­slēpt bagātības līdz brīdim, kad varēs tām atbraukt pakaļ.

- Kā tad viņš tās dabūtu?

- Pa slepenajām durvīm. Taču Makalans bija izlēmis citā­di. Vēlēdamies atriebties par to, ka nolaupīts, viņš konstru­ēja Aku tā, lai neviens nevarētu piekļūt apslēptajai mantai, pat Sarkanais Neds ne. Arhitekts parūpējās, ka ikviens, kurš mē­ģinās meklēt bagātības, ies boja. Sarkanais Neds tika noga­lināts pirms atgriešanās Skrandu salā, un kopš tā laika Aka izturējusi visus uzbrukumus. Taču mēs izmantojam tehnolo­ģijas, par kādām Makalans pat sapņot nevarēja. Tagad Aka ir nosusināta, un mes varam precīzi pateikt, kāda tā izska­tās. Makalans projektēja baznīcas. Tu taču zini, cik sarežģīta baznīcām ir iekšējā un ārējā balstu struktūra, lai augstās celt­nes neapgāztos, vai ne? Makalans vienkārši izmantoja tas pa­šas konstrukcijas, tikai apgrieztā veidā. Un pēc tam, kad Aka jau bija izbūvēta, slepus likvidēja pašus svarīgākos balstus, un Aka appluda. Nevienam pirātam neradās ne vismazākās aizdomas. Ja Okems atgrieztos, viņam naktos no jauna uz­būvēt dambi, nosprostot tuneļus un, ja nepieciešams, izsūk­nēt Aku. Tad viņš mēģinātu dabūt apslēptās bagātības, un Aka sabruktu pār viņu. Tās bija lamatas Okemam. Bet mēs, rekonstruējot sākotnējos balstus, varam nostiprināt kon­strukciju un mierīgi piekļūt slēptuvei.

- Neticami, - Klēra iesaucās.

- Tieši tā.

- Bet kādēļ tu nemaz par to nepriecājies?

Hečs mirkli vilcinājās.

- Vai tas ir tik acīm redzami? - viņš klusi iesmējās. - Par spīti visam notikušajam, laiku pa laikam mani tomēr pārņem divējādas jūtas. Zelts, alkatība spēj darīt ar cilvēkiem dīvai­nas lietas. Es neesmu izņēmums. Visu laiku cenšos sev iegal­vot, ka daru to tādēļ, lai noskaidrotu, kas notika ar Džoniju.

Biju iecerējis savu daļu ieguldīt viņa piemiņas fondā. Taču šad un tad tomēr aizdomājos, ko varētu iesākt ar tādu naudu.

- Tas ir tikai dabiski, Melin.

- Iespējams. Bet tādēļ jau es nejūtos labāk. Tavs mācītājs izdalīja savu mantojumu nabagiem. - Hečs nopūtās. - Var­būt viņš tiešām pareizi mani novērtējis. Lai vai kā, hdz šim viņš ar savu pretdarbību mums neko ļaunu nav nodarījis.

- Te nu tu kļūdies, - Klēra pievērsās sarunu biedram. - Esi dzirdējis par sprediķi, ko viņš nolasīja pagājušajā svēt­dienā?

- Šo to.

- Viņš nolasīja fragmentu no Jāņa Parādīšanās grāmatas. Vai zini ari to, ka viņš parādīja Lāstu akmeni?

- Nē, - drūmi atbildēja Hečs.

- Viņš teica, ka apslēptā manta ir divus miljardus dolāru vērta. Ka tu esi melojis, teicis, ka šī vērtība ir daudz mazā­ka. Vai tu viņam meloji, Melin?

- Es… - Hečs apklusa. Viņš nesaprata, uz ko vairāk dus­mojas: uz Kleju vai uz sevi. - Domāju, es gribēju aizstāvē­ties, jo viņš mani tajā omāru cepšanas festivālā iedzina stū­rī. Jā, es mazliet samazināju skaitļus. Negribēju apbruņot viņu ar pārlieku plašu informāciju.

- Bet tagad viņš ir apbruņots. Šogad nozveja ir vēl ma- zāka nekā iepriekš, un zvejnieku prātos viņš sēja aizdomas, ka tas tiešā veidā saistīts ar izrakumiem. Viņam patiešām iz­devās sašķelt pilsētniekus. Viņš beidzot, pēc divdesmit ga­diem, bija atradis iespeju to izdarīt.

