Lamatas

1. 1971, gada jūlijs

Melinam Hečam bija apnikusi vasara. Viņi ar Džoniju šo rītu pavadīja vecajā kūrmājā, metot ar akmeņiem pa lapseņu pūzni. Tas bija jautri, taču prieki ātri beidzās. Vēl tikai pāri vienpadsmitiem, bet viņš jau apēdis divas mātes pagatavo­tās maizes ar zemesriekstu sviestu un banāniem. Nu viņš sa­krustotam kājām sēdēja uz peldošā doka mājas priekšā un skatījās jūrā - cerēdams pie horizonta ieraudzīt kāda līnij- kuģa skursteni. Pietiktu ari ar milzīgu tankkuģi. Tas varbūt dotos uz vienu no tālākajām salām, uzskrietu uz sēkļa un uzsprāgtu. Vismaz kāda pārmaiņa.

No mājas iznāca brālis un, koka laipu rībinādams, soļoja uz doku. Pie kakla viņš turēja ledus gabaliņu.

- Tev nu gan trāpīja, - Melins noteica, klusībā priecāda­mies, ka netika sadzelts, turpretī vecākais un, tātad, it kā gudrākais brālis gan tika.

- Tu vienkārši nebiji piegājis tik tuvu, - Džonijs atbildē­ja. Viņa mute bija pilna ar pēdējo sviestmaizes kumosu. - Zaķpastala.

- F:s piegāju tikpat tuvu kā tu.

- Jā, ka tad! Tām lapsenem bija redzama tikai tava bēgo­ša kaulainā pakaļa! - Džonijs nosprauslājās un iemeta Iedus gabaliņu ūdeni.

- Nē, ser. Fs biju tieši klāt.

Džonijs ar blīkšķi nosēdās līdzās brālim uz doka un no­meta blakus ari savu somu.

- Un tomēr mēs ar tam lapsenēm tikām galā visai veikli, vai ne, Mel? - viņš noteica, ar rādītājpirkstu braucīdams sūr­stošo vietu uz kakla.

- Bez šaubām!

Viņi apklusa. Melins vērās uz salām nelielajā līcītī: Vien­tuļnieku sala, Vraku sala, Vecais Kupris, Kilika Akmens. Aiz tām tālumā vidēja ari Skrandu salas krasta līnija, kas nozu­da un atkal parādījās neatlaidīgajā miglā, kas negribēja iz­gaist pat šai skaistajā vasaras vidus dienā. Aiz salām sākās atklāts okeāns - kā tēvs mēdza teikt, rāms kā dzirnavu dīķis.

Garlaicības mākts, Melins iemeta ūdeni akmeni un vien­aldzīgi raudzījās sīkajos viļņu aplīšos. Viņš jau sāka nožēlot, ka nav devies vecākiem līdzi uz pilsētu - tā butu vismaz kaut kāda nodarbošanās. Viņš vēlējās būt jebkura citā vietā uz ze­mes - Bostonā, Ņujorka - vienalga kur, tikai ne Mena.

- Vai esi kādreiz bijis Ņujorka, Džonij? - Melins jautāja.

Džonijs nesteidzīgi palocīja galvu.

- Vienu reizi. Vēl pirms tavas dzimšanas.

Kādi mdi, Melins nodomāja. It ka Džonijs varētu atcerē­ties, kas noticis laikā, kad viņš bija mazāk nekā divus gadus vecs. Taču skaļi to pateikt būtu riskanti - var dabūt dunku sānos.

Melina acis pieversās doka galā pietauvotajai laivai ar pie­karināmo motoru. Un pēkšņi viņam prātā iešāvās ideja. Tie­šām laba ideja.

- Pabraukāsim ar to! - Melins ierosināja, pieklusinādams balsi un pamādams ar galvu uz laivas pusi.

- Traks esi, vai? - Džonijs atbildēja. - Tēvs mums sados pa kaklu.

- Izbeidz, - Melins teica. - Viņi pēc staigāšanas pa veika­liem pusdienos pie Heistingsiem. Būs mājās tikai trijos vai pat četros. Neviens neko neuzzinās!

- Neviens, tikai visa pilsēta mūs redzēs braucam ar to!

- Neviens taču neskatīsies, - iebilda Melins un tad ne­gribīgi piebilda, - nu, kurš tagad ir zaķpastala?

Džonijs, šķita, neievēroja šo dzēlibu. Viņa skatiens bija pievērsts laivai.

- Un uz kurieni tad tu gribi doties, ja ir vērts tā nopūlē­ties? - viņš jautāja.

Lai ari viņi bija tikai divi vien, Melins sāka runāt vel klusāk.

- Uz Skrandu salu.

Džonijs pievērsās brālim.

- Tētis mūs nositis, - viņš nočukstēja.

- Ja atradīsim apslēpto mantu, nesitīs.

- Nekādas apslēptās mantas nav, - Džonijs nicigi, taču ne visai pārliecināti iebilda. - Lai vai ka, to bedru dēj tur ir ļoti bīstami.

Melins pazina brāli pieliekami labi, lai saprastu, ko nozī­mē šis tonis. Džonijs bija ieinteresējies. Melins klusēja, ļau­dams, lai vienmuļais nts palīdz pārliecināt brāli.

Džonijs pēkšņi piecēlās un devās uz doka otru galu. Me­lins gaidīja; un viņu parņēma satraukums - kā pirms kāda liela notikuma. Kad brālis atgriezās, katrā roka viņš turēja pa glābšanas vestei.

- Kad nonāksim salā, mēs neiesim tālāk par klintīm kras­ta. - Džonijs tīšām runāja skarbi, it ka gribētu atgādināt Me- linam, ka lieliskas idejas iešaušanas prāta vēl nenozīmē, ka speķu samērs mainījies. - Saprati?

Melins palocīja galvu. Viņš pieturēja margapmali, kamēr Džonijs iemeta laiva savu somu un glābšanas vestes. Melins prātoja, kādēļ viņi jau agrak nebija par to iedomājušies. Ne viņš, ne brālis ne reizi nebija devies uz Skrandu salu. Me­lins nepazina ari nevienu Stormheiveņas pilsētas bērnu, kurš to būtu izdarījis. Bus ko izstāstīt draugiem.

- Tu sēdi priekšgala, - Džonijs izrīkoja, - bet es stūrēšu.

Melins vēroja, kā Džonijs rīkojas ar ātrumpārslēgu, atver

slāpētāju, uzpumpē degvielu un tad parauj startera auklu. Motors nosprauslājās un atkal apklusa. Džonijs rāva vēlreiz un vēlreiz. Skrandu sala bija sešu jūdžu attālumā; Melins sprieda, ka pa tik rāmu ūdeni viņi tur nonāks pusstundas laikā. Tuvojās paisums, kad salu neatlaidīgi apskaloja spē­cīgi viļņi.

Džonijs mirkli atpūtas - viņa seja bija sarkana - un tad atkal stipri parāva startera auklu. Motors sāka darboties.

- Aida! - Džonijs iesaucās.

Tiklīdz virve bija atritinājusies, Džonijs pagrūda droseli līdz galam uz priekšu, un nelielās astoņpadsmit zirgspēku laiviņas motors sāka smagi pukšķināt. Laiva atrāvās no do­ka un garām Perēkļa zemesragam devās dziļāk līci. Melina seju patīkami glāstīja vējš un ūdens šaltis.

Šķeļot okeāna ūdeni, laiva atstāja krēmkrasas viļņus. Pirms nedēļas bija plosījusies spēcīga vētra, tomēr, kā allaž, nomierinājusies, un okeāns nu vizēja spoguļgluds. Aiz labā borta parādījās Vecais Kupris - zems, kails, kaiju mesliem no­tašķīts granīta paugurs, ko rotāja tumšu ūdenszāļu bārkstis. Kad viņi brauca cauri kanālam, uz laivu nolūkojās neskaitā­mās kaijas, kas, uz vienas kājas stāvēdamas un galvas izslē- jušas, snauda klinšu korē. Divas pacēlās debesīs un, skumji klaigādamas, patraucās viņiem garām.

- Tā bija lieliska ideja, - Melins ierunājās, - vai ne, Džo- nij?

- Iespējams, - Džonijs novilka. - Bet, ja mūs pieķers, tā būs tava ideja.

Lai arī Skrandu sala piederēja tēvam, viņiem - cik vien Melins spēja atcerēties - bija aizliegts turp doties. Tētis ienī­da to vietu un nekad par to nerunāja. Skolā klīda leģendas, ka, meklējot apslēpto mantu, bojā gājuši neskaitāmi cilvēki; ka ta vieta ir nolādēta; ka tur spokojas. Tur bija tik daudz bedru un šahtu, ka sala šķita pārrakta no viena gala līdz ot­ram un gatava aprit ikvienu neuzmanīgu nācēju. Viņš bija dzirdējis arī par Lāstu akmeni. To pirms daudziem gadiem atrada Aka, un nu tas it ka tika glabāts īpašā telpā baznīcas pagrabos - aiz atslēgas, jo bija sātana darbs. Džonijs reiz stāstīja, ka nepaklausīgākos svētdienas skolas bērnus neka­vējoties varēja nomierināt, pabiedējot ar Lāstu akmens ka­penēm. Melinu atkal pārņēma satraukuma vilnis.

Sala jau vidēja priekšā - dūmakas vaļu ieskauta. Ziemā vai lietainas dienās dūmaka pārvērtās par smacējošu, zirņu zupai līdzīgu biezu miglu. Šajā mirdzošajā vasaras dienā tā vairāk atgādināja caurspīdīgu cukura vati. Džonijs mēģināja skaidrot, ka to izraisa krasta straumes, taču Melins neko ne­saprata un bija pilnīgi pārliecināts, ka arī Džonijs to patiesī­ba nesaprot.

Migla jau skāra laivas priekšgalu, un viņi pēkšņi attapās dīvaina krēslas pasaule, kurā motora skaņa šķita kā apslā­pēta. Džonijs samazināja ātrumu - drīzāk tas bija neapzinā­ti. Beidzot viņi izpeldēja no biezās dūmakas, un Melins priekšā ieraudzīja Skrandu salas klintsradzes, kuru asās, ju­ras augiem klātas malas maigākas darīja miglas mākoņi.

Viņi stūrēja laivu garām zemām klintsradzēm. Dūmakai izklīstot, Melins ieraudzīja zaļganas robotas zemūdens klin­šu virsotnes, ko klaja kustīgas jūraszāles. Tās bija klintis, no kuram bēguma vai biezas miglas laikā tik ļoti baidījās omā­ru ķērāji. Bet tagad bija paisums, un neliela laiviņa viegli slī­dēja tām garām. Mazliet pastrīdējušies, kuram būs jāsasla­pina kajas, viņi piestāja oļiem klātā krastā. Melins izlēca no laivas ar tauvu rokā un vilka. Teniskurpēs smēlās ūdens.

Džonijs izkāpa uz sauszemes.

- Diezgan jauka vietiņa, - viņš it ka starp citu noteica, uzmezdams plecā somu un nopētīdams apkārtni.

Aiz akmeņainā okeāna krasta smilšu klaja sākās grīšļu un Virdžinijas ievu audzes. Tās izgaismoja dīvaina sudrabota gaisma, kas spiedās cauri miglas vāliem, kuri vēl joprojām drūzmējās virs viņu galvām. Netālu no zāles arā vidēja vis­maz desmit pēdas augsts dzelzs tvaika katls, ko klaja masī- vas kniedes un bieza rūsas kārta. Vienā pusē tas bija iesprē­gājis, sasists un izrobots. Katla augšējā daļa grima zemajā dūmakā.

- Varu derēt, ka tas uzsprādzis, - Džonijs teica.

- Saderam, ka tas kādu nogalinājis, - Melins tīksmināda­mies piebilda.

- Saderam, ka tas nogalinājis divus.

Oļiem klatais smiltājs beidzās pie zemesraga, kas stiepās jūrā un kur sākās viļņu nospodrinātas granīta klintis. Me­lins zināja, ka zvejnieki, kas brauca cauri Skrandu salas ka­nālam, sauca šis klintis par Vaļu mugurām. Viņš uzrāpās tu- vākaja Vaļa mugurā un mēģināja pāri kraujai kaut ko saskatīt salas iekšienē.

- Kāp lejā! - Džonijs iekliedzās. - Ko gan tu domā saska­tīt tajā biezajā migla? Idiots!

- Tāds tadu pazīst… - Melins iesāka, kāpdams lejā no klints, un par sagādātajam raizēm saņēma brālīgu belzienu pa galvu.

- Turies aiz manis, - Džonijs nokomandēja. - Mēs paiesi­mies gar krastu un tad nāksim atpakaļ.

Džonijs ātri pagāja garām klints pakājei - blāvajā gaismā bija redzamas viņa nosauļotas, šokolādes brūnās kajas. Me­lins, juzdamies apbēdināts, sekoja. Braukšana uz salu taču bija viņa ideja, bet Džonijs allaž guva virsroku.

- o! - Džonijs uzkliedza. - Paskaties! - Viņš pieliecās un pacēla kaut ko garu un baltu. - Tas ir kauls.

- Nav gan, - Melins atbildēja, vēl joprojām juzdamies aiz- kaitinats. Došanās uz salu bija viņa ideja. Viņam vajadzēja būt tam, kurš atrod kaulu.

- Ir gan. Un varu deret, ka tas ir cilvēka kauls. - Džonijs šupināja atradumu uz priekšu un atpakaļ kā beisbola nūju. - Tas kājas kauls piederējis kādam nelaimīgajam, kas gājis bojā, meklējot apslēpto mantu. Vai varbūt pirātam. Paņemšu to līdzi uz mājām un turēšu zem gultas.

Ziņkārība ņēma virsroku par aizkaitinājumu.

- Ļauj apskatīt, - Melins teica.

Džonijs pasniedza viņam kaulu. Tas šķita pārsteidzoši smags un auksts, turklāt neciešami oda.

- Pretīgi, - Melins noteica un steidzīgi padeva atradumu atpakaļ.

- Varbūt tepat kaut kur ir ari galvaskauss, - Džonijs atbil­dēja.

Viņi pārmeklēja klinšu apkārtni, taču atrada tikai beigtu dzeloņzivi ar izvalbītām acīm. Aiz zemesraga skatam pave­ras no sen aizmirstas dārgumu meklētāju ekspedīcijas laikiem saglabājies liellaivas vraks. Laiva bija palikusi paisuma vieta - salauzīta, uztriekta klintīm un pakļauta neskaitāmu vētru cir­tieniem.

- Paskaties, - Džonijs teica ieinteresētības pilnā balsi.

Viņš uzrāpās uz mazliet ļodzīgā klaja. Visapkart bija re­dzami sarūsējuša metāla gabali, caurules, sadauzītas iekar- tas un briesmīgi trošu un vadu mudžekļi. Melins saka pētīt šīs grabažas, cenzdamies uztvert kāda pirātu pamesta dub- lona1 spīdumu. Viņš iedomājās, ka pirāts Sarkanais Neds Okems bijis tik bagāts, ka, iespējams, izmētājis dublonus pa visu salu. Sarkanais Neds šajā salā apracis miljonus vērtas zelta kaudzes un dārgakmeņiem rotātu ieroci, ko mēdza saukt par Svētā Mihaēla zobenu-1 - tik varenu, ka nogalināja ikvienu, kas uz to tikai paskatījās. Stāstīja, ka Sarkanais Neds reiz nogriezis kādam cilvēkam ausis un izmantojis tās kā likmi kauliņu spēlē. Sestās klases skolniece Sindija bija tei­kusi, ka patiesibā Sarkanais Neds tam vīram nogriezis pautus, taču Melins viņai neticēja. Citkārt Sarkanais Neds pie­dzeries, uzšķērdis cilvēku, pakāris aiz zarnām un pārmetis par bortu, kur tas karājies, kamēr haizivis viņu apēdušas. Bērni skola daudz zināja stāstīt par Sarkano Nedu.

Sācis garlaikoties, Džonijs pamāja Melinam, ka laiks do­ties tālāk - garam akmeņiem, kas izkaisīti gulēja klinšu pa­kājē. Aiz tiem debesīs slejās augsts dubļu dambis, kur no augsnes kā puvuši pirksti ārā spraucas sen bojā gājušu egļu saknes. Dambja virsotni klāja miglas vāli. Dažas klintis bija sagruvušas - pie tā vainojamas vētras, kas katru rudeni plo­sīja salu.

Klinšu ēnā bija vēsi, un Melins pielika soli. Džonijs, atra­dumu satraukts un aizmirsis pats savus brīdinājumus, stei­dzās uz priekšu, klaigādams un vicinādams uzieto kaulu. Me­lins zināja, ka māte, atradusi kaulu, nekavējoties iemetīs to okeānā.

Džonijs laiku pa laikam apstājās, lai parakņātos krasta iz- skalotajas lietās. Tur bija vecas omāru bojas, salauzti trapi, lietus un vēja sabojāti dēļi. Tad viņš piegāja pie svaigas bed­res netālu no klintīm. Krasts nesen bija iebrucis, atstājot aiz. sevis dubļu šaltis un izmētātus akmeņus. Džonijs lēkāja pari lielajiem akmeņiem, līdz pazuda no redzesloka.

Melins saka soļot daudz ātrāk. Viņam nepatika, ka Džo­nijs nav redzams. Gaisā jautas spriedze: pirms viņi ieslīdēja Skrandu salas miglā, diena šķita rāma un saulaina, bet tagad viss bija iespējams. Vējš šķita dzestrs - it kā tuvotos negaiss - un jūra kļuva nemierīga, viļņi arvien spēcīgāk sitas pret

Skrandu salas klintīm. Drīz sāksies bēgums. Vajadzētu do­ties atpakaļ.

Pēkšņi atskanēja griezīgs kliedziens, un Melins sāka ba­žīties, ka Džonijs uz slidenajiem akmeņiem savainojies. Tad atskanēja vēl viens kliedziens - ka neatlaidīgs aicinājums un Melins steidzīgi sāka rāpties pari izmētātajiem akmeņiem un apkārt bedrei. Priekšā vidēja milzīgs granīta bluķis, ko no uzbēruma atrāvusi nesenā vētra. Pie tā stāvēja Džonijs - pārsteiguma ieplestam acīm.

Sākumā Melins nespēja izteikt ne vārda. Bluķis, aizripo­jis no iepriekšējās atrašanās vietas, uzbēruma pakājē bija at­klājis ieeju tunelī - tik šauru, ka tajā tikko varēja iesprauk­ties. No tuneļa vējoja lipīga, sasmakuša gaisa pūsma.

- Velns parāvis! - Melins iesaucās, skriedams klāt uzbē­rumam.

- Es to atradu! - Džonijs nokliedza, satraukumā palicis bez elpas. - Varu saderet uz jebko, ka apslēpta manta ir šeit. Paskaties, Melin!

Melins pagriezās.

- Tā bija mana ideja.

Džonijs smīnēdams atskatījās.

- Iespējams, - viņš teica, noņēmis 110 pleca somu. - Bet es to atradu. Un es paņēmu līdzi sērkociņus.

Ziņkārības mākts, Melins paliecās tuvāk ieejai tunelī. Dziļi sirdi viņš bija ticējis tēvam, kurš teica, ka Skrandu salā ne­kādās apslēptas mantas nemaz nav. Taču tagad vairs nejutās par to tik pārliecināts. Vai tiešām iespējams, ka tētis kļūdī­jies?

Saraucis degunu sasmakušā gaisa dēļ, viņš steigšus atrāvās.

- Kas notika? - Džonijs jautāja. - Baidies?

- Nē, - klusi atteica Melins. Tunelis šķita ļoti tumšs.

- Es iešu pirmais, - Džonijs teica. - Tu man sekosi. Un labāk būs, ja nepazudīsi.

Aizmetis kaulu, viņš nolikās ceļos un ielūkojās tuneli. Ari Melins vilcinādamies notupās. Zeme bija cieta un auksta. Bet Džonijs jau pazuda no redzesloka, un Melins nevēlējās palikt viens šajā biezas miglas klātajā krastā, tādēļ spraucās pakaļ brālim.

Uzšņirkstēja sērkociņš, un Melins, celdamies kājās, neap­zināti dziļi ievilka elpu. Viņš atradās nelielā kambari, kura griestus un sienas balstīja senlaicīgi baļķi. Priekšā melnēja šaurs tunelis.

- Apslēpto mantu mēs sadalīsim uz pusēm. - Džonijs ru­nāja ļoti nopietni. Tādu toni viņa balsi Melins nekad agrāk nebija manījis. Un tad brālis izdarīja kaut ko vel pārsteidzo­šāku: viņš pagriezās un bērnišķā manierē paspieda Melina roku. - Mēs ar tevi, Mel, esam vienlīdzīgi partneri.

Melins norija siekalas - viņš jau jutās mazliet labāk.

Kad viņi paspēra soli uz priekšu, sērkociņš nodzisa. Džo­nijs apstājās; Melins izdzirdēja vēl vienu sērkociņa švirkstu, un atkal uzplaiksnīja vāra liesmiņa. Raustigajā gaismiņā Melins ieraudzīja brāļa cepuri ar Red Sox3 simboliku. Gar baļ­ķiem pēkšņi sāka birt dubļu un oļu straumīte, kas ar trok­sni sitas pret akmeņiem klāto grīdu.

- Pie sienam neskaries, - Džonijs nočukstēja, - un netrok­šņo. Citādi viss iebruks.

Melins neko neteica, taču neapzināti pakāpās tuvāk brā­lim.

- Nenāc tik tuvu! - Džonijs nošņāca.

Viņi devās dziļāk nedaudz slīpajā tuneli, bet pēkšņi Džo­nijs iekliedzās un parāva Melinu aiz rokas. Gaismiņa nodzi­sa, un viņi palika tumsa.

Džonij? - spējas panikas pārņemts, Melins iesaucās un centas satvert brāļa roku. - Un ka ar lāstu?

- Izbeidz, nekāda lasta nav, - nicīgi nočukstēja Džonijs. Pēc vēl viena švirksta atkal iedegas sērkociņš. - Neuztrau­cies! Man ir vismaz četrdesmit sērkociņi. Un paskat… - Viņš pagriezās pret Melinu un no kabatas izņēma milzīgu saspraudi, kuru iesprauda sērkociņa gala. - Redzi? Tā ne­degs pirksti.

Tunelis griezās pa kreisi, un Melins pamanīja, ka vairs nav redzama mierinošā gaisma, kas plūda iekšā pa ieeju tunelī.

- Varbūt vajadzētu doties atpakaļ un paņemt lukturi, - viņš ierosinaja.

Pēkšņi viņš izdzirdēja biedejošu troksni, dobju vaidu, kas, šķita, nāk no salas vidienes un piepilda šauro telpu.

- Džonij! - viņš iesaucās un atkal sagraba brāļa roku. Troksnis izplēnēja, pārvēršoties par dziļu nopūtu. No aug­šas nokrita vēl dažas dubļu pikas.

Džonijs nokratīja brāļa roku.

- Jeziņ, Melin! Tie ir tikai viļņi. Ūdens Akā tādi trokšņi ir pierasta lieta. Kā jau teicu, uzvedies klusāk.

- Kā tu to zini? - Melins jautāja.

- Visi to zina.

Atkal atskanēja vaids un tāda kā burbuļošana, kam se­koja skaļa baļķu krakšķēšana, kas pamazām izplēnēja. Me­lins iekoda lūpā, lai tā netrīsētu.

Kad viņi bija izdedzinājuši vēl dažus sērkociņus, tunelis atkal pagriezās un veda lejup pa stāvu krauju. Sienas nu bija daudz īsākas un raupjākas.

Džonijs turēja sērkociņu izstiepta rokā.

- Lūk, te tas ir, - viņš teica. - Apslēpta manta būs tur, lejā.

- Nezinu, - Melins atbildēja. - Varbūt labāk doties atpa­kaļ un pasaukt tēti.

- Tu joko? - Džonijs nošņāca. - Tētim riebjas šī vieta. Iz­stāstīsim tētim visu pēc tam, kad būsim atraduši zeltu.

Viņš aizdedza vēl vienu sērkociņu un pielieca galvu, lai dotos tālāk pa šauro tuneli. Melins lēsa, ka eja nav vairāk kā četras pēdas augsta. Saliektos griestu baļķus balstīja šķelti akmens bluķi. Vēl spēcīgāk oda pec pelējuma, un šai smakai klāt jaucās jūraszāļu un vel sazin kāds smārds.

- Vajadzēs rāpot, - Džonijs visai nepārliecinoši nočukstēja.

Viņš apklusa, un Melinu uz brīdi pārņēma cerība, ka viņi

dosies atpakaļ. Tad Džonijs iztaisnoja vienu saspraudes galu un iebāza mutē. Šaudīgās sērkociņa liesmas darīja viņa seju līdzīgu neķītram satiram. Melinam ar to pietika.

- Es tālāk neiešu, - viņš paziņoja.

- Lieliski, - Džonijs atteica. - Vari palikt šeit, tumsā.

- Nē! - Melins skaļi noelsās. - Tētis mūs nogalinās! Džo­nij, lūdzu…

- Kad tētis uzzinās, cik esam bagati, viņš būs pārak lai­mīgs, lai dusmotos. Viņš nedēļā ietaupīs divus dolārus, ko dod mums kā kabatas naudu.

Melins nošņaukājās un noslaucīja degunu.

Džonijs pagriezās un uzlika roku Melina galvai.

- Ei, - viņš maigi nočukstēja. - ja mēs tagad nobisimies, otras iespējas mums, visticamāk, vairs nekad nebūs. Esi ča­lis, ja, Melin? - Un viņš pabužināja Melina matus.

- Labi, - Melins atkal nošņaukājās.

Viņš nometās uz visām četrām un sekoja Džonijam tune­li. Delnās dūrās oļi un grants. Šķita, ka Džonijs i/.tērējis lie­lāko daļu sērkociņu, un Melins jau gandrīz saņēmās, lai pa­jautātu, cik vēl palikuši, bet tad brālis spēji apstājās.

- Priekšā kaut kas ir, - viņš nočukstēja.

Melins centās kaut ko saskatīt garām Džonijam, taču tu­nelis bija pārak šaurs.

- Kas tas ir?

- Durvis! - Džonijs pēkšņi nošņāca. - Zvēru, ka tas ir sen­laicīgas durvis! - Griesti augšā veidoja nelielu paplašināju­mu, un Melins izmisīgi izlocījās, lai labāk kaut ko saredzē­tu. Tiešām, priekšā slējās biezu dēļu rinda, ko saturēja divas tunelī iestiprinātas senlaicīgas metāla viras. Abas pusēs sie­nas bija apdarinātas ar milzīgām akmens plāksnēm. Visu klāja mitrums un pelējums. Durvju spraugas bija aizdrīvētas ar kaut ko līdzīgu pakulām. - Skaties! - Džonijs satraukts iesau­cās un uz kaut ko rādija.

Durvis bija aizzīmogotas - aizslēgu no papīra un vaska rotaja iespiests ģerbonis. Pat cauri biezajai putekļu kārtai Džonijs redzēja, ka zīmogs nav salauzts.

- Aizzīmogotas durvis! - Džonijs godbijīgi nočukstēja. - Kā grāmatās!

Melins jutās ka sapnī - vienlaikus brīnišķīgā un biedējo­šā. Viņi patiešām atraduši apslēpto mantu. Un tā taču bija viņa ideja.

Džonijs satvēra senlaicīgo dzelzs rokturi un uzmanīgi pa­vilka. Eņģes kā pretojoties griezīgi iečīkstējās.

- Dzirdi? - viņš noelsās. - 'Tās nav aizslēgtas. Mums tikai jāuzlauž zīmogs. - Džonijs pagriezās un pasniedza Melinam sērkociņu kastīti. - Tu dedzināsi sērkociņus, kamēr es vēršu vaļā durvis. Un pavirzies mazliet nostāk, ja?

Melins blenza kastītē.

- Palikuši tikai pieci! - viņš izbailēs iesaucās.

- Aizveries un dari, kā likts! Mēs varam turpināt ceļu arī tumsā. Zvēru, ka varam!

Melins aizdedzināja sērkociņu, taču viņam drebeja rokas, un gaismiņa nodzisa. Vēl tikai četri, viņš nodomāja. Džonijs kaut ko nepacietīgi murmināja. Uzšvirkslēja nākamais sēr­kociņš, un Džonijs ar abām rokām ieķērās dzelzs rokturi.

- Gatavs? - ar kājām atspēries pret zemaino sienu, viņš nošņāca.

Melins pavēra muti, lai protestētu, taču Džonijs jau rāva durvis vaļā. Zīmogs pēkšņi sadalījās, un durvis čīkstēdamas atvērās. Melins salēcas. Smirdīga gaisa pūsma nodzēsa sēr­kociņu. Tumsā Melins izdzirdēja, kā Džonijs spēji ievelk el­pu. Tad Džonijs spalgi iekliedzās: - Au! - viņš šķita aizel­sies un svešāds. Atskanēja dobjš troksnis, un tuneļa grīda spēji nodrebēja. Visapkārt sāka birt draza un smiltis, kas spraucās degunā un acīs. Melinam šķita, ka viņš dzird vēl kaut ko - dīvainu, apslāpētu skaņu, it kā tur kāds klepotu. Tad šī skaņa pārtapa par gargšanu un pilēšanu, it kā šis kāds būtu nospiedis slapju lupatu.

- Džonij! - Melins iesaucās un izstiepa rokas, lai nober­zētu putekļus no sejas.

Sērkociņu kastīte nokrita zemē. Bija ļoti tumšs, un viss pēkšņi šķita pamatīgi sagājis grīstē. Melinu pārņēma pani­ka. luvumā atskanēja vēl kāds troksnis - kluss un apslāpēts. Melins tikai pec brīža atskārta, kas tas bija: nepārtraukta vilk­šana…

Tad burvestība bija lauzta. Viņš, nometies uz visām četrām, neveikli taustīdamies, saka meklēt sērkociņus un visu laiku sauca brāļa vārdu. Viena roka uzdurās kaut kam slap­jam un tūdaļ aizmeta prom, jo otra roka uztaustīja sērko­ciņu kastīti. Izslejies uz ceļiem un pūlēdamies apslāpēt šņukstus, viņš neatlaidīgi šķīla sērkociņu, līdz uzplaiksnīja liesmiņa.

Melins ka neprātīgs lūkojās apkart. Džonija nebija. Dur­vis vaļā, zīmogs salauzts - taču aiz durvīm - tikai tukša ak­mens siena. Gaiss bija neciešami putekļains.

Kad ceļi kļuva mikli, viņš paskatījās lejup. Vietā, kur bija tupējis Džonijs, vīdēja milzīga, melna ūdens peļķe, kas sū­cās drebēs. Pēkšņi Melinam iešāvās prātā, ka tunelī kaut kur ir caurums, pa kuru iekšā sūcas okeāna ūdens. Tad viņš sēr­kociņa gaismā pamanīja, ka no peļķes ceļas tvaiks. Paliecies tuvāk, viņš atskārta, ka ūdens nav melns, bet sarkans: tās bija asinis - daudz vairāk asiņu, neka, viņaprāt, varētu but cilvēka ķermeni. Sastindzis viņš vēroja, kā peļķe izplūst, spiežoties grīdas spraugās, sūcoties caurumiņos un viņa slap- jajas teniskurpēs. Melinam šķita, ka viņu skauj tumšsārts as­toņkājis. Pēkšņi sērkociņš šņākdams iekrita peļķē, un apkārt atkal valdīja tumsa.