Lamatas

54

Hečs gulēja nelielas akmens akas dibenā - nemaņā, it kā mos­tos no sapņa. Virs galvas viņš dzirdēja graboņu - Strīters vilka no šahtas ārā saliekamās kāpnes. Blāva luktura gais­ma apspīdināja velvētos griestus četrdesmit pēdu augstumā - tas pats kambaris, kurā gāja bojā Vopners. Tad bija dzirda­ma Strītera zābaku dipoņa - viņš pa šauro tuneli devās at­pakaļ uz Ūdens Aku. Pamazām izplēnēja ari gaisma. Klusums un tumsa iestājās vienlaikus.

Uz aukstā, miklā akmens Hečs nogulēja vairākas minū­tes. Varbūt tas ir tikai sapnis, viens no tiem klaustrofobiskajiem murgiem, no kuriem cilvēks mostas ar bezgalīgu prieku sirdī, lād viņš piecēlās sēdus - un pret griestu pārkāri atsila galvu. Apkārt valdīja piķa melna tumsa - ne vismazākās gaismas pazīmes.

Viņš atkal apgūlās. Strīters bija atstājis viņu, ne vārda ne­teikdams. Darbu vadītājs nebija pat papūlējies sasiet gūstek­nim rokas. Varbūt tādēļ, lai viņa nāve neradītu aizdomas. Taču dziļi sirdī Hečs saprata, ka roku sasiešana bija lieka. Pa trīsdesmit pēdas augstajām slidenajām akmens akas sie­nām viņš tik un tā uzrāpties nespēs. Paies divas, varbūt trīs stundas, un dārgumi no Akas jau būs aizgādāti uz. "Grifu". Tad Naidelmans vienkārši likvidēs jau papluinīto kesonu. Ūdens atkal appludinās Aku, tuneļus un kambarus… Aku…

Pēkšņi muskuļi noraustījās spazmās - Hečs mēģināja ap­slāpēt paniku, kas jau tiecās nomākt veselo saprātu. Tas pra­sīja milzīgu piepūli. Viņš gulēja, smagi elpodams un mēģi­nādams nomierināt strauji pukstošo sirdi. Gaiss bedrē bija slikts un kļuva arvien sliktāks.

Hečs aizvēlās prom no griestu pārkares - akas centrā, kur varēja apsēsties un atspiest muguru pret auksto akmens sie­nu. Viņš atkal pavērās augšup, cenzdamies saskatīt kaut vis­sīkāko gaismas atblāzmu, lāču it visur bija tikai tumsa. Hečs prātoja, vai necelties kājās, taču jau doma vien nogurdināja, un viņš atkal apgūlās. Tanī brīdī labā roka ieslīdēja šaurā spraugā zem smagās akmens plātnes un satvēra kaut ko auk­stu, slapju un stingru.

Un tad viņu pārņēma mežonīga panika - Hečs gandrīz zaudēja samaņu. Nevilšus iešņukstējies, viņš palaida vaļā Džonija kaulu.

Gaiss bija dzestrs un smacējoši mitrs, tas ložņāja pa slap­jajām drēbēm un sprūda kaklā. Hečs zināja, ka smagās gā­zes, piemēram, ogļskābā, paliek apakšā. Varbūt elpot kļūs vieglāk, ja viņš piecelsies.

Hečs piespieda sevi nostāties kājās un ar rokām atspie­dās pret sienu, lai nenokristu. Pamazām dūkšana galvā mitē­jās. Viņš mēģināja sev iestāstīt, ka vēl visas cerības nav miru­šas. Tikai sistemātiski jāizpēta šī aka, katra tās kvadrātcolla. Džonijs gāja bojā tieši šeit - viņš bija Makalana velnišķīgās nāves mašīnas upuris. Tas nozīmēja, ka netālu jābūt tunelim, kas ved uz piekrasti. Ja varētu uzminēt, kā darbojas Maka­lana izgudrotās lamatas, būtu iespējams izglābties.

Piespiedis seju glumajai akmens sienai, llečs pastiepa ro­kas virs galvas, cik augstu vien spēja. No turienes viņš ari sāks, pamazam, kvadrantu pēc kvadranta, virzīdamies lejup, līdz. būs aptaustījis katru šīs telpas kvadrātcollu. Pirksti viegli skāra katru plaisiņu un katru izcilnīti - viņš taustīja, klauvē­ja un ieklausījās, vai nebūs manāms tukšums.

Pirmais kvadrants - nekas vairāk par gludiem, lieliski nostrādātiem akmeņiem. Hečs pievērsās nākamajai rindai. Pagāja piecas minūtes, tad desmit, un viņš jau bija četrrā­pus, taustīdamies pa akas dibenu.

Viņš bija nobraucījis visu, ko vien šajā telpā varēja aiz­sniegt, - izņemot šauro spraugu grīdā, kurā bija iespiesti brāļa kauli. Un nebija nekā, pilnīgi nekā, kas norādītu uz iespēju izglābties.

Smagi elpodams un sprauslādams sasmakušajā gaisā, Hečs uzmanīgi iebāza roku zem milzīgā akmens. Pirksti uz­taustīja sapuvušo beisbola cepurīti, kas bija galvā viņa brā­lim. Hečs atrāvās - krūtīs sirds sāka auļot kā neprātīga.

Viņš atkal pierausās kājās un pacēla seju augšup - lai ieel­potu svaigāku gaisu. Džonijs būtu gribējis, lai viņš izdzīvo­šanas vārdā dara jebko.

Hečs sauca palīgā - sākumā klusi, pēc tam jau skaļāk. Viņš mēģināja nedomāt, ka uz salas gandrīz neviena nav; mēģi­nāja aizmirst Naidelmanu, kurš gatavojās atvērt šķirstu; aiz­mirst visu, izņemot paša saucienus pēc palīdzības.

Bridi pa brīdim viņš apklusa, lai atvilktu elpu. Šķita, ka viņā lust pēdējais cerību stariņš. Sasmacis gaiss, tumsa, savā­da Akas smaka, Džonija mirstīgo atlieku tuvums - tas viss kopā vienā mirklī norāva plīvuru no tās šausmīgās dienas pirms trīsdesmit viena gada. Pēkšņi dziļi glabātās atmiņas izlauzās no dziļumiem, un Hečs jau atkal bija nometies četr­rāpus, roka šķīla sērkociņu, un dīvainā skaņa, it kā kaut kas tiktu vilkts, uz mūžiem aizrāva prom Džoniju.

Tanī brīdī Heča saucieni pārvērtās mežonigos kliedzienos.