- Klēra, nozveja samazinās katru gadu. Viņi piecdesmit ga­dus bez jebkādiem ierobežojumiem zvejojuši zivis un ķēruši omārus!

- Tu to zini, un es to zinu. Taču tagad viņiem ir kāds, ko var vainot savās nelaimēs. Melin, viņi plāno kaut kadu pro­testa akciju.

I lečs paskatījās uz Klēru.

- Neko vairāk nezinu, taču nekad neesmu redzējusi Vu- diju tik enerģisku, vismaz kopš musu kāzu dienas ne. Viss noticis pēdējo paris dienu laika. Viņš sapulcinājis zvejniekus, un viņi ieplānojuši kaut ko pamatīgu.

- Vai vari noskaidrot kaut ko sīkāk?

Klēra klusēdama vērās zemē.

- līs jau tā tev esmu daudz pateikusi, - pēc brīža viņa at­bildēja. - Neliec man izspiegot pašas viru.

Piedod, - teica Hečs. - Es nebiju tā domājis. Tu taču saproti, ka tas ir pēdējais, ko es tev lūgtu.

Pēkšņi Klēra saņēma seju plaukstās.

- Tu nesaproti! - viņa iekliedzās. - Ak, Melin, ja vien es varētu… - Sievietes augums sāka raustīties elsās.

Melins maigi uzlika viņas galvu sev uz pleca.

- Piedod, - Klēra nočukstēja. - Uzvedos kā tāds bērns.

- Kuš, kuš, - Melins klusi atbildēja un glāstīja sievietes plecus.

Viņas elsas kļuva klusākas. Hečs ieelpoja Klēras matu aro- mātu - tā smaržo zaļie āboli -, cauri kreklam sajuta viņas miklo elpu. Klēras vaigs maigi pieskārās viņa sejai. Kad Klē­ra kaut ko nomurmināja, Hečs sajuta, ka viņa lūpai pieska­ras karsta asara. Mēle to uztvēra. Kad sieviete pagriezās, viņš atrāvās tikai tik daudz, lai abu lūpas saskartos. Hečs vieglītēm noskūpstīja Klēru - sajuta viņas maigās lūpas un pusatvērto muti. Tad sekoja vēl viens nedrošs skūpsts, tad jau mazliet uzstājīgāks. Un tad viņu mutes pēkšņi saplūda viena ilgā skūpstā, un Klēras pirksti ievijās Heča matos. Savā­die viļņu šļaksti, siltums, šķita, iegrima nebūtībā. Vienā mir­kli pasaule bija tikai viņi divi vien. Heča sirds vai salēcās, kad, iebāžot mēli sievietes mutē, viņa piezīdās tai. Tagad Klēras pirksti bija ieķērušies vīrišķīgajos plecos un līda zem krekla. 1 lečs reibonī atskarta, ka agrak, jaunībā, viņi nekad nebija skūpstījušies tik kaislīgi. Varbūt mēs vienkārši nezinājām, ka tas jādara? Viņš alkaini paliecās uz. priekšu, ar vienu roku rotaļīgi glāstīja matiņus uz. sievietes kakla, bet otra gluži vai nevilšus slīdēja pāri tērpa izciļņiem, viduklim, padevīgajiem ceļiem. I'ari Klēras lupām izlauzās vaids, un viņas kajas pa- pletās. Hečs sajuta šauro sviedru svītriņu, kas bija izveido­jusies zem ceļa. Gaisā jautās ne tikai zaļo ābolu, bet ari mus- kusa aromāts.

Pēkšņi Klēra atrāvās.

- Nē, Melin, - viņa piesmakusi teica, pietrausās kājās un nogludināja kleitu.

- Klēra… - Hečs iesāka un pastiepa roku.

Bet viņa jau bija aizgriezusies.

Hečs nolūkojās, kā sieviete devās prom pa taciņu un teju nekavējoties nozuda zaļajā lapotnē. Viņa sirds auļoja un prā­tā jaucās kaisle, vainas apziņa un adrenalīns. Dēka ar mācī­tāja sievu - to Stormheivena nekad nepiedotu. Tik muļķīgi viņš savā dzīvē vel nebija rīkojies. KļUda, viņš bija zaudējis paškontroli… Un tomēr, piecēlies un lēni devies prom pa ci­tu taciņu, Hečs atskārta, ka sakairinālā iztēle atkal un atkal šķetina, kas būtu nolicis, ja Klēra nebutu atrāvusies.