Lamatas

24

Nākamajā pēcpusdienā, kad Hečs, saārstējis ūdenslīdēja sa­stiepto roku, izgāja uz taciņas, lai ietu atpakaļ no piestātnes, no Vopnera būdas puses atskanēja pamatīgs blīkšķis. Hečs, baiļodamies, ka noticis ļaunākais, metas uz Galveno nomet­ni. lāču tā vietā, lai atrastu programmētāju saspiestu zem aparatūras kaudzes, Hečs ieraudzīja saniknotu Vopneru sē­žam krēslā un ēdam sviestmaizi, bet pie viņa kājām atradās sadauzīts centrālais procesors.

- Viss kārtībā?

- Nē, - skaļi košļādams, atbildēja Vopners.

- Kas notika?

Hečā pavērās divas lielas skumjas acis.

- Dators gadījās pa kājām, tas arī viss.

Hečs paskatījās apkārt, lai atrastu vietu, kur apsēsties, taču tādas nebija, tādēļ viņš atslīga pret durvju stenderi.

- Pastāstiet!

Vopners iebāza mutē pēdējo gabaliņu maizes un nometa iesaiņojuma papīru uz grīdas.

- Visam beigas.

- Kā to saprast?

- "Haribda". Skrandu salas tikls. - Vopners ar īkšķi no­rādīja Pirmās salas virzienā.

- Kā tā?

- Mana programma centās atšifrēt to nolāpīto kodēto tek­stu. Tai bija uzlikta prioritāte, taču viss tomēr ritēja palēni­nāti. Un es sāku saņemt paziņojumus par kļūdām, kaut kā­dus savādus datus. Mēģināju tās pašas rutīnas palaist uz "Scillas", uz "Cerbera" datora, lūr viss darbojās bez pro­blēmām. - Programmētājs saviebies iesmējās.

- Vai ir kāda nojausma, kādēļ tā?

- Jā. Iešāvās prātā lieliska ideja. Veicu šādu lādu diagnos­tiku. Izrādījās, daži lasāmatmiņas mikrokodi ir pārrakstīti. Tāpat ka toreiz, kad saniķojās sūkņi. Pārrakstīti nejauši, sis­temātiskās Furjē paketēs.

- Piedod, es īsti nesaprotu.

- īsāk sakot, tas nav iespējams. Kas te ko nesaprast? Nav vel zināms process, kas tā spēj pārrakstīt lasāmatmiņu. Un, galvenais, tik sistemātiski, matemātiski. - Vopners pieceļas, atvēra durvis skapītim, kas atgādināja ledusskapi morgā, un izņēma vēl vienu sviestmaizi. - Un tas pats notiek ar ma­niem cietajiem diskiem un magnētoptiskajiem diskiem. Un tas notiek tikai šeit. Ne kabinetā, ne Bruklina. Tikai šeit.

- Bet tu nevari apgalvot, ka tas nav iespējams! Tas ir, tu taču redzēji, ka tas notiek. Tu vienkārši vēl nesaproti, kā­dēļ.

- Zinu gan! Vainīgs tas Skrandu salas lāsts.

I lečs sāka smieties, taču tūdaļ pamanīja, ka Vopners pat nepasmaida.

Programmētājs atplēsa iepakojumu un nokoda pamatīgu gabalu maizes.

- Jā, jā, zinu! Nosauc man citu iemeslu, un es noticēšu! Taču visiem, kas jebkad ieradušies šajā salā, viss sagājis grīs­tē. Neizskaidrojama kārtā. Ja tā dziļi paņemam, mes ne ar ko neatšķiramies no pārējiem. Mums vienkārši ir modernā­kas rotaļlietas.

Hečs nekad vel nebija dzirdējis Vopneru tā runājam.

- Kas tev lēcies?

- Nekas nav lēcies. Mācītājs man visu paskaidroja. Vakar saskrējos ar viņu pasta kantorī.

Tātad Klejs nolēmis runāt ar visiem '"talasas" darbiniekiem, cen­šas iepotēt savu indi visos, Hečs domās secinaja, pārsteigts pats par savu dusmu spēku. Ir nu gan uzmācīgs tips! Kadam viņš jai/spiež ka pretīgs augonis!

Viņa domas pārtrauca Sendžona parādīšanās durvis.

- Redz, kur tu esi, - viņš teica Hečam.

Doktors paskatījās uz, viņu. Vēsturnieks bija uzvilcis dī­vainu kombināciju - dubļainus Wellington gumijas zābakus, vecu žaketi un gumijotu meteli.

- Kas nolicis? - Hečs jautāja, instinktīvi izsliedamies un gaidīdams, ka uzzinās par vel kādu negadījumu.

- Nekas nopietns, - atbildēja Sendžons, kautrīgi braucī­dams savas jūrnieku cepures nagu. - Izabella lūdza, lai aiz­vedu jūs uz mūsu izrakumu vietu.

- Musu izrakumu vietu?

- Ja. Jus varbūt zināt, ka es palīdzu Izabellai atrakt pirā­tu apmetnes vietu. - Izabella to, Izabella šito. Hečs atskārta, ka viņu kaitina vēsturnieka familiārā attieksme pret bont­jēru.

Sendžons pieversās Vopneram.

- Vai programma pabeidza darbu "Cerbera" datorā?

Vopners palocīja galvu.

- Nekādu kļudu. Taču labak no tā nepalika.

- Tad jau, Kerij, nav citas izejas. Jāmēģina…

- Es nepārrakstišu programmu, lai izmēģinātu to daudz- alfabetu aizvietošanas koda uzlaušanu! - iesaucas Vopners, bērnišķigi iesperdams procesora paliekām uz. grīdas. - Pa- rak liela noņemšanas, bet rezultāta nebūs. Mums jau tā nav laika.

- Pag, - iejaucās I lečs, mēģinādams mazināt saspīlējumu, iekams tas vēl nav nobriedis. - Sendžons man reiz stāstīja par to daudzalfabētu aizvietošanas kodu.

- Viņš vienkārši velti dzesēja muti, - Vopners norūca. - Tie nebija populāri līdz pat deviņpadsmitā gadsimta bei­gām. Tika uzskatīts, ka, izmantojot šos kodus, ir pārāk viegli kļūdīties un pārak ilgi jāķēpajas. Turklāt, kur Makalans bu­lu glabājis savas šifrēšanas tabulas? Viņš taču nespētu iemā­cīties no galvas simtiem zīmju kombināciju!

1 lečs nopūtas.

- Es neko daudz par kodiem nezinu, taču šo to zinu par cilvēka dabu. Ko kapteiņa Naidelmana teikta esmu sapra­tis, ka Makalans bijis īsts sapņotājs. Mēs zinām, ka teksta vidu viņš mainījis šifru, lai saglabātu to noslēpumā…

- Tātad būtu loģiski, ka viņš izvēlējies daudz sarežģītā­ku kodu, - 1 leču pārtrauca Sendžons.

- Tas taču ir skaidrs, muļķi, - Vopners izgrūda. - Ko, tavu­prāt, mēs pēdējo divu nedēļu laikā esam centušies uzlauzt?

- Jus varat uz mirkli apklust? - Hečs neatlaidās. - Mēs zinām ari to, ka Makalans izvēlējās šifru, kurā izmantoti tikai cipari.

- Nu un?

- Tātad Makalans nebija tikai sapņotājs, bet ari pragma- tiķis. Tu mēģini šo otro kodu atrisināt kā tehnisku problē­mu. Bet ja nu tas ir kaut kas vairak? Vai varētu but kāds īpašs iemesls, kādēļ Makalans jaunajā šifrā izmantoja tikai ci­parus?

Pēkšņi iestājas klusums - programmētājs un vēsturnieks iegrima domās.

- Nē, - pēc brīža noteica Vopners.

- Jā! - iekliedzās Sendžons un uzsita knipi. - Viņš izman­toja ciparus, lai apslēptu kodu tabulas!

- Ko tu ar to gribi teikt? - norūca Vopners.

- Klausies! Makalans soļoja pa priekšu savam laikmetam. Viņš zināja, ka daudzalfabētu aizvietošanas kodu ir visgrū­tāk uzlauzt. Taču, lai to izmantotu, viņam bija vajadzīgas vai­rākas kodu tabulas, ne tikai viena. Taču viņš nedrīkstēja atļauties glabāt neskaitāmas alfabētu tabulas, kuras kāds ne­jauši varēja atrast. Tādēļ viņš izmantoja ciparus! Viņš bija ar­hitekts un inženieris. Tas, ka viņam apkārt bija papīri ar cipa­riem, neradītu nekādas aizdomas. Matemātiskas tabulas, plāni, vienādojumi hidraulikā - visu to varēja izmantot, lai apslēptu koda tabulu, turklāt ta, ka neviens neko neuzmi­nētu.

Sendžons runāja satraukti, taču skaidri, viņa vaigi bija pietvīkuši - neko tādu Hečs agrāk nebija piedzīvojis. Ari Vopners to pamanīja. Viņš paliecās uz priekšu - viņš bija aiz­mirsis par saldējumu, kas kusa, veidojot brūngani baltu peļ­ķīti uz rakstāmgalda.

- Tajā kaut kas varētu būt, Kris, veco zen, - viņš nomur­mināja. - Es nesaku, ka ir, bet varētu būt. - Vopners pavilka sev tuvāk tastatūru. - Teikšu, lūk, ko. Es pārprogrammēšu "Cerbera" datoru, lai atklāti mēģinātu uzlauzt šo kodu. Bet tagad, puiši, atstājiet mani vienu, ja? Man daudz darba.

Hečs no būdas izgāja tūdaļ aiz Sendžona. Ara smidzinā­ja. Tā bija viena no tām jaunanglijai raksturīgajām dienām, kad mitrums šķita rodamies no tīra gaisa.

- Esmu jums pateicību parādā, - vēsturnieks noteica, lik­dams galvā cepuri. - Tā bija lieliska ideja. Turklāt manī viņš nekad nebūtu klausījies. Es jau domāju, ka nāksies šajā liela iesaistīt kapteini.

- Nezinu, vai tiešām paveicu kaut ko lietderīgu, bet bija prieks palīdzēt. - Hečs uz mirkli apklusa. - Jūs teicāt, ka Iza­bella mani meklējusi?

Sendžons pamāja ar galvu.

- Viņa teica, ka salas tālākajā gala jus gaida kāds pacients.

1 lečs satrūkās.

- Pacients? Kādēļ uzreiz neteicāt?

- Nav jau steidzama lieta, - atbildēja Sendžons un zinīgi pasmaidīja. - Jā, es to noteikti nesauktu par steidzamu